Amerikāņu eksperts skarbi kritizē Latvijas aizsardzības politiku

Nesen Latvijā viesojās ASV pētniecības institūta “Jamestown Foundation” prezidents, drošības politikas eksperts Glens Hovards. Viņš intervijā laikrakstam “Latvijas Avīze” uzsver, ka Latvijai pašai vairāk jāparūpējas par savām aizsardzības vajadzībām un tad jādomā par sabiedroto atbalstu.

– Kā jūs lūkojaties uz Baltijas valstu aizsardzības vajadzībām un spējām sevi aizstāvēt?

– Vājākā vieta Baltijas valstu aizsardzībā ir Latvija. Pašlaik gan aizsardzības budžets Latvijai ir palielināts, taču tas joprojām ir uz pusi mazāks nekā Lietuvai. Latvijā mēs no politiķiem dzirdam vien atrunas. Aizsardzības joma ir tik ilgi ignorēta, ka nacionālie bruņotie spēki Latvijā atrodas smagā pagrimumā un tiem nav nepieciešamā ekipējuma un bruņojuma. Man ir bijušas diskusijas ar cilvēkiem no Latvijas aizsardzības nozares. Arī tagad, pēc finansējuma piešķiršanas, viņi skatās uz lētākajām precēm. Tas ir tā, it kā vecmāmiņa iedod jums desmit eiro, un tas ir viss, ko jūs varat tērēt, vairāk nebūs. Tādēļ viņi ir attīstījuši domu, ka jāpērk lietotas militārās preces, piemēram, Britānijā ražotas lietotas kāpurķēžu bruņumašīnas. Vēl ir cerība saņemt dāvinājumus no citām valstīm. Viņi no mazas summas mēģina dabūt lielāko atdevi.

Daļa no problēmas ir tā, ka Latvija izvēlējās tā saucamo ekspedīcijas karadarbību, kuras mērķis bija palīdzēt ASV un citiem NATO sabiedrotajiem Afganistānā un citās misijās. Latvijas nacionālo bruņoto spēku spējas un struktūra savulaik tika veidota tā, lai spētu palīdzēt ASV. Vienīgā no Baltijas valstīm, kas šo pieeju ignorēja, bija Igaunija. Tā savus aizsardzības spēkus veidoja, balstoties uz teritoriālās aizsardzības stratēģiju. Igaunija bija vienīgā valsts reģionā, kura pateica “nē” ASV stratēģijai, kas vēlējās, lai sabiedrotie palīdz Afganistānā. Tādēļ tagad Igaunijas bruņotie spēki spēju ziņā ir labākie reģionā. Tomēr arī ASV nerīkojās atbilstoši Baltijas valstu aizsardzības interesēm, jo nevēlējās kaitināt Krieviju. Tas izpaudās tā, ka Baltijas valstīm netika piegādāti to vajadzībām nepieciešamie ieroči. Lietuva tagad ir iepirkusi “Stinger” raķetes, taču tās darbojas nelielā rādiusā. Bet Latvijai nav pat “Stinger”. Lielāka uzmanība būtu jāpievērš austrumu militārajam apgabalam, piemēram, šajā ziņā būtiska ir tanku vienību attīstīšana. Latvija vēlas attīstīt savu artilēriju un prettanku ieročus, lai atturētu Krieviju no agresijas. Tomēr jums pat nav prettanku ieroču “Javelin”, no kura lādiņu pret tanku var izšaut arī neapmācīts cilvēks. Tas pavērtu iespēju iznīcināt pretinieka tanku un gaidīt, kad ierodas atbalsts.

– Kā vērtējat cilvēkresursus Baltijas valstu armijās?

– Paskatieties uz Igauniju – tur ir 1,25 miljoni iedzīvotāju, bet viņiem ir liela zemessardze (“Kaitseliit”), turklāt darbojas iesaukuma sistēma. Demogrāfiskā bāze – cilvēki, kurus var iesaukt armijā, ir vecumā no 18 līdz 55 gadiem, ir gandrīz 
700 000. Viņi cilvēkus pusmūžā novirza atbalsta funkcijām, piemēram, viņi ir nozīmēti kā autovadītāji vai nodarbojas ar loģistiku, bet jaunākie tiek gatavoti frontei.

Lietuvā ir gandrīz trīs miljoni iedzīvotāju, bet iesaukt armijā var gandrīz 939 000 iedzīvotāju, un no tiem viņi spētu attīstīt nacionālo gvardi, kura varētu būt 200 000 cilvēku liela. Lietuvā pastāv strēlnieku apvienības (“Lietuvos šaulių sąjunga.” – Ģ. V.), kuras darbojas katrā apriņķī, un to dalībniekiem valsts naudu nemaksā, izņemot komandierus. Konflikta gadījumā viņi rīkojas saziņā ar sava novada vadītāju. Šis modelis izmaksu ziņā ir ļoti efektīvs. Tomēr, lai šo modeli plašāk attīstītu, trūkst politiskās gribas.

Jums savulaik armija balstījās uz iesaukuma sistēmu. Toreiz daudzi Latvijas krievi kļuva par labiem karavīriem Latvijas armijā. Obligātais militārais dienests attīsta ideju par nacionālu valsti un to stiprina. Tas ir veids, kā armija “peld” kopā ar sabiedrību. Ja nav iesaukuma, tad jauniešiem nav vīzijas, viņi sēž mājās, spēlē datorspēles un domā par došanos uz Lielbritāniju. Tajā pašā laikā ir Krievijas televīzija, no kuras Latvijas krievi ietekmējas un šausminās par tās pasniegtajiem notikumiem Donbasā. Viens no Lietuvas armijas ģenerāļiem man stāstījis par to, kā pēc iesaukuma atjaunošanas Lietuvā pirmie rekrūši, starp kuriem bija arī Lietuvas krievi, zvērēja lojalitāti Lietuvas valstij. Jaunie cilvēki bija tik aizkustināti, ka viņiem acīs sariesās asaras, dziedot Lietuvas himnu. Viņi ir daļa no valsts. Ja nebūtu iesaukuma, viņi, iespējams, būtu ārpus sabiedrības. Iesaukuma sistēma dod iespēju atjaunināt bruņotos spēkus, turklāt rezervē esošie karavīri regulāri tiek izsaukti uz mācībām. Igaunijā krievi, kas ir zemessardzes locekļi, ieročus un munīciju glabā zem savas gultas. Lietuvā tas ir sensitīvāks jautājums, jo viņi uzskata – kā mēs varam ļaut krieviem glabāt ieročus, vai viņi nepavērsīs tos pret mums? Igaunijā valda cits uzskats, jo krievi tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem Igaunijas pilsoņiem un viņiem uzticas. Tas ir veids, kā darbojas nacionāla valsts. Latvijā ir bijis daudz pārpratumu par to, vai zemessargiem ļaut glabāt ieročus mājās. Tagad ir ideja, ka ieroči tiks glabāti vienā konkrētā vietā. Tomēr tas ir riskanti, jo, ja Krievija iebruks, tad tās būs pirmās vietas, kuras mēģinās ieņemt specvienības.

Latvijai vajag ilgtermiņa aizsardzības stratēģiju ar plašu sabiedrības iesaisti. Somijai 1939. gadā bija 3,7 miljoni iedzīvotāju un miljonu liela rezerve, pateicoties tam, ka sabiedrība bija iesaistīta valsts aizsardzībā, tā spēja ilgi noturēties karā pret Krieviju. Latvijā šobrīd atrunas vienmēr ir nauda. Tomēr Latvija var mācīties no Ukrainas. Pieņemsim, kādai zemessardzes vienībai nav naudas, lai nopirktu jaunu transportlīdzekli. Ielieciet kravas automašīnas fotogrāfiju tīmeklī kādā pūļa finansēšanas vietnē. Piemēram, Ukrainā lielveikalos ir kastītes, kurās var ziedot naudu brīvprātīgajiem bataljoniem, piemēram, bataljonam “Azov”. Ukrainas sabiedrība spēja savākt naudu jaunam “Mi–7″ helikopteram, lai ar to evakuētu ievainotos bataljonu kaujiniekus no frontes līnijas. Pilsoniskā sabiedrība Ukrainā ir ļoti radoša. No tās var daudz mācīties.

– Jūs domājat, ka Latvijas aizsardzībai risinājums būtu obligātā militārā dienesta atjaunošana?

– Jā, tas nāktu jums par labu. Uz papīra armija būtu lielāka (pašlaik Latvijas NBS ir 4500 profesionālā dienesta karavīru un ap 8000 zemessargu, bet armijas rezervē ir 6800 karavīru). Ja jums nav iesaukuma karavīru, tad liela daļa ienākumu aiziet militārpersonu algām, piemēram, Grieķijā 60 procenti no militārā budžeta aiziet algām un pensijām. Ja Latvijā tiktu atjaunots obligātais militārais dienests, tas pastiprinātu nacionālas valsts ideju. Turklāt lielāki NBS palīdzētu atturēt Krieviju no agresijas. Jums ir pusmiljons krievu, un šis būtu līdzeklis, kā veicināt viņu lojalitāti, jo jūs piedāvātu viņiem rīcības programmu. Protams, iesaukuma karavīri būtu jāatbalsta arī finansiāli, kā arī jāsniedz dažādi citi atvieglojumi.

– Kas jums sakāms par domnīcas “Rand Corporation” kara spēli, kurā secināts, ka Krievijas agresijas gadījumā Baltijas valstu galvaspilsētas kristu iebrucēja rokās 36 stundu laikā?

– Kara spēles rezultāts parāda problēmu. Latvija Baltijā ir vājākais punkts tās militāro struktūru vājuma dēļ. Šajā reģionā vienmēr agresijas gadījumā tikšķēs pulkstenis, līdz ieradīsies sabiedrotie. Tas ir jāsaprot. Kaļiņingradas apgabalā Krievija ir izvietojusi savas “S–400″ raķetes. Ja sāksies agresija, sabiedrotie mēģinās ielidot Baltijas gaisa telpā ar savu atbalstu. Tomēr jāatceras, ka krieviem arī uz kuģiem un zemūdenēm ir raķetes, lai traucētu sabiedroto atbalstam. Latvijai būs grūti sevi aizsargāt, ja šeit Krievija sāks īstenot agresiju. Cita lieta ir tā saucamais Suvalku pārrāvums (Lietuvas un Polijas robeža). Ja Krievija to saņem ciet, jūs tiekat nošķirti no Polijas. Tad viss ir beidzies. Lai ASV 87 gaisa desanta vienība būtu pie jums, Baltijas valstīm ir jāspēj noturēt sevi 72 stundas. Turklāt viņi šeit nenāks ar nopietniem ieročiem, tas jums pašiem jānodrošina. Jums jāparūpējas, lai tiktu attīstīti nopietni tanku spēki. Krievijas īstenotajās mācībās “Zapad 2013″ tika simulēta Suvalku pārrāvuma sagrābšana ar 85 000 Krievijas karavīru dalību – tas ir tikpat, cik Baltijas valstu un Somijas armijas skaitot kopā. ASV jau veic sarunas ar Zviedriju par iespējām uz kādas no tās salām izvietot bāzi. Problēma rastos arī, ja Krievija savus spēkus izsēdina uz kādu no Igaunijas salām, kuras pašlaik ir neaizsargātas. Uz tām Krievija var izvietot savas raķetes, un mūsu iespējas kaut ko darīt kļūst sarežģītākas. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo Krievija parasti izceļas ar provokācijām pirms NATO samitiem. Piemēram, pagājušogad tā nolaupīja Igaunijas drošības iestādes “KaPo” darbinieku Estonu Kohveru. Ir skaidrs, ka Putins kaut ko darīs. Būtu muļķīgi uzskatīt, ka šis gads būs izņēmums, paskatoties uz agresiju Austrumukrainā un Sīrijas kampaņu. Es Baltijas valstu vietā sāktu sastādīt sarakstus ar desmit ticamākajām provokācijām, kuras Krievija varētu gatavot. Viņš var provocēt darbības pie Baltijas austrumu robežas, uz kuras pat nav uzstādīts apjomīgs žogs. Daži no jūsu resursiem pašlaik neatrodas īstajā vietā, tie jāpārvieto vairāk uz austrumiem.

– Kādai būtu jāizskatās tehniskajai robežapsardzībai – vai mums ir nepieciešams kaut kas līdzīgs leģendārajai somu “Mannerheima līnijai” ar Krieviju?

– Reizēm rodas sajūta, ka Krievijai ir kāds veto, ko Latvija drīkst un nedrīkst būvēt uz savas robežas. Satiku jūsu ārlietu ministru, taču viņš nevarēja man sniegt skaidru atbildi par austrumu robežu. “Mannerheima līnija” jums nav nepieciešama, bet gan vajadzīga pastāvīga jūsu spēku klātbūtne pierobežā. Robežsargi, tad zemessardze, kura var tikt mobilizēta – robežas aizsardzība jāveido slāņveidīgi. Tā ir tā saucamā eža taktika – nevis uzbrukums, bet stipra aizsardzība. Tomēr Krievija parasti mēģina apiet ar līkumu vietas, kurās ir koncentrēti pretinieka spēki. Vēl ir variants, ka Krievija mēģina ieņemt no Baltkrievijas puses Viļņu. Ir jāanalizē visi varianti.

– Latvijā viesojās gan senators Makeins, gan Vācijas kanclere Angela Merkele – abu vēstījums bija tas pats – pastāvīgas NATO bāzes Latvijā nebūs. Kas jums sakāms?

– Pašlaik Latvijā ir neliels skaits ASV un citu NATO sabiedroto kontingents. Tas darbojas kā neliels šķērslis, bet nekas vairāk. Krievijai aiz robežas ir trīs lielas brigādes, bet tas, kas šeit ir NATO sabiedrotajiem, ir “riekstiņi”, un tas man šķiet nepietiekami. Būtu labi, ja aiz šīm mazajām vienībām būtu spēcīgāki un apjomīgāki vietējie bruņotie spēki. Jūs prasāt no ASV palīdzību, taču jums pašiem jābūt saviem spēkiem, kas spētu aizsargāt valsti. Kāpēc amerikāņiem būtu jāmirst par Baltijas valstīm, ja divas no tām netērē pat 2 procentus no IKP aizsardzībai? Latvijā pietrūkst politiskās gribas, ja tās šeit nebūs, var atkal pienākt jauns 1940. gads. Jums arī jāgatavojas situācijai, ka Donalds Tramps var kļūt par ASV prezidentu. Viņš var paziņot: “Vairāk nekādu NATO saistību.” Viņam vēlēšanu cīņā iet labi, un viņš var uzvarēt nominācijā uz Republikāņu partijas kandidātu prezidenta amatam. Neviens nevar pateikt, kas notiks ASV aizsardzības politikā, ja viņš nāks pie varas. Tramps ir fokusēts uz ekonomiku. 1955. gadā ASV nenāktu aizstāvēt Vācijas Federatīvo Republiku. Tiklīdz vācieši ieviesa iesaukumu un veidoja savus nacionālos bruņotos spēkus, ASV ieradās palīgā sargāt Eiropu no PSRS. Vāciešiem bija politiskā griba. Latvijā politiķiem trūkst politiskās gribas. Tiešī šī griba ir jūsu “Mannerheima līnija”.

– Kā jūs vērtējat BBC filmu, kurā modelēts hibrīdkara scenārijs Latgalē?

– Kad NATO tika izveidota, ASV pateica, ka mēs sargāsim Eiropu un mums ir griba to aizsargāt. Ja kāds uzbrūk vienai alianses valstij, jābūt gataviem aizstāvēt savus sabiedrotos. Visiem jārēķinās, ka varbūt būs jāsaskaras ar atomieroču lietošanu. BBC filma parāda, kā darbojas atturēšana un kā alianse pieņem lēmumus aizsargāt kādu no biedriem. Redzam – ja notiks hibrīdkarš Latgalē, tad Lielbritānija vai ASV sēdēs istabās un mēģinās risināt krīzi. To arī filma parāda.

– Vai jūs redzat no Krievijas puses dedzību iebrukt Baltijā?

– Putins ir parādījis, ka viņš ir stratēģis, kurš spēj ātri mainīt frontes – Krima, Austrumukraina, Sīrija… Ir speciālisti, kas uzskata, ka Baltijas valstis vai Turcija var būt nākamās. 1940. gadā Krievija veica uzbrukumu Masļenku robežkontroles punktam, kas bija provokācija. Ja viņiem vajadzēs, viņi radīs šādas provokācijas. Piemēram, kādu krievu meiteni it kā izvaro nacionālistu bariņš, un Krievijai vajag iejaukties. Un nav zināms, kur var sākties šāds Krievijas izraisīts konflikts. Tā var būt Baltkrievija, Gruzija, Azerbaidžāna, Piedņestra. Šis reģions ir liels šaha galds, un kombinācijas iespējamas jebkur. Krievi ir radošāki, jo ir proaktīvāki. Jums jābūt nacionālās drošības stratēģijai, kas piesaistīta iespējai mobilizēt nacionālos resursus. Jums jāturpina būvēt savu nacionālo valsti.

Avots: LA.lv

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!