Daudzi psihoterapeiti uzskata, ka teju katrai slimībai ir psiholoģisks iemesls, jeb, tautas valodā runājot – „viss notiek galvā”. Turpretī klasiskā medicīna oficiāli atzīst septiņas saslimšanas, kuru pamatā ir psihosomatiskais faktors.
Slimība – tas ir veids, kā saņemt to, kas bez slimošanas nav iegūstams.
1. Tiesības rūpēties par sevi, nejūtoties par to vainīgam
Zāles, dārgas analīzes, procedūras un pārbaudes – tas viss ir pašsaprotams, jo jūs taču slimojat.
Pamēģiniet tādu pašu naudas summu iztērēt stilista pakalpojumiem, ķermeņa masāžas kursam vai, nedod Dievs, jaunam apģērbam. Tas taču nav pieļaujams! Diemžēl mūsdienu sievietes vairākās paaudzēs tērēt naudu savai labsajūtai uzskata par kaut ko pilnīgi nepiedienīgu. Arī daudzi vīrieši, ja arī atļaujas iegādāties kaut ko sev, bieži vien mokās pašpārmetumos, jo naudu, raugi, varēja taču iztērēt kaut kam tādam, no kā būtu lielāks ieguvums – mājas remontam, ģimenes atpūtas braucienam vai tamlīdzīgi. Vienmēr ir kaut kas tāds, kam būtu lietderīgāk iztērēt naudu.
2. Tiesības atpūsties
Paradoksāli, bet vairums sieviešu, neraugoties uz to, ka strādā pēc brīvā grafika vai pat neizejot no mājas, tik un tā dzīvo pēc principa: „Tiesības neko nedarīt sievietei ir tikai divos gadījumos – grūtniecības pēdējās dienās un slimojot”.
Patiesībā mēs visi dzīvojam pēc tāda paša principa. Bērns nedrīkst nedoties uz skolu tikai tāpēc vien, ka viņš to negrib. Taču tad, ja viņš ir slims, nevienam pat prātā nenāks sūtīt uz skolu. Absurdi, vai ne? Iespējams, jūsu bērns bieži slimo nevis tāpēc, ka skraida apkārt bez šalles un cepures, bet gan tāpēc, ka viņam nepatīk iet uz skolu, jo tur pret viņu slikti izturas?
3. Tiesības būt tuvinieku aprūpētam
Slimība dod iespēju sajusties kā sievietei/vīrietim, par kuru rūpējas visi mājinieki.
Mūsu sabiedrībā diemžēl nav pieņemts rūpēties par „stipriem, gudriem un veiksmīgiem” cilvēkiem, vēl jo vairāk par tādiem, kas, kā mums šķiet, var parūpēties par sevi paši. Mēdz teikt: “Kas velk, tam krauj”. Slimība arī stiprajiem dod tiesības baudīt rūpes un mīlestību.
Ja tuvinieki tomēr ignorēs pat šādus nepārprotamus saucienus pēc palīdzības, slimība progresēs, līdz kādu brīdi nāksies izdzirdēt. Tuvinieku dežūras pie intensīvās terapijas vai reanimācijas palātas durvīm to apliecinās.
4. Tiesības uz draugu un tuvinieku uzmanības apliecinājumiem
Slimība – tas ir veids kā sajusties īpašam, baudīt pelnītu uzmanību. Par tevi runā, par tevi uztraucas. Tavs veselības stāvoklis ir tēma, ko apspriež draugi un tuvinieki. Un jo sarežģītāka un smagāka slimība, jo lielāki „ak un vai”.
5. Vēlme baudīt cieņu
Cilvēks, kuru moka slimība, reizē ar žēlumu un līdzjūtību, pat domu: „Dievs, nedod, ka ar mani tā notiek…” līdzcilvēkos raisa arī cieņu un bijību. Ja tava šī brīža nodarbošanās nezin kāpēc nešķiet pietiekami cienījama (pirmkārt jau tev pašam), nopietna slimība šo cieņu nodrošinās. Un ikvienam ir patīkami būt „varonim”, ko tur liegties.
6. Tiesības nerisināt to, kas jārisina
Kad nopietni ir saslimis bērns, vecāki visbiežāk atmet domu par šķiršanos, vismaz līdz brīdim, kamēr atvase tiek uz pekām. Paša nopietna saslimšana piespiež atlikt uz vēlāku laiku jaunus projektus vai pat mainīt nodarbošanos. Ilgus gadus kopjams tuvinieks ir pietiekami svarīgs iemesls, lai nerisinātu savas personīgās dzīves un karjeras jautājumus.
7. Tiesības apstāties, nesteigties, ieklausīties sevī
Cilvēkam saslimstot, dzīve strauji nospiež bremzes pedāli un pirmajā plānā iznāk tas, kas līdz šim bijis ēnā un ticis ignorēts. Svarīgs kļūst katrs elpas vilciens, katrs solis.
8. “Pēdējā vēlēšanās”
Ir pieņemts, ka slima cilvēka vēlēšanās tiek uzklausītas, saslimstot var beidzot piespiest vīru salabot pilošo ūdens krānu un pieskrūvēt skapītim rokturi. Par citiem, daudz globālākiem lūgumiem vispār nerunāsim.
9. Palūkoties uz pasauli no cita skatu punkta
Slimība ir durvis uz citu realitāti. Ja jums ir nācies stundām ilgi raudzīties uz lustru virs gultas vai skaitīt puķītes uz tapetēm, visticamāk, jūs sapratīsit, par ko ir runa. Kad vienīgais, ko spēj, ir skatīties griestos, pasaule šķiet pavisam citāda.
10. Iemesls izvērtēt savu dzīvi
Nopietna slimība piespiež sākt domāt par tādām lietām, par kādām līdz šim šķita labāk nedomāt.
Apjaušot, ka, iespējams, tās ir dzīves beigas, visi meli par sevi un savu dzīvi piepeši kaut kur pagaist, un tu paliec aci pret aci ar īstenību. Un, lūk, tieši šis ir lūzuma punkts, kad notiek globāla sistēmas reorganizācija. Vienkāršāk sakot, dzīve iesper pa pakaļu – vai nu krīti gar zemi, vai palecies un maini to.
Vajadzības – tās ir tādas lietas, ko nākas apmierināt. Jautājums tikai – kādā veidā. Ja pieaudzis cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ nav gatavs atzīt savas vajadzības atklāti, tad zemapziņā sāk darboties “ķermeņa teātris”, un šīs vajadzības tiks apmierinātas, manipulējot ar ķermeni, t.i., slimību.
Iedzimtas slimības un 6-8 gadu vecu bērnu slimošana – tas ir mātes zemapziņas veikts „pasūtījums”. Veids, kā māte apmierina savas vajadzības, liekot uz spēles bērna slimību. Sākot ar iemeslu, lai nedotos uz darbu, līdz pat misijas „smagi slima bērna māte” pildīšanu.
Tāpēc mēģiniet izprast slimību pakāpeniski:
1.Uzdodiet sev jautājumu: ko šī slimība man ļauj izjust? Sastādiet sarakstu. Bez liekuļošanas, ar piemēriem.
2. Izdzīvojiet katru punktu sarakstā. Nenosodiet sevi, bet atzīstiet to par veidu, kā gūt sev kaut ko ļoti nepieciešamu un svarīgu.
3. Ļaujiet sev to pašu gūt arī neslimojot: esiet atklāts, izsakiet savas vēlmes, nekautrējieties runāt par savām vajadzībām. Pats galvenais, atzīstieties pats sev, ka jums tādas ir.
Slimība atkāpjas tad, kad zūd nepieciešamība pēc tās.
Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!
Lūk, atbilde arī tiem, kursi “slimo” ar pārmērīgu alkohola lietošanu