Par pretdronu pasākumiem pierobežā – iespējams, nav tik slikti, kā radās iespaids pēc 7.septembra incidenta

JĀNIS GARISONS, bijušais AM valsts sekretārs

Tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, jo īpaši ārpus Rīgas, nācās konstatēt, ka starpgadījums ar Krievijas drona ielidošanu Latvijas teritorijā ir būtiski iedragājis iedzīvotāju ticību NBS spējām un arī NATO kopumā. Diemžēl ar uzticību tas tā ir – viena neveikla performance vai nepareiza situācijas novērtēšana var sagraut to, kas veidots vairāk kā desmit gadus. Tādēļ šoreiz pamēģināšu izskaidrot vairākus jautājumus, kas saistās ar pretdronu pasākumiem, lai ieskicētu to, ka, iespējams, tā situācija nav tik slikta, kā radās iespaids pēc 7. septembra incidenta. Bet, protams, šī ir iespēja arī izdarīt secinājums un pilnveidot sistēmu.

Lidojošo dronu galvenā problēma ir tā, ka tie pārsvarā lido zemu, nav pārāk liela izmēra, kas apgrūtina šādu objektu fiksēšanu un atpazīšanu radaru sistēmās. Lai dronu neitralizētu, tas ir jāredz (vai nu radarā, vai vizuāli) un to jāspēj notriekt vai citādi neitralizēt ar pretgaisa raķeti, ložmetēju (ja redz vizuāli), pārķerot tā vadību, nosēdinot vai vienkārši neitralizējot tā vadību ar slāpēšanas palīdzību.

Runājot par spēju dronus ieraudzīt radaros, tas nav nekas nesasniedzams, taču lai būtu 100% pārliecība, ka redzam visu, ir nepieciešami ļoti daudzi tuvās darbības radari, kas redz ļoti zemos augstumos. Taču šādu radaru darbības rādiuss ir mazs. Tādēļ šādas sistēmas izveides izmaksas nesamērīgi augstas un diez vai ir kāda valsts, kas īsti to var atļauties. Taču mums jau tagad ir pietiekami daudz ļoti labas radaru sistēmas, kuras pareizi izkārtojot, var panākt, ka pārkāpējs tiek fiksēts.

Ukraiņi, lai risinātu šo problēmu, ir uzstādījuši akustisko sensoru tīklu, kurā tiek fiksēta lidojošā drona skaņa, tādā veidā iegūstot drona lidojuma trajektoriju, kas ļauj sagatavojoties sagaidīšanai pretinieka dronu ar pretgaisa aizsardzības ieročiem. Protams, raugoties nākotnē, būtu pareizi uzstādīt gan skaņas gan video sensorus vienlaicīgi, jo Irānas Shahed tipa dronu vietā, kas ir ļoti skaļi un dzirdami pa gabalu, var nākt arī klusāki, tādēļ ir svarīgi, ka sensoru tīkls spēj uztvert un redzēt dažādus signālus, vibrācijas, kā arī pārbaudīt mērķi vizuāli. Šāds risinājums ir stipri lētāks un efektīvāks. Papildus ukraiņi izmanto arī ierindas pilsoņus kā ziņotājus par lidojošiem droniem, tādējādi papildinot informāciju par drona trajektoriju, kas iegūta no radariem un sensoriem.

Nākamais solis ir drona iespējamā identifikācija un notriekšana, kas ir jau grūtāk īstenojama, jo jā, mēs esam miera laika režīmā, gaisa telpa nav slēgta un jebkuras letālas darbības gaisa telpā pret pārkāpējdronu var potenciāli apdraudēt citus civilos gaisa kuģus, kas tajā brīdī atrodas gaisā tajā vai arī iedzīvotājus uz zemes.

Ložmetēja lodes, kas izšautas gaisā, krīt lejā pat līdz 3 km attālumam. Tādēļ pieņemt lēmumu iznīcināt dronu var tikai tad, ja ir tiešām skaidrs, ka iznīcināšana neapdraud iedzīvotājus vai arī risks nenotriecot ir lielāks kā to izdarot. Protams, ka vislabāk ir veikt notriekšanu virs neapdzīvotiem mežu masīviem, ūdeņiem utt., kur nav riska nodarīt kaitējumu civiliem iedzīvotājiem un infrastruktūrai.

Lai neitralizētu šos dronus, visdrošākais būtu slāpēt, pārķert, vai kā ukraiņi ir iesākuši pēdējā laikā, uzlauzt tos un atslēgt. Ar pirmajiem diviem ir vairākas problēmas, gan tas, ka nevar visu laiku slāpēt, jo tas ietekmē visu pārējo raidošo civilo infrastruktūru, bet arī slāpēšana un pārķeršana ir efektīva tikai lētajiem FPV droniem. Lielākiem droniem parasti ir iestrādāti aizsardzības mehānismi, kas jūtot slāpēšanu, ieslēdz autonomo režīmu vai atgriež dronu izejas pozīcijās.

Pieļauju, ka Gaigalavā nokritušais drons visdrīzāk bija ukraiņu uzlauztais, kas bija zaudējis vadāmību un kura uzspridzināšanas iekārtas bija atslēgtas, un tādēļ tas nesprāga nokrītot.

Šī drona apdraudējums vairs nebija tik liels, kā tas būtu, ja lidotu normālā režīmā ar “uzvilktu” kaujas galviņu.

Attiecībā uz kinētisko dronu neitralizāciju jāatzīst, ka situācijā, kad drons ir fiksēts un tam tiek sekots, neitralizācija vairs nav nekas, kam nepieciešamas sarežģītas spējas. Jā, ir jāveido ātrās reaģēšanas vienības Latgalē, kas spēs ātri izvirzīties un sagaidīt dronu drošā apvidū, par ko jau NBS arī paziņoja šonedēļ. Taču bez RBS-70 pretgaisa ieročiem, kas ir labs, taču radaru bildei piesaistīts ierocis, ir jāiegādājas arī daudz mobilāki no pleca palaižamās pretgaisa raķetas (Stinger vai poļu Pjorn) un jāmontē lielāka kalibra ložmetēji uz riteņu platformām, kas spēj ātri nokļūt vajadzīgajā un punktā un sagaidīt pārkāpēju.

Tas, ko es redzu kā lielāko izaicinājumu efektīvas sistēmas izveidei, ir personāls.

Ja gribam, lai tā darbojas efektīvi, tikai investīcijas ekipējumā nepietiek, ir nepieciešamas pilna laika vienības pierobežā un protams karavīri, kas nodrošina dežūras un attiecīgo reakcijas laiku 24/7 režīmā.

Un te ar zemessargiem un esošo personālu nu nekā nepietiks.

Un kopumā raugoties uz nākotnes apdraudējumu, robežas aizsardzība būs, iespējams, vissvarīgākais uzdevums un jautājums, vai vispār efektivitāte nebūtu lielāka, ja austrumu robežas aizsardzību nodotu vienās – NBS rokās.

Lai to nodrošinātu, manuprāt, ir jāpārveido vismaz divi pierobežas Zemessardzes brigāžu bataljoni par pilna laika vienībām, t.sk. ar pastiprinātiem pretgaisa aizsardzības elementiem. Un to var tikai izdarīt, paātrinot VAD iesaucamo skaitu pieaugumu.

Tāpat kā lai investīcijas robežas pretmobilitātē un nocietinājumu veidošanā būtu efektīvas, ir jābūt vismaz vienam pilna laika inženieru bataljonam pierobežā, kas spēj uzlikt un uzturēt operatīvi visus plānotos pretmobilitātes šķēršļus.

Tādēļ investīcijām ekipējumā, šķēršļos utt. ir jābūt balansētām ar investīcijām attiecīgi vienību izveidē, kas to visu operē. Citādi var sanākt kā krieviem Kurskas apgabalā, kad izlikti pūķa zobi, bet tos neviens neaizsargā un mīnas arī aizmirsušās uzlikt.

Tādēļ kopumā, mēģinot analizēt incidentu ar Krievijas dronu, man liekas, ka mums jau tagad ir pietiekoši daudz spēju, lai stātos pretī šādiem apdraudējumiem, taču, protams, šis gadījums jāizmanto, lai tās pilnveidotu sistēmu.

Un kā lielāko izaicinājumu es redzu nepieciešamību nodrošināt pilna laika papildu vienības tieši pierobežā, lai spētu nodrošināt reakciju 24/7 režīmā.

Bet attiecībā uz drona notriekšanu vai nenotriekšanu, man likās būtiski izskaidrot, ka tas nav tik vienkāršs jautājums, jo miera laikā tas jāpieņem, balstoties uz izvērtējamu par riskiem, kas tiek radīti nenotriecot iepretim riskiem, kas rodas, notriecot dronu. Ceru, ka kaut mazliet man tas sanāca.

Avots: Facebook/Jānis Garisons

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!