Jurģis Liepnieks. Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. NBS ir izplatījis paziņojumu, ka drošības situācija ne ar ko neatšķiroties no tā, kādā tā ir Spānijā, Itālijā vai Francijā. Latvijas bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš jau agrāk uzsvēris, ka Latvija nekad nav bijusi tik lielā drošībā kā tagad, šo pašu vēstījumu atkārto Aizsardzības ministrijas augstākās amatpersonas no partijas Progresīvie, kā arī ministru prezidente. Tos uztur un pastiprina sabiedriskie mediji.

Vēl vairāk – tie, kuri apgalvo pretējo, ka Latvijā drošības situācija nav bijusi tik trausla kā tagad un būtu jādara viss, lai gatavotos sliktākajam, netieši tiek saukti par Krievijas propagandas stiprinātājiem.

Savukārt pati valdība pieturas pie vēstījuma, ka jūs palieciet savās vietās, mēs paliekam savās, viss ir mierīgi, nekāda stresa, viss notiek pēc plāna.

Šajā kontekstā vēlos pieskarties dažiem scenārijiem, kas liek burtiski visiem militārajiem ekspertiem citās NATO valstīs, kuru viedokļi publiski atrodami, domāt, ka Latvija, Baltija un Eiropa šobrīd atrodas pastiprināta riska zonā un mums steidzami būtu jādara tieši šobrīd viss iespējamais, lai aktīvi novērstu mūsu ievainojamības un izveidotu aizsardzības spējas, kas atturētu Krieviju no iespējamās agresijas.

Šo ārkārtīgi paaugstināto risku un minēto iemeslu dēļ Somija un Zviedrija steigšus ir pievienojušās NATO, atsakoties no desmitgadēm ilgas un visu auksto karu pārdzīvojušas militāri politiskās doktrīnas, un nevis tāpēc, ka reģionā viss būtu tikpat droši kā Spānijā un Itālijā, kā to apgalvo Latvijas amatpersonas un NBS, bet tieši pretēji. Šo pašu iemeslu dēļ Polija ir palielinājusi savu aizsardzības budžetu līdz vairāk nekā 4% (!) no IKP, šo iemeslu dēļ Tallinas ielās ir parādījušās norādes uz bumbu patvertnēm, Lietuva rīko visaptverošas civilās aizsardzības mācības, gan Lietuva, gan Igaunija ir veiksmīgi ieviesušas liela apmēra militāro rezervju gatavošanas programmas, kas rit pilnā sparā, NATO ir nosūtījis uz Baltijas valstīm būtiskus tehnikas un cilvēku resursus utt. 

Nav otras tādas valsts reģionā, kuras bruņoto spēku vadība, valdības ministri un sabiedriskie mediji izplatītu vēstījumu, ka jebkādas runas par drošības riskiem ir pakalpošana Krievijai, un patiesībā viss ir drošāk nekā jebkad.

Vispirms viens vispārīgs teikums, kurš laikam nav skaidrs Latvijas NBS vadībai un mūsu valdībai. Krievija ir atklāti uzsākusi koloniāli impērisku karu Ukrainā un vienlaicīgi koloniāli impēriskas militāras un hibrīdoperācijas Āfrikā. Krievija īsteno savus impēriski koloniālos mērķus konsekventi un mērķtiecīgi. To mērķis ir gan jaunu teritoriju un to resursu iegūšana, pievienošana, gan cīņa par globālu ietekmi, kurā kā galveno pretinieku Krievija redz to, ko viņi sauc par kolektīvajiem rietumiem, proti, ASV un ES. Visu bijušo PSRS teritoriju Krievija uzskata par savu vismaz ietekmes zonu, taču ideālajā scenārijā uzskata, ka visa šī teritorija ir vēsturiskā Krievijas impērijas teritorija, kura būtu jāatjauno. Attiecīgi Latvija nemaz nav līdzīga Spānijai, Itālijai vai Francijai. Krievijas armijas ģenerālštābā neeksistē Madrides iekarošanas plāns un nav izspēlēti Sicīlijas ieņemšanas scenāriji, taču tādi eksistē attiecībā uz Baltijas valstīm.

Tagad konkrētāk, kādi scenāriji raisa bažas tuvākajā nākotnē.

Sāksim ar sliktāko scenāriju apspriešanu, jo šķiet, ka valsts drošības jautājumos būtu loģiski gatavoties vienmēr pašam sliktākajam.

Hibrīdmilitāra operācija šogad kādā no pierobežas pilsētām ar lielu krievu tautības iedzīvotāju īpatsvaru. Piemēram, Narvā vai Daugavpilī.

Šī scenārija būtība ir tāda, ka Krievija šī gada beigās ap ASV vēlēšanu laiku vai ticamāk uzreiz pēc tām, laikā līdz jaunā ASV prezidenta amatā stāšanās brīdim nākamā gada janvārī, proti, laikā, kurā ASV varētu rasties nosacīts starpvaru periods, ja vēlēšanās būtu uzvarējis Tramps, šajā laikā Krievija varētu īstenot limitētu militāru operāciju vai hibrīdoperāciju Baltijas valstīs.

Ir vairākas versijas par šādas operācijas aprisēm, bet nu, piemēram, varētu tikt izprovocēta nosacītās Narvas vai Daugavpils, vai Zilupes tautas republikas veidošanās līdzīgi Donbasa scenārijam, sākumā Krievijai pašai it kā atklāti neiesaistoties. Bruņotas “zaļo cilvēciņu” it kā vietējo grupas uzsāktu militāras operācijas kādā no pierobežas pilsētām, kurās dominē krievu tautības iedzīvotāji, pieprasītu atdalīšanos, pašnoteikšanos, referendumu utt. Šīs it kā vietējo grupas, kuras publiski pārstāvētu vietējie iedzīvotāji un to līderi, iespējams, jau pašvaldībā pārstāvēti vairāk vai mazāk zināmi politiķi. “Zaļo cilvēciņu” kodolu savukārt veidotu vai nu GRU speciālo uzdevumu vienības, vai GRU sastāvā inkorporētās Wagner atliekas, vai jaunveidotas šāda veida vienības. Sīkāk par Krievijas hibrīdmiltāro operāciju risku kopējo arhitektūru šeit.:https://www.rusi.org/explore-our-research/publications/special-resources/threat-russias-unconventional-warfare-beyond-ukraine-2022-24.

Šādas profesionālas un kaujas pieredzi guvušas vienības nekavējoties iesaistītos kaujās ar Latvijas policijas un armijas specvienībām, kas būtu ieradušās novērst nemierus. To uzdevums būtu nocietināties kādā apdzīvotā vietā vai tās daļā, izmantojot vietējos iedzīvotājus kā sava veida vairogu, kā arī izveidot “humanitāro koridoru” pāri robežai ar Krieviju, un pieprasīt Krievijas palīdzību un vietējo krievu tautības cilvēku aizsardzību.

Šādas operācijas hibrīdā rakstura mērķis būtu padarīt diskutējamu to, vai vispār ir noticis tiešs militārs iebrukums NATO valstī, kas paredzētu NATO 5. panta iedarbināšanu. Un pat ja tas tiks iedarbināts, katra diena un stunda neskaidrības palīdzētu Krievijai.

Kad NATO 5. pants uzsāktu darboties, vairākus desmitus tūkstošu lielas krievu armija daļas atklāti pārietu robežu un nostiprinātos kādā no pilsētvidē, maksimāli sarežģot NATO iespējas izmantot savu pārākumu gaisā un tehnoloģijās, savukārt dodot priekšroku tikko kaujās pieredzi uzkrājušajai un skaitliski pārākajai Krievijas armijai.

Vietējie krievu tautības iedzīvotāji, to pārstāvji politiķi tiktu plaši iesaistīti gan lai ierobežotu jebkādu atbrīvošanas darbību mērogu, gan lai informatīva kara ietvaros pasniegtu šo visu kā Latvijas vai Igaunijas etniskās sašķeltības izraisītu pilsoņu karu.

Te varētu vaicāt, bet kāpēc lai Krievija šogad uzsāktu ko tamlīdzīgu, ja tā nespēj realizēt savus mērķus Ukrainā? Tas taču būtu pilnīgi neprātīgi – atvērt vēl vienu fronti, turklāt ar NATO, laikā, kad visi tās spēki ir nepieciešami karam Ukrainā.

Atbilde uz šo jautājumu ir šāda – viss šis Krievijai varētu šķist interesanti un nepieciešami tikai viena iemesla dēļ – proti, lai iegūtu kārtis sarunās, kuras tā būtu ar mieru tūlīt uzsākt. To jēga būtu tāda – labi, mēs varam turpmāk vairs nesniegt militāru, finansiālu un humanitāru palīdzību nosacītajām Narvas, Daugavpils vai Zilupes tautas republikām, ja vien jūs tūlīt pārstājat sniegt militāru, finansiālu, humanitāru palīdzību Ukrainai. Mēs neatbalstīsim visas šīs militārās bandas, kas nez no kurienes uzradušās  Daugavpilī, un kuras ir tādas zobu sāpes NATO, bet jūs neatbalstiet Ukrainu. Noslēdzam lielu visaptverošu vienošanos un beidzam karus gan uz NATO robežām, gan Ukrainā. Rezultātā daudzi laimīgi.

Rietumi un NATO varētu būt visnotaļ ieinteresēti izbēgt no liela kara, potenciāli atomkara Narvas, Daugavpils vai Zilupes dēļ, izbēgt no pazemojuma, ka nespēj tās aizstāvēt, neskatoties uz Viļņas samita lēmumiem utt. Savukārt Trampa administrācija varētu būt ieinteresēta izbeigt karu Ukrainā, kā viņi to saredz un vienlaicīgi atbrīvot arī Narvu, Daugavpili un Zilupi.

Papildu apstāklis ir arī tas, ka iespēju logs, kurā Krievija varētu viegli iebrukt un gūt panākumus Baltijā, arī sāk aizvērties un pēc dažiem gadiem tas jau var kļūt militāri daudz grūtāk. Tāda ir šī scenārija loģika, kas, iespējams, liek Krievijai to apsvērt.

Tomēr, par laimi, viss nav arī tik vienkārši. Krievijai, lai izšķirtos par šādu scenāriju, ir jāuzdod sev jautājums un nešaubos, ka viņi to dara – vai tiešām rietumi un NATO ir politiski tik vāji, kā Krievijai gribētos? Ja nu tomēr viss nenotiek gluži kā plānots un Baltijas valstis un NATO izrāda izlēmīgu, nekavējošu un stingru pretdarbību un spēj ātri neitralizēt gan “zaļos cilvēciņus”, nemierus, dumpjus un citus Gerasimova doktrīnas elementus, gan ar pārliecinošu militāru spēku aptur jebkādus Krievijas mēģinājumus iekarot kaut centimetru NATO teritorijas.

Tāpat var izrādīties, ka lielākā daļa vietējo krievu tautības iedzīvotāju, pat neskatoties uz savu neapmierinātību un aizvainotību uz Latviju vai Igauniju, tomēr nemaz nebūs gatavi aktīvi iesaistīties agresīva separātisma akcijās. Šī kārts, uz kuru Krievija lika tik lielas cerības Ukrainā un kura labi nostrādāja Donbasā un Krimā, taču vairs nemaz nenostrādāja 2022. gadā, un prognozēt, kā tas varētu notikt Latvijā un Igaunijā, tomēr ir grūti, taču tas lielā mērā var būt izšķiroši šādu scenāriju realizācijā.

Bez vietējo iedzīvotāju gan morāla, gan tehniska atbalsta cerēt uz panākumiem šādā operācijā kļūst daudz grūtāk. (Es gan baidos, ka situācija dažās vietās Latvijā var būt Krievijai šajā ziņā labvēlīga) Krievijai ir jāņem vērā – ir liela iespēja, ka Krievija ciestu kaunpilnu sakāvi šajā provokācijā un kopumā panāktu tikai pretēju efektu: vēl lielāku NATO mobilizēšanos, daudz vairāk NATO resursu Baltijā, un vēl lielāku palīdzību Ukrainai, jo tagad jau būtu pierādīts, ka Krievija gatavojas uzbrukt Eiropai un NATO. Vēl jo vairāk, visiem būtu skaidrs, ka tā ir jāiznīcina Ukrainā un nekādu kompromisu šeit būt nevar.

Krievijai jārēķinās, ka efekts no šādas rīcības var būt nevis rietumu iziešana no Ukrainas, bet tieši pretējs, vēl lielāka rietumu spēku veltīšanas Krievijas sagrāvei Ukrainā. Atcerēsimies, ka Krievija nespēja noturēt pat pilnīgi aizsardzībai nesagatavoto Gostomeļas lidlauku, kuru tā gan ieņēma, taču nebija iedomājusies, ka Ukraina varētu izmantot artilēriju, lai viņus no turienes izsvēpētu un pašu lidlauku padarītu nelietojamu.

Tāpat arī šajos hibrīd un pushibrīdscenārijos Krievijai ir nopietni sev jāpajautā, vai tā ir droša, ka arī šeit viss nebeigsies ar dažām Himmars zalvēm un “zaļajiem cilvēciņiem” koka zārkos.

Tas pats mums jāpajautā sev – vai mēs esam pilnīgi droši, ka esam pilnīgi gatavi šādu scenāriju ātrai un izšķirīgai neitralizēšanai.

Šādi apsvērumi ir svaru kausos. Man, protams, nav pieejama pilna informācija, kas ļautu novērtēt abu svaru kausu pareizo attiecību, taču, kad Latvijas valdība un NBS salīdzina mūsu situāciju ar Spāniju un Itāliju, es sāku uztraukties. Lai vai kā – svarīgi jau nav, ko domāju es, NBS vai NATO. Svarīgi ir, kā situāciju šajos svaru kausos vērtē Putins, un mēs esam redzējuši, ka viņš tālu ne vienmēr adekvāti novērtē savas armijas spējas, kas tomēr beigās vienalga noved pie traģiskām sekām veselām tautām, tāpēc mums būtu svarīgi nopietni gatavoties sliktākajam. Tagad.

Jebkurā gadījumā, jau manis citētajā RUSI analīzē – The Threat from Russia’s Unconventional Warfare Beyond Ukraine, 2022–24 ir uzsvērts, ka Krievijas hibrīdmilitārās operācijas ārpus Ukrainas ir – serious and sustained threat  /nopietni un ilgstoši draudi/. 

Karību krīze divi

Šī scenārija ideja ir tāda, ka Krievija varētu izvēlēties strauji kāpt pa eskalācijas trepēm, īstenojot escalate to deescalete stratēģiju, par kuru jau daudz runājām 2022. gadā. Šī scenārija atgriešanās dienaskārtībā saistīta gan ar Krievijas pusoficiālā stratēģa Sergeja Karaganova nesenu publikāciju, gan pēkšņo Krievijas kodolieroču pielietošanas dokumentu it kā noplūdi rietumu presē, no kuriem izriet, ka slieksnis taktisko kodolieroču lietošanai Krievijai ir zemāks nekā agrāk domāts, gan, protams, paša Putina un citu amatpersonu izteikumiem.

Ideja te ir sekojoša: Krievija pielieto taktiskos kodolieročus, varbūt vispirms Ukrainā, lai parādītu, ka tai neeksistē šajā sakarā nekādi tabu, varbūt uzreiz kādā Ukrainas-Polijas robežpunktā, kas tiek izmantots rietumu militārās tehnikas piegādēm, vai varbūt uzreiz Polijas teritorijā, pieprasot pārtraukt jebkādu turpmāku palīdzību Ukrainai.

Kāda būtu NATO un rietumu atbilde uz šādu uzbrukumu NATO valstij? Ko rietumi atbildētu tādu, ko tie vēl nedara? Šis ir jautājums, uz kuru nav skaidras atbildes. Kad Krievijas iespējamie escalete to deescalate scenāriji tika apspriesti 2022. gadā, tika minēts, ka NATO šādā gadījumā atbildētu ar konvenciālu triecienu pa Krievijas militāriem mērķiem Krimā, nogremdētu Melnās jūras floti (to kopš tā laika Ukraina jau faktiski ir neitralizējusi pati), izskanēja arī minējumi, ka ASV esot Krievijas decapitācijas plāns, proti, tieši Putina un tuvākās apkārtnes iznīcināšanas plāns, kurš esot darīts zināms Putinam.

Tāpat tika minēts, ka Ķīna esot skaidri likusi Krievijai saprast, ka, kamēr karš neskar Ķīnas intereses, tā būs neitrāla, taču kodolkarš, pat ja tikai Eiropā, nepārprotami skars arī Ķīnas intereses un tas nav pieļaujams. Tāda pat varētu būt Indijas attieksme.

Un tomēr, kā rietumi varētu atbildēt uz kodoltriecienu, piemēram, Polijas teritorijā? Liels konvencionāls trieciens Krievijas spēkiem Ukrainā? Kā tas varētu kardināli atšķirties no tā, ko Ukraina jau dara? Trieciens pa kādu militāru objektu pašā Krievijā? Iespējams. Kāda būtu Krievijas atbilde uz to? Vēl viens, jau lielāks kodoltrieciens, piemēram, pa Rīgu un Viļņu (kurām atšķirībā no Polijas, nav spēju pašām nekā atbildēt) ar skaidru ziņu, ka nākamais būs pa Berlīni un Briseli? Tādā gadījumā NATO, šķiet, vairs nav citu variantu, kā pilnvērtīgs NATO uzbrukums ar mērķi pilnībā iznīcināt Krievijas armiju un jebkādas kodolspējas vispār. Uzbrukums  ar mērķi panākt Krievijas pilnīgu kapitulāciju un demilitarizāciju. Šajā gadījumā lidos raķetes daudz un visur, sprāgs atombumbas, kurš izdzīvos, kurš nē, vai vispār kāds izdzīvos, neviens nezina. Bet vai Amerikas Savienotās Valstis vispār atbalstīs šādu scenāriju? Droši vien, tas lielā mērā var būt atkarīgs no vēlēšanu iznākuma. Vai bez ASV NATO ir spējīgs pilnībā sagraut Krievijas armiju, pirmajās kara stundās iznīcinot visus vēl nepalaistos Krievijas kodolieročus un to palaišanai nepieciešamo infrastruktūru un notriekt visas vai lielāko daļu Krievijas palaistās raķetes ar kodolgalviņām?

Krievija, protams, arī nevēlas cilvēces bojāeju vai globālu kodolkatastrofu. Viņu aprēķins šeit būtu tāds, ka kāpjot pa eskalācijas trepēm, rietumi tomēr būs tie, kuri apstāsies pirmie.

Visā rietumu pasaulē sabiedrības nešaubīgi pieprasīs saviem politiķiem novērst globālu kodolapokalipsi. Neviens Francijā, Spānijā, Itālijā un Kaliforinijā nesaskatīs nekādu loģiku, kāpēc visiem būt jāmirst Hersonas apgabala dēļ. Par to es esmu visai drošs.

Attiecīgi, es uzskatu, ka eskalācijas risks ir iespējams. Taču šī scenārija apspriešanu stipri traucē tas, ka publiski pieejamas informācijas ir ļoti maz. Mēs nezinām, cik nopietna šeit ir Ķīnas iesaiste un cik svarīgi tas ir Putinam, mēs arī īsti nezinām NATO tehniskās iespējas Krievijas kodolpotenciāla neitralizēšanā un daudzus citus aspektus, kuri būtu svarīgi, lai novērtētu šo risku.

Lai vai kā, Latvijai šajā sakarā būtiska ir bumbu patversmju veidošana un viss civilās aizsardzības komplekss, īpaši ņemot vērā mūsu neaizsargātību pret ballistiskajām raķetēm. 

Konvencionāls iebrukums Baltijā

Patvertņu un civilās aizsardzības komplekss ļoti svarīgs Latvijai būtu arī konvencionālā Krievijas iebrukuma gadījumā, kas līdzinātos tam, ko mēs vērojam Ukrainā.

Kas attiecas uz šo scenāriju, tad es pievienojos šeit tam ekspertu vairākumam, kuri uzskata, ka šāda scenārija risks teju nepastāv tuvāko gadu laikā, kamēr norit karadarbība Ukrainā, savukārt var strauji pieaugt tai beidzoties.

Šobrīd IISS ir tikko publicējis jaunāko apkopojumu par valstu militārajām spējām (šeit: https://www.iiss.org/en/publications/the-military-balance/),
no kā mēs redzam, ka neskaitot Ukrainas frontē iesaistīto Krievijas karaspēku, tai ir vēl ap 60 000 lieli spēki, kas faktiski ir neliela rezerve Ukrainas frontes vajadzībām. Tas noteikti nav pietiekami, lai īstenotu konvencionālu uzbrukumu Baltijai. Pat, ja šogad pēc tā sauktajām prezidenta vēlēšanām Krievija izsludinātu mobilizāciju, visticamāk tas nedotu vairāk resursu, kā vien tos, kas nepieciešami Ukrainas karam. Attiecīgi, patiešām  – iedomāties pilnvērtīgu konvencionālu uzbrukumu Baltijai šogad mēs nevaram. Nav Krievijai spēku tādam.

Visbeidzot, manuprāt, ticamākais scenārijs

Krievija šogad pieturēsies pie esošā kara formāta un gaidīs ASV vēlēšanas ar domu, ka viss, ko Krievija vēlas, var iekrist tās rokās, pašai nemaz nekādus jaunus un ar neskaidriem riskiem saistītus soļus nesperot. 

Krievijai ir zināms pamats uzskatīt, ka lietas jau šobrīd Ukrainā iet tai vēlamā virzienā un ir jāturpina konsekventi turpināt iesākto spiedienu ar domu, ka Krievija, kā redzams, spēj izturēt šo karu, spēj sevi nodrošināt ar bruņojumu, karavīriem un finansēm. Problēmas ar to visu ir Ukrainai un rietumiem, attiecīgi, vienkārši ir jāturpina šādā garā. 

Taču tieši tāpat kā ar citiem scenārijiem, arī šeit ir nezināmie.

Vai Krievijai tiešām iet labi? Lai arī Krievija ir iekarojusi Avģijivku, piespiedusi Ukrainas armiju nedaudz atkāpties, tos tomēr grūti nosaukt par ievērojamiem panākumiem. Frontes līnija nav sabrukusi, vēl aizvien Krievija nav pilnībā ieņēmusi pat tos apgabalus, kurus oficiāli iekļāva Krievijas sastāvā. Krievija cieš lielus zaudējumus, ieskaitot aviācijā un flotē, un milzīgajam kritušo skaitam tomēr vajadzētu atstāt iespaidu arī uz sabiedrisko domu Krievijā, lai arī par to nekas mums neliecina. Cik ilgi ir iespējams turpināt šādi – ciest tik lielus zaudējumus, pretī iegūstot tik maz? Tas var likt Krievijai domāt, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt. Miera sarunas ir viens virziens, eskalācijas trepe ir otrs, ja nav iespējams pirmais. Domāju, Putins gaidīs ASV vēlēšanas, gatavs abām šīm iespējām.

Mums diemžēl abas šīs iespējas ir sliktas. Eskalācijas gadījumā mums ir daudz lielāka iespēja tikt ierautiem karā nekā tā ir Spānijai vai Itālijai (mūsu NBS vadības un komunikācijas cilvēku idiotisms mani tomēr ir dziļi iespaidojis), miera sarunu scenārija gadījumā mēs iegūstam tikai pamieru, atelpu uz brīdi, kas, turpinoties šai trajektorijai Krievijā, liks mums nākotnē saskarties tikai ar vēl bīstamāku Krieviju.

Lai vai kā, domājot par karu, mums ir jāņem vērā, ka mēs domājam par ļoti dinamisku sistēmu, kuru ietekmē nepārredzams militāru, politisku, ekonomisku, sociālu un visvisādu citādu faktoru kopums, kas var jebkurā brīdī novest pie visnegaidītākajiem iznākumiem.

Mēs nezinām, kas mūs gaida nākotnē. Mēs varam tikai gatavoties sliktākajam un cerēt, ka neko no tā mums nevajadzēs. Domāšana, runāšana, debatēšana par to noteikti ir gatavošanās sastāvdaļa. Stulba mierināšana, ka ne par ko nav jāuztraucas, savukārt ir īsta kaitniecība.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!