Ieroči mājās nav nekas jauns: likums ir viņu pusē. Aizsardzības līgas biedri tā ir darījuši divdesmit gadus, un tas ir cieši saistīts ar nacionālo aizsardzību. Pirmkārt, šaujamieroči valstī atrodas decentralizēti un, ja pretinieks pārņem kādu ieroču noliktavu, līga nezaudē kaujas spējas.
Tikpat būtisks ir jautājums par vienību mobilizācijas ātrumu. Laika ekonomija ir īpaši liela tiem līgas biedriem, kuri dzīvo lauku apvidos un kam līdz ar to nebūtu jāmēro tāls ceļš līdz ieroču novietnei rajona centrā. Līgas pārstāvji apstiprinājuši izdevumam „Postimees”, ka ar ieročiem un ekipējumu mājās brīvprātīgais ir gatavs kaujai 30 – 60 minūtēs.
Realitātē tomēr šādu līgas biedru procents samazinās. „Pēdējos gados pieaug to ieroču skaits, kuri tiek atgriezti rajonu centros”, stāsta „Kaitseliit” komandieris brigādes ģenerālis Mēlis Kīli. „Tas ir bijis cilvēcisku iemeslu dēļ – ieroči uzliek zināmu atbildību, un cilvēki neuzskatīja tos par nepieciešamiem, jo drošības situācija šķita ļoti stabila”, vēsta Sargs.lv.
Iekļaujot munīciju
Drošības apsvērumu dēļ līga neatklās, cik daudz automātisko ieroču tās biedri šobrīd glabā mājās. Brigādes ģenerālis Kīli tomēr vēlas panākt, lai 75% no tiem, kam ir atļauja turēt ieroci, tos tomēr turētu pie sevis.
Runa ir par līgas automātiskajiem ieročiem „Galil” un „Ak-4”, kas ir piestiprināti katram kaujas vienības biedram. Virsniekiem ir pistoles.
Lai aizsargātu ieročus, tiem līdzi dod patronu komplektu; automātiskajam ierocim to ir 60. Lielākus ieročus un granātas mājvietās neglabā.
Ne katrs līgas biedrs var pieteikties glabāt ieroci mājās. To var darīt tikai tie, kas ir apmācīti, nokārtojuši līgas ieroču eksāmenu un atbilst virknei diezgan stingru prasību. Piemēram, līga ir noteikusi pārbaudes laiku, lai noteiktu indivīda piemērotību, kā arī obligātas pārbaudes gan pirms, gan pēc tā.
„Ja ir garantēta drošība un nepieciešamie apstākļi, ieroci turēt mājās būs iespēja. Ja persona dien vienībā, un mēs gribam, lai šie ieroči ir decentralizēti un kalpo kā „drošības paklājs” , mēs pievienosim ieroču seifu, kas parasti ir piemērots 1- 8 šautenēm”, „Postimees” saka majors Mareks Kutsens, kas atbildīgs par līgas šaujamieročiem.
Pārāk daudz papīru
Bet kāpēc puiši nes ieročus atpakaļ? Vispirms, Igaunijā ir divi paralēli ieroču reģistri: policijai un „Kaitseliit”. Pirmajā ir ap 30 000 Igaunijas ieroču īpašnieki, galvenokārt tie ir gāzes un šaujamieroči, kas domāti sportam, medībām un pašaizsardzībai. Otrs reģistrs ir līgas reģistrs, kas ietver trīs tipu ieročus: tos, kas pieder Aizsardzības spēkiem, līgai un privātpersonām. Tie ir militārie ieroči un neatkarīgi no tā, kam tie pieder, tie ir domāti pielietošanai dienesta vajadzībām. 2011.gadā privātpersonām bija ap 3000 militāro ieroču.
Diezgan loģiski, ka prasības, kas skar militārā ieroča iegūšanu, ir stingrākas nekā tās, kas ir, piemēram, policijai. Pēdējo reizi līgas noteikumi par ieroča iegūšanu un mājās turēšanu tika mainīti pirms diviem gadiem.
No vienas puses tas deva līgai lielāku rīcības brīvību, no otras puses cilvēkam, kas tur ieroci mājās, jābūt ar nevainojamu dzīvesveidu un jārēķinās ar nepārtrauktu birokrātiju. Tik uzmanīga līgas attieksme ir bijusi veiksmīga: pērn nekādi pārkāpumi, ne arī noziegumi nav veikti.
Tomēr ir monētas otra puse. Kā stāsta atvaļinātais ģenerālis Ants Lāneots, līgas Vecāko padomes priekšsēdētājs, viņš bieži dzirdējis sūdzības, ka ir pārāk daudz birokrātijas, kas saistīta ar ieroču turēšanu mājās.
„Mums jāskatās, kā to padarīt vienkāršāku un ātrāku. Ir dažādas tehniskas detaļas, kas ir jāpārskata, lai nebūtu pārāk liela grāmatvedība un ierobežojumi”, saka politiķis, kas pēc tam to iekļāva arī kā solījumu Reformu partijas priekšvēlēšanu programmā.
Saskaņā ar brigādes ģenerāla Kīli teikto, nav nepieciešams mainīt likumu; pietiek, ja Aizsardzības ministrija, Aizsardzības spēki un līga vienojas par likuma interpretāciju. „Mēs vēlamies, lai nebūtu mākslīgi preventīvie pasākumi vai šķēršļi, kas saistīti ar ierēdņu ērtībām”, saka ģenerālis.
Tam ir liela nozīme kopienas drošības stiprināšanā, jo līgas ieroči var tikt lietoti personīgai drošībai, kā arī, lai aizsargātu citus.
Tie, kuri strādā ārzemēs, atsakās
„Kaitseliit” biedrs Margus, kas dien Igaunijas dienvidos, uzskata, ka nesenā ekonomiskā recesija ietekmēja cilvēku atteikšanos turēt ieročus mājās – daudziem bija jābrauc strādāt uz ārzemēm. Šādā situācijā viņi neuzskatīja, ka būtu saprātīgi atstāt ieročus mājās pat tad, ja seifs to glabāšanai ir piestiprināts pie sienām un grīdas.
„Ja līgas biedrs ir ārzemēs vairākas nedēļas, viņš nevēlas atgriezties mājās un ieraudzīt, ka tā ir uzlauzta, ierocis nozagts un tāpēc pašam jānokļūst cietumā,” saka Margus. „Cilvēki ir ļoti mobili, un tādu ir daudz. Piemēram, Valga, Voru un Polva apgabali: tur ir vīrieši, bet viņi strādā ārzemēs. Es saprotu viņu nevēlēšanos turēt ieroci dzīvesvietā”.
Margus domā, ka līgas komandierim ir taisnība, ka ieročiem valstī jābūt decentralizētiem. „Jo vairāk stobru ir mājās, un cilvēku, kas tos var lietot, jo labāk”.
Līdz ar to Igaunija sekos Šveices piemēram, kurai, lietojot iepriekšminēto taktiku II Pasaules karā, izdevās panākt, ka nacistiskā Vācija uzskatīja, ka, mēģinot iebrukt, viņu zaudējumi būs pārāk lieli, raksta „Postimees”.
20.gadsimta 30.gados Igaunijā bija ap 60 000 līgas biedru, un visiem mājās bija ieroči un 45 kaujas patronas.
Margus stāsta, ka noteiktu birokrātijas apjomu attaisno tas, ka 99% ieroču īpašniekiem nav bijuši to lietošanas pārkāpumi. Ir bijušas tikai dažas kļūmes, kas saistītas ar munīcijas nevērīgu atstāšanu vai lietošanu bez atļaujas.
„Es neesmu dzirdējis par nekādu masveida ieroču atgriešanu, bet ticu, ka tas ir saistīts ar esošajiem apstākļiem un birokrātiju”, viņš saka.
Avots: sargs.lv