PĒTERIS APINIS, ārsts
Pasaules vēža dienu atzīmējam 4. februārī. Nolēmu nevis kaut ko rakstīt šajā datumā (jādod taču iespēja izpausties ministram, kurš šo iespēju palaida garām), bet pavērot – kā citas valstis un starptautiskas organizācijas liek uzsvarus, diskutē, pievērš uzmanību. Tā nu par vēža dienu – dažas dienas pēc oficiālā notikuma.
Pasaules vēža diena (World Cancer day) ir iespēja palielināt informētību par vēzi un pārdomāt jaunākās tendences, izaicinājumus un cerības. Šogad globāli uzsvars tika likts uz atziņu, ka vēzis nav tikai medicīniska diagnoze, bet gan unikāls personisks stāsts. Katrs slimnieks ar vēzi ir unikāls, katra kauja par dzīvību ir nozīmīga, un būtiski – vēzis nav viena slimība – tās ir daudzas atšķirīgas slimības ar katram konkrētam cilvēkam konkrētu izpausmi un attīstību, diagnostiku, ārstēšanu un reakciju uz staru, ķīmijterapiju vai imūnterapiju. Tādēļ nozīmīgi ir cilvēkstāsti, kas tiek publicēti portālos un sociālajos tīklos, jo no šiem cilvēkstāstiem būtu jāveido valsts politika. Un tomēr – šoreiz uzsvars – kā tikt pie diagnozes iespējami ātri.
Pasaules vēža dienas šā gada kampaņas centrā tika likts konkrēts cilvēks, konkrēts pacients, un Pasaules veža dienā sabiedrība tika aicināta vēža apkarošanā pievērsties konkrēti cilvēkam – pacientam. To varētu tulkot tā – skrīnings ir ļoti laba lieta visiem pasaules iedzīvotājiem, jo palīdz laicīgi atrast agrīnus vēžus, tomēr skrīnings nekad nebūs gana efektīgs, ja nebūs vērsts uz konkrētu cilvēku.
No sabiedrības veselības viedokļa raugoties iedzīvotāju skrīninga programmas ir bijušas galvenais faktors, kas palīdzējis samazināt mirstību no vēža. No Latvijas sabiedrības veselības viedokļa Veselības ministrijas birokratizētais, neveiksmīgais skrīnings (skrīnings “ķeksītim”?) ir galvenais iemesls ielaistiem audzējiem un parliecīgai mirstībai no vēža. Man šķiet, ka Veselības ministrija tā arī nav spējusi izskaidrot cilvēkiem – kad, cik bieži, kāpēc ir veicams skrīnings.
Un tomēr – visā Eiropā pārmērīgas diagnostikas un pārlieku biežas ārstēšanas riski ir norādījuši uz universālas politikas ierobežojumiem, tādēļ Eiropa cenšas no universāliem skrīningiem pāriet uz individualizētāku pieeju skrīningam, kuras mērķis ir identificēt personas, kuras, visticamāk, no skrīninga gūs labumu (vienkāršoti – plaušu vēža skrīnings sākotnēji būtu veicams vecāka gadagājuma vīriešiem – smēķētājiem). Ja nu Eiropa cenšas skrīninga centrā ielikt konkrētu, apdraudētu cilvēku, tas nozīmē, ka būtu gauži labi painteresēties un uzklausīt to personu viedokli, uz kurām tas attiecas: iedzīvotāju un veselības aprūpes speciālistu viedokli. Un aptuveni šāda bija diskusija dažādās Eiropas valstīs šā gada 4. februārī.
Jautājums bija (galvenokārt domājot par Latviju – “būtu”) – cik pieņemams būtu uz individuālo risku balstīts skrīnings, proti, kādi ir individuālie riska faktori, lai pielāgotu skrīninga grafikus attiecībā uz pieciem vēža veidiem, kuriem ir izveidotas skrīninga programmas (krūts, plaušu, kolorektālais, dzemdes kakla un prostatas vēzis). Škiet, noteicošie faktori ir pacienta vēlme iesaistīties individualizētā riska novērtēšanā, apmierinātība ar skrīninga pieredzi, ieteicamo skrīninga protokolu ievērošana, nodomi – veikt vairāk vai mazāk skrīninga pārbaužu, pamatojoties uz riska rezultātiem, kā arī šķēršļi, piemēram, cilvēkresursi, tehniskie resursi, finanšu resursi, nepieciešamā speciālistu apmācība un laika ierobežojumi.
Vismaz Rietumeiropas sabiedrība un veselības aprūpes speciālisti kopumā vairākumā gadījumu pauž viedokli, ka uz individualizētu risku balstīta skrīninga veikšana ir atbalstāma, virzāma un tai ir perspektīvas. 4. februāra diskusijas un publikācijas parādīja, ka personalizētāka skrīninga pieeja nozīmē iespēju uzlabot uz pacientu vērstu aprūpi un dot pacientiem iespēju vairāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Tajā pašā laikā izskanēja bažas par riska rādītāju precizitāti, kā arī par iespējamiem ielaista vēža gadījumiem, kas rodas, samazinot skrīninga biežumu personām ar zemu risku. Kā jau norādīju, bažu uzsvars tika likts uz resursiem, kas nepieciešami, lai praksē ieviestu uz individualizētu risku balstītu skrīningu. Attiecībā uz uzticības trūkumu riska rādītājiem un novērtēšanai būtu nepieciešams piedāvāt sabiedrībai izglītību un resursus, kā arī veselības aprūpes speciālistiem – apmācības riska rādītāju aprēķināšanai (ļoti daudz diskusiju dalībnieku liek nepamatotas cerības uz mākslīgo intelektu, atlasot pacientus, kam individualizēti veikt skrīningu).
Lai kliedētu bažas par vēža diagnožu neatklāšanu personām ar zemu risku, izskanēja ieteikumi iekļaut alternatīvus testēšanas veidus, kopīgu lēmumu pieņemšanu un līdzsvarotu informāciju par ieguvumiem un kaitējumu, kas saistīts ar skrīningu. Īstenošanas atbalstam būtu nepieciešams izstrādāt pieejamus un visaptverošus lēmumu pieņemšanas palīglīdzekļus, kā arī apmācīt specializētu personālu personiskā riska novērtēšanai, kas integrēts esošajās skrīninga programmās.
Lai gan vēža skrīnings ir svarīga sabiedrības veselības stratēģija, lai uzlabotu rezultātus un samazinātu vēža slogu, skrīninga izplatība ir ļoti atšķirīga. Te nu es visiem interesentiem iesaku palasīt ESAO 2024. gada ziņojumu “Novērst nevienlīdzību vēža jomā ES” (Beating Cancer Inequalities in the EU; Spotlight on Canver prevention and early detection; vieglāk pieejams: https://www.oecd.org/content/dam/oecd/en/publications/reports/2024/01/beating-cancer-inequalities-in-the-eu_db31960a/14fdc89a-en.pdf). Dokuments ir 260 lapaspuses biezs, tajā ir izcilas tabulas (nu nav gandrīz nekas glaimojošs Latvijas Veselības ministrijai), es domāju, ka tas ir labākais sabiedrības veselības dokuments, uz ko balstīt Latvijas vēža politiku.
ESAO 2024. gada ziņojumā aprakstīts, ka, neraugoties uz to, ka vairumā Eiropas valstu ir ieviestas iedzīvotāju skrīninga programmas, dalība tajās ir nepietiekama. Tikai piecās valstīs līdzdalības līmenis krūts, kolorektālā un dzemdes kakla vēža skrīninga programmās pārsniedz 50 %. Tātad – ar skrīninga programmām vien nepietiek – izšķiroša nozīme ir labākai informētībai, izpratnei par veselību un plašās nevienlīdzības novēršanai. Šķiet, ka Latvijā tieši nevienlīdzība pieejamībā ir Hosama Abu Meri vadītās ministrijas lielākais darba brāķis, kurā, pateicoties “zāļu cenu reformai” būs arī lielāka nevienlīdzība zāļu pieejamībā.
Vēža skrīninga izplatības atšķirību iemesli ir daudzšķautņaini – no atšķirīgām zināšanām un attieksmes līdz strukturāliem un sistēmiskiem šķēršļiem piekļuvei, rasu diskriminācijai (interesanti, ka Dienvideiropā un Skandināvijā) un dzīvesvietas segregācijai, stigmai, kultūras faktoriem, uzticībai sistēmai, kā arī izmaksām un laikam. Dzimums, sociālekonomiskais statuss, attāla dzīvesvieta no Rīgas, vecums, izglītības līmenis ir faktori, kas nav manīti Latvijas skrīninga programmās, taču kurus nevajadzētu ignorēt. Lai novērstu atšķirības vēža skrīninga pārbaudēs, būtu jānovērš faktori, kas ir pamatā neveiksmīgai skrīninga aptverei.
Tad nu nolēdzot īsu disputu par Pasaules vēža dienas kampaņu cilvēkiem vērstai skrīninga pieejai, secināsim, ka uz individualizētu risku balstīts skrīnings ir nākamais loģiskais solis uz pacientu vērstā vēža aprūpē. Es lāga nespēju prognozēt – kā šī pieeja varētu mazināt nevienlīdzību vēža jomā, īpaši attiecībā uz cilvēku veselības pratību un arī izglītības līmeni (ESAO 2024. gada ziņojumā parādīts, ka visā Eiropā cilvēki ar augstāku izglītību ir ievērojami atvērtāki skrīningam, ievērojami agrīnāk diagnosticē vēzi un ir ievērojami līdzestīgāki ārstēšanai). Ņemot vērā to, ka gandrīz visās Eiropas valstīs (bet Latvijā īpaši) veselības aprūpes sistēmu finansiālie resursi un cilvēkresursi jau tagad ir nepietiekami, individuāla skrīninga ieviešanas iespējas ir ārkārtīgi sarežģītas. Tomēr mērķis ir patiesi personalizēta, uz cilvēkiem orientēta pieeja vēža skrīningam, kas ir taisnīga un pieejama. Eiropas diskusijas 4. februārī rādīja, ka tas ir mērķis, par kuru ir vērts cīnīties.