Valsts gadiem ilgi nav rūpējusies, lai Latvijas armija būtu spēcīga, norāda Valsts kontrole

Valsts kontrole pēdējos 12 gados vairākkārt Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un aizsardzības ministrijai pārmetusi slikti plānotos iepirkumus un naudas tērēšanu, kas notikusi bez stratēģiska redzējuma. Pēc kritiskām iebildēm Aizsardzības ministrija apgalvo, ka tagad šī joma esot uzlabota, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”. 

Ja ar “dzelžu” un ieroču pirkšanu ir ieviesta kāda skaidrība, tad nav skaidrs, kurš tos varēs lietot. Valsts kontrole secinājusi, ka armijā pieklibo personāla piesaistīšana un spēja militāros speciālistus noturēt. Tas ir iemesls, kāpēc mums tagad kara apstākļos steigā jāveido Valsts aizsardzības dienests.

Armijas spējas nav labais tonis. Bet Valsts kontrole pēc revīzijas bruņotajos spēkos un Aizsardzības ministrijā diplomātiski dod mājienu, ka mēs gadiem neesam rūpējušies, lai Latvijas armija būtu spēcīga un tajā dienētu ne tikai uzplečoti virsnieki, bet arī ierindas karavīri.

VAIRA VĪĶE-FREIBERGA

Latvijas Valsts prezidente (2002.gads)

Mēs vēlamies Latvijā celt savu nākotni uz politiskās pārliecības akmens, nevis uz nenoteiktības plūstošajām smiltīm. Mēs nevēlamies palikt kaut kādā politiskās nedrošības pelēkā zonā, mēs vēlamies pilnā mērā baudīt tās brīvības un tiesības, ko NATO ir tik ilgi sargājusi.

2002.gads. Leģendārā Vairas Vīķes Freibergas uzstāšanās Prāgas samitā uzreiz pēc tam, kad Latvija saņēma uzaicinājumu iestāties NATO. Šo 20 gadu laikā drošības situācija Eiropā ir absolūti mainījusies. Un tieši tā pat vajadzības un uzdevumi, kas skar mūsu armiju.

Militārās jomas analītiķis Mārtiņš Vērdiņš tēlaini salīdzina, ka pirms Ukrainas okupācijas sākuma 2014.gadā mūsu armija vairāk pildīja viesu uzņemšanas pienākumus. Armijnieku uzdevums Latvijā bija labi runāt angliski, iegūt labu izglītību, piedalīties starptautiskās misijās un tieši tā pat kā šobrīd – gatavoties X stundai. Bet viņu loma vairāk bija būt par palīgu sabiedroto spēkiem, kuri sliktākā scenārija gadījumā ierastos mums palīgā. Tieši tāpēc jau 3 gadus pēc iestāšanās NATO 2007.gadā Latvija likvidē obligāto iesaukumu un ievieš profesionālo militāro dienestu. To pašu dara arī Lietuva. Pa bruņotajiem spēkiem trāpa finanšu krīze un armija meklē veidus kā savus speciālistus noturēt.

MĀRTIŅŠ VĒRDIŅŠ

Militārais eksperts, bloga “Vara bungas” autors

Atcerēsimies, ka tie bija 2007-2010 gads, tie bija diezgan grūti laiki, lai samaksātu pieklājīgu algu arī kareivja līmeņa karavīriem. Un tas nozīmē, ka tika stimulēta paaugstinātas vai augstākas pakāpes piešķiršanu, jo katra kārtējā pakāpe dod zināmu pienesumu arī atalgojumā. Kareivji centās, un vadība atbalstīja domu par to, ka viņus vajag paaugstināt pēc iespējas kārtējā nākamajā pakāpē. Nevis turēt viņu kareivju līmenī, ierindnieku līmenī, bet paaugstināt, lai viņam varētu līdz ar to maksāt vairāk, lai viņš ilgāk paliktu.

Lietuva obligāto militāro dienestu atjauno 2014.gadā. Valsts un armijas vadība saprot, ka pietrūkst ierindas kareivju. Plāns – ik gadu iesaukt 3000-3500 jaunu cilvēku vecumā no 19-26 gadiem.

Igauņi obligāto iesaukumu saglabājuši visus šos gadus. Un vēl pirms Ukrainas kara 2020.gadā Igaunijā dienēt devās 3516 karavīri, krietni pārsniedzot tajā gadā ieplānoto karavīru skaitu. Turklāt lielākā daļa jauniesaukto dienestam pieteicās brīvprātīgi.

Somijā iespēja dienēt obligātajā dienestā ir tik pašsaprotama goda lieta, ka uz to ierodas pat tie somi, kuri ikdienā strādā un dzīvo ārzemēs.

Kamēr mūsu kaimiņi jau sen sapratuši savas aizsardzības jomas vājās vietas un atjaunojuši vai stiprinājuši obligāto dienestu, Latvija visus šos gadus “lāpījusies” ar citām metodēm. Bruņotajos spēkos būtiski audzis to militāristu skaits, kuri ir ar augstām pakāpēm un militārajā hierarhijā ierindojas augšgalā. Tieši viņiem arī būtiski celts atalgojums. Un tas Valsts kontroles prāt greizu situāciju – pašlaik mums 80% profesionālā dienesta karavīru ir instruktori un virsnieki. Un tikai mazāk nekā 20% ir kareivji. Šī gada sākumā nebija aizpildītas 838 militāro amatu vietas.

MĀRTIŅŠ VĒRDIŅŠ

Militārais eksperts, bloga “Vara bungas” autors

Personāla plānošana bruņotajos spēkos ir ļoti ilgtermiņa process. Ļoti ilgtermiņa, un ja cilvēks ieiet sistēmā. Un pēc tam tā mobilitāte sistēmā ir ļoti ierobežota, ir ļoti ierobežota iespēja viņam samaksāt vairāk, ja grib viņu noturēt. Faktiski tas ir saistīts tikai ar izdienu, noturēt viņu ar bonusiem, kas saistīti ar rītdienu, un ar bonusiem, kas ir saistīti ar pakāpi. Bet priekš tam, lai varētu dot šīs te pakāpes, vajag ražot arī amatus.

KRISTĪNE JAUNZEME

Valsts konstroles padomes locekle

Ilgtermiņā tas var nozīmēt profesionālajam dienestam, ja turpina šādā veidā, ja šī te attīstības trajektorija nemainās, tad ilgtermiņā, neko nemainot, var pietrūkt personālsastāva attiecīgi augstākām kategorijām – instruktoriem, virsniekiem. Jo profesionālā dienesta un militāro organizāciju specifika ir, ka cilvēks izaug organizācijas iekšienē.

Valsts kontrole kritizē Nacionālos bruņotos spēkus, ka to redzējums par personālpolitiku, karavīru, instruktoru un virsnieku atalgošanu bijis sadrumstalots. Pirms 8 gadiem NBS komandieris ieteica Aizsardzības ministrijai izstrādāt militārpersonu atlīdzības reformas koncepciju, tomēr šāda dokumenta joprojām nav. Ministrijā un NBS tam piekrīt, bet viņi redzējumu atalgojuma plānošanai pārzinot arī bez koncepcijas. Mārtiņš Vērdiņš gan ir citās domās – tieši tā pat kā Valsts kontrole arī viņš uzskata, ka armijā problēmas risinātas nevis ilgtermiņā, bet kampaņveidīgi.

Armija pašlaik rēķina – lai nodrošinātu ierindas karavīru bāzes algas celšanu par 200 eiro mēnesī, no budžeta papildus būtu nepieciešami 33 miljoni eiro.

ARTURS BARONS

Pulkvedis, NBS Apvienotā štāba Personāla departamenta priekšnieks

Mēs iepriekš vairāk vai mazāk esam koncentrējušies uz personāla noturēšanu un kvalificēta personāla noturēšanu. Tad, ja skatās atlīdzības tabulu, tad no 2014. gada, kad šī tabula tika veidota un sākta audzēt, tad karavīru sastāvam nav tik būtisks pieaugums, lai konkurētu gan ar darba tirgu, gan arī lai pavilktu līdzi tam, kas ir sabiedrībā – cenu pieaugums un izdevumi. Nākošais mērķis viennozīmīgi ir bāzes algas celšana, lai šo karavīru pirmo gadu, it sevišķi karavīra ienākšanu dienestā padarīt kaut cik konkurēt spējīgu.

MĀRTIŅŠ VĒRDIŅŠ

Militārais eksperts, bloga “Vara bungas” autors

Ja mēs plānojām Krievijas attīstību tādā virzienā, kādā viņa ir aizgājusi. Un to bija iespējams arī 10 un 20 gadus atpakaļ prognozēt. Tad mēs uz šādu attīstību meklējam attiecīgus pretpasākumus. Viens no tiem ir tas, cik liela un kā das konstrukcijas armija mums ir.

Vai tad sanāk tā, ka mēs to nedarījām?

Faktiski man jāpiekrīt, jā.

Un, kurš vainīgs?

Es domāju, ka jāsāk ne tik daudz ar ministriem, jo, kamēr viņi tur bija “iebraukuši” savā amatā, sapratuši, par ko ir runa, un tamlīdzīgi. Protams, lielā mērā Nacionālo bruņoto spēku komandieri – visi, kas ir bijuši. Viņiem ar šo jautājumu bija jāiet un iespējams, ka viņi ir gājuši, bet, iespējams, nebija pietiekami uzstājīgi, lai pārliecinātu politisko vadību, ka nepieciešamas tādas vai šādas izmaiņas.

ARTIS PABRIKS

Aizsardzības ministrs (Attīstībai/PAR!)

Mūsu nozarē, ja būtu iespējams kaut ko izdarīt, tas būtu izdarīts. Skaidrs, ka mums ir jāpievērš lielāka uzmanība un vairāk, lai mēs spētu pacelt atalgojumu instruktoriem. Parastiem karavīriem. Tas ir jautājums arī par atsevišķām motivācijas programmām. Un pašlaik jau parlamentā ir aizgājusi virkne lietu, kur mēs cenšamies šo situāciju uzlabot. Bet arī atalgojums nebūs panaceja visiem tiem izaicinājumiem, ar ko mūsu drošība saskaras.

Ierindas kareivju iztrūkumu bija iespējams paredzēt un mēģināt to novērst. Bet tas nav noticis. Tā vietā steigā tiek organizēts Valsts aizsardzības dienests, kam iztrūkstošie karavīri būs jānodrošina. Jo kara situācijā secinājums, ka mums karavīru pietrūkst ir arguments, kuram iebilst ir grūti.

JĀNIS GARISONS

Aizsardības ministrijas valsts sekretārs

Redzot karu Ukrainā, man liekas jāsaprot, ka mums ir vajadzīgs daudz lielāks bruņoto spēku sastāvs un tai skaitā rezerves. Un rezerves, lai tās mēs veidotu, veidotu ātrāk, tad bez Valsts aizsardzības dienesta ieviešanas, tas būtu diezgan grūti.

Neoficiāli izskan, ka Bruņoto spēku un Ministrijas vadības starpā vienota viedokļa nav. Lai arī intervijās abas puses to noliedz. Piemēram, būtiski atšķīrās ministrijas un armijas prognozes, cik dienesta izveide izmaksās. Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece minējusi 60-70 miljonus. Nacionālo bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš 10 reiz vairāk – 800 miljonus eiro.

ARTURS BARONS

Pulkvedis, NBS Apvienotā štāba Personāla departamenta priekšnieks

Mēs esam izdarījuši, tā kā mēs esam izdarījuši. Man ir bijušas diskusijas ar igauņu, lietuviešu kolēģiem, un, protams, viņi man uzdod jautājumu, kāpēc neatjaunojat obligāto dienestu. Jo jūs no tā viennozīmīgi iegūsiet. Mēs to savā laikā esam aiztaisījuši ciet. Uz šo brīdi šis jautājums paliek aktuāls, un mēs saprotam, ka tomēr mums viņš ir vajadzīgs atpakaļ. Mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ, lai pateiktu, ka obligātajam dienestam būtu turpināties.

Bet būtu bijis labāk, ja tas būtu palicis?

Noteikti mums būtu kaut kādi ieguvumi. Noteikti mēs varbūt būtu ieguvuši uz to, ka mums būtu daudz vairāk attīstīta infrastruktūra jau priekš šīs te uzdevuma jeb obligātā dienesta. Bet tajā laikā tika pieņemts lēmums, bija pilnīgi cita situācija, un tad izskatījās, ka varbūt tas nav vajadzīgs.

MĀRTIŅŠ VĒRDIŅŠ

Militārais eksperts, bloga “Vara bungas” autors

Kad parādījās nepieciešamība veikt militāro plānošanu, tad “izlīda” uzreiz tie trūkumi, kas ir mūsu sistēmai raksturīgi. Atbrauc virsnieki, sāk plānot uz tāfeles aizsardzības operāciju. Skatās, nu tad jūs te varat mums piedāvāt? NBS pasaka to, ko viņi var piedāvāt. Viņi saka – pag, pag, ja zemessardzi paņemam nost, kas tad paliek. Nekas nepaliek. Bet atkal, vai tad mēs to nevarējām paredzēt, ka situācija attīstīsies kaut kādā tādā virzienā? Vismaz no 2014. gada mēs varējām to droši plānot.

Bet to nedarījām?

Bet to nedarījām.

Tagad priekšvēlēšanu laikā par drošību runā lielākā daļa partiju. Ministri un deputāti nepalaiž garām arī iespēju bildēties, piemēram, ar Latvijā ārstētajiem ievainotajiem ukraiņu karavīriem. Bet kā vasaras vidū ziņoja bruņotie spēki – no 100 Saeimas deputātiem un 14 valdības ministriem, Zemessardzē dienē tikai pieci.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: tv3