Pēc psihodēliskās pieredzes ziedu laikiem 20.gadsimta sešdesmitajos gados eksperimenti ar psilocibīnu tika aizliegti. Šobrīd zinātnieki pētījumus atkal atsākuši, lai izskaidrotu mistiskās izmaiņas cilvēka apziņā šo vielu ietekmē.
Baltimoras (ASV) Džona Hopkinsa universitātes stikla un betona ēkas austrumu spārnā ir kāda istaba bez logiem ar mīkstu baltu dīvāniņu, krēslainu apgaismojumu un krāsainām gleznām pie balta auduma tapsētām sienām. Šī istaba ir īpašs punkts uz mūsu planētas: pēdējā laikā vienkārši Merilendas štata iedzīvotāji vismaz divsimt reižu no turienes ir startējuši sfērās, kur līdz šim bijis lemts nokļūt vienīgi svētajiem, šamaņiem un gaišreģiem.
Šīs istabas brīvprātīgo apmeklētāju gide ikreiz bija laboratorijas darbiniece Mērija Kosimano – neliela auguma kalsna sieviete ar taisniem, melniem matiem un caururbjošu tumšu acu skatienu. Viņa pasniedz primitīvi veidotu pelēka māla meksikāņu kausu un ūdens glāzi. Kausā diemžēl nav kapsulas ar vielu – nevaram piedalīties eksperimentā, jo, lai to darītu, ir mēnešiem ilgi jādzīvo Baltimorā.
Zinātnieki brīvprātīgajiem eksperimenta dalībniekiem psilocibīnu tāpat vien nedod, bet gan ar mērķi rast atbildi uz jautājumu: kā darbojas smadzenes mistiskās apskaidrības brīdī? Varētu domāt, ka tam nav un nevar būt nekāda sakara ar zinātni: nevar ielīst cilvēka galvā un pierādīt, ka, lūk, tagad viņš ir kļuvis par daļu Visuma un atradis Dievu. Taču jāņem vērā, ka tas atkārtojas visās kultūrās un visās paaudzēs. Vienmēr atrodas cilvēki, kuri apgalvo – ir brīži, kad izzūd viņu personības robežas, viņi izjūt absolūtu saplūšanu ar visu pasauli un augstākajiem spēkiem, jūt mīlestību pret visu un visiem, apzinās realitāti kādā citā personības līmenī.
Reproducēt – lūk, atslēgas vārds. Zinātne netic Dievam un brīnumiem, bet tic novērojumiem un eksperimentos reproducētiem faktiem. Jau kopš 20. gadsimta sākuma zinātnieki atkal un atkal ir atgriezušies pie šīs tēmas un tikpat bieži atteikušies no tās. Taču beidzamajos gados šajā jomā ir vērojams progress, jo atsākušies pētījumi vienlaikus desmitiem laboratorijās vairākās valstīs.
Panākumi radās pēc tam, kad zinātnieki eksperimentos ar sintētiskajām molekulām atrada veidu, kā radīt drošu mistisko apziņas stāvokli. Baltimoras pētījuma brīvprātīgie dalībnieki stāstīja, ka psilocibīna lietošanas pieredze ir viens no visnozīmīgākajiem notikumiem viņu dzīvē, ko var pielīdzināt bērna piedzimšanai vai vecāku nāvei. Visvairāk atmiņā tiecas iegulties gadījums ar Loriju – sievieti, kura pieveica vēzi, bet zaudēja prasmi dzīvot. Vēloties atbrīvoties no šīs problēmas, viņa ieradās Baltimoras laboratorijā, lai kļūtu brīvprātīgā dalībniece eksperimentā – un iznāca no turienes, mainījusi sevi uz visiem laikiem.
♦♦♦
Maza, sakumpusi, apmēram piecdesmit gadus veca sieviete ar neveselīgu sejas krāsu iznāca auditorijas priekšā un klusā balsī teica: “Viss sākās tad, kad es saslimu ar leikēmiju un gandrīz nomiru”. Klausītāji sastinga, it kā no bailēm būtu pārakmeņojušies un neizdvesa ne skaņas visu laiku, kamēr Lorija runāja, kaut gan zālē sēdēja rūdīti, daudz ko pieredzējuši, vienas no lielākajām slimnīcām valstī – Džona Hopkinsa hospitāļa onkologi. Varētu šķist, ka ārsti ir ar tik biezu ādu, ka nav iespējams viņus ar kaut ko pārsteigt, turklāt skeptiski noskaņoti. Pirms seminārs bija sācies, varēja dzirdēt, kā blakussēdētājs, hihinot kā sestklasnieks, čukst savam kaimiņam: “Nu ko, pusstundiņu ļausimies halucinācijām?”
Semināra nosaukums patiešām vedināja ja ne gluži uz jokošanos, tad uz nelielu neizpratni gan: “Pētījumi par psilocibīna terapijas pielietojumu trauksmes ārstēšanā vēža slimniekiem”. Semināra vadītājs demonstrēja tabulas un stāstīja, kā sūtījis psihodēliskajos tripos cilvēkus, kuriem bijis vēzis 4.stadijā.
Grupas vecākais, farmakoloģijas profesors Rolands Grifits, viesmīlīgais pavadonis psihodēlijas pasaulē, paskaidroja: “Mums ir ļoti nepieciešams pārliecināt onkologus, ka viss, ar ko mēs nodarbojamies, ir nopietni; tad varētu cerēt, ka viņi sāks sūtīt pacientus dalībai mūsu eksperimentos”. Onkologi ir zinātnes piekritēji; viņi bija ar mieru paklausīties par halucinogēnajām sēnēm, bet runāšana par kaut kādām personības transformācijām un mistiskiem apgaismības brīžiem tika uzņemta ar atturīgu plecu paraustīšanu.
No šī aspekta Lorijas uzstāšanās, kuru Grifits bija pataupījis “saldajam ēdienam”, ieguva īpašu spēku: bija skaidrs, ka viņa ir tieši no šīs vides – materiāliste, ārste, kolēģe. Vismaz tāda Lorija vēl bija 2006.gadā, kad strādāja par ārsti anestezioloģi un bija enerģijas pilna, vesela Baltimoras iedzīvotāja, triju meitu māte, bet reiz pamanīja sev uz kājas milzīgu hematomu vietā, kur tā bija tikai nedaudz sasista. Apskatē slimnīcā noskaidrojās, ka viņas asinīs tikpat kā nav trombocītu, un arī pārējā asinsaina liecināja par kaulu smadzeņu vēzi: izteiktu leikēmiju.
Un var teikt, ka Lorija tikpat kā apmetās uz dzīvi piektā stāva palātā tajā pašā ēkā, kurā semināra dalībnieki pēc pieciem gadiem klausījās viņas uzstāšanos un kur viņa pirms saslimšanas bija strādājusi. Vienu pēc otra Lorija izgāja ķīmijas terapijas kursus. Bet kļuva arvien sliktāk; viņai pilnībā tika iznīcinātas kaulu smadzenes, pēc tam – pārstādītas, vēl pēc tam – tās tika atgrūstas. Neskaitāmas biopsijas procedūras, dzīve bez imunitātes, bakteriālās un sēnīšu infekcijas, mokošs nelabums, nerimstošas asas sāpes, skābekļa balons, ratiņkrēsls. Un pats briesmīgākais, kas var būt anesteziologam – intubācija bez anestēzijas, kad viņa bija pie pilnas apziņas – kolēģe vienkārši palūdza pavērt plašāk muti. Zaudēdama samaņu, Lorija ar ietrenētu dzirdi saklausīja monitora pīkstienus un saprata, ka diez vai atmodīsies.
Lorijai paveicās; viņa ne tikai pamodās: viņai pārstādītās kaulu smadzenes iedzīvojās, un stāvoklis sāka uzlaboties. Viņas ķermenis pamazām mācījās dzīvot ārpus slimnīcas – mācījās ķermenis, nevis viņas dvēsele. Kādas izredzes ir cilvēkam, kurš izgājis cauri tādām elles mokām, zaudējis profesiju, kļuvis par apgrūtinājumu savai ģimenei, atkal iemācīties dzīvot normāli?
Lorija, izlasījusi sludinājumu par Griffita pētījumiem, pieteicās par to dalībnieci (“koledžas laikā septiņdesmitajos gados man nekad nav interesējušas narkotikas, bet bija skaidrs, ka šeit ir runa par kaut ko citu: par nopietnu zinātnisku pētījumu, kurš ir pārdomāts un drošs”), četras nedēļās tika psiholoģiski sagatavota un saņēma lielu devu psilocibīna mums jau zināmajā istabā bez logiem un ar balto dīvāniņu. Sesija, kas ilga pusi dienas, bija, kā teica Lorija, pats ievērojamākais notikums viņas dzīvē.
“Viela sāka iedarboties, un pēkšņi it kā sabruka siena, kuru es biju ap sevi uzbūvējusi šajos gados. Es sāku raudāt – tā, kā nebiju to darījusi nekad dzīvē; asaras bira bez mitas, ar tādu kā neticami fizisku intensitāti. Es raudzījos uz sevi it kā no malas, cenšoties to visu vērot objektīvi. Es sapratu šīs asaru straumes, kas nespēja rimties: visus šos gadus nespēju skumt par to, kas ar mani bija noticis, – es vienkārši mēģināju palikt dzīva.”
Par visu, kas ar Loriju notika pēc tam, var vienkārši klausīties, bet var arī to sakārtot “pa plauktiņiem”, kā to mēdz darīt zinātnieki, kad vēro eksperimenta norisi. Pirmais, starp citu, to izdarīja pedantiskais amerikāņu psihologs Džeims Viljamss 20.gadsimta sākumā. Kas gan vēl ir zinātnieka spēkos, ja viņam nav ne tomogrāfa, ne zināšanu par neirotransmiteru darbību? Viljamss vienkārši aptaujāja milzīgu skaitu mistiķu – un apkopoja kopējās pazīmes.
Atklājās, ka, neraugoties uz vārdos neizsakāmām un acumirklīgām izjūtām, apziņas stāvokļa izmaiņām vienmēr ir kopējas noteiktas sajūtas:
1) empātija – sajūta, ka esi dziļi saistīts ar citiem cilvēkiem uz šīs planētas, vienotība, saplūšana vienā veselumā;
2) visaptveroša mīlestība, kas plūst no Visuma;
3) lietu kopesamība un neierobežotība, kas rada priekšstatu par visa Visumā esošā vienotu veselumu, sevis apzināšanu kā daļu no pasaules un visas pasaules elementus kā daļu no sevis;
4) iziešana ārpus personības – un sajūta, ka atrodies cita līmeņa realitātē, kas ir ne mazāk reāla, kā pierastā; mūžības sajūta un sapratne, ka laiks ir nosacīts jēdziens, kuram patiesībā nav nozīmes;
5) saasināta skaistuma izjūta.
Lorijai viss noritēja tieši pēc iepriekšaprakstītā plāna. Viela iedarbojās arvien vairāk, un Lorijas sajūtas mainījās pakāpi pēc pakāpes, par ko viņa ziņoja savam pētījuma gidam. Vispirms radās empātija: pārdabiska spēja apzināties un sajust citu cilvēku izjūtas. “Es raudāju par to, ko pārdzīvoja mani bērni, kas patiesībā dzīvoja bez mātes; par saviem vecākiem, kas mani kopa; es neticami reāli sajutu viņu izjūtas, it kā justu to pati.”
Pēc tam Loriju pārņēma spēcīgi pārdzīvojumi par tēvu: “Viņš nebija diez ko labs tēvs, kad es vēl biju bērns. Tēvs bija ļoti agresīvs, reizēm pat cietsirdīgs. Domāju, ka viņš nespēja saprast savas dzīves jēgu, viņš darīja daudz ļauna. Gadiem ritot, tēvs stipri pārvērtās, un, kad piedzima mani bērni, viņš kļuva labākais vectēvs pasaulē.
Sesijas laikā es pilnībā sajutu, cik ļoti nenobriedis tēvs bija, cik ļoti viņam bija bail un smagi tad, kad viņš bija jaunais tētis.
Un es izdarīju kaut ko apbrīnojamu: es it kā pārcēlu viņa rūpes par mazbērniem uz sevi – uz Loriju bērnībā, un spēju sajust visu viņa mīlestību un rūpes par mani.” Normālos apstākļos tas prasītu gadiem ilgus psihoterapijas seansus, bet šajā eksperimentā tas notika dažu stundu laikā.
Empātija, kopesamība ar visu dzīvo pāriet arī uz nedzīvo – un dabiski pārplūst nākamajās sajūtās, par kurām stāstīja Lorija: “Visums – tā esmu es, un es – tas ir Visums; kalni man šķiet kā manis pašas ādas krokas, koku sula – kā manas asinis.” Lorija ēda vīnogas, kas vienmēr atrodas uz galda pie baltā dīvāniņa psilocibīna pētījumu istabā (tā ir kļuvusi par tradīciju kopš sešdesmitajiem gadiem), – un viņai šķita, ka ēd saules gaismu un augsnes minerālvielas, kurās auguši vīnogulāji. Lorija lūkojās uz rozi (arī tā bija tradīcija) – un viņai atklājās zieda uzbūves dziļā jēga. Šie psihodēlijas eksperimenta tradicionālie elementi – rekvizīti, kā liecina tūkstošiem eksperimentu, kalpo par stabilu trigeru un katalizatoru saplūšanas ar dabu sajūtai, kas slēpjas mūsu apziņas dzīlēs. Topot par zinātniskās laboratorijas instrumentu, šie priekšmeti kļuva par gandrīz vai reliģiskas tradīcijas sastāvdaļu un neirobiologu tādu dīvainu dievmaizīti.
Nākamie apziņas izmainīšanas soļi īpaši svarīgi ir vēža slimniekiem – tieši viņu dēļ zinātnieki izdara tik daudz pētījumus ar onkoloģiskajiem pacientiem. “Es sajutu, ka nāve it nemaz nav briesmīga, jo pasaule pilnībā ir veidota no dailes un mīlestības”, – teica Lorija. Tas nemaz nelīdzinājās opiātu radītai eiforijai; jo īpaši tāpēc, ka zināšanas, kas tiek iegūtas psihodēliskā tripa laikā, nezūd arī pēc “atgriešanās”. Cilvēks gūst neaprakstāmu pieredzi, izejot ārpus ierastās personības robežām; visi eksperimentu dalībnieki to apraksta kā sastapšanos ar realitāti, ne mazāk īstu kā ikdienišķā, ar realitāti, kur nāve ir tikai nosacīta vienība.
Vēža slimniekam tas ir īpašs eksperiments. “Vēža slimnieks ir ieslodzīts pats sevī, tas ir kā karā. Tev pastāvīgi nākas sev atkārtot: nedari tā un nedari šitā, neēd to un neēd šito, neguli, tūlīt tu saslimsi vēl ar tādu vai šitādu slimību. Šī baiļu buķete tad arī ir tava personība”, – saka Lorija un paskaidro, ka līdz eksperimentam viņa neapzinājās šīs savas važas, vienkārši dzīvoja ar tām.
“Es raudāju un raudāju, bet kādā brīdī nolēmu paskatīties uz sevi no malas. Un teicu sev: brīnišķīgi! Cik tas ir labi, ka es raudu, ka es atkal esmu spējīga raudāt. Un tad kaut kas pārslēdzās: es it kā no malas skaidri ieraudzīju savu “Es”. Tas izskatījās pēc maza mazītiņa cilvēciņa, kurš skraidīja pa stāviem un koridoriem, maniakāli norūpējies par savām niecīgajām vajadzībām. Es lūkojos uz sevi no malas un jutu, ka tas ir velti izšķiests laiks un spēks, ka es esmu kaut kas daudz lielāks par šo mazītiņo cilvēciņu”.
Pēc sesijas Lorija bija spējusi, kā mēdz teikt psihiatri, integrēt šo tēlu savā personā. Viņa bieži meditēja un klausījās tādu pašu mūziku, kādu klausījās sesijas laikā, – šīs metodes palīdzēja viņai atkal ieraudzīt no malas savu panikas pārņemto “Es” un nepakļauties viņa pavēlēm. Lorija spēra dažus soļus, kas kardināli mainīja viņas dzīvi. Viņa šķīra savu neveiksmīgo laulību un nopirka jaunu māju, kopā ar meitām ievācās tajā un teica viņām: “Tā, nu ir gana, vairāk es nemirstu. Jums ir māte – un sāksim dzīvi no jauna”.
Turklāt Lorija, tāpat kā pārējie Baltimoras eksperimenta dalībnieki, netiecas atkārtot izmēģinājumus ar psilocibīnu: “Tas ir jāizdzīvo un jāapstrādā, tur ir pārāk daudz visa kā.” Piesardzības deva, kas bija iepotēta sabiedrībai attiecībā uz psihodēliskām vielām, nāk tikai par labu, lai eksperiments noritētu stingri zinātniskos rāmjos.
“Visticamākais, apziņas mistiskais stāvoklis mums visiem ir bioloģiski ieprogrammēts un viela ir tikai trigers, – saka Rolands Griffits. – Visās kultūrās ir cilvēki, kuri atrodas tuvāk vai tālāk no šī punkta – bet teorētiski tajā var nokļūt ikviens, tā ir iekārtotas smadzenes. Kādam ir nepieciešamas īpašas nodarbes, piemēram, meditācija, kāds cits līdz tam spēj nokļūt dabiskā ceļā. Taču šīs idejas ir visās kultūrās, un, droši vien, tām ir svarīga loma tajā, kā iekārtota mūsu sabiedrība.”
Mūsdienu amerikāņu zinātnieku vidū Griffits ir psihodēlikas pionieris, viņš bija pirmais, kuram izdevās panākt atļauju pētījumiem, jo aizliegums bija spēkā vairākas desmitgades. Griffits it nemaz nelīdzinās zinātniekiem, kuri atklāja psihodēliku zinātnei piecdesmitajos, sešdesmitajos gados, – tas patiešām bija vētrains laiks, un toreiz zinātnieki valkāja puķainus kreklus. Griffits turpretī bija gludi noskuvies, ļoti gara auguma, kalsns, stūrainām kustībām, ar ideāli safrizētiem ideāli sirmiem matiem, šauru, iegarenu seju un ar mazītiņām metāla brillītēm uz deguna; viņš gandrīz vienmēr bija ar kaklasaiti, karjeru bija veidojis farmācijā, nodarbojoties ar neinteresanto un nevainīgo kofeīnu, un uz jautājumu: “Vai jūs esat mācījies pie kāda no Varenajiem Svētajiem Vīriem vai vismaz pazīstat kādu no viņiem?” (tā sešdesmitajos gados bija pieņemts dēvēt zinātniekus šajā jomā, kuri eksperimentēja ar cilvēkiem) – pirmajā telefonintervijā stingri atbildēja: “Nē”.
Lai saprastu, kāpēc viņš negribēja atklāt faktu, ka visu Baltimoras eksperimentu galvenais ideologs bija Bils Ričards, slavenākais psihodēlikas klasiķis, psihiatrs ar vislielāko praktisko pieredzi šajā jomā, – nepieciešama vēsturiska atkāpe iepriekšējā misticisma un maģisko sēņu zinātnisko pētījumu uzplaukuma laikā, kā arī tās pilnīga aizlieguma laikā sešdesmitajos gados.
(Turpinājums sekos)
paldies!