Pēteris Apinis. Par piedzīvojumu – Operas pirmizrādi

Latvijas iedzīvotāji iedalās divās grupās: tie, kas iet uz operas pirmizrādēm, un tie, kas neiet. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir bijuši uz operu, bet nav bijuši uz pirmizrādi, kuras beigās ir jāceļas kājās, jāvelta ovācijas diriģentam, galvenajam soprānam un tenoram, bet ja ir ieradies – arī mūzikas autoram. Tiesa, dzīvu klasiķu muzikālos darbus pasaules operas uzved arvien retāk. 

Uzreiz gribu atzīties, ka reizi mūžā jau esmu pabijis operas pirmizrādē. Tas bija tālajā 1965. gadā, man esot vēl pirmskolas vecumā, tiku vardarbīgi aizvilkts uz Arvīda Žilinska „Zelta zirgu”. Dziedāja Jānis Zābers, un šo operas iestudējumu ar Jāni Zāberu galvenajā lomā pieaugušo sarunās pieminēja vēl daudzkārt. Man šķiet, ka biļetes mums sagādāja pats komponists, kuru man sanāca laiku pa laikam satikt pie manas vecāsmammas. Jādomā, ka Arvīdam Žilinskim bija suns, jo mana māte, kas tajā laikā docēja Veterinārmedicīnas fakultātē, paralēli konsultēja Zooloģisko dārzu, Rīgas cirku un visu ievērojamo Latvijas kultūras darbinieku suņus. Vārdu sakot, mana māte bija ieguvusi divas biļetes uz „bērnu operu”, un es, labi saposts, pirmo reizi mūžā biju spiests pirmizrādē būt klāt. 

Šķiet, ka pārāk daudz bērnu uz šo pirmizrādi nebija atvesti. Lielākoties bija atvesti kompartijas un izpildkomitejas darbinieki, kultūrdzīves prominences un mūzikas mīļotāji, bet studenti un nabadzīgāki opermīļi stāvēja augšējā balkonā kājās.

Neatceros, vai operā gulēju vai pārāk skaļi uzvedos, bet kopš šī mēģinājuma māte uz ilgiem gadiem atteicās no šāda eksperimenta – vest mani uz operas pirmizrādēm un vispār operu. 

Vispār uz operu es eju divas reizes gadā – profesors, angioķirurgs Dainis Krieviņš mani parasti uzlūdz uz P. Stradiņa slimnīcas operas pasākumu, bet ārsts, ortopēds Dainis Kalns – uz Siguldas opermūzikas svētkiem. Visvairāk man patīk kājas zāģēšanas aina Rosini operā „Seviļas bārddzinis”, jādomā, ka tā tiek veikta stiprā alkohola anestēzijā.

Šis garais ievads bija tikai tādēļ, lai izskaidrotu, cik sarežģīts un garš bija ceļš uz otro operas pirmizrādi manā mūžā ar 54 gadu starplaiku. Toties atkal man bija pazīstams operas mūzikas autors, šoreiz Imants Kalniņš. Man Imants Kalniņš ir latviešu ģēnijs, kuru man bijis lemts pazīt un pat piedalīties viņa tulkotā Korāna izdošanā. Man ir bijusi laime viņam pasūtīt dziesmu un daudz klausīties viņa viedajā stāstījumā. Lai ietu uz operu, es pat internetā noklausījos, ko Imants stāsta par tālajiem septiņdesmitajiem gadiem, kad viņš pierunājis Imantu Ziedoni sarakstīt libretu operai „Spēlēju, dancoju”. Es sameklēju savā arhīvā kādu 1977. gadā fotografētu bildi, kurai neatceros vairs fotogrāfu, bet noteikti zinu, ka tas bijis viens no Latvijas fotomākslas dižgariem. Šajā bildē Imants Ziedonis un Imants Kalniņš nofotografēti Smiltenes novadā Riņģu dižozola stumbrā. Šis dižozols bijis viens no lielākajiem Latvijā, astoņus ar pusi metrus apkārtmērā. 1977. gadā, kad Imanta Kalniņa opera „Spēlēju, dancoju” tika uzvesta pirmo reizi Mihaila Kublinska režijā ar Artūra Lapiņa scenogrāfiju, visa scenogrāfija balstījās uz dižozolu. Dižs ozols man satur kopā Raini, Ziedoni un Kalniņu.

Imants Kalniņš: „Opera ir liela mūzikas forma un lai šī operas arhitektūra kaut kādā veidā turētos kopā, ir jābūt kaut kādai sistēmai, kas viņu satur kopā”. Daudzkrāsainība un dzīvesziņa satur kopā Raini, Ziedoni un Kalniņu. Katrā ziņā, definēt Raini, Ziedoni vai Kalniņu ar paradigmām „labais pret slikto” vai „kurā pusē tu esi – balto vai melno spēku pusē”, ir plakani. Vismaz Imants Kalniņš, kuru man ir tas gods itin labi pazīt, katrā savā darbā ir iestrādājis savu konkrētā dzīves posma aktualitāti, tiesa, nereti slēptā formā. Šķiet, arī Rainim ne prātā nenāca taisīt plakanus pretnostatījumus, un Imants Ziedonis ir viens no visdaudzšķautnainākiem vārda meistariem, kāds jebkad Latvijā ir rakstījis.  

Šajā brīdī es cienījamo lasītāju no operas nama, lustrām, paklājiem, smaidiem un rokasspiedieniem, ziediem, aplausiem un fotogrāfiem aizvirzīšu uz laiku, kad Rainis rakstīja „Spēlēju, dancoju”. Tas bija tālais 1915. gads, kad Rainis un Aspazija dzīvo Šveicē, Kastaņolā. Tas ir tāds ciems, kas tagad vienkārši iekļauts Lugano pilsētā. Neesmu pārliecināts, bet šķiet, ka Rainis un Aspazija dzīvoja ar pieņemtiem vārdiem Arturs Nagliņš un Amālija Gerkīra. Par Raiņa galvu bija izsolīta 10 000 cara rubļu „godalga”. Pie kam, nebūt nebija tā, ka Rainis un Aspazija visu laiku dzīvoja kopā Kastaņolas mājā un roku rokā pastaigājās kalnos, tverdami iedvesmu jaunām lugām un dzejām. Aspazija daudz daļu laika vadīja Cīrihē, ārstējoties. Šķiet, ka pat finanses abiem dzejniekiem bijušas dalītas, un viņi viens ar otru norēķinājušies. Arī „Spēlēju, dancoju” galvenās varones Leldes prototips diez vai bija Aspazija. Rainis savā darbā par vadmotīvu ielika globālās vilkaču asinssūkšanas un tieši 1915. gadā pasaulē ienākušās asins pārliešanas kompilāciju – trīs asins lāses. Vilkaču tēma 20. gadsimta sākumā bija globāli populāra, kopš tulkojumos iznāca Brema Stokera šausmu romāns par Valahijas gaspodaru Vladu III Drakulu Cepešu.

Hemotransfūzijas neizprastā jēga nonāca kombinācijā ar Raiņa ētisko kategoriju – Velnu (iespējams, kaut kādā mērā Gētes Mefistofeli), kas ir vietvaras vai lielvaras izpausme cilvēciskajās attiecībās ar brīvdomājošu indivīdu.

1915. gadā pasaule karoja. Šveicē bija piemīlīgs neitrāls klusums, kaut arī Šveicē vācieši bija izvietojuši gūstekņu nometnes, grozīja kara naudu un arī ražoja ieročus. Godātajam lasītājam vēlos atgādināt, ka Rainis brīvi runāja un lasīja daudzās svešvalodās, un, protams, pasaules notikumiem avīzēs sekoja gluži kā Imants Kalniņš mūsdienās. Gluži kā Imantam Kalniņam mūsdienās, arī Rainim laiku pa laikam nesakrita viedoklis ar plašiem sabiedrības slāņiem. 

Avīzēs un žurnālos parādījās jauna tēma – asins pārliešana. Jau 1900. gadā austriešu ārsts Karls Landsteiners atklāja asins grupas. Pasaule bija uzzinājusi, ka asinis varētu pārliet, ja vien ievēro asins grupu saderību. Bet asinis nevarēja pārliet, jo tiklīdz tās paņēma, tās sarecēja, un liešana citam cilvēkam bija bīstama– veidojās trombembolija. 1908. gadā franču ķirurgs Aleksis Karrels iešuva saņēmēja vēnu donora artērijā un asinis plūda tieši, pateicoties artērijas augstākam spiedienam (godātajam lasītājam es iesaku iztēloties – donoru un pacientu uz blakus operāciju galdiem ar kopā sašūtiem asinsvadiem, pie kam vienam – rokas, otram– kakla). 

Asins pārliešana tātad bija iespējama, bet ļoti sarežģīta, un apdraudēja ne tikai saņēmēja, bet arī donora dzīvību. Tiesa, Karrels Nobela prēmiju 1912. gadā saņēma un kara gados mēģinājumi pārliet asinis karavīriem bija abās frontes pusēs. 1914. gadā tika atklāts, ka nātrija citrāts ļauj asinīm nesarecēt. 1915. gadā Ņujorkā Sinaja slimnīcā Ričards Levinsons pārlēja citrētas asinis, bet Ričards Veils iemācīja pasaulei citrētas asinis glabāt ledusskapī.

Pasaules laikrakstos par asins pārliešanu rakstīja vairāk nekā par 1. pasaules karu. Diskusijas „par” un „pret” bija daudz asākas nekā par G5 internetu TV24 kanālā mūsdienās. Zināma daļa reliģisku organizāciju skaudri iestājās pret asins pārliešanu, bet visenerģiskāk– Jehovas liecinieki, kuri šo ideju– nepārliet asinis, pauž vēl šobaltudien. 

Neliela atkāpe par Jehovas lieciniekiem. No protestantisma atšķēlušās denominācijas tēvs Čārlzs Teizs Rasels bija nācis klajā ar informāciju, ka Jēzus esot atgriezies nevis fiziski, bet gan garīgi. Viņš bija paziņojis, ka 1914. gadā, Jēzus sāks savu valdīšanu debesīs un, ka nākotnē uz zemes ir apsolīta paradīze. Drīzumā bija gaidāms Armagedons. Jēzus Kristus vadībā Armagedona kaujā tiks iznīcināti visi Dieva ienaidnieki. Pēc Armagedona nāks „tūkstošgadu valsts”, kur valdīs Jēzus Kristus un 144 000 garīgi izredzēto Kristus sekotāju debesīs, bet daudzi miljoni citu cilvēku, kas ir paklausīgi Dievam, dzīvos mūžīgi un laimīgi uz zemes. Vārdu sakot, Čārlza Teiza Rasela deklarētais Jēzus Kristus atgriešanās gads nejauši sakrita ar asins pārliešanas uzsākšanas gadu, diskusijā par asins pārliešanu metās ne tikai zinātnieki, ārsti, bet arī mācītāji, politiķi un karavadoņi, kuri cerēja ar pārlietām asinīm izglābt visus ievainotos karavīrus. Šķiet, Kristus un Armagedons neatnāca asins pārliešanas dēļ.

Negatīvu stāstu par asins pārliešanu bija vairāk nekā pozitīvu. Asinis izlija zemē ierakumos un slimnīcās, pie kam vairāk nekā trīs piles un iesūcās zemē. Asinis nonāca avīzēs un literāros darbos. 

Un šeit paša Raiņa komentārs: „„Spēlēju, dancoju” ir sacerēta kā sava veida humora luga. Laiks mūsu tautai ar jauno valsts ideju bija tik traģisks, izejas nebija nekādas, no visām cerībām bija tik pilnīgi jāatsakās, ka garam palika pāri: visas lielā pārvarīgā ienaidnieka varas, tāpat kā visu dzīvi, ņemt tikai kā rotaļu: lielākās, augstākās būtības priekšā viss saraucas un top viegls. Tikai brīvs gars tā spēj skatīties uz visu, un šinī lielā humorā gars uzvar, bet pats aiziet”.

Pamanījāt– humora luga ar asins sūkšanu, kapos guldītiem ļaudīm, kam velni traucē mierīgi dusēt, mirušu kungu, Trejgalvi, vismaz vienu līķi izrādes noslēgumā. 

Rainis notikumus pārnesa dažus gadu simtus atpakaļ, dažās lugas vietās iepina politiskas kolīzijas, galvenos tēlus iezīmēja ar lielām pretnostatītām idejām un sūtīja teātriem. Lugu iestudēja tikai 1921. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī.

1956. gadā Eduards Smiļģis „Spēlēju, dancoju” iestudēja Dailes teātrī ar Hariju Liepiņu Tota lomā un Viju Artmani vai Mudīti Šneideri Leldes lomā, un šo iestudējumu man ir bijis lemts noskatīties, tiesa, jau ar visai novecojušiem galveno lomu tēlotājiem. Bet Raiņa, Eduarda Smiļģa un Induļa Kalniņa „Spēlēju, dancoju” nu nemaz nav Imanta Ziedoņa, Imanta Kalniņa un Lauras Grozas– Ķiberes „Spēlēju, dancoju”. Stāstu, ko Rainis no 1915. gada bija aiznesis dažus gadsimtus atpakaļ, Laura Groza Ķibere, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, bet īpaši kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka un mākslinieks Miķelis Fišers atveduši uz 21. gadsimtu.

Un šajā mirklī man ar milzīgām pūlēm jāattur sevi no mākslas, mūzikas vai režijas recenzēšanas, kurā beidzot es varētu pierādīt savu pilnīgo nekompetenci, absolūtu plaģiātismu vai pat idejas profanāciju. Katram, kas raksta par teātri, vispirms jāizlasa Karels Čapeks, bet pēc tam jāatceras, ka neesi Silvija Radzobe. Tādēļ recenzijai jābūt īsai, lai netraucētu lasītāju koncentrēties izrādei: mūzika ir ļoti laba, bet esmu pilnīgi nekritisks pret Imanta Kalniņa daiļradi. 

Mazliet alkoholismā un vecmeitībā iestigušās, pie nemīlama, toties bagāta vīra izdodamās Leldes lomas tēlotāja Marlēna Keine sprigana, glīta un labi dzied. Imanta Ziedoņa iezīmētā disidenta Tota lomas tēlotājs Raimonds Bramanis dzied tik skaidri un braši, ka tekstu var saprast, neskatoties uz varenām bungām un orķestra centieniem pārmākt Totu ar savu varēšanu. Pārliecina gan vīramāte Andžella Goba, kas beidzot grib savu dēlu pielikt pie dzīvas vai nedzīvas sievas sāniem, gan sievasmāte Evija Martinsone, kas gatava jebkuram ņēmējam atdot savu drostaliņu, ka tik vēl kaut kādu asinsūcēju kungu neatrod un kādas blēņas nesadara. Dekorācijas saprotamas, tērpi daudzkrāsaini. Otrais cēliens apstiprina tēzi, ka laikā, kad mums neviens neuzbrūk, dēmoni jāizdomā pašiem, nu piemēram– par Stradiņa slimnīcā ieliktu bumbu. Kungs Krišjānis Norvelis šajā jomā bija pārāks par Trejgalvi Jāni Apeini. Pārējo tēlotāju un režijas vērtējumu lasiet citās recenzijās. Kilogrammu kultūras balvu par otrās lomas pārliecinošu tēlojumu atdodu ugunsdzēsējiem. Stāvovācijas bija, ziedi māksliniekiem koši. 

Labprāt īsi aprakstīšu arī apkārt skatīto. Zālē noteikti bija premjers Krišjānis Kariņš, bet es viņu neredzēju, varbūt viņš sēdēja ložā, bet starpbrīdī tika aizvests uz glauniem viesiem paredzamo telpu. Toties Kultūras ministrs Nauris Puntulis sēdēja sestajā rindā, un man ļoti gribējās viņam pajautāt – kā ir pāriet no operas solista skatītāja lomā? Nu apmēram tā, kā ārstam pašam kļūt par pacientu? Analizēt visu, ko tu zini? Reti, bet gadās, ka pacients izmācās par ārstu. Sliktāk būtu, ja skatītājs un ministrs (es te nedomāju Nauri Puntuli) kļūtu par operdziedātāju. Nerakstīšu neko par Zigmāru Liepiņu kā dārgo aizgājēju no operas, jo Zigmārs pats spēj uzrakstīt atpakaļ asi un nešpetni.

Man bija licies, ka pirmizrādē es ieraudzīšu visus valsts institūciju un lielāko uzņēmumu vadītājus, dižierēdņus, visu Ministru kabinetu un 2/3 Saeimas. Tas tā īsti nebija. Toties manu kolēģu ārstu bija tik daudz, ka Ārstu biedrības ārkārtas valdes sēdi vai Slimnīcu biedrības ārkārtas valdes sēdi varētu starpbrīdī sasaukt. Mani arī safotografēja, jo īsti nemācēju no fotogrāfiem izvairīties. Laba fotogrāfija publiskajā telpā taču maksā tikpat, cik Operas pirmizrādes biļete un maza uzkoda operas starpbrīdī.

Bet patiesībā es ar šīm rindām vēlējos pateikt Imantam Kalniņam paldies par viņa mūziku un viņa esību. Kā nu mācēju. 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook , Twitter,  Youtube un Instagram!

Autors: Pēteris Apinis