Pārdomas par to, kas patiesībā notiek Zemessardzē

Publicējam, mūsuprāt, uzmanības vērtas pārdomas par patieso stāvokli Latvijas zemessardzē un aizsardzības politikā. Pārdomu autors – interneta lietotājs Ivars Čiekurs, kurš saprotamu iemeslu dēļ ir izvēlējies neatklāt savu patieso identitāti.

Te nu mēs esam, dārgie draugi. Laiks savilkt kopā iepriekšējās publikācijās izmētātās tēzes par to, kas tad notiek Zemessardzē Kā tās stāvoklis samērojams ar uzticētajiem uzdevumiem, un kāpēc šeit paustais tik ļoti atšķiras no oficiālās versijas.

Jeb, citējot jauno Zemessardzes komandieri: “Nu tā nav taisnība! Ar tādu blogu – nezinu, kas tas par cilvēku un uz kuru pusi strādā – viņš nomelnoja mūsu sistēmu. Ir jābūt uzmanīgiem ar to blogošanu.”

Iepriekšējā sērijā

Aizvadīta kārtējā Lāčplēša diena – zemessargu ausis atkal glaudījusi katra amatpersona, kam nav bijis slinkums. Kopš pēdējās publikācijas AM Valsts sekretārs paspējis izteikties – ja visi iestātos Zemessardzē, būsim drošībā. Bet OMD (obligāto militāro dienestu – red.) nevaram atjaunot, jo nav kapacitātes to uzturēt. Loģiski, protams.

Domāju, ka daudz par iepriekšējo publikāciju patiesumu var secināt no tā, ka ierindas zemessargi tās kopumā atzinuši par patiesām. Pat traģikomiski patiesām. Ja kāds vēlas pārbaudīt – laipni aicinu atrast paziņu lokā zemessargu un apjautāties. Kaut par medpaketēm.

Pieņemot, dārgie draugi, ka jūs esat man atvēlējuši uzticamības avansu, un varam skaitīt – par individuālo ekipējumu, medicīnu un bruņām esam izrunājuši – tur situācija ir kaut kur starp skumju un kritisku.

Ieročus un personālsastāvu neapskatīsim – jautājums ir sensitīvs, viegli gan pieļaut kļūdas, gan iekulties nepatikšanās. Pietiks vien pateikt – jebkurš zemessargs jums apstiprinās, ka skandinātie 8000 zemessargu pavisam noteikti neatbilda patiesībai pirms gadiem 2-3, un visticamāk, neatbilst patiesībai arī tagad.

Potjomkina brigādes

Nupat kā par jauno NBS komandieri pieteikts Leonīds Kalniņš, bijušais Zemessardzes komandieris. Cilvēks, kas gadiem ir aktīvi līdzdarbojies, uzturot mītu par Zemessardzes faktisko skaitu, stāvokli un spējām.

Bet noticis ir arī kas tāds, ko daļa no jums, lasītāji, nav pamanījuši. Zemessardzes novadi – teritoriāli administratīvas vienības – ir pārtapuši par Zemessardzes brigādēm. Vēl jo vairāk, NBS nu ir ieviesta vienota “brigāžu” numerācija – 1. Sauszemes spēku brigāde, kam seko 2.-4. Zemessardzes brigāde.

Vai tam ir saistība ar pirms kāda pusgada publicēto ASV RAND domnīcas atzinumu, ka Baltijas aizstāvībai nepieciešamas 7 pilnvērtīgas brigādes? Ļaušu jums pašiem spriest, dārgie lasītāji. Tikai norādīšu, ka līdz šim pastāvošie Zemessardzes novadi pamatā pildīja administratīvu funkciju. Savukārt brigādei, vismaz pēc civilizētajā pasaulē esošās militārās plānošanas teorijas, piedienas savs štābs ar virsniekiem, kas noliekušies ap kartēm, atbalsta vienības, un spēja autonomi darboties 72 stundu garumā.

Jautājums attapīgākajiem – ja mēs paņemam aptuvenu Viļakas novada pašvaldības ekvivalentu, pēc cilvēku skaita, noslodzes un visa pārējā, un nomainām plāksnīti pie durvīm uz “brigāde”. Vai tajā maģiski rodas štābs ar kompetentiem kaujas virsniekiem, apgādes sistēma un spēja praktiski komandēt tai uzticētās vienības?

Vai šis reti primitīvais darbības imitācijas mēģinājums spēs pārliecināt mūsu sabiedrotos? Laiks rādīs. Protams, neviens medijs nav uzdevis nevienu kritisku jautājumu šajā virzienā. Bet nevarētu taču būt, ka mediji militārajā jomā principā neko nesaprot?

Zemessardzes loma un iespējas

Tātad, apkopojot iepriekš iztirzāto – zemessargi iespēju robežās sevi ekipē par saviem līdzekļiem, cenšoties sasniegt adekvātas kaujas spējas.

To redzot, Zemessardzes un aizsardzības nozares vadība var būtībā ar to rēķināties un Zemessardzi apgādāt daļēji. Noteiktas ekipējuma vienības bez aizspriedumiem uz bataljona izmēra vienību nosūtot apjomā ap 30 gabaliem. Jo kāpēc gan ne?

Medicīnas un bruņu nodrošinājums tikmēr nav atrisināms ar pašu zemessargu spēkiem. (Lai gan runā, ka dažos bataljonos notiek pašdarbība arī šajos virzienos.)

Tas faktiski ierobežo pat vislabāk apmācīto Zemessardzes vienību spējas līdz tām, kas piemīt pašiem vieglākajiem kājniekiem – uzbrukums skaitā un ekipējumā vājākam pretiniekam, vai aizsardzībai iepriekš sagatavotās pozīcijās (lasi: ierakumos).

Arī šī mērķa īstenošanai pastāv objektīvi ierobežojumi – reaģēšanas ātrums un apmācības līmenis. Nav noslēpums, ka lielākā daļa zemessargu mācības apmeklē neregulāri. Spējas un zināšanas atšķiras, tas ir nenovēršami.

Kā mums visiem zināms, lielākā daļa zemessargu ikdienā nodarbojas ar ko citu, pozīcijās ap stratēģiskiem objektiem nesēž un uzbrukumu negaida. Attiecīgi – iniciatīva, kā jau vienmēr, ir agresora priekšrocība. Tātad ZS darbības, pienākot X stundai, būs reaktīvas tam, ko dara pretinieks – pārņem Rīgas lidostu, Zilupes domi, spārda strausus privātā zoodārzā – vienalga.

Šeit nemaz neizskatīsim situāciju, kur zemessargiem nākas saskarties ar nedraudzīgu civiliedzīvotāju pūļiem. Pūļa kontroles mācības, cik zināms jūsu padevīgajam kalpam, pēdējo 3 gadu laikā ZS nav notikušas. Bet kas gan var notikt, ja pret civilistiem (pretinieka televīzijas kameru priekšā) palaiž neapmācītu paramilitāru personālu.

Tas visnotaļ loģiski un pamatoti nozīmē – zemessargiem, kas reāli izvērsīsies pret pretinieku (kā plānotā pirmā reakcija, kas apstiprināts nu jau vairākkārt), nebūs iespējas izveidot aizsardzības pozīcijas, kuras aizstāvēt vēl būt kaut kādas nebūt cerības. Nāksies cīnīties pretinieka izvēlētos un izveidotos apstākļos.

Tātad, zemessargiem bez bruņām, medicīnas nodrošinājuma (pieņemot, ka pārējo tie ir apzinīgi sagādājuši paši), nāksies mēģināt, kā minimums, ierobežot pretinieka kustību. Pretinieks, protams, būs mobils. Nav redzēts, ka krievu profi braukātu ar nebruņotām kravas mašīnām, arī čečenu bandformējumi ir izdarījuši secinājumus.

Attiecīgi cerēt, ka zemessargiem būs iespēja ierakties un gaidīt frontālu uzbrukumu Pirmā pasaules kara manierē no iepriekš zināma virziena, ko tie potenciāli varētu atsist, ir visnotaļ naivi.

Jebkāds variants, kurā ZS vienības nevar ierakties, nozīmē, ka to spējas noturēt pozīcijas vai izpildīt citus kaujas uzdevumus ir ļoti ierobežotas. (Nerunājot par to, ja pretiniekam ir gaisa vai artilērijas atbalsts.) Zaudējumi ir būtiski un vienības zaudē savu jau tā ierobežoto kaujas spēju.

Bet bažu nav, šīs vienības papildina mūsu rezerve!

Rezervēts optimisms

Tagad, neapģērbuši un nenoveidojuši līdz galam ZS (kas ir mūsu aizsardzības balsts!), šobrīd veidosim brīvprātīgo dienestu – lai papildinātu mūsu rezerves karavīru rindas!

Mums jau esot 7000 rezerves karavīru! Skan lepni, kā jau viss, kas tapināts PR speciālistu speķainajām roķelēm. Pat nerunājot par panākumiem rezerves karavīru sasaukšanā uz apmācībām. (Jo citādāk šī 7000 rezerve ir gaisa pilis, no kuras daļa sen ir ārzemēs, daļa zem zemes, daļa ar vienu kāju vai sver 200kg.) Bet šeit ir vēl viens interesants fakts. Ja ielūkojamies Militārā dienesta likumā – rezerves karavīra kārtā ieskaita arī zemessargus pēc līguma izbeigšanas.

Tas hipsters, kas iestājās zemessargos, lai postētu selfijus, parakstīja līgumu, un neapguvis pilnīgi neko lauza līgumu? Viņš un viņam līdzīgie arī ir daļa no šīs jau teorētiskās 7000 rezerves.

Ceru, ka tas visiem ļauj gulēt mierīgāk. Bet bez bažām – vismaz par civiliedzīvotājiem taču esam parūpējušies laicīgi – lai zemessargs frontē var neuztraukties, kas notiks ar viņa tuviniekiem.

Atlikt piegādes!

Šeit nevar neapskatīt EM radošo risinājumu stratēģisko rezervju izveidei. Paskaidroju – normālos apstākļos valsts sagatavo rezerves ar ēdienu, segām, apģērbu un citām lietām, kuras nepieciešamas vidusmēra pilsonim apstākļos, kad viss aiziet uz elli – un šis pilsonis, protams, nekam no tā nav gatavs.

Kur ar to esam mēs? Mūsu EM jau 2015. gadā pieteica jauno divriteni – kas nosaukts par “atliktajām piegādēm”. Teksts iešifrēts paziņojumā par to, kādus tad labumus mūsu gādīgā valsts mums nodrošinās.

Tulkoju tiem, kas neuztvēra: rezervju principā nav, un to neveidošana tiek pasniegta kā izcila izdoma un tīrs ietaupījums. Attiecīgi – kamēr citām valstīm stipri mazāk apdraudētos pasaules nostūros ir noliktavas ar pirmās nepieciešamības precēm, tostarp pārtiku, zālēm, un visu pārējo, mūsu plāns ir pavisam citā matērijas plaknē.

Līdzīgi kā ar NBS (kur mūsu Nokia ir nedaekipēts, nevienmērīgi apmācīts paramilitārs formējums kā aizsardzības stūrakmens), šeit mēs ar pārākuma apziņu nevis veidojam reālas, taustāmas noliktavas bet slēdzam līgumus ar uzņēmējiem, kur šie solās piegādāt mantu, kad sāksies podi, bet valsts solās apmaksāt pēc tam.

Pastāstiet man, lūdzams, kurš no jums kā uzņēmējs ņemsies riskēt ar dzīvību un īpašumu, lai piegādātu preces valstij, kura (ja īstenojas smagākais X stundas scenārijs) var paredzamā nākotnē pastāvēt vairs tikai de iure, un attiecīgi pat ar visiem riskiem cerēt uz samaksu nav īsti stabila pamata.

Nē, bet ietaupījums ir būtisks. Jo nekas ir būtiski lētāks par kaut ko.

Iniciatīva ir; nosodāma.

Taču pastāv iespēja Zemessardzē kaut ko mainīt pašu spēkiem. Paskat, bija diezgan veiksmīga ziedojumu kampaņa, kur tika savākts finansējums nakts redzamības iekārtu iegādei!

Šeit jāmin, ka ir diezgan saprotams – kādēļ zemessargam.lv izdevās piesaistīt tik nelielu skaitu ziedotāju. Galu galā – ja NBS vadība apgalvo, ka viss ir kārtībā, lielāku finansējumu nevajag. Un vēl vairāk, valstī taču ir arī citas nozares, kam vajag finansējumu. Jeb, citējot neseno NBS komandieri: “Man kā komandierim ir jāskatās ne tikai politiski, bet arī kopējā tautsaimniecības kontekstā.”

Jo nav taču ko satraukties, ka 2017. gada aizsardzības budžets tika apgraizīts par padsmit miljoniem – jo IKP neaug kā plānots. Galu galā – nav jau tā, ka aizsardzībai ir konkrētas vajadzības. Galvenais ir procents no IKP. Mazāks IKP – varam ietaupīt, skaisti! Lohi igauņi tikmēr kāpina uz 2,75% no IKP. Tikmēr visādi par tautsaimniecību nedomājoši ASV spēku komandieri Eiropā var atklāti paprasīt, kādi spēki tiem nepieciešami, lai īstenotu kaujas uzdevumu. Amatieri.

Starp citu – kur vispār mēs esam ar Zemessardzes – mūsu aizsardzības balsta – finansējumu? Galu galā – aizsardzības nozarei jau tūliņ atvēlēsim 2% no IKP. Noteikti tas atspoguļojas ZS finansējumā – ja jau tas ir mūsu galvenais teritoriālās aizsardzības balsts! 2016.gadā aizsardzības budžets bija 368 miljoni eiro. No tā Zemessardzes ekipējuma iegādei tika novirzīti 8,4 miljoni jeb 2,2%. Rēķinot plašāk: mūsu aizsardzības balstam mēs nodrošinām 0,032% IKP.

Starp citu – vai kādam no jums, mani mazie draugi, rodas jautājums, kāpēc zemessargam.lv kampaņa apsīka un tika noslēgta pirms cerētā finansējuma sakasīšanas? Pačukstēšu, ka LATO – kampaņas rīkotājs tiek finansēts no Aizsardzības ministrijas puses. Bet nevarētu taču būt, ka AM izmantoja iespēju piedraudēt ar kampaņas organizatora finansējuma noraušanu, ja kampaņa, kas rada nopietnus jautājumus par ZS apgādi, netiks ātri nokopta?

Lai gan, kāpēc lai kāds apšaubītu jebkādus AM lēmumus.

Kopsavilkuma kopsavilkums

Zemessardze šobrīd ir brutāli nepietiekoši nodrošināta ar gan individuālo, gan kolektīvo ekipējumu, lai izpildītu tai publiskajā retorikā – un tātad arī slepenajos plānos – uzkrautos uzdevumus. Nevairīšos šī vārda – ir noziedzīgi uzskatīt, ka ZS šobrīd ir spējīga izrādīt jēgpilnu pretestību (nevis varoņa nāvi pēc pirmā kontakta) pretinieka regulāro spēku vienībām, kas ir pārākas gan apmācībā, gan tehniskajā nodrošinājumā. Kā arī visticamāk varēs diktēt sadursmes apstākļus un arī skaitliski pārspēs reģionālās ZS vienības.

Šo situāciju dramatiskāku padara nespēja droši pārvietoties un sniegt adekvātu medicīnisko palīdzību ievainotajiem, kas praksē novedīs pie nevajadzīgiem dzīvā spēka zaudējumiem.

Aizsardzības nozarē iesaistītie turpina mērķtiecīgi melot par Zemessardzes stāvokli un spējām. Frāze “stiprināt Zemessardzi” pirmo reizi lietota 2003. gadā, un no tā brīža kļuvusi par visu aizsardzības ministru bestselleru. Atļaušos uzskatīt, ka šī publikāciju sērija sniedz adekvātu ieskatu – kur esam pēc 13 stiprināšanas gadiem.

Vēl jo vairāk – ja līdz Ukrainas krīzei Zemessardze bija skaitliski panīcis un draņķīgi apgādāts paramilitārs formējums, taču tam pamatā tika paredzētas atbalsta funkcijas, tad tagad, kad ar kerzača spērienu pa pakausi esam pamodināti no letarģiskā miega, tai ir uzkrauts pienākums būt par galveno aizsardzības spēku, vienlaikus ZS ekipējumam atveltot ciniskus 2,2% no aizsardzības budžeta.

Mediju neiedziļināšanās aizsardzības nozarē kopumā un Zemessardzes realitātēs jo īpaši ir ļāvusi politiķiem un augstākajiem virsniekiem ilgstoši maldināt sabiedrību par kopējo aizsardzības stāvokli, un jo īpaši Zemessardzi. Nekritiski tiek pieņemti visi apgalvojumi par tās spējām, skaitu un attīstību.

Par daļu no aizsardzības koncepcijas bez iebildumiem tiek pieņemta Zemessardzes palielināšana līdz 12 000 – lai arī zemessargu skaita pieaugums ir atkarīgs no brīvprātīgo vēlmes tajā iestāties.

Vai tiktu pieņemta Veselības ministrijas iniciatīva mazināt plaušu vēža saslimšanu skaitu, ar cerību, ka gan jau cilvēki sāks pīpot mazāk?

Zemessardzes novadi – fundamentāli administratīvas struktūras – ir pārformēti brigādes, kas lai arī varbūt kaut kad nākotnē tik noformētas lai būtu adekvātas ši nosaukumam, šobrīd tādas pavisam noteikti nav.

Zemessardzei kopumā jau šodien ir uzticēti uzdevumi, kam tā var būt adekvāti gatava tikai tālā nākotnē, īstenojot vairākus attīstības posmus kas vēl pat neeksistē uz papīra.

Vai veselības aprūpē tiktu pieņemta prakse izsniegt ārsta diplomus pēc pamatskolas knapas pabeigšanas, ar domu “gan jau zināšanas piedzīs vēlāk”?

Izmantojot šo neziņu medijos – un tātad arī sabiedrībā – tiek apzināti uzturēts mīts par Zemessardzi kā Latvijas unikālo panaceju jebkuriem drošības apdraudējumiem, tā vietā lai reāli risinātu radušās problēmas.

Noslēgumā

Reāla konflikta apstākļos mums nāksies skaudri apzināties šīs darbības imitācijas sekas, par tām maksājot ar asinīm. Tad būs par vēlu atzīt kļūdas un maldus.

Zemessardzes komandieris ir izteicies, ka šīs publikācijas nomelno Zemessardzi. Iespējams. Taču nerunāt par problēmām, kuras mierlaikā vēl var labot, ir noziedzīgi.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: ciekurs.blogspot.com