Par Krievijas stratēģiju attiecībās ar Latviju. Kas tālāk?

Krievija attiecībās ar Latviju līdz šim divos atsevišķos posmos ir realizējusi divas atšķirīgas stratēģijas.

Pirmā stratēģija gandrīz kopš pašas Latvijas neatkarības atgūšanas bija vērsta uz Latvijas diskreditēšanu starptautiskajās institūcijās un ārvalstīs saistībā ar cilvēktiesību neievērošanu Latvijā, demokrātijas trūkumu, lielo nepilsoņu skaitu, valodas politiku un tamlīdzīgi. Šīs stratēģijas centrā bija Rietumiem tik tuvais cilvēktiesību jēdziens. Galvenās prokrieviskās partijas Latvijā nosaukums attiecīgi bija “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā.” EDSO cilvēktiesību komisārs Maks van der Stūls, ANO cilvēktiesību komiteja, virkne citu starptautisko institūciju tika pakļauti masīvam Krievijas diplomātu spiedienam. Arī Krievijas retorikas un propagandas centrā bija cilvēktiesību pārkāpumi Latvijā.

Stratēģijas mērķis bija nepieļaut vai aizkavēt Latvijas iestāšanos ES un NATO.

Pēc tam, kad Latvija tomēr kļuva par šo institūciju locekli, cilvēktiesību stratēģijas vietā nāca integrēšanas stratēģija, kuras mērķis bija padarīt Latviju par Krievijai draudzīgu ES un NATO dalībvalsti.

Integrācijas stratēģijas centrā bija kopīgi kultūras un sporta pasākumi un labas ekonomiskās attiecības. Abramoviča jahta Daugavā, desmitiem privātu lidmašīnu Rīgas lidostā un visa Krievijas šovbiznesa elite Jūrmalā, Krievijas televīzijas organizētā festivālā, bija spilgta šīs stratēģijas izpausme. Līdzīgi arī citās sfērās. Atjaunotais „Rīgas Dinamo”, pateicoties Krievijas naudai, spēlē vienotā Krievijas hokeja līgā, dziedātāji un rokgrupas no Latvijas uzstājas Krievijas šovos un koncertē Krievijā. Maigā vara savā vislieliskākajā veidā.

Visā Krievijā lielveikalos tiek atvērti “Rižskije dvoriki”. Nekustamā īpašuma, celtniecības, pārtikas pārstrādes, banku un virkne citu biznesu Latvijā plaukst, pateicoties klientiem Krievijā vai no Krievijas. Krievijas tranzīta apjomi sasniedz maksimumu, aizvien vairāk un vairāk rodas tādu Latvijas cilvēku, kuru materiālā labklājība aug pateicoties labām attiecībām ar Krieviju.

Vienlaikus Krievijas attieksme pret politiskajiem procesiem Latvijā kļūst visai relaksēta. „Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” parlamentā vairs neiekļūst. Tās vērtīgākais aktīvs pārorientējas uz darbu Eiropā. Latvijā tās vietu pilnībā aizņem daudz mērenākais „Saskaņas centrs”. Neskatoties uz īpaši izdevīgiem piedāvājumiem, Krievija neizrāda nekādu interesi par masu mediju iegādi Latvijā. Nedz valsts lielākais televīzijas kanāls LNT kopā ar TV5, nedz lielākais drukāto mediju uzņēmums „Dienas mediji”, nedz Radio SWH vai interneta portāls „Apollo”, nedz arī citi mediju aktīvi neraisa nekādu Krievijas interesi.

Lai vai kā, šī Krievijas stratēģija, nenoliedzami daudz viltīgāka un efektīvāka kā iepriekšējā, apraujas Ukrainas notikumu dēļ. Abām pusēm reaģējot un pretreaģējot pēc notikumiem Ukrainā, notiekošo šobrīd var vērtēt kā ekonomiskā sasaluma un militārās pretstāvēšanas periodu.

Krievija izmantoja savu spēju pieņemt lēmumus daudzreiz ātrāk nekā NATO, zibenīgi izveidoja Kaļiņingradā bāzētas A2/AD spējas, noslēdzot Baltiju no NATO iespējām ierasties palīgā Baltijas valstīm pa zemi, gaisu vai ūdeni.

Tas savukārt liek Baltijas valstīm orientēt savu budžetu un politiku uz maksimālu savu pašu militāro spēju attīstīšanu. Un tas nozīmē atraut šos līdzekļus ekonomikai un sociālajai sfērai.

Finansiāli un ekonomiski Latvija acīmredzami cieš no šībrīža attiecībām ar Krieviju. Un kombinācijā ar nespējīgu valdību tās attīstība bremzējas. Taču sabiedrībā tēriņi aizsardzībai neizraisa pretestību. Un visticamāk, ka šībrīža pārbaudījumi būtiski nostiprina Latvijas valstiskumu, nevis to vājina. Latvija pirmo reizi nopietni ir spiesta domāt par savām militārajām spējām, sakārtot un beidzot ekipēt zemessardzi, iepirkt būtisku valsts aizsardzībai nepieciešamo bruņojumu. Nestabilais politiskais fons un militāru draudu parādīšanās iedarbojas kā sabiedrību formējošs, motivējošs spēks. Un tas katram liek apsvērt, kas viņam ir Latvija un ko viņš ir vai nav gatavs tās labā ziedot. Neskatoties uz to, ka uzticības reitingi valdībai un Saeimai ir katastrofāli zemi, Latvijas neatkarības reitings tikai nostiprinās nevis erodē.

Taču kāda tad šajā laikā ir Krievijas stratēģija attiecībās ar Latviju?

Neskatoties uz visu iepriekšminēto, tā nav acīmredzama. Iespējams, šādas stratēģijas vispār nav. Viss notiekošais Latvijas – Krievijas attiecībās ir sekundārs. To ir izraisījuši procesi citur.

Arī retorikā Krievija redz Baltijas valstis tikai kā placdarmu NATO spēkiem, nevis sarunu partneri. Tas pats ekonomikā. Krievija apzinās, ka sankciju jautājums izšķiras pavisam ne Baltijā un nav pat vērts tērēt laiku, lai šo jautājumu cilātu šeit. (Pretrunā teiktajam gan bija nesenais signāls, ka Krievija apsver iespēju atcelt ierobežojumus Latvijas zivju produkcijai – jāvēro, kā šī situācija attīstīsies.)

Arī militarizēšanās ap Baltijas robežām visticamāk tiks izmantota nevis reālam iebrukumam Baltijas valstīs, bet gan kā tirgošanās kārts plašākā Krievijas un Rietumu attiecību kontekstā. Nebūtu slikti no Krievijas interešu viedokļa, ja varētu apsolīt atvilkt to vai citu bruņojumu no Kaļiņingradas, pretī saņemot “reālu labumu”. Teiksim, brīvākas rokas Ukrainā vai to pašu sankciju atcelšanu.

Tāpat nākamajā gadā ieplānotā vairāku divīziju pārcelšana uz Baltkrieviju, manuprāt, ir daudz bīstamāka pašai Baltkrievijai nekā Baltijai. Baltkrievija atšķirībā no Ukrainas ir politiski un sociāli sakārtota valsts. Tajā pastāv reālas iespējas zaļo vīriņu fonā īstenotam politiskam procesam, kas beidzas ar pilnīgu vai daļēju pievienošanos Krievijai. Turklāt bez neviena šāviena, labākajās Krimas operācijas tradīcijās. Ukraina vienlaikus ir un paliek pašu galveno bažu un uztraukumu avots Krievijai, kas vienlaikus prasa lielus politiskos, intelektuālos, finanšu un militāros resursus. Tagad, pēc visa notikušā, Ukrainas izslīdēšanu no stingras Krievijas ietekmes vairs nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā. Ir jāgatavojas vēlēšanām un liela mēroga politiskiem projektiem, salīdzinot ar kuru ASV vēlēšanu ietekmēšana ar nozagtiem e-pastiem izskatīsies pēc bērnudārza spēles.

Tad ko uz visa šī fona var gaidīt Latvija?

Manuprāt, atkusni. Ne šogad un ne nākamgad, bet atgriešanos pie integrācijas un maigo apskāvienu politikas. Pirms tam Krievijas tranzīts pilnībā sabruks. Latvijas dzelzceļš, ostas, kravu pārvadātāji, pārtikas pārstrādes uzņēmumi piedzīvos ļoti grūtus laikus. Būs centieni visādi citādi pasliktināt tieši Latvijas ekonomiski – sociālo situāciju. Tas dos iespēju kādā brīdī nākotnē piedāvāt strauju ekonomisko uzrāvienu – tranzīta atdzimšanu, investīcijas paputējušajos uzņēmumos, tirgus, darbavietas, Jaunā Viļņa atgriešanos, naudu hokejam un koncertus Busulim.

Vienlaikus ar baiļu kliedēšanu par iespējamo karu, otrais maigo apskāvienu mēģinājums var izrādīties veiksmīgāks nekā pirmais.

Baltija šobrīd visticamāk neatrodas Krievijas prioritāšu augšgalā. Ukraina, Baltkrievija, pat Sīrija Kremlim ir daudz svarīgāka par Baltiju. Bet vēl jau ir arī Vidusāzija ar saviem izaicinājumiem un kārdinājumiem, daudz vilinošākiem nekā šprotes.

Un otrs iemesls cerībām uz atkusni ir tomēr ierobežotie resursi. Neskatoties uz naftas cenas stabilizēšanos virs Krievijas trīs gadu budžetā noteiktā līmeņa, Ukraina un Sīrija vien jau paņem ļoti būtisku daļu politisko, menedžmenta un militāro resursu. Un nav paredzams, ka tas tuvākajā laikā varētu mainīties. Atļauties jaunu vēl sarežģītāku konfliktu nav nekāda pamatojuma. Sevišķi ja pēdējā laika notikumi rāda, ka Krievija īpaši spēcīga ir nekonvencionālu iedarbības līdzekļu pielietošanā.

Diemžēl, protams, nav iespējams pilnībā izslēgt arī daudz sliktāku scenāriju. Ja Krievijas un ASV attiecības kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi krasi pasliktinās, Krievijai var rasties vēlme izmantot Baltiju kā NATO militārās un politiskās nespējas pierādījumu. Ne tāpēc, ka Krievijai vajadzētu Baltijas teritoriju vai būtu liels ieguvums no tā, ka NATO beigtu pastāvēt esošajā formā. Un ne tāpēc, ka tas būtu gudri un tālredzīgi. Tikai tāpēc, ka tas ir tik viegli.

Autors: Jurģis Liepnieks