Arī divi LTV žurnālisti neatbalsta Latvijas televīzijas vadības lēmumu rīkot debates krievu valodā

Normunds Melderis, LTV žurnālists / Latvijas Mediji

Esmu ilggadējs Latvijas Televīzijas darbinieks. Mans pamattdarbs ir saistīts ar sportu. Tomēr manas intereses nekad nav ar to aprobežojušās. Vienmēr esmu sekojis līdz politiskiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Tāpat mani interesē arī Latvijas Televīzijas kvalitātes, tās ārējie un iekšējie lēmumi. Tāpēc esmu ļoti sašutis un dusmīgs par medija vadības lēmumu rīkot Eiroparlamenta priekšvēlēšanu diskusijas arī krievu valodā LTV 7 un “RUS.lsm” platformā. Uzskatu, ka tas ir pilnīgi nepieņemami un nepamatoti vispār, it īpaši šajā ģeopolitiskajā laikā.

LR Satversme, Valsts valodas likums un citi normatīvie akti gan ar tiesību normām, gan ar to mērķi un jēgu savā kopajomā skaidri pasaka, ka Latvijā ir viena valsts valoda, un tā ir latviešu valoda. Arī līdzšinējā LTV prakse rīkot atsevišķas debates krievu valodā nebija likuma prasība, bet gan padomju jeb krievu okupācijas laika sekas, inerce.

Nav arī saprotams, kāpēc vēlētājs, Latvijas pilsonis nav spējīgs vērot debates valsts valodā. Kas tad tas par pilsoni? Kad tad šīs valodas zināšanas izmantot, ja ne tik svarīgā brīdī. Un vai šī prakse – nelietot valsts valodu – LTV ir jāuztur, jāveicina? Ar šo žestu LTV akceptē kā normālu parādību, ka daļa Latvijas vēlētāju latviski nesaprot, nerunā vai šajā ziņā ir zemā līmenī arī vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Krievijas kara sakarā un Latvijas parlamenta lēmumu par okupācijas mantojuma mazināšanu kontekstā, tas viss izskatās pilnīgi neadekvāti. Ir nesaprotama ne no juridiskā, ne morālā viedokļa televīzijas vadības vēlme uzturēt sliktu praksi – nelietot latviešu valodu. 

Nekāds Satversmes pants, neviens likums nenosaka priekšvēlēšanu debašu veikšanu krievu vai kādā citā mazākumtautību valodā. 

Tas ir arī nepieņems medija žests un mājiens, ka Latvijā ir divas valsts valodas, un tā tam būs būt.

Nav arī saprotami LTV vadības un viņu žurnālistu histērijas spiedzieni, ka Valsts valodas centrs, Latviešu valoda aģentūra, konstitucionālo tiesību eksperti E. Levits, I. Ziemele, 4. maija Deklarācijas klubs ar savu nosodījumu izdara spiedienu un iejaucas LTV kā medija iekšējās lietās. Televīzijas šefs Ivars Priede pat vienā intervijā aizmuldējās (citādi to nevar nosaukt), ka šādā veidā (ar to domāti iebildumi par debašu rīkošanu krievu valodā) tiek pārkāpts Satversmē iekļautais vienlīdzības princips un vārda brīvība. Vēlos atzīmēt, ka Satversmes 91. pants nosaka, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un cilvēka tiesības ir īstenojamas bez jebkādas diskriminācijas. Tas arī viss. Vienlīdzībai nav nekāda sakara ar valodas izvēli priekšvēlēšanu debatēs. Arī Satversmes 99. pantā garantētajai vārda brīvībai nav nekāda sakara ar šo jautājumu. Kur Priede rāvis šādu pamatojumu, nav saprotams. Iespējams, ka Latvijā uzradies novatorisks konstitucionālo tiesību eksperts? Bet varbūt, ka viņa rokās pārpratuma dēļ trāpījās Krievijas konstitūcija?

Jautājums arī par spiedienu un iejaukšanos. Te svarīgi ir saprast vārda brīvība demokrātiskā valstī pastāv visiem. Tas nozīmē, ka kritizēt, lamāt, slavēt var jebkurš. To skaitā politiķi, valsts institūcijas, organizācijas, biedrības, privātpersonas. Un arī izteikties negatīvi var par jebkuru – valsts prezidentu, ministru prezidentu, Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru, par jebkuru mediju, tā vadību un jebkuru žurnālistu. Te nav izņēmumu, un LTV uz vārda brīvību nav nekāda monopola. Tā ir tikai normāla demokrātijas izpausme. Vai tiešām medija vadība ir spējīga pieņemt tikai komplimentus, bet ne kritiku?

Tāpat nav saprotams, kāpēc par spiedienu tiek uzskatīts viedoklis. Neviens no malas neko LTV nevar uzspiest un izlemt. Tas ir tikai viedoklis, aicinājums, nosodījums, kritika. Tā ir demokrātija, vārda brīvība, rūpes par latviešu valodu, kas bieži joprojām ir pabērna lomā. Spiediens varētu būt tikai strikta pavēle. Vai tāda ir? Tāpēc nevajag runāt par to, kā nav. 

Turklāt šajā gadījumā pret LTV lēmumu, domājams, kritiska ir visa latviešu tauta. Tāpēc negatīvs medija vadības lēmuma novērtējums ir tikai pašsaprotams. 

Par ko tāds izbrīns?

Par valodas izvēli debatēts no Satversmes un likumdošanas viedokļa – viss jāvērtē kopsakarībā. Ja LR Satversmes Preambula un 4. pants nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai attīstītu latviešu valodu, kā arī to, ka vienīgā valsts valoda Latvijas teritorijā ir latviešu valoda, tad no tā izriet arī zināmas konsekvences. Arī grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā tagad norāda, ka priekšvēlēšanu aģitācija ir veicama latviešu vai lībiešu valodā. Savukārt Eiroparlamenta aģitācijas materiāli var būt citā Eiropas Savienības valsts oficiālā valodā ar tulkojumu latviešu vai lībiešu valodā. Uz šī fona nesaprotama ir SEPLP vadītāja J. Sikšņa secinājums, ka LTV ar savu lēmumu rīkot Eiroparlamenta debates krievu valodā, likuma nepārkāpj. Tam nevar piekrist, jo visi likumi jāvērtē kopsakarībā. Ja jau aģitācijai ir noteikta kārtība, tad arī priekšvēlēšanu debatēm jābūt kopsakarībā ar šo likumu, kā arī ar LR Satversmi, Valsts valodas likumu. Nu, nesanāk te nekāds pienākums – rīkot debates krievu valodā. Apgāzt manu viedokli var tikai, atrodot Latvijas likumdošanā konkrētu tiesību normu, kas strikti nosaka, ka LTV obligāti ir jārīko debates krievu valodā.

Jāņem vērā, ka gan Satversmē, gan daudzos citos likumos krievu valoda vispār netiek kaut kā īpaši izcelta uz citu minoritāšu valodu fona. 

Ja LTV šādi interpretē likumu, tad sanāk, ka debates būtu jāveic visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās vai visās Latvijas minoritāšu valodās, mandarīnu un hindu valodu ieskaitot.

Bez visa tā vēsturiski ir sanācis, ka Latvijā (un ne tikai) krievu valodai ir slikta aura, jo tā ir okupācijas, agresijas, deportāciju, vardarbības valoda. Tā ir realitāte, un to nav iespējams izskaust  ne ar kādu likumu. Diemžēl pēdējo gadu notikumi gan Latvijā, gan pasaulē šo krievu valodas tēlu ir tikai pasliktinājuši. Jo šīs valodas nesēji neko īsti nedara, lai tas būtu otrādi.  

Vēl viens apšaubāms argumentācijas aspekts ir LTV paziņojumos par “iejaukšanos mūsu iekšējos redakcionālos” procesos. Te es apstrīdētu divus akcentus. Pirmkārt, vai lēmumu par Eiroparlamenta debatēm krievu valodā var uzskatīt par Televīzijas iekšējo sfēru. Es saprastu, ja runa būtu par tapešu krāsas izvēli televīzijas telpās remonta laikā, es saprastu, ja runa būtu par to, kā turpmāk strādās televīzijas kafejnīcas vasaras laikā. 

Bet vai publiskas politiskās debates Latvijas lielākajā televīzijas medijā vispār var uzskatīt par LTV iekšējo intīmo zonu, kur nevienam neklājas bāzt savu degunu? 

Vai vienu no pasaulē lielākā likumdevēja ievēlēšanas procesu (ar turpat 400 miljonu iedzīvotāju auditoriju) var nosaukt par kāda medija, darba vietas privātu lietu? Vai tad pašu debašu jēga nav strādāt plašai publiskai auditorijai? Vai tad tas ir televīzijas cilvēku iekšējai lietošanai slēgtais pasākums? Domājams, ka nē. Jo pretējā gadījumā rodas jautājums, kāpēc vispār šādas debates medijā tiek rīkotas? Tāpēc pilnīgi noteikti nevar priekšvēlēšanu debašu valodas izvēli pasniegt kā LTV iekšējo redakcionālo jautājumu.

Otrkārt, kas mani ļoti uztrauc LTV valdes pārstāvju argumentācijā, ir vārds “mūsu”, nelieniet iekšā mūsu lietās. Atvainojiet, bet cik zinu, tad Latvijas Televīzija nekad nav bijusi privāta iestāde. Nekad tās īpašnieki nav bijuši Ivars Priede, ne kāds cits televīzijas valdes loceklis. Jums te nekas nepieder, arī darbinieki ne. Jūs te strādājat tieši tāpat, kā to dara citi cilvēki medijā. Algu kas jums maksā? Valsts, vai ne? Latvijas Televīzijas kā medija darba jēga ir strādāt valsts un sabiedrības interesēs. Mums nez kāpēc bieži tiek likta pretnostāve – valsts un LTV. Tas absolūti ir nepareizi. Pēc līdzības, kas būtu, ja mūsu armija un tās ģenerāļi paziņotu – ei, jūs tur, pārējie mums netraucējiet! Tās ir mūsu bruņumašīnas un ieroči, ko gribam, to darām, kur gribēsim, tur arī šausim. Tad, kad Ivars Priede ar savu valdi izveidos savu privāto televīziju, tad varēs mēģināt stāstīt, te viss ir mūsu, tāpēc darām, ko gribam. Pretējā gadījumā valdes izteikumos un lēmumos ir noticis pārpratums, kur ir sajaukts privātais ar valstisko, sabiedrisko. Vien varu piebilst, ka arī privātā medija darbība tik un tā ir pakļauta sabiedrības apspriešanai. Demokrātiskā valstī te nav dzelzs priekškara, kas ļauj rīkoties bez auditorijas reakcijas. Mediji vienmēr ir publiski apspriežami. Citādi tas ir nedemokrātiskās valstīs. Mājiens ar mietu. 

Jā, par sabiedrisko es arī gribētu pateikt. Visu laiku mūsu TOP žurnālisti vienmēr cenšas akcentēt, ka nav valsts, bet gan sabiedriskais medijs. Es gan neredzu lielu atšķirību, bet lai notiek. Taču man ir jautājums – kur ir izslavētā sabiedrības interešu aizstāvēšana? 

Vai nevienam no LTV žurnālistiem un ētera zvaigznēm nav nekas sakāms saistībā ar valdes lēmumu rīkot debates krievu valodā? 

Vai patiešām Latvijas sabiedrība atbalsta šo televīzijas lēmumu? Ja, jā, kas to pierāda? Ja LTV žurnālisti neatbalstāt, kāpēc jūs neredz, nedzird? Kāpēc klusējat?

Saistībā ar konkrēto jautājumu spilgta bija I. Priedes intervija Rīta Panorāmā. Pati intervija gan izskatījās pēc Ivara Priedes reklāmas pasākuma. Žurnālistiem nebija nevienas iebildes uz valdes pārstāvja brīžiem izcili demagoģiskiem izteikumiem. Skaisti. Izskatījās, ka žurnālisti pārvērtušies par diviem klēpja sunīšiem, kuru vienīgais uzdevums ir luncināt astes un laizīt abus vaigus savam patmīlīgajam saimniekam. Skaisti! Un galvenais ļoti vērtīgi Latvijas sabiedrībai. Labi nostrādāts. Tā turpināt! Kādam tas ļoti patika. Bombongas studijā! Patiesi nopelnītas.

Beigu daļā vēlos atzīmēt, ka LTV valdes lēmums rīkot debates krievu valodā un skaļie paziņojumi, ka ikviens, kas pret to iebilst, nosoda, kritizē, nepamatoti jaucas LTV iekšējās lietās, patiesībā ir uzbrukums demokrātijai, tās vērtībām, vārda brīvībai. Tas ir Televīzijas valdes mājiens, ka neviens mūs te neaiztiks. Neviens. Ar to domājot gan ārpuses, gan iekšpuses, to skaitā LTV darbiniekus. Faktiski notiek tāda kā iebiedēšana – redziet, kā mēs ar citiem tiekam galā, sūtam pupās, tad ar jums būs vēl sliktāk, tad redzēsiet velnu! Iespējams, ka tieši bailes no izrēķināšanās ir iemesls, kāpēc Latvijas Televīzijā visi it kā visam piekrīt vai vismaz eleganti paklusē. Lūk, tāda mums “suverēnā demokrātija” un “varas vertikāle” ir izveidojusies.

Un pats pēdējais, kas man neliek miera, ir jautājums un secinājumi – 

kā var vairāk nekā 30 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nonākt medija vadībā personas ar ārkārtīgi zemu nacionālo pašcieņu,

ar ļoti vājām juridiskām zināšanām, ar tik nedemokrātisku komunikācijas leksiku, ar tik bezgala spēcīgu patmīlību. Un turklāt nevis viens vien cilvēks, bet vesela grupa. Ir sanākusi tāda kā “Antisapņu komanda 2024”. Kas tie par vējiem, kas ir ļāvuši šiem cilvēkiem nonākt televīzijas vadībā? Mehānismu, kā tas notiek, es zinu. Bet es par saturu. Kā ir sanācis, kad pat pēc Krievijas agresīvā kara sākšanas nekas nav mainījies šo cilvēku attieksmē pret patiesām vērtībām? Saeimas lēmumi mainās, pasaules viedoklis mainās, tikai LTV lēmumos nekas nemainās. Atbildi uz šo jautājumu, es nevaru atrast. Bet man rodas nepatīkamas aizdomas, ka daļa LTV valdes pārstāvju neatbilst savam amatam, tikai agrāk tas publiski nebija izpaudies.

Tas, ka šie cilvēki ir kādu laiku strādājuši mediju lauciņā, patiesībā neko nenozīmē. Jautājums, kādā līmenī un virzienā ir strādājuši. Iespējams, ka viņu kvalitātes līdz šim ir vērtētas virspusēji. Iespējams, ka arī paši vērtētāji un amatos iecēlēji nav bijuši tik kompetenti, lai savu darbu paveiktu profesionāli. Viss ir iespējams. Neviens nav ideāls. Bet visam ir savas robežas.

Sliktākais ir tas, ka, lai vai kā, bet Eiroparlamenta vēlēšanas un debates paies. Kas būs pēc tam? Vai kas mainīsies? Vai LTV valde būs kļuvusi gudrāka, ar lielāku nacionālo pašcieņu, ar lielāku cieņu pret valsts valodu, ar labāku izpratni par vārda brīvību, ar labākām zināšanām par LR Satversmes jēgu, pret Latvijas valsti un tautu? Es ļoti šaubos.”

_________________________________

Līdzīgu viedokli pauž LTV žurnālists Gundars Rēders:

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!