Andis Kudors. “Blackout”: tumsā un aukstumā

ANDIS KUDORS, latvijasdrosiba.lv

Baltijas jūras kabeļu pārraušanas un citu risku kontekstā ir jābūt drošiem, ka esam gatavi dažādiem scenārijiem, viens no kuriem ir elektrības padeves pārtraukums jeb angliski – blackout.

Liela mēroga un ilgstoši strāvas padeves pārtraukumi var būtiski ietekmēt sabiedrību un valsts iestāžu funkcionēšanu. Ja elektrība izdziest vienā dzīvoklī vai kāpņu telpā, tas ir viens gadījums, bet pavisam cits, ja bez elektrības uz ilgāku laiku paliek vesela pilsēta. Gan valsts un pašvaldību fiziska, gan privātpersonu psiholoģiska gatavība prasa nopietnu valsts, tās iedzīvotāju un privātā sektora uzmanību. Ne tik daudz pats notikums (vai notikumu sērija), cik nepareiza reakcija uz to var izmaksāt ļoti dārgi.

Latvijai ir trīs labi kaimiņi: Igaunija, Lietuva un… Baltijas jūra

Aptuveni pirms mēneša Šveicē bāzētais Drošības studiju centrs publicēja Leonarda Šliesera (Leonard Schliesser) rakstu “Blackout: izaicinājumi un gatavība”[1], kurā analizēja gan Šveices, gan Eiropas Savienības gatavību elektroapgādes pārtraukumam un līdzīgiem iespējamiem satricinājumiem.

Rakstā tiek konstatēts, ka šoziem ne Šveici, ne ES neapdraud liela mēroga un ilgstoša elektroenerģijas padeves pārtraukumi. Toties Ukrainu apdraud. Ukraina pavisam nesen pārtrauca Krievijas dabasgāzes piegādi Eiropai caur savu teritoriju. Tas ir taisnīgs un racionāls solis, kas priecē. Vienlaikus ir jāņem vērā Krievijas režīma atriebīgais raksturs.

Latvija gatavojas fiziski atslēgties no BRELL tīkla, sākot no 8. februāra, un kopā ar Lietuvu un Igauniju sinhronizēties ar Eiropas elektrosistēmu. Nevēlamies vairs būt atkarīgi no agresorvalsts noskaņojuma un noziedzīgajām avantūrām.

Provokācijas ir iespējamas, un vienu no tādām nesen piedzīvojām jau pirms atslēgšanās. Arnis Kluinis šajā kontekstā nesen norādīja, ka “EstLink 2” pārraušana ir bijis eksperiments, kura mērķis bija noskaidrot, cik daudz enerģijas Baltija spējīga ģenerēt bez importa.[2]  Kluiņa rakstā ir minēts, ka minētais “eksperiments” apliecināja uz vietas ģenerētās elektrības pietiekamību Latvijas vajadzību nosegšanai.

Eiropas valstu pieredze

Ūdensapgāde, notekūdeņu apstrāde, telekomunikācijas, transports un cita infrastruktūra prasa nepārtrauktu elektroenerģijas plūsmu. Vienkārši runājot, “bez elektrības nekas nestrādā”. Leonards Šliesers, analizējot iespējamos scenārijus Eiropā, pagājušā gada decembrī norādīja, ka savstarpējo savienojumu un savstarpēji atkarīgās Eiropas elektrības sistēmas dēļ strāvas padeves pārtraukums varētu veidot kaskādes efektu un paplašināties reģionāli un noteiktu apstākļu sakritības dēļ skart gandrīz visu Eiropu. Jo ilgāk elektrības padeve pārtraukta, jo grūtāk valsts un pašvaldību institūcijām tikt galā ar visdažādākajiem sociālas, drošības un saimnieciskas dabas izaicinājumiem.

Vācijā bāzētais Tehnoloģiju novērtēšanas un sistēmu analīzes institūts 2011. gadā publicēja pētījumu “Kas notiek strāvas padeves pārtraukuma laikā: ilgstoša un plaša strāvas padeves pārtraukuma sekas”, kurā tika secināts, ka Vācijā jau pēc dažām dienām blackout skartajā teritorijā nevarētu tikt garantēta iedzīvotāju apgāde ar vitāli svarīgām precēm un pakalpojumiem. Vācu pētnieki uzsvēra, ka ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai palielinātu Vācijas kritiskās infrastruktūras ilgtspējību un turpinātu uzlabot valsts katastrofu pārvaldības sistēmu.[3] 

Pētnieki norādīja, ka kopumā indivīdi ir pārāk optimistiski par savām spējām tikt galā ar situāciju un dominē “optimisma aizspriedumi”. Te gan jāņem vērā, ka pētījums tika veikts 2011. gadā un kopš tā laika cilvēki visdrīzāk ir virzījušies reālisma nevis “optimisma aizspriedumu” virzienā.

Pēdējās desmitgadēs notikušo elektroenerģijas padeves pārtraukumu biežums un lokācija neļauj droši izstrādāt prognozi par iespējamo negadījumu laika intervālu. Ir bijuši atkārtoti liela mēroga elektroenerģijas padeves pārtraukumi Eiropas reģionos, piemēram, 2003. gadā Itālijā un Šveicē, 2006. gadā – Rietumeiropā, 2024. gadā – Adrijas jūras reģionā. Tomēr par laimi tie bija īslaicīgi un tika atrisināti dažu stundu laikā.

Ilgāku laiku ir prasījuši negadījumi 2005. gadā Minsterlandē (Münsterland) un 2014. gadā Slovākijā, kur reģionālie elektroapgādes pārtraukumi ilga vairāk nekā 72 stundas fizisku infrastruktūras bojājumu dēļ.[4] 

Problēmas tika novērstas salīdzinoši ātri, jo aktīvi iesaistījās neatliekamās palīdzības dienesti, par civilo aizsardzību atbildīgās institūcijas un militārpersonas. Slovākijas gadījumā tika sniegta palīdzība arī no citām Eiropas valstīm. Minsteres apkaimes elektrības padeves pārtraukuma gadījums ir specifisks ar to, ka Vācijas federālā valdība gadu iepriekš bija organizējusi tāda paša padeves pārtraukuma mācības, kas 2005. gadā piepildījās kā reāla avārija…

Pirms tam eksperti apgalvoja, ka šāds scenārijs esot mazticams. Ir gan jāņem vērā, ka Vācija kopā ar Šveici patiesībā ir starp elektroapgādes drošības pirmrindniecēm Eiropā. 2023. gadā Šveices pilsonis piedzīvoja apmēram 18 minūtes bez elektrības savā miteklī, savukārt Vācijas pilsonim tās bija tikai 10,4 minūtes.

“Blackout” praktiskā un psiholoģiskā ietekme

Mana vecuma cilvēki, protams, atceras laikus, kad elektrība pazuda bieži; bērnībā, lai lasītu grāmatas, ik pa laikam lietojām sveces. Daudzi jaunieši mūsdienās bez gudrajām ierīcēm būtu visai demoralizēti… Kā pašsaprotamu uztveram elektrības lietošanu apgaismojumam, gudro ierīču uzlādei, sadzīves tehnikas darbināšanai u.c. vajadzībām. Palikt bez šiem un citiem dzīves ērtību aspektiem ir viena lieta, pavisam cita, ja nieru slimniekam pēkšņi tiek liegta iespēja veikt dialīzes procedūru, jo elektrības nav, un alternatīvie elektrības ieguves veidi vairs nav pieejami. Vācieši kā kritisku robežu min 72 stundas bez elektrības, jo tad sāk uzkrāties problēmas, ko bez elektrības grūti risināt.

Viena ļoti svarīga ilgstoša “blackout” dimensija ir pilsoņu psiholoģiskā noturība. Vienkāršoti runājot, ja pilsoņi ir savaldīgi, zinoši, spējīgi sadarboties savstarpēji un ar atbildīgajām institūcijām, tad panika nepārņems sabiedrību un problēmas tiks risinātas organizēti, nevis haotiski. Ir jāuzmanās, lai krīzes stundā jūs neuzķertos uz kāda psihiski slima cilvēka aicinājumiem uz ielas, vai arī uz Krievijas iesūtīta diversanta mērķtiecīgas psiholoģiskās operācijas. Ir jābūt uzmanīgiem, arī reaģējot uz aicinājumiem, kas X stundā var izskanēt sociālajās platformās.

Diemžēl Holivuda mums nepalīdz un iekodē filmu skatītājiem, ka krīzē katram jābūt par sevi un visi to vien darīs kā laupīs citus. Vienlaikus nevajadzētu būt arī naiviem un labāk vienoties par kopīgu rīcību ar draugiem un/vai kaimiņiem. Un pats svarīgākais – sekot atbildīgo valsts institūciju paziņojumiem.

Vācijas un Šveices sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka vairums vāciešu un šveiciešu saka, ka ir sarūpējuši sev trīs dienu pārtikas un ūdens krājumus. Iesaku katram Latvijas pilsonim iepazīties (ja tas vēl nav izdarīts) ar Sargs.lv publicētajiem materiāliem “Viss par rīcību krīzes gadījumā”.[5] X stundā un tai sekojošajās 72 stundās mums katram jāspēj funkcionēt autonomi, un pats svarīgākais – zināt, ko darīt, lai nevairotu haosu.

Kritiskā infrastruktūra Latvijā

Latvijas kritiskā infrastruktūra, kas nodrošina valsts pastāvēšanu, sabiedrības drošību un labklājību, ir plaša, tās objektu un funkciju saraksts būtu garš. Likums definē to šādi: “22.2 pants. (1) Kritiskā infrastruktūra ir Latvijas Republikā izvietoti objekti, sistēmas vai to daļas, kuras ir būtiskas svarīgu sabiedrības funkciju īstenošanas, kā arī cilvēku veselības aizsardzības, drošības, ekonomiskās vai sociālās labklājības nodrošināšanai un kuru iznīcināšana vai darbības traucējumi būtiski ietekmētu valsts funkciju īstenošanu.”[6]

Likums nosaka kritiskās infrastruktūras objektu A, B un C kategorijas atbilstoši to nozīmīgumam. Te nevēlos iet detaļās, jo reālais vārīgums, riski un draudi ir apspriežami šaurā lokā, bez liekām acīm un ausīm, lai mēs nedotu idejas tiem, kuri Latvijas Republikai labu nevēl. Tikai piebildīšu, ka svarīgi neiet nevienā no divām galējībām, viena no kurām būtu paranoja, bet otra – vieglprātība un pārlieku liels optimisms. Šajā kontekstā iesaku interesentiem noskatīties Sargs.lv publicēto Kārļa Roķa sarunu ar politologu Māri Andžānu: “Podkāsts: Kā efektīvi aizsargāt kritisko infrastruktūru?”[7]

Kopā ar zemessargiem

2022. gada 16. martā Latvijā stājās spēkā regulējums, kas paredz Zemessardzes apakšvienību izmantošanu kritiskās infrastruktūras objektu aizsardzībā.  Toreiz Aizsardzības ministrija skaidroja: “Zemessardzes apakšvienību izveide nodrošinās kritiskās infrastruktūras objekta personāla spēju nepieciešamības gadījumā reaģēt uz drošības riskiem pašu spēkiem, parūpējoties par savu drošību un kritiskās infrastruktūras objekta darbības nepārtrauktību.”[8] 

Jaunā kārtība tika ieviesta, protams, Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā kontekstā. Valsts drošības dienests pirms kāda laika publicēja ieteikumus objektu apsargiem, kas var noderēt arī civilpersonām kopumā. VDD norādīja: “Ņemot vērā saspīlējumu ar Rietumvalstīm, Krievija un tās tuvākā sabiedrotā Baltkrievija arī šobrīd var censties organizēt dažādas kaitnieciskas aktivitātes pret kritiskās infrastruktūras objektiem.”[9] 

Ir būtiski ņemt vērā, ka uzmanība ir jāvelta ne tikai objektiem fiziskajā telpā, bet arī kibertelpai, uz kuru pārcēlusies liela daļa valsts un privāto pakalpojumu.

Nobeigumā

Labā ziņa ir tāda, ka 2025. gada sākumā Krievija nav spējīga karot ar NATO. Tomēr tā ir spējīga apgrūtināt dzīvi ar mazāka mēroga akcijām un radīt nepatikšanas NATO dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai. Krievijas dienestu rīkoti diversiju un sabotāžas akti ir gandrīz jau Eiropas ikdiena. Krievijas organizētā Somiju un Igauniju savienojošā zemūdens elektrokabeļa “EstLink 2” un četru sakaru kabeļu sabojāšana nepaliks bez atbildes soļiem. NATO Apvienotie reaģēšanas spēki (JEF) ir aktivizējuši Lielbritānijas vadīto reaģēšanas sistēmu, lai sekotu Krievijas īstenotajiem ēnu flotes draudiem. Lai tos novērstu, tiek apvienoti Ziemeļvalstu, Baltijas valstu, Lielbritānijas un Nīderlandes spēki. Baltijas jūra tagad ir “NATO ezers”; mums ir jārīkojas atbilstoši saimnieku statusam.

No. 353, December 2024. https://css.ethz.ch/en/center/CSS-news/2024/12/blackout-herausforderungen-und-vorsorge.html

 [3] Petermann, T., Bradke, H., Lüllmann, A., Poetzsch, M., Riehm, U. What happens during a blackout: Consequences of a prolonged and wide-ranging power outage. KIT, 2011. https://publikationen.bibliothek.kit.edu/1000103292

No. 353, December 2024. https://css.ethz.ch/en/center/CSS-news/2024/12/blackout-herausforderungen-und-vorsorge.html