Profesionālas mīļākās vīrs

Sergejam pakrūtē saldi smeldzīgi iedūrās – pie kluba bāra letes stāvēja skaistākā sieviete pasaulē un, pārkliedzot mūziku, tērgāja ar draudzenēm. Viņu nevarēja nepamanīt: stāvot vislabāk izgaismotajā vietā, bāra prožektora stars īpaši skaisti apmirdzēja rūsganos matus, meta ēnu paprāvo krūšu bedrītē un kā zelta lietiņš nolija gar slaido kāju ideālo līniju. Meitene augumā bija garāka par pārējām, un kāds tur brīnums – seksīgās augstpapēžu kurpītes pacēla šo daiļavu augstāk pār apkārtējiem.

Sergejs sagrāba drauga roku:
– Tu zini, kas viņa ir?
– Kura?
– Tā, pie bāra… gaišākajā vietā.
– Kas?! Tu nezini?! – draugs nosauca naudīgo aprindās pazīstamas personas vārdu. – Tā ir viņa piegulētāja.

Šī ziņa iekvēlināja Sergeja sirdi vēl vairāk. Lūk, beidzot viņam ir iespēja piekļūt TĀDAI sievietei. Izskatījās, ka viņa uz klubu atnākusi kopā tikai ar draudzenēm.

Sergejs, vidēja auguma trīsdesmitgadnieks, tipisks attiecīgu aprindu rīdzinieks, ar ļoti īsu matu griezumu, rotājies ar “ne par lielu, ne par mazu” zelta ķēdi, kurā iekārts iespaidīga izmēra pareizticīgo krusts, kājās dārgas kurpes, kaut gan uz ielas pāri trīsdesmit grādiem, un milzīga melna, spoža „bembja” atslēgām moderno džinsu kabatā.

Viņa vecāki, pensionēti armijnieki, allaž bija rūpējušies, lai mājās būtu labklājība un „viss kā pie cilvēkiem”. Sergejs nicināja šo „kā pie cilvēkiem” un, izstudējis juristus, metās pelnīt lielo naudu. Puisis gribēja dzīvot ar plašāku vērienu, ne kā mietpilsoniskie vecāki ar savām nemainīgajām sekcijām un paklājiem pie Purvciema dzīvokļa sienām. Nokļuvis aprindās, kas naudu pelnīt nekautrējās, Sergejs saprata, ka „plašākais vēriens” prasīs no viņa daudz pūļu un tas ne tuvu nav tā,  kā viņš bija iedomājies. Lai tā būtu! Sergejs bija gatavs papūlēties, lai varētu tēvam pierādīt, ka ne tikai viņa dienests Afganistānā, štābā, ir lielākais, ko var sasniegt vīrietis. Strādājot pie ļaudīm, kas naudu taisīt mācēja, puisis redzēja, ka statuss un tas, kāda sieviete tev pie sāniem, nosaka stipri daudz. Vēlams, lai viena sieviete būtu mājās kā sieva un bērnu māte, bet otra kā mīļākā greznotu parādīšanos draugu lokā. Jo dārgāka mīļākā, proti, vairāk par viņu izdots naudas, jo ar lielāku cieņu draugi uzlūkos pašu. Tā šķita Sergejam, kad viņš dzerstiņos, kuros viņa bagātie draugi atpūtās, pie reizes kārtojot darījumus, ar kārām acīm uzlūkoja pieminētās kurtizānes, kas uz saviem ķermeņiem bija izmēģinājušas visus plastiskās ķirurģijas brīnumus, nemaz nerunājot par kosmetoloģijas sasniegumiem. Kas būtu, ja tādu dabūtu par sievu? Droši vien, visu acīs viņa statuss stipri celtos.

Tādas sievietes kā Natālija uz ielas reti kad izdosies sastapt, tādas pārvietojas automašīnās. Natālija braukā iepriekšējā mīļākā dāvinātā mersedesā, ir metru  astoņdesmit divus centimetrus gara daiļava ar tik brūnu ādu, it kā būtu pastāvīga Spānijas kūrortu iemītniece, ar silikona krūtīm un lūpām, pieaudzētiem matiem un skropstām, gēla nagiem, uzlūkojot kurus rodas jautājums – kā to īpašniece tiek galā ar sīkām, sadzīvei nepieciešamām darbībām, imidžu, kas izstaro dzīvniecisku magnētismu un ko pastiprina lielā mute, augsti, izteiktie vaigu kauli un viegli ieslīpās acis, visbeidzot, grandioza pašapziņa. Lai gan Natālija ar mokām tika galā ar pamatizglītību, dzīvē viņa jūtas kā varena gudriniece. Un kā lai  tāda nejustos, ja spējusi izsisties ļaudīs neraugoties uz to, ka dzērājmāmiņa atdeva Natu vecaimātei, lai tā ar savu niecīgo pensiju tiek galā kā grib. Meitenes bērnība pagāja maskačkā  un, iespējams, viņu sagaidītu mātes liktenis, ja vien nebūtu aizgājusi klases draudzenēm līdzi pieteikties modeļu aģentūrā. Garo, stūraino pusaudzi ar lielo muti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē pamanīja uzreiz. Nekāda modeles karjera viņu negaidīja. Piecpadsmitgadīgā Nata, kas izskatījās uz visiem astoņpadsmit, tika nodota kādam piecdesmitgadīgam biezajam, kas fanoja par jaunu miesu. Natai tika piekodināts, lai viņa nekādā gadījumā savam labvēlim neizpauž patieso vecumu, pretējā gadījumā tiks nodota atpakaļ. Pirmkārt, Nata vienmēr instinktīvi juta, kā jāuzvedas, lai iekamptu labāko kumosu. Otrkārt, viņa jau trīspadsmit gados bija zaudējusi nevainību. Saraujot attiecības ar savu iepriekšējo, piecus gadus vecāko, puisi, kas strādāja celtniecībā un pēdējā gada laikā pirka viņai šmotkas, Nata pārvācās dzīvot vienā no biezajam piederošajiem vienistabas dzīvokļiem. Protams, „papucītis” bija precējies. Atšķirībā no „papucīšiem parastajiem”,  šim piemita pedagoga talants un viņš sāka Natu skolot profesionālo mīļāko gudrībās. Būdama apķērīga un vitāla, Nata labi uztvēra mācīto un perfekti pielietoja dzīvē. Meitene pieķērās vīrietim, jo pirmo reizi mūžā kāds rūpējās un gādāja par viņu, apmierinot gandrīz visas viņas tīniskās prasības. Un ja kaut kas Natai tomēr aizgāja gar degunu, tad viņai tika izskaidrots, kāpēc.

Kādu dienu, kad Nata jau bija pilngadīga, atnāca „papucītis” un teica, ka viņa sirds vairs slodzi netur un viņš sākšot dzīvot mierīgāku dzīvi, bet lai meitēns neraizējas – par viņu parūpēsies kāds “papucīša” draugs, kuram Nata ļoti patīkot.

„Papucītis Nr.2” teica, ka Natai nu jau pienācis laiks saukties par Natāliju un viņš vedīšot daiļavu uz Spānijas salām, kur pus gadu kārtojamas darba lietas. Ko vēl var vēlēties astoņpadsmitgadīga meitene? Sauļošanās, peldēšanās mūžīgajā vasarā,  izklaides un profesionālās mīļākās darbs, kas kaulus nelauza. Spānijā Natāliju pamanīja kāds lielkrievu miljonārs un pēc pusgada viņa jau ļāvās šī „pedagoga” talantam. Iesākumā Natālija tika pie silikona krūtīm. Tā viņa vairāk izskatījās pēc pieaugušas sievietes. Tad tika papildinātas viņas zināšanas mīlas mākslā. Pēc tam bija mēģinājums kļūt par Krievijas televīzijas seriālu zvaigzni. Nekas nesanāca, Natālijai pietrūka aktrises talanta, lai spēlētu plašai publikai. Vienam skatītājam Nata mācēja tādu teātri nospēlēt, ka viņš itin drīz vēra maciņu vaļā un apmierināja kārtējo kaprīzi. Miljonārs zaudēja interesi par caurkritušo aktrisi, bet Natālija nebēdājās, jo viņu sāka aplidot viens no seriāla producentiem. Nē, lomu viņš nepiedāvāja, bet palielināt krūtis vēl lielākas un kļūt par viņa Bargo Kundzi gan. Natālija tā īsti nezināja, kas būtu darāms, jo neviens no viņas skolotājiem neko tādu nebija mācījis, bet atteikšanās nozīmētu braukšanu atpakaļ uz Rīgas maskačku pie vecāsmātes.

Natālija nekad neaizmirsa savu vecomāti un iespēju robežās vienmēr sūtīja viņai naudu, apciemoja, apberot ar dāvanām, un ar patiku klausījās, kā vecā, mazizglītotā sieviete lielīja savu mazmeitu:
– Kas to būtu domājis, ka tu tik tālu tiksi!
Natālija mīlēja savu vecomāti, bet ne tik ļoti, lai brauktu pie viņas dzīvot.

Izrādījās, ka Bargās Kundzes pienākumi nemaz nebija tik nepadarāmi un, galvenais, galīgi nebija pretrunā ar Natālijas dabu. Novicinājusi pātagu trīs gadus, nu jau divdesmit četrus gadus vecā profesionālā mīļākā nonāca atpakaļ Rīgā, šoreiz kā stāsta sākumā pieminētā naudīgo aprindu pazīstamās personas piegulētāja, atvainojiet, draudzene.

Pagāja divi gadi un liktenīgajā vakarā Sergejs ieraudzīja Natāliju. Tas bija brīdis, kad viņai jau bija stipri apnikusi mīļākās loma. Natālija gribēja apprecēties, lai beidzot neviens neliktu viņai Jaunajā gadā un citos godos sēdēt mājās vienai pašai vai kavēt laiku ar draudzenēm, jo tas ir periods, kas jāvelta oficiālajām sievām un bērniem. Viss! Viņa vairs negribēja ceļot no rokas rokā un izdabāt katra izvirtuļa iegribām! Viņa gribēja savu vīru, kas nevarēs “notīties”, jo slims, jo apnicis, jo kaut kas pēkšņi neapmierina.

Sergejs, nogājis maliņā, pārskaitīja makā naudu – daži simti, nu, vēl uz kartes kaut kas. Tad drošā solī devās pie meiteņu pulciņa, kura vidū stāvēja Natālija, un uzsauca visām smalkāko šampanieti, kāds vien bārā bija dabūjams. Natālija ieinteresēta pievērsās Sergejam. Ak, strādā pie tāda un tāda? Ak, jurists? Ko tad šai klubā dara?

Sergejs spēra vaļā to, kas bija prātā:
– Meklēju sievu!
Natālija valšķīgi iesmējās, viņai līdzi Sergejs.
– Cik tu esi smieklīgs!

It kā joks iekrita abu prātos.

Abu vēlmes sakrita – Natālija gribēja precēties, Sergejs gribēja precēt tieši tādu sievieti. Pēc divu mēnešu kaislīgām attiecībām un neprātīgas naudas tērēšanas izklaidēs, Sergejs romantiskās vakariņās jūras krastā bildināja Natāliju, pasniedzot briljanta gredzenu. Natālija pavēstīja, ka nevienu savā dzīvē tā nav mīlējusi, noklusējot, ka vispār tamlīdzīgas jūtas nepazīst, bet savā prātā sāka gudrot, kādu kleitu iegādāties kāzām. Bija gan tāda kleita pasaulē! Reiz Milānā Natālija vai veselu stundu pētīja veikala skatlogā izlikto balto mežģīņu un pērlīšu tīmekli.

Milānā gādātā kāzu kleita, smalkākais Rīgas restorāns, viesu simti un medus mēnesis Vidusjūras kūrortā lika Sergejam iztukšot savus naudas krājumus un vēl aizņemties.

Kāzās Natālijas vecāmāte ik pa brīdim raudāja, atkārtodama, “cik skaista līgava ir Natašiņa”. Sergeja vecāki izturējās rezervēti, bet ieskurbis draugs pajautāja, vai tiešām viņam to vajag? Savukārt darba devēji, kuriem Sergejs gribēja līdzināties, sita uz pleca, vēlēja daudz laimes un prāvu bērnu pulciņu. Pārējie viesi vienkārši piedzērās un neteica neko, toties radīja jautrības ilūziju.

Sergejam par lielu pārsteigumu, medus mēnesis galīgi neveidojās tā, kā viņš bija iedomājies. Natālija no seksīgās un prasmīgās pārvērtās laiskā un pavisam negribošā sievā. Viss! Viņa vairs nebija mīļākā! Tagad viņa bija sieva ar visām tiesībām noteikt – būs sekss vai nebūs, jo no tā ne pavisam vairs nebija atkarīgs, vai viņu turpmāk uzturēs vai nē.

Atgriežoties mājās no kāzu ceļojuma, Sergejā ieslēdzās vecāku iekodētā programma un viņš sāka runāt par bērna radīšanu, savukārt Natāliju kas tāds neinteresēja pavisam. Viņa precējās ne jau tādēļ, lai grūtniecības pirmajos mēnešos vemstītos, kļūtu neaptverami resna, mocītos dzemdībās un pēc tam negulētu naktis pie sīkā gultiņas! Natālijai gribējās dzīvot ierasto dzīvi: iet tusēt uz klubiem ar draudzenēm, pirkt visu, ko iekārojas un nelauzīt galvu par nākotni. Profesionālās mīļākās iemaņas ļāva kādu laiku jaunajai sievai izvairīties no tā, ko pūlējās uzspiest Sergejs. Mātes, bijušās skolotājas, iedvesmots, ka Natālijai vajag kādu nodarbošanos, viņš pūlējās piedabūt sievu strādāt, spēlēt tenisu, kopt māju.

Natālijai viss ātri apnika. Daudz labprātāk viņa apmeklēja skaistumkopšanas salonus, regulāri tur aizmirstot sunīti – aksesuāru, kam jābūt katras stilīgas daiļavas arsenālā, pļāpāšana ar draudzenēm, restorānu apmeklēšana un dāvanu saņemšana. Ja tādu kādu brīdi nebija, Sergejs dabūja dzirdēt visu lamu vārdiņu repertuāru, ko Natiņa bija apguvusi, dzīvojot maskačkā.

Bet visvairāk Sergejs brīnījās par to, ka bagāto draugu acīs viņa statuss nemaz neauga.

Dīvaini, bet brīžam viņam šķita, ka aiz muguras kāds paķiķina – profesionālās mīļākās vīrs, hi, hi, hi…

Autore: Rita Lasmane