Vinstona Čērčila “Dzelzs priekškara runa”

Fultonā, 1946. gada 5. martā

Esmu priecīgs, ka esmu šodien ieradies Vestminsteras koledžā, un ka jūs esat man piešķīruši zinātnisko grādu. Nosaukums “Vestminstera” man liekas pazīstams. Liekas, ka esmu to jau kaut kur dzirdējis. Kad par to padomāju, saprotu, ka tieši Vestminsterā esmu ieguvis lauvas tiesu savas izglītības politikā, dialektikā, retorikā un dažās citās nozarēs. Būtībā, mēs ar jums esam ieguvuši izglītību vienā un tajā pašā vai līdzīgās izglītības iestādēs. 

Tāpat man ir gods, iespējams pat unikāls, kā privātpersonai, ka mani akadēmiskai auditorijai stāda priekšā Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Apgrūtināts ar lielu daudzumu dažādu rūpju un pienākumu, pēc kuriem viņš nealkst, bet no kuriem arī neizvairās, prezidents veicis 1000 jūdžu garu ceļu, lai pagodinātu ar savu klātbūtni mūsu šodienas tikšanos un uzsvērtu tās nozīmīgumu, dodot man iespēju vērsties pie šīs radnieciskās valsts, maniem tautiešiem otrpus okeānam, bet varbūt vēl kādām citām valstīm. Prezidents jau jūs informēja par savu vēlmi, kas, esmu pārliecināts, saskan ar jūsu vēlmi, lai es būtu pilnīgi brīvs sniegt savu godīgo un uzticamo padomu šajos nemierīgajos un grūtajos laikos. Es, protams, izmantošu šo man piešķirto brīvību un turklāt jūtos tiesīgs to darīt, jo jebkādas manas personīgās ambīcijas, kuras man varētu būt bijušas jaunības gados, jau sen ir piepildījušās, pārspējot manus pārdrošākos sapņus. Tomēr man jums jāizskaidro, ka man nav ne oficiālas misijas, ne statusa, un es runāju tikai savā vārdā. Jūsu priekšā ir tikai tas, ko jūs redzat. 

Tādēļ es varu atļauties, izmantojot savu dzīves pieredzi, apsvērt problēmas, kas ielenc mūs tūlīt pēc mūsu pilnīgās uzvaras kaujas laukos, un censties no visa spēka saglabāt to, kas tika iegūts ar tādiem upuriem un ciešanām nākotnes slavas un cilvēces drošības vārdā. 

Savienotās Valstis pašlaik atrodas vispasaules varenības virsotnē. Šodien ir svinīgs brīdis Amerikas demokrātijai, tā kā līdz ar savu spēka pārsvaru tā uzņēmusies arī ārkārtīgi lielu atbildību par nākotni. Paskatoties apkārt, jums vajadzētu sajust ne tikai izpildīta pienākuma apziņu, bet arī satraukumu par to, ka varat izrādīties nespējīgi izdarīt to, kas no jums tiek sagaidīts. Iespējas ir acīmredzamas un pilnīgi saprotamas abām mūsu valstīm. Tās noraidīt, ignorēt vai izmantot nelietderīgi nozīmētu nolemt sevi nebeidzamiem pārmetumiem nākotnē. Domāšanas pastāvībai, nepiekāpībai mērķu sasniegšanā un vienkāršībai lēmumu pieņemšanā būtu jāvalda un jāvada angliski runājošo valstu rīcība miera laikā, tāpat kā tas notika kara laikā. Mums ir pienākums, un, es domāju, mēs spēsim godam pildīt šīs augstās prasības. 

Kad amerikāņu militārpersonas nokļūst kādā nozīmīgā situācijā, viņi parasti savu direktīvu nosaukumos ietver vārdus “kopējā stratēģiskā koncepcija”. Tajā ir sava gudrība, jo šādas koncepcijas esamība veicina domāšanas skaidrību. Kopējā stratēģiskā koncepcija, pie kuras mums būtu jāpieturas šodien, nav nekas cits, kā drošība un labklājība, brīvība un progress visās mājās un ģimenēm, visiem vīriešiem un sievietēm visās valstīs. Šeit es galvenokārt runāju par miljoniem kotedžu un daudzdzīvokļu māju, kuru iedzīvotāji, neraugoties uz dzīves grūtībām un neveiksmēm, cenšas pasargāt savas sievas un bērnus no trūkuma un audzināt savu ģimeni cieņā un bailēs no Dieva vai pamatojoties uz ētikas principiem, kas bieži spēlē nozīmīgu lomu. 

Lai nodrošinātu šo neskaitāmo mājvietu drošību, tām ir jābūt nodrošinātām pret divām galvenajām nelaimēm – kara un tirānijas. Visiem ir zināms tas briesmīgais satricinājums, kas piemeklē jebkuru ģimeni, kad tās maizes gādātājam, kurš tās dēļ strādā un cenšas pārvarēt dzīves smagumu, uzbrūk kara lāsts. Mums acu priekšā rēgojas Eiropa drupās ar visu tās pagātnes krāšņumu, kā arī lielas Āzijas daļas posts. Kad ļaunprātīgu cilvēku nodomi vai lielvalstu agresīvās vēlmes daudzās pasaules vietās iznīcina civilizētas sabiedrības pamatvērtības, vienkāršie cilvēki sastopas ar grūtībām, kuras nespēj pārvarēt. Viņiem viss ir izkropļots, viss ir iznīcināts, viss ir pārvērsts pīšļos. 

Stāvot šeit šajā klusajā pēcpusdienā, es nodrebu, iedomājoties, kas notiek ar miljoniem cilvēku reālajā dzīvē, kas ar viņiem notiks, kad pasauli pārņems bads. Neviens nespēj aprēķināt to, ko sauc par “neizskaitāmo cilvēku ciešanu summu”. Mūsu galvenais uzdevums un pienākums – norobežot vienkāršo ļaužu ģimenes no vēl viena kara, no šausmām un nelaimēm. Šajā uzskatā mēs visi esam vienoti. 

Mūsu amerikāņu militārie kolēģi, kad pasludinājuši savu “kopējo stratēģisko koncepciju” un sarēķinājuši visus pieejamos resursus, vienmēr pāriet pie nākamā etapa – līdzekļu meklēšanas koncepcijas realizācijai. Arī šajā jautājumā pastāv vispārpieņemta vienošanās. Jau izveidota vispasaules organizācija ar primāro mērķi novērst karu. ANO, Nāciju Līgas pēctece, ar izšķirošo ASV pievienošanos tai un visu, kas no tā izriet, jau uzsākusi savu darbu. Mūsu pienākums ir nodrošināt šīs darbības veiksmīgu rezultātu, lai tā būtu reāla, nevis fiktīva, lai tā būtu spēcīga, darbotiesspējīga, nevis tikai mētātos vārdiem, lai tā kļūtu par īstu Miera Templi, kurā varētu pakārt daudzu valstu kara vairogus, nevis vienkārši par novērošanas vietu Babilonijas tornī. Pirms mēs varēsim atbrīvoties no nacionālās bruņošanās nepieciešamības pašaizsardzības nolūkos, mums jābūt pārliecinātiem, ka mūsu templis nav uzbūvēts plūstošajās smiltīs vai purvā, bet uz klints. Katrs, ja vien veras pasaulē atvērtām acīm, redz, ka mūsu ceļš būs grūts un ilgs, bet, ja mēs sekosim tam kursam, kuram pieturējāmies divos pasaules karos – bet diemžēl, nesekojām to starplaikā – man nav šaubu, ka galu galā mēs spēsim sasniegt savu kopīgo mērķi. 

Šajā sakarā man ir praktiski piedāvājumi rīcībai. Tiesas nevar strādāt bez šerifiem un konstebliem. Apvienoto Nāciju Organizāciju nepieciešams nekavējoties nodrošināt ar starptautiskajiem bruņotajiem spēkiem. Šādi pasākumi var tikt veikti tikai soli pa solim, bet jāsāk ir jau tagad. Es ierosinu, ka visām valstīm būtu jāpiedāvā nodot vispasaules organizācijas rīcībā zināmu daļu savu gaisa eskadriļu. Šīs eskadriļas gatavotos pašas savās valstīs, bet rotācijas kārtībā pārvietotos no vienas valsts uz citu. Lidotāji nēsātu savas valsts uniformas, bet ar citām atšķirības zīmēm. No viņiem nevarētu tikt prasīts piedalīties karā pašiem pret savu valsti, bet visos citos gadījumos tos vadītu vispasaules organizācija. Veidot šādus spēkus varētu pieticīgā apjomā, kas varētu palielināties, pieaugot uzticībai. Es vēlējos, lai tas tiktu izdarīts pēc Pirmā pasaules kara, bet patiesi ticu, ka to var izdarīt arī tagad. 

Tomēr būtu nepareizi un neapdomīgi uzticēt slepeno informāciju un pieredzi par atombumbas radīšanu, kura pašlaik ir Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Kanādas rīcībā, vispasaules organizācijai, kas pašlaik ir tikai zīdaiņa stadijā. Būtu noziedzīgs neprāts palaist šo ieroci pa straumei šajā vēl joprojām satrauktajā un nevienotajā pasaulē. Neviens cilvēks nevienā valstī negulēs sliktāk dēļ tā, ka dati, līdzekļi un metodes šīs bumbas radīšanai pašlaik ir koncentrētas galvenokārt amerikāņu rokās. Nedomāju, ka mēs šobrīd gulētu tik mierīgi, ja situācija būtu pretēja, un kāda komunistiska vai neofašistiska valsts uz kādu laiku būtu monopolizējusi šo šausmīgo ieroci. Ar bailēm vien no tā, totalitārajām sistēmām pietiktu, lai uzspiestu sevi brīvajai demokrātiskajai pasaulei. Šausminošās sekas nespētu paredzēt pat cilvēka iztēle. Dievs ir vēlējies, lai tas nenotiktu, un mums vēl ir laiks savest savu māju kārtībā, līdz brīdim, kad šāda bīstamība radīsies. Tomēr pat tādā gadījumā, ja mēs nežēlosim nekādas pūles, mums tik un tā jāpiemīt šausminošam pārākumam, lai mums būtu efektīvi iebiedēšanas līdzekļi pret atombumbas pielietojumu vai draudiem to pielietot pret citām valstīm. Gala rezultātā, kad uzticama cilvēku brālība reāli iemiesotos vispasaules organizācijas veidolā, kuras rokās būtu visi nepieciešamie praktiskie līdzekļi, lai tā būtu efektīva, visas pilnvaras varētu tikt tai nodotas. 

Tagad es nonāku pie otrās nelaimes, kas apdraud ģimenes pavardus un parastos ļaudis, un precīzāk – tirānijas. Mēs nevaram pievērt acis uz to, ka brīvības, kuras ir pašsaprotamas visiem Lielbritānijas impērijas un ASV pilsoņiem, nedarbojas ievērojamā skaitā valstu, dažas no kurām ir ļoti varenas. Šajās valstīs varas kontrole tiek uzspiesta iedzīvotājiem ar visuresošu policijas struktūru palīdzību tādā līmenī, kas pārsniedz jebkuras robežas un pretējs jebkuriem demokrātijas principiem. Valsts varu bez ierobežojumiem īsteno diktatori vai cieši saliedētas oligarhijas, kas darbojas ar priviliģētu partiju un politiskās policijas palīdzību. Mūsdienās, kad grūtību vēl ir tik daudz, mūsu pienākumos nevar ietilpt vardarbīga iejaukšanās to valstu iekšlietās, ar kurām mēs neatrodamies karastāvoklī. Mums nepagurstoši un bezbailīgi jāsludina diženie brīvības pamatprincipi un cilvēktiesības, kas ir kopīgs angliski runājošās pasaules mantojums, kas caur Lielo brīvības hartu, Tiesību likumu (Bill of Rights), Habeas Corpus, zvērināto tiesu un angļu kopējo likumu ieguvuši savu visatpazīstamāko seju Amerikas Neatkarības deklarācijā. 

Šie likumdošanas akti nosaka, ka jebkuras valsts tautai ir tiesības konstitucionālu darbību rezultātā, brīvu, nefalsificētu vēlēšanu ceļā aizklātā balsojumā izvēlēties vai mainīt valsts pārvaldes raksturu vai formu valstī, kurā viņš dzīvo; ka jāvalda runas un domas brīvībai; ka tiesai, kam jābūt neatkarīgai no izpildvaras un nepakļautai kādas partijas ietekmei, jāadministrē likumi, kurus atbalsta ievērojams iedzīvotāju vairākums vai kuri ir izturējuši laika pārbaudi, vai kurus nosaka paražas. Tās ir pamattiesības uz brīvību, kas būtu jāzina katrā mājā. Tas ir britu un amerikāņu vētījums cilvēcei. Ļaujiet mums sludināt to, ko mēs praktizējam un praktizēt to, ko sludinām.

Un tā, es esmu noteicis divas galvenās nelaimes, kas apdraud cilvēku ģimenes pavardus. Es nerunāju par nabadzību un trūkumu, kas visbiežāk cilvēkus uztrauc vairāk par visu. Bet ja novērš kara un tirānijas draudus, tad neapšaubāmi zinātne un sadarbība dažos turpmākajos gados, ilgākais dažās desmitgadēs, atnesīs cietsirdīgo kara skolu izgājušajai pasaulei materiālās pārticības pieaugumu, kāds vēl nebūs pieredzēts cilvēces vēsturē. 

Tagad, šajā skumjajā un saspringtajā brīdī, mūs nomāc bads un bezcerība, kas iestājusies pēc mūsu pārsteidzošās cīņas; bet tas viss pāries, un varbūt pat ļoti ātri, un nav nekādu iemeslu, izņemot cilvēcisku muļķību vai necilvēcisku noziegumu, kas visām valstīm bez izņēmuma ļautu izmantot iestājušos pārticības laikmetu. Es bieži izmantoju vārdus, kurus piecdesmit gadus atpakaļ dzirdēju no lieliska īru izcelsmes amerikāņu oratora un man drauga Bērka Kokrana: “Visiem visa ir gana. Zeme ir dāsna māte. Viņa sniegs pilnīgu pārticību visiem saviem bērniem, ja vien viņi to apstrādās taisnīgumā un mierā”. Šajā jautājumā mūsu domas pilnībā sakrīt. 

Tagad, turpinot izmantot mūsu kopējās stratēģijas metodiku, esmu nonācis pie paša galvenā, ko esmu ieradies šeit pateikt. Ne efektīva karu novēršana, ne pastāvīga vispasaules organizācijas ietekmes vairošana nevar tikt panākta bez brālīgas angliski runājošo valstu sadarbības. Tas nozīmē īpašas attiecības starp Britu Sadraudzību un Britu impēriju un Savienotajām Valstīm. Mums nav laika vispārinājumiem, tādēļ es uzdrošināšos runāt konkrēti. Brālīgā savienība prasa ne tikai draudzības un savstarpējas sapratnes pieaugumu starp mūsu radniecīgajām sabiedrības sistēmām, bet arī jāturpina cieša mūsu bruņoto spēku sadarbība, kam jānoved pie kopējas potenciālo bīstamību izpētes, kopējas bruņošanās un militāriem uzstādījumiem, kā arī militāri tehnisko koledžu oficieru un kursantu apmaiņas. Tas tāpat nozīmētu arī to jau pastāvošo līdzekļu izmantošanu, kas paredzēti drošības nodrošināšanai, izmantojot kopīgi visas jūras un gaisa kara bāzes. Tas, iespējams, divkāršotu amerikāņu flotes un aviācijas mobilitāti. Tas daudzkārt palielinātu Britu impērijas bruņoto spēku mobilitāti, kā arī, uz miera iestāšanās pasaulē rēķina, nodrošinātu ievērojamu finansiālo līdzekļu ekonomiju. Jau tagad mēs kopīgi izmantojam veselu virkni salu; tuvā nākotnē arī citas salas varētu kļūt kopīgi izmantojamas. ASV jau ir pastāvīgas aizsardzības līgums ar Kanādas valdījumu, kas ir pilnībā uzticams Britu Sadraudzībai un impērijai. Šī vienošanās ir daudz patiesāka, nekā daudzas no tām, kas bieži slēgtas formālo savienību ietvaros. Šis princips būtu jāpiemēro savstarpēji visām Britu Sadraudzības valstīm. Tā un tikai tā mēs varēsim, lai kas arī notiktu, nodrošināt sevi un strādāt kopā gan augstāku, gan vienkāršāku mērķu vārdā, kas mums dārgi un nekaitē nevienam citam. Pašā pēdējā etapā varētu realizēties (un, es uzskatu, gala rezultātā realizēsies) arī ideja par kopīgu pilsonību, bet šo jautājumu pilnā apjomā mēs varam atstāt likteņa ziņā, kura mums pastiepto roku tik daudzi no mums jau saredz skaidri. 

Tomēr ir kāds būtisks jautājums, kas mums sev jāuzdod. Vai starp ASV un Britu Sadraudzību pastāvošās īpašas attiecības nebūs nesavienojamas ar pamatlicēju uzticību vispasaules organizācijai? Mana atbilde: Tādas attiecības, tieši pretēji, iespējams ir vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību šī organizācija varēs iegūt statusu un spēku. Jau pastāv īpašas attiecības starp ASV un Kanādu, un Dienvidamerikas valstīm. Mums tāpat ir arī uz 20 gadiem noslēgts līgums par sadarbību un savstarpēju palīdzību ar Padomju Krieviju. Piekrītu Lielbritānijas ārlietu ministram Bevina kungam, ka šis līgums, cik tālu tas attiecas uz mums, varētu būt noslēgts arī uz 50 gadiem. Mūsu vienīgais mērķis ir savstarpēja palīdzība un sadarbība. Mūsu alianse ar Portugāli pastāv jau kopš 1384. gada un devusi labus rezultātus kritiskos nesenā kara brīžos. Neviena šī vienošanās nav pretrunā ar kopīgām vispasaules vienošanās interesēm; tieši pretēji, šīs vienošanās var palīdzēt. “Dieva mājās visiem pietiks vietas.” Īpašas attiecības starp Apvienotajām Nācijām, kam nav agresīva ievirze pret kādu valsti un kas sevī neietver plānus, kuri ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem, ne tikai nav kaitīgas, bet lietderīgas, reizēm pat nepieciešamas. 

Pirms mirkļa es runāju par Miera Templi. Šis templis jāceļ strādniekiem no visām valstīm. Ja divi no šie celtniekiem īpaši labi pazīst viens otru un ir veci draugi, ja viņu ģimenes ir sajaukušās un, citējot gudrus vārdus, kuri man iekrita acīs aizvakar, “ja viņiem ir ticība otra mērķiem, cerība otra nākotnei un iecietība pret otra trūkumiem”, kāpēc gan viņi nevarētu strādāt līdzās kopīga mērķa sasniegšanai kā draugi un partneri? Kāpēc viņi nevarētu kopīgi izmantot viens otra līdzekļus, tādā veidā palielinot savu darbaspēju? Viņi ne tikai var, bet viņiem tas jādara, jo pretējā gadījumā templis netiks uzcelts vai sagrūs tūlīt pēc pabeigšanas, nemākulīgu roku celts, un mēs atkal, jau trešo reizi, mācīsimies kara skolā, kas būs nesalīdzināmi nežēlīgāka, kā tā, kuru tikko esam pabeiguši. Var atgriezties viduslaiki, uz mirdzošiem zinātnes spārniem var atgriezties akmens laikmets, un tas, kas tagad varētu nolīt pār cilvēci kā neizmērojami materiāli labumi, var novest to pie pilnīgas iznīcības. Tādēļ es aicinu: esiet uzmanīgi, laika nav daudz. Neļausim notikumiem ritēt savu gaitu, kamēr nav par vēlu. Ja mēs vēlamies, lai būtu šāda brālīga apvienība, par kuru es tikko runāju, ar visu to spēku un drošību, ko abas mūsu valstis var no tās gūt, darīsim tā, lai šis fakts taptu zināms visā pasaulē un spēlētu savu lomu tās pamatu stiprināšanā. Labāk ir veikt profilaksi, nevis ārstēt slimību. 

Uz pasaules karti, kuru tik nesen izgaismoja sabiedroto uzvara, krīt ēna. Neviens nezina, ko Padomju Krievija un tās starptautiskā komunistiskā organizācija gatavojas darīt tuvākajā nākotnē, un kādas ir viņu ekspansīvo un ticības maiņas tendenču robežas, ja tādas pastāv. Es dziļi apbrīnoju un cienu varonīgo krievu tautu un manu kara laika biedru maršalu Staļinu. Anglijā – un es nešaubos, ka arī šeit – jūt dziļu līdzjūtību un labvēlību pret visām Krievijas tautām un apņēmību pārvarēt daudzās domstarpības un konfliktus ciešas draudzības nodibināšanai. Mēs saprotam, ka Krievijai nepieciešams stiprināt savu rietumu robežu drošību pret iespējamu atkārtotu vācu agresiju. Mēs esam priecīgi to redzēt tās likumīgajā vietā starp pasaules vadošajām lielvalstīm. Mēs sveicam tās karogu pasaules jūrās. Un ar vislielāko prieku mēs sveicam pastāvīgās, biežās un stiprākas kļūstošās saites starp krievu un mūsu tautām abās Atlantijas okeāna pusēs. Tomēr es uzskatu par savu pienākumu izklāstīt jums dažus faktus – esmu pārliecināts, ka vēlaties, lai izklāstu jums faktus tādus, kādi tie nākuši manā rīcībā – par pašreizējo stāvokli Eiropā. 

No Stettinas Baltijā līdz Triestai Adrijā pār kontinentu nolaidies “dzelzs priekškars”. Aiz šīs līnijas atrodas visas senās Centrālās un Austrumeiropas galvaspilsētas – Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta Belgrada, Bukareste, Sofija. Visas šīs slavenās pilsētas un to apkārtējo rajonu iedzīvotāji atrodas tajā teritorijā, ko es saucu par padomju sfēru, tās visas tādā vai citādā veidā pakļaujas ne tikai padomju ietekmei, bet arī ievērojamai un arvien pieaugošākai Maskavas kontrolei. Tikai Atēnas ar savu nemirstīgo slavu var brīvi lemt savu nākotni vēlēšanās, kurās piedalās britu, amerikāņu un franču novērotāji. Poļu valdība, atrodoties krievu virsvaldībā, mudināta veikt plašus un nelikumīgus iebrukumus Vācijā, kas noved pie miljoniem vāciešu izraidīšanas traģiskos un neredzētos mērogos. Komunistiskās partijas, kuras visās šajās Austrumeiropas valstīs bija diezgan mazas, ieguvušas milzīgu spēku, kas daudzreiz pārsniedz to skaitlisko lielumu un visur tiecas ieviest totalitāro kontroli. Gandrīz visas šīs valstis pārvalda policejiskas valdības, un līdz pat šai dienai, izņemot Čehoslovākiju, tajās nav patiesas demokrātijas. 

Turcija un Persija ir ļoti norūpējušās un nemierīgas sakarā ar pretenzijām, kuras tām piestāda, un spiedienu, kuru rada Maskavas valdība. Berlīnē krievi cenšas radīt kvazikomunistisku partiju savā okupētās Vācijas daļā, piedāvājot īpašas privilēģijas kreiso vācu līderu grupām. Pēc kaujām, kas notika pagājušā gada jūnijā, amerikāņu un britu armijas, saskaņā ar iepriekš panāktajām vienošanām atkāpās uz rietumiem pa fronti aptuveni 400 jūdžu platumā un dziļumā, kas dažās vietās sasniedza pat 150 jūdzes, lai mūsu krievu sabiedrotie pārņemtu šo plašo teritoriju, kuru iekarojušas rietumu demokrātijas. 

Ja tagad padomju valdība centīsies ar separātiskām darbībām radīt savā zonā prokomunistisku Vāciju, tas radīs jaunas nopietnas grūtības britu un amerikāņu zonās un dos uzvarētajiem vāciešiem iespēju sarīkot tirgu starp padomju varu un rietumu demokrātijām. Lai kādus secinājumus mēģinātu izdarīt no šiem faktiem – un tie visi ir fakti – tā noteikti nebūs tā atbrīvotā Eiropa, par kuru mēs cīnījāmies. Arī ne tā Eiropa, kurai piemistu nepieciešamās pamatvērtības, kas nodrošinātu ilgstošu mieru. 

Pasaules drošība prasa, lai tiktu veidota jauna vienota Eiropa, no kuras nevienu valsti nedrīkst izstumt uz visiem laikiem. Dēļ šo spēcīgo pamatrasu strīdiem pasaulē notikuši kari, kuru liecinieki mēs bijām un kuri uzliesmojuši pagātnē. Divas reizes mūsu dzīves laikā Savienotās Valstis pret savu gribu un tradīcijām un pretrunā argumentiem, kurus nevar nesaprast, ar nepārvaramu spēku ievilktas šajos karos, lai nodrošinātu labā uzvaru, bet tikai pēc baisām kaujām un postījumiem. Divreiz Savienotā Valstis bijušas spiestas sūtīt karā pāri Atlantijas okeānam miljoniem savu gados jauno cilvēku. Bet šajos laikos karš var piemeklēt jebkuru valsti, lai kur arī tā atrastos starp ausmu un rietu. Mums neapšaubāmi jārīkojas ar apzinātu mērķi ieviest mieru Eiropā ar ANO palīdzību un ievērojot tās statūtus. Tā, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīga politika. 

Otrā “dzelzs priekškara” pusē, kas sadalījis Eiropu, ir citi iemesli uztraukumam. Itālijā komunistiskās partijas darbība cieši saistīta ar nepieciešamību uzturēt komunistu apmācītā maršala Tito prasības uz bijušo Itālijas teritoriju Adrijas centrā. Turklāt situācija Itālijā saglabājas nenoteikta. Arīdzan nav iespējams iedomāties Eiropas atjaunošanu bez Francijas spēka. Visu savu mūžu esmu aizstāvējis spēcīgas Francijas pastāvēšanu un nekad, pat pašos drūmākajos laikos, nezaudēju ticību tās nākotnei. Arī tagad es nezaudēju šo ticību. Tomēr daudzās valstīs visā pasaulē, kas atrodas tālu no Krievijas robežām radītas komunistiskas piektās kolonnas, kas darbojas pilnīgā vienotībā un ir pilnībā pakļautas direktīvām, ko saņem

no komunistiskā centra. Izņemot Britu Sadraudzību un Savienotās Valstis, kur komunisms ir zīdaiņa stadijā, komunistiskās partijas vai piektās kolonnas iemieso sevī arvien pieaugošākus izaicinājumus un draudus kristīgajai civilizācijai. Visi šie ir smagi fakti, par kuriem nākas runāt tūlīt pēc uzvaras, kas panākta, pateicoties lieliskam cīņas biedriskumam miera un demokrātijas vārdā. Bet būtu visaugstākajā mērā neapdomīgi tos neredzēt, kamēr vēl ir laiks. 

Raizes rada arī perspektīvas Tālajos Austrumos, īpaši Mandžūrijā. Jaltā panāktā vienošanās, kuras noslēgšanā piedalījos arī es, bija ārkārtīgi labvēlīga Krievijai. Bet tā tika noslēgta laikā, kad neviens nevarēja paredzēt, ka karš beigsies 1945. gada vasarā vai rudenī, un kad tika gaidīts, ka karš ar Japānu turpināsies 18 mēnešus pēc kara ar Vāciju beigām. Jūsu valstī tik labi esat informēti par Tālajiem Austrumiem un esat tik uzticami Ķīnas draugi, ka man nav nepieciešamības gari runāt par situāciju tur. 

Man šķita, ka tas ir mans pienākums ieskicēt jums ēnu, kas gan rietumos, gan austrumos krīt uz visu pasauli. Versaļas līguma slēgšanas laikā es biju ministrs un tuvs Loida – Džordža kunga draugs, kas vadīja Lielbritānijas delegāciju Versaļā. Es nepiekritu daudzām lietām, kas tur tika paveiktas, bet man radās ļoti spilgts priekšstats par tā laika situāciju, un man ir sāpīgi pretstatīt to pašreizējai. Tie bija lielo cerību un neierobežotas pārliecības laiki par to, ka karu vairs nebūs, un ka Nāciju Līga kļūs visvarena. Šodien es neredzu un nejūtu tādu pārliecību un cerības mūsu izmocītajā pasaulē. 

No otras puses, es atgaiņāju domu, ka jauns karš ir neizbēgams, turklāt ļoti tuvā nākotnē. Un tieši tāpēc esmu pārliecināts, ka mūsu likteņi ir mūsu rokās un mēs esam spējīgi izglābt nākotni, un es uzskatu par savu pienākumu izteikties šajā jautājumā, ja reiz man ir gadījums un iespēja to darīt. Es neticu, ka Krievija grib karu. Ja tā ko arī grib, tad kara augļus un neierobežotu iespēju izplatīt savu varu un doktrīnas. Bet tas, par ko mums jāpadomā šodien šeit, kamēr vēl ir laiks, ir karu novēršana uz visiem laikiem un pēc iespējas drīzāka labvēlīgu apstākļu radīšana brīvībai un demokrātijai visās valstīs. Mūsu grūtības un draudi nezudīs, ja mēs uz tām pievērsim acis vai vienkārši gaidīsim, kas notiks, vai piekopsim samierināšanās politiku. Ir nepieciešams panākt situācijas noregulējumu, un jo vairāk laika tas prasīs, jo grūtāk to būs izdarīt un draudi kļūs arvien lielāki. 

No tā, ko esmu novērojis mūsu krievu draugu un sabiedroto uzvedībā kara laikā, esmu guvis pārliecību, ka viņi neko nevērtē tik augstu kā spēku, un neko neciena mazāk kā militāru vājumu. Šī paša iemesla dēļ vecā spēku līdzsvaru doktrīna nav piemērojama. Mēs nevaram sev atļaut – tā kā tas ir mūsu spēkos – darboties no mazā pārsvara pozīcijām, jo tas rada vēlmi pārbaudīt spēkus. Ja rietumu demokrātijas būs vienotas savā ciešajā uzticībā ANO statūtu principiem, viņu ietekme šo principu attīstībā būs milzīga, un diez vai kāds varēs tos apšaubīt. Tomēr, ja tās sašķelsies vai nespēs pildīt savu pienākumu un palaidīs garām šos izšķirošos gadus, tad tik tiešām mūs piemeklēs katastrofa. 

Iepriekšējā reizē, novērojot līdzīgu notikumu attīstību, es pilnā balsī saucu savus tautiešus un visu pasauli, bet neviens nevēlējās klausīties. Līdz 1933. vai pat 1935. gadam Vāciju varēja pasargāt no tā briesmīgā likteņa, kas to piemeklēja, un mēs būtu izvairījušies no tām nelaimēm, ko Hitlers uzvēla cilvēcei. Vēl nekad vēsturē nav bijis kara, kuru būtu iespējams vieglāk novērst ar savlaicīgu rīcību, kā tas, kas tikko nopostījis milzīgas zemeslodes platības. To, esmu pārliecināts, varēja novērst bez neviena šāviena, un šodien Vācija būtu varena, plaukstoša un cienījama valsts; bet tad manī nevēlējās klausīties, un viens pēc otra mēs tikām ierauti šausminošā virpuļvētrā. Mēs nedrīkstam ļaut tam atkārtoties. 

Tagad to var sasniegt tikai šodien, 1946. gadā, panākot labu savstarpēju sapratni ar Krieviju visos jautājumos, kas ir ANO kompetencē, ar šī vispasaules instrumenta palīdzību saglabājot šo sapratni daudzus gadus, balstoties uz visu angliski runājošās pasaules spēku un visiem tiem, kas ar mums saistīti. Lai neviens nedomā novērtēt par zemu iespaidīgo Britu impērijas un Sadraudzības spēku. Lai arī jūs uz mūsu salas redzat 46 miljonus cilvēku, kam ir grūtības ar pārtikas apgādi, lai arī mums ir grūtības atjaunot rūpniecību un eksportu pēc 6 gadu karadarbības, nedomājiet, ka mēs nespēsim iziet caur šo drūmo zaudējumu joslu tāpat, ka mēs izgājām caur ciešanu gadiem, vai ka pēc pusgadsimta mēs nebūsim 70 vai 80 miljoni, kas dzīvos visā pasaulē un būs vienoti mūsu tradīciju aizstāvībā, mūsu dzīvesveidā un tajās pasaules vērtībās, ko paši sludinām. Ja Britu Sadraudzības un Savienoto Valstu iedzīvotāji darbosies kopā, ņemot vērā, ko nozīmē šāda sadarbība gaisā, jūrās, zinātnē un ekonomikā, būs izslēgts tas nemierīgais un nenoturīgai balanss, kas radītu vēlmi izrādīt ambīcijas vai avantūrismu. Tieši pretēji, būs pilnīga pārliecība un drošība. Ja mēs apzinīgi ievērosim ANO statūtus un virzīsimies uz priekšu ar mierīgu un skaidru spēku, nepretendējot uz svešu zemi un bagātībām un netiecoties pārņemt patvaļīgu kontroli pār cilvēku domām, ja visi morālie un materiālie britu spēki apvienosies ar jūsējiem brālīgā savienībā, atvērsies plaši ceļi uz nākotni – ne tikai mums, bet visiem, ne tikai mūsu laikā, bet arī gadsimtiem uz priekšu.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!