Līdzās Rīgas Rātsnamam ir kāda norāde – tā norāda uz vietu, kur 1510. gadā tika uzslieta pasaulē pirmā Ziemassvētku eglīte. Turpat netālu, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, var apskatīt vienu no vecākajiem eglīšu rotājumiem, kas uziets arheoloģiskajos izrakumos Vecrīgā. Kaut arī Tallina apstrīd šo Rīgas pārākumu, rakstveida liecības, kas atrastas Melngalvju ordeņa brālības dokumentos, apstiprina – rīdzinieki Ziemassvētkus un Jauno gadu pie svētku egles sākuši svinēt paši pirmie.
Ar bērna vieglo roku
Melngalvju ordeņa brālībai, kurā apvienojās jaunie tirgotāji un kuģu kapteiņi, bija būtiska nozīme ne tikai Rīgas ekonomiskajā, bet arī sabiedriskajā dzīvē. Viņi rīkoja koncertus, labdarības pasākumus, ar izdomu un plašu vērienu svinēja svētkus. Tā arī 1510. gadā, ziemas saulgriežos, ordeņa brāļi devās uz mežu, lai svinībām izvēlētos vislielāko egli. Tiesa gan, ne tāpēc, lai to uzslietu pilsētā. Tolaik pastāvēja ieraža Daugavas krastā dedzināt baļķi, un ordeņa brāļi bija nolēmuši papildināt tradīciju, sadedzinot arī egli. Egle bija stalta un majestātiska.
Kamēr ordeņa brāļi savā sapulcē apspriedās par to, kurā vietā zaļo skaistuli sadedzināt, lai uguns nepārmestos uz apkārtējiem koka namiem, bērneļi pamanīja zemē guļošo meža viešņu un sāka to izgreznot. No mājām tika atnesti kaltētu ziedu un ogu vainadziņi, egles zaros iekārti no pašu cimdiņiem izvilkti krāsaini dzīpari, kā arī koka ķiņķēziņi. Kad vakarpusē tirgoņi no Melngalvju nama devās mājup, viņi ieraudzīja ar mantiņām un krāsainām virtenēm izgreznoto egli. Apsarmojusi, Mēness staru apspīdēta, tā šķita kā izkāpusi no pasaku grāmatas. Tieši tajā brīdī ordeņa brāļu galvās dzima doma koku nevis sadedzināt, bet uzsliet pilsētas centrā, Rātslaukumā. Lai priecē bērnus un pieaugušos! Tā Rīgā radās tradīcija, kurai nu jau ir vairāk nekā 500 gadu.
Par pirmo Ziemassvētku egli liecina ne tikai Melngalvju ordeņa brālības dokumenti. Šādu notikumu atstāstu 6. gadsimta Baltazara Rusova Livonijas hronikā sniedz arī pazīstamais vācu publicists Garlībs Merķelis. Rīdzinieku mājokļos Ziemassvētku egles nokļuva vēlāk, vien pēc simts gadiem. Iesākumā tās lika tieši uz galda – kopā ar svētku cienastu. Toreiz eglītes bija nelielas, bet, laikam ritot, tās izauga. Egles sāka novietot pie namdurvīm – abpus durvju stenderēm.
Pašlaik ir arī zināms, kāds izskatījās pats pirmais eglītes rotājums. Šo sensacionālo atradumu arheologi uzgāja izrakumu laikā Vecrīgā. 17. gadsimta kultūras slānī, vietā, kur kādreiz bija atradies turīgu pilsētnieku nams. Šajā vietā starp skujām tika atrasta akmens bumbiņa ar āķīti. Speciālisti bija vienisprātis – tas ir aizvēsturisks eglītes rotājums. Iespējams, viens no vissenākajiem, kas atrasts Eiropā. Tagad to var apskatīt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā goda vietā – līdzās pilsētas atslēgām.
Ar slidām un slēpēm
Pirms simts gadiem Ziemassvētkus svinēja tikpat ilgi, cik mūsdienās: trīs dienas. Par to, kā rīdzinieki tolaik aizvadījuši brīvdienas, liecina senas atklātnes.
Pastkartes ar ziemas skatiem kļuva modernas XX gadsimta sākumā, un, ja vēlējies, lai tevi uzskata par labi audzinātu cilvēku, nenosūtīt Ziemassvētkos tādu atklātni saviem radiem un paziņām vienkārši nedrīkstēja. Populāras bija pastkartes, kurās attēlota slidotava, ko toreiz mēdza ierīkot turpat uz aizsalušā pilsētas kanāla iepretim Bastejkalnam. Līdzās akmens tiltiņam no koka tika uzmeistarots paviljons – tur varēja noīrēt slidas un pie reizes arī sasildīties.
Kanālmalā novietoja soliņus, kur ziemas prieku baudītājiem atpūsties un pāraut kājas. Skolēniem vizināšanās slidotavā bija bez maksas, bet pieaugušajiem bija jāpērk ieejas biļete. Arī slidošanai Rīgā ir senas tradīcijas. Ar slidošanu sāka nodarboties jau viduslaikos. Tolaik par slidām izmantoja cūku kaulus. Tajos izurba caurumiņus, kuros ievēra auklu. Pēc tam šīs slidas piesēja pie kājas. Tie, kuri vēlējās labāku slidošanu, izmantoja dēlīšus, kas vizuāli ļoti atgādināja mūsdienu slēpes. Seno laiku sporta inventāru var aplūkot Pilsētas vēstures muzejā.
Kolekcijās ir pastkartītes, kurās attēloti bērni un pieaugušie, vizinoties ar ragaviņām. Vizināšanās notika gan Bastiona kalniņā, gan arī citos pil- sētas parkos. Sevišķi interesanti sižeti ir iemūžināti, vizinoties ar ragaviņām tieši uz aizsalušās Daugavas. Taisnības labad jāsaka, ka tā nebija vienīgi izklaide. Ziemā no Daugavas labā krasta uz kreiso varēja tikt vienīgi ar ragavām. Upei pārkļūt varēja arī ar speciāliem važoņiem, kuri aizvizināja pilsētniekus pāri Daugavai pa ledu. Toreiz ziemas bija bargas, ledus – biezs, tāpēc ragaviņu taksometru bija daudz. Pirms Pirmā pasaules kara to skaits sasniedza aptuveni simtu. Ar pasažieru pārvadāšanu nodarbojās Zaķusalas zvejnieki. Vasarās viņi pilsētniekus pārcēla otrā krastā ar laivām, bet ziemā – ar ragavām. Pārcelšanas tarifu apstiprināja pilsētas rāte. Piemēram, brauciens no Vecrīgas līdz Lielajai Klīversalai maksāja piecas kapeikas, bet līdz Āgenskalna līcim – desmit.
Kārumi ziemas spelgonī
Tāpat kā mūsdienās, arī senos laikos Rīgā tika rīkoti Ziemassvētku tirdziņi – vispirms Rātslaukumā, bet kopš XX gs. 20. gadiem arī Esplanādē. Apkārt Rātslaukumam kādreiz pletās galvenais Daugavas tirgus. Koka būdiņas toreiz slējās gar visu krastmalu, un, kad notika gadatirgus, tajās varēja iegādāties īpašu gadumijas literatūru – noplēšamos un pie- karamos kalendārus, dažādas dziesmu grāmatas, sapņu tulkus, kā arī amatnieku darinājumus no koka: rotaļlietas, traukus, karotes, krievu mājamatnieku izstrādājumus no koka tāss.
Kas gan tas par Ziemassvētku tirdziņu, ja tajā nevar iegādāties saldumus? Pilsētas vecākā gadagājuma iedzīvotāji stāstīja, kā pirkuši piparkūkas, medu un raušus. Rātslaukuma tirdziņā labprāt iegriezās arī pilsētas modes dāmas. Kas tik viss tika tirgots tā dēvētajās manufaktūras bodītēs! Kažokādas – gan aitādas, gan lapsu astes, audumi – visām gaumēm un vajadzībām, no rupjiem vadmalas svārkiem līdz smalkām dāmu blūzītēm.
Pirms kara Rīgas izklaides centrs tika pārcelts uz Esplanādi. Tur pilsētniekus priecēja slidotava, griezās karuseļi, rokas stingrību pārbaudīt aicināja šautuve, pircējus vilināja tirdzniecības kioski, kuros varēja iegādāties pilsētnieku sevišķi iecienītus saldumus… Tos atceras ikviens, kura bērnības atmiņas saistās ar šo laika periodu. „Ziemassvētku tirdziņā nav atrodams nekas gardāks par zeltainām, kraukšķīgām, mutē kūstošām vafeļu trubiņām! Rīdzinieki ir labi audzināti un ēst uz ielas nemēdz, ja nu vienīgi kāds puišelis turpat pie tirgus būdiņas notiesā kādu piparkūku, taču, ja esi nopircis vafeļu trubiņu, cimds tūlīt ir iebāzts kabatā, jo nosalušos pirkstus silda karstais gardums, kas tiek baudīts nekavējoties – kamēr nav atdzisis. Apkārtējo lūpas rotā nedaudz samulsis, bet laimes pilns smaids: šoreiz jau var, šis taču ir Ziemassvētku tirdziņš!”
Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!