Kādēļ mēs darām to, ko darām? Neskatoties uz centieniem saprast pašiem sevi, patiesībā par savu prātu zinām ļoti maz.
Psihologi jau sen ir centušies saprast, kā mēs uztveram pasauli un kas motivē mūsu uzvedību. Šī noslēpuma atrisināšana ir novedusi pie neskaitāmām diskusijām un strīdiem. Daži no pagājušā gadsimta zināmākajiem psiholoģiskajiem eksperimentiem atklāj universālu un bieži vien pārsteidzošu patiesību par cilvēka dabu.
Piedāvājam desmit psiholoģijas pētījumus, kas, iespējams, izmainīs to, kā saprotat paši sevi.
1. Mēs visi esam spējīgi uz ļaunu rīcību
Bez šaubām, viens no zināmākajiem eksperimentiem psiholoģijas vēsturē tika veikts 1971. gadā Stenforda universitātē veiktais tā sauktais Stenfordas cietuma eksperiments, kur tika pētīts, kā sociālā situācija ietekmē cilvēka uzvedību.
Kas cilvēku padara ļaunu? Vai labs cilvēks ir spējīgs darīt ļaunas lietas? Ja jā, tad kam ir jānotiek, lai labs cilvēks pārkāptu šo robežu?
Stenfordas cietuma eksperiments, kas ir atzīts par labāko sociālo eksperimentu psiholoģijas pētījumu vēsturē. Tas ir iedvesmojis ne vien noveli, divas filmas, vairākas TV pārraides, bet arī mūzikas grupu.
Patiesībā nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien – visam ir loģisks izskaidrojums, kas šoreiz ir balstīts psiholoģijas pētījumos.
Cietumnieki un sardze
Eksperimenta ideja bija vienkārša: redzēt, kā parasti vīrieši (izvēlēti paši veselīgākie un «normālākie»), reaģēs uz radikālām pārmaiņām savā ikdienas dzīvē. Puse no dalībniekiem kļuva par cietuma apsardzes darbiniekiem, otra puse – par viņu ieslodzītajiem.
«Ieslodzītos» arestēja policijas mašīnās ar sirēnām tad, kad viņi bija devušies ārā ikdienas gaitās. Pēc tam viņiem tika noņemti pirkstu nospiedumi, viņiem tika aizsietas acis – ieslodzītie tika izģērbti, izmeklēti, viņiem iedeva uniformas, numuru, kā arī pie kājas pielika ķēdi.
Pārējie dalībnieki tika pārvērsti par apsardzes darbiniekiem – viņiem tika iedotas formas. Cietums tika ierīkots Stenforda universitātes pagraba telpās.
Un tad sākās eksperiments
Viss bija klusi un mierīgi, līdz «ieslodzītie» bija izdomājuši sacelties pret ieslodzījumu. Apsardzes atriebība bija ātra un brutāla. Viņi cietumniekus izģērba kailus, no cietuma telpām izņēma gultas, sacelšanās līderi ievietoja vieninieku kamerā un pārējos dalībniekus iekaustīja.
Drīz vien cietuma iemītnieki sāka akli paklausīt cietuma apsardzei. Tikai pēc dažām dienām eksperimenta dalībnieki atklāja, ka jūtas tā, it kā viņu vecā identitāte būtu dzēsta. Viņi bija kļuvuši par numuriem.
Arī eksperimenta vadītājs Filips Zimbardo atzīst, ka viņš jutās iegremdēts savā lomā kā cietuma vadītājs. Viņš uzskata, ka spēcīgākais eksperimenta rezultāts bija viņa transformācija stingrā institucionālā cilvēkā, kurš vairāk bija uztraukts par cietuma drošību nekā viņa dalībnieku labklājību.
Arī citi eksperimenta dalībnieki esot bijuši pārņemti ar savām lomām, aizmirstot par īsto eksperimenta mērķi.
Lomu spēle
Rezultātā eksperiments ilga 6 dienas (paredzēto 14 vietā). Jauni vīrieši, kuri iepriekš bija pacifisti, iejutās cietuma apsargu lomās – apkaunoja un fiziski aizskāra «cietumniekus» – daži atzina, ka to pat bija izbaudījuši. Tajā pašā laikā «cietumnieki» izrādīja emocionālā sagruvuma pazīmes. 5 no «cietumniekiem» nācās pamest eksperimentu vēl pirms termiņa beigām.
Protams, ka pēc eksperimenta tam tika veltīts milzīgs daudzums kritikas. Tomēr par spīti tam ir neapgāžams fakts, ka eksperiments parāda nopietnu ieskatu cilvēku attieksmē, kas arī var izskaidrot to, kādēļ cietumos pret tā iemītniekiem tiek pielietots fizisks spēks.
2. Mēs nepamanām to, kas ir acu priekšā
Jums šķiet, ka zināt, kas notiek ap jums? Jūsu uzmanība nav tāda, kā jums varētu šķist. 1998. gadā Hārvardas un Kentas štata universitātes zinātnieki uzrunāja kājāmgājējus augstskolas studentu pilsētiņā, lai noteiktu, ko viņi pamana sev apkārt esošajā vidē. Eksperimentā aktieris pienāca pie kājāmgājēja un jautāja virzienu. Kamēr uzrunātais sniedza skaidrojumu, starp viņiem uz dažām sekundēm nostājās divi vīri, kas nesa durvis, pilnībā aizsedzot skatu. Tajā pašā laikā aktiera vietā stājās cits aktieris, kurš bija augumā garāks, ar citu ķermeņa uzbūvi, drēbēm, matu sakārtojumu un balsi. Puse no uzrunātajiem nemaz nepamanīja šīs pārmaiņas.
Šis bija pirmais eksperiments, kas parādīja “pārmaiņu akluma” fenomenu, kas parāda, cik esam izvēlīgi tajā, ko vizuāli uztveram, un, šķiet, ka paļaujamies uz atmiņu un zīmju atpazīšanu daudz vairāk nekā mēs domājam.
3. Kārdinājumu uzveikt ir grūti, bet esam daudz veiksmīgāki, ja tomēr to spējam
Kādā eksperimentā sešdesmito gadu beigās Stenfordā tika pārbaudīta pirmsskolas vecuma bērnu spēja izvairīties no kārdinājuma. Tas sniedza dziļus ieskatus par gribasspēku un pašdisciplīnu. Šajā eksperimentā četrus gadus vecie bērni tika ievietoti istabā vieni paši. Viņu priekšā tika novietots šķīvis ar zefīru, un tika pateikts – varat to ēst uzreiz vai gaidīt 15 minūtes līdz atgriežas pētnieks, un viņi iegūs divus zefīrus.
Lai gan daudzi bērni sacīja, ka gaidīs, viņi bieži vien cīnījās paši ar sevi, lai noturētos pretī kārdinājumam apēst kārumu pirms atgriežas pētnieks.
Bērni, kas tomēr spēja 15 minūtes gaidīt, bieži vien izmantoja izvairīšanās paņēmienus, piemēram, aizgriežoties vai aizverot acis. Bērnu uzvedības rezultāti bija acīmredzami: tie, kas spēja turēties pretī kārdinājumam, mazāk aptaukojās, nekļuva atkarīgi no narkotikām vai neiedzīvojās uzvedības problēmās pusaudža gados, kā arī vēlāk dzīvē bija daudz veiksmīgāki.
4. Mēs izjūtam dziļus, konfliktējošus morālos impulsus
1961. gadā publicētais populārais psihologa Stenlija Milgrema pētījums parādīja, cik daudz cilvēki ir gatavi darīt, lai paklausītu autoritārām figūrām, kas, piemēram, lika darīt sāpes citiem, un iekšējo konfliktu starp cilvēka paša morālēm un vajadzību paklausīt autoritātei.
Milgrems eksperimentu veica, lai parādītu, kā nacistu kara noziedzinieki spēja veikt tik briesmīgas lietas holokausta laikā. Eksperimentā tika izpētīti divi dalībnieki, kur viens tika nosaukts par “skolotāju” un otrs par “skolēnu”. Skolotājam lika veikt elektriskos šokus skolēnam (kurš it kā atradās citā istabā, lai gan patiesībā nekas ar viņu nenotika) katru reizi, kad tas atbildēja nepareizi uz uzdotajiem jautājumiem. Milgrems atskaņoja ierakstu, kur bija dzirdams skolēns, kas it kā cieš no sāpēm un, ja “skolotāja” subjekts lūdza apstāties, pētnieks mudināja turpināt. Pirmajā eksperimentā 65% dalībnieku veica maksimālo 450 voltu triecienu (atzīmēts kā “XXX”), lai gan bija acīmredzams, ka viņi izjūt stresu un nepatiku.
Lai gan šis pētījums tiek uzskatīts kā brīdinoša zīme mūsu aklajai uzticībai autoritātei, žurnāls Scientific American to nesen pārskatīja, sakot, ka rezultāti parādīja drīzāk dziļu morālo konfliktu.
“Cilvēka dabā ir empātija, būt labam un iejūtīgam pret savu ģimeni un draugiem, kā arī būt ksenofobiskiem, cietsirdīgam un ļaunam pret citiem,” raksta žurnālists Maikls Šermers. “Šoka eksperiments atklāja nevis aklo pakļaušanos, bet morālo konfliktu, kas ir visos.”
Mūsdienās daudzi ir apšaubījuši Milgrema metodi, un kāds kritiķis atzīmēja, ka Jeila universitātē veiktajā eksperimentā 60% dalībnieku nepakļāvās pavēlei veikt maksimālo elektriskā šoka triecienu.
5. Mūs viegli ietekmē vara
Ir psiholoģisks iemesls, kāpēc pie varas esošie bieži vien pret citiem izturas nievājoši un pilnīgi bez jebkādas cieņas. 2003. gadā veiktajā eksperimentā, kas publicēts žurnālā Psychological Review, studenti tika sadalīti grupās pa trim, lai kopā uzrakstītu nelielu eseju. Diviem studentiem bija uzdevums rakstīt, kamēr trešais izvērtēja rakstīto un noteica, cik katram studentam tiks samaksāts. Pētījuma laikā telpā tika ienests šķīvis ar pieciem cepumiem. Lai gan pēdējais cepums netika apēsts, “boss” vienmēr apēda ceturto cepumu, kā arī ēda to nevīžīgi, ar atvērtu muti.
“Kad pētnieki eksperimentos piešķir cilvēkam varu, tie biežāk fiziski aizskar citus nepieklājīgos veidos, flirtē daudz atklātāk, pieņem riskantus lēmumus un aizraujas ar azartspēlēm, pirmie izsaka piedāvājumus apspriedēs, vairāk izsakās, kā arī nevīžīgi ēd cepumus, nodrupinot savu zodu un krūtis,” stāsta Keltners, viens no pētījuma vadītājiem.
6. Mēs vēlamies piederēt sociālajām grupām un viegli iesaistāmies starpgrupu konfliktos
Šis eksperiments, veikts 50-to gadu beigās, parādīja, kāpēc sociālās grupas un valstis bieži vien konfliktē savā starpā, un kā tās var atkal sadarboties.
Pētījuma līderis Muzafers Šerifs izveidoja divas grupas ar 11 puikām (11 gadu veci) katrā, kuras aizveda uz atrakciju parku Oklahomas štatā.
Grupas (ar nosaukumiem “Eagles” un “Rattlers”) vienu nedēļu pavadīja nošķirti viena no otras, nemaz nenojaušot par otras grupas eksistenci. Kad abas grupas beidzot satikās, puikas sāka apsaukāties un, kad sāka sacensties dažādās spēlēs, bieži radās konfliktsituācijas, līdz visbeidzot grupas atteicās kopā pusdienot.
Nākamajā pētījuma fāzē Šerifs veica eksperimentus, kuriem būtu abas grupas jāsamierina (tas gan bija neveiksmīgi). Vēlāk Šerifs uzdeva abām grupām kopā risināt problēmas, kas pamazām mazināja konfliktsituācijas.
7. Mums vajag tikai vienu lietu, lai būtu laimīgi
Šoreiz pētījumā 75 gadu garumā piedalījās 268 Hārvadas universitātes studenti vīrieši, kas regulāri pierakstīja dažādus savas dzīves aspektus. Kāda ir universālā atbilde? Mīlestība tik tiešām ir vissvarīgākais, vismaz, ja runa ir par ilgtermiņa laimi un apmierinātību ar dzīvi.
Pētījuma vadītājs, psihiatrs Džordžs Veilants stāsta, ka laimes pamatā ir divas lietas: “Viena ir mīlestība. Otra ir tikt galā ar dzīvi, kas neatstumj mīlestību.” Piemēram, vienam no dalībniekiem bija ļoti sliktas sekmes mācībās un viņš pat reiz mēģināja izdarīt pašnāvību, taču savas dzīves beigās bija viens no laimīgākajiem. Kāpēc? Kā skaidro Veilants, “viņš savu dzīvi veltīja mīlestībai.”
8. Mēs esam laimīgi, ja mums ir augsta pašapziņa un sociālais statuss
Slava un veiksme nav tikai sava ego veicināšana. Tā var arī būt ilgmūžības atslēga, kā to liecina pretrunīgais pētījums Oskara balvas ieguvēju vidū.
Zinātnieki no Toronto secināja, ka balvu ieguvušie aktieri un režisori dzīvo ilgāk nekā tie, kas tika nominēti, bet balvu neieguva. Uzvarētāji vidēji nodzīvo par gandrīz četriem gadiem ilgāk.
“Mēs nesakām, ka dzīvosiet ilgāk, ja iegūsiet Oskaru,” stāsta pētījuma vadītājs Donalds Redelmeiers. “Nav arī uzreiz jāsāk apmeklēt aktieru skolas. Mūsu galvenais secinājums ir gluži vienkāršs: sociālie faktori ir svarīgi. Tas liecina, ka pašapziņa ir svarīga veselībai.”
9. Mēs cenšamies lietas attaisnot, lai tās iegūtu jēgu
Visi, kas mācās psiholoģiju, ir saskārušies ar kognitīvo disonansi, teoriju, kas diktē cilvēkiem izvairīties no psiholoģiska konflikta, balstoties uz nesaskanīgiem vai abpusēji neizdevīgiem uzskatiem. 1959. gadā veiktajā eksperimentā Leons Festingers lika dalībniekiem veikt garlaicīgus darbus, piemēram, vienas stundas garumā pārveidot tapas par rokturiem. Viņiem maksāja 1 vai 20 dolārus, ja pateiks nākamajam dalībniekam (pētniekam), ka darbs bija interesants. Tie, kuriem maksāja 1 dolāru, daudz biežāk teica, ka darbs bija interesants, nekā tie, kuriem maksāja 20 dolārus.
Secinājums? Tie, kuriem maksāja vairāk, uzskatīja, ka viņiem ir pietiekams attaisnojums veiktajam darbam stundas garumā, taču tie, kuriem maksāja 1 dolāru, uzskatīja, ka ir jāatrod attaisnojums izniekotajam laikam (un, lai mazinātu nesaskaņu starp viņu uzskatiem un uzvedību). Viņi sacīja, ka darbs bija aizraujošs. Citiem vārdiem sakot, mēs melojam biežāk, lai liktu pasaulei izskatīties loģiskākai un harmoniskākai.
10. Mēs pakļaujamies stereotipiem
Mēs visi veidojam stereotipus, kas balstīti uz sociālo statusu, etnisko piederību vai kategoriju pat tad, ja cenšamies to nedarīt. Šī iemesla dēļ bieži vien tiek izdarīti nepareizie secinājumi, kas ietekmē visus iedzīvotājus. Psihologs Džons Bargs veica sociālās uzvedības eksperimentu, kurā atklājās, ka bieži vērtējam cilvēkus pēc zemapziņā esošiem stereotipiem un nespējam no tā izvairīties. Mēs bieži vien arī pakļaujamies stereotipiem, kas ir iesakņojušies konkrētās sociālajās grupās. Pētījumā Bargs atklāja, ka dalībnieki, kuriem bija jāatšifrē vārdi, saistīti ar vecākiem cilvēkiem (“Florida”, “bezpalīdzīgs” un “krunkains”) pa gaiteni gāja ievērojami lēnāk nekā grupa, kura atšifrēja vārdus neatkarībā no vecuma. Bargs ieguva tādus pašus rezultātus divos citos pētījumos, kuros uzsvars bija uz rasu un pieklājības stereotipiem.
“Stereotipi ir kategorijas, kas pāršāvušas pār strīpu,” Bargs stāsta žurnālam Psychology Today. “Kad izmantojam stereotipus, mēs ņemam vērā dzimumu, vecumu, ādas krāsu, un mūsu prāts atbild ar cietsirdīgiem, muļķīgiem, lēniem un vājiem ziņojumiem. Šīs lietas nepastāv realitātē.”
Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!