Pēteris Apinis. Latvijas Radio balsij Elvim Jansonam par orientēšanās sportu 

Pēteris Apinis, ārsts 

Pēcpusdienās mašīnā pie stūres sēžos tad, kad Latvijas radio 1 ir “starpbrīdis”, un es vairākas reizes nedēļā sastrēgumā vai mājupceļā klausos Tomu Grēviņu vai Elvi Jansonu. Elvi es itin labi pazīstu, mēs mēdzam runāties “Tu” formā, un šis pastāsts ir veltīts tieši viņa izteikumam “starpbrīdī”. Brīdī, kad viņš savu repliku pauda, es jau gribēju ķerties pie telefona, lai radio skaļi iebilstu par Elvja izteikumu; Elvja personīgais telefona numurs man ir, bet diezin vai viņš ētera laikā telefona klausuli celtu. Nolēmu uzrakstīt šo pastātu; pirmdienas rītā publicēt, zinot, ka Elvim pirmdien nāksies meklēt interesantas ziņas interneta dzīlēs, tad nu es viņam un radioklausītājiem uzreiz varu piedāvāt lasāmvielu. 

Lieta tāda, ka Elvis Jansons pamanījās nievājoši izteikties par orientēšanās sportu. Pie viņa “starpbrīdī” viesojās Trīs Zvaigžņu balvas 2024. projektu vadītāja Ruta Millere. Sarunas fragmentu citēju iespējami precīzi:

R.M.: Bet cik reizes varu balsot?

E.J.: Vienu reizi dienā. Tātad katru dienu vienu reizi, un lai šo balsi apstiprinātu, jāuzrāda Latvijā reģistrēts telefona numurs, uz kuru pienāks drošības kods, kas pēc tam jāieraksta balsošanas lapā. 

E.J.:  Pašā apakšā.

R.M.:  Jā. No sākuma liekas nedaudz komplicēti, bet tam ir savi iemesli – mums ir bijuši gadi, kad pavisam vienkāršas balsošanas sistēmas tiek uzlauztas, tad tie balsojumi veidojas ļoti mākslīgi.

E.J.: Dažreiz orientieristi uzvar par populārāko sporta veidu.

R.M.:  Jā, ne tādi kā gribētos…

Jā, nu kā lai Olimpiskajai komitejai gribētos atzīt, ka sporta masveidībā, veselīga dzīvesveida veicināšanā, amatieru sporta un veterānu sporta attīstībā, valsts drošības aspektā un daudzos citās jomās orientēšanās sports ir daudz pārāks par visiem tiem sporta veidiem, kurus bauda ar alus kausu rokā pie televizora, par kuriem liek likmes dažādos apšaubāmos kantoros ar “bet”(optibet, tonybet utt.) nosaukuma beigās, pēc kurām zaudē naudu, bet daudzi jauni cilvēki – psihisko veselību un dzīvību. Piebildīšu – šajos sporta veidos Latvijas čempionātā laukumā tiek laisti citu zemju un tautu dēli, bet savējie sēž un rezervistu soliņa. 

Divkārt orientēšanās sports ir ticis atzīts par populārāko sporta veidu, un nekad nekādas programmatūras netika uzlauztas – dažas nedēļas katrās sacensībās un tautas sacensībās, tādās kā “Magnēts” mēs aicinājām savējos balsot. Tolaik biju Latvijas Orientēšanās federācijas prezidents, un manu aicinājumu orientieristi akceptēja. Mūsējo ir daudz – es domāju tos, kas skrien mežā, atšķirībā – teiksim, no hokeja balsotājiem, kuri vienreiz gadā ar plastmasas alus kausu iet uz pārbaudes spēlēm arēnā “Rīga” vai vienkārši ar alus pudelīti rokā līksmo pie televizora. Arī šobrīd, ja vien būtu tāds balsojums par populārāko sporta veidu, orientieristi sīvi spēkotos ar basketbolu, un galīgi ne basketbola federācijas dēļ, bet gan tādēļ, ka basketbolam ir savs Raimonds Elbakjans ar savu Gheto 3X3 basketbolu. Bet trīs zvaigžņu balvu nominācijā taču nav ne vārda par bērnu piesaisti sportam, ne par sportu kā tautas veselības pamatu, ne sportu ka valsts drošības stūrakmeni. Nē – šajā pasākumā ne “Gheto Games”, ne “Rīgas Rimi maratons”, ne “Stirnu buks”, ne “Magnēts” cildināts netiks. 

Trīs zvaigžņu balvā skatītāju balsojumam ir margināla nozīmē (25%), gan jau stingru roku vadot pārējos 75% sanāks iebalsot tos, ko vadība un sponsori nolēmuši. Balvas varēs pasniegt simboliskā vietā – cirkā; ministre, eirodeputātes un vietējās deputātes un deputāti varēs ar sportiskiem puišiem nofotografēties, lai pašas sevi par sportiskajiem panākumiem cildinātu.

Taču es šeit esmu nonācis līdz pirmajam argumentam.

“Magnēts” ka pirmais arguments – kāpēc orientēšanās ir Latvijas sporta lepnums 

Tautas orientēšanās sacensības “Magnēts” šogad nosvinēja 55 gadskārtu. Šīs tautas sacensības joprojām vasarā notiek katru otrdienu, trešdienu un ceturtdienu, bet ziemas mēnešos – katru sestdienu un svētdienu. 1969. gada 24. aprīlī Lilastē notika pirmās orientēšanās sporta tautas sacensības „Magnēts”. Sacensības rīkoja sporta meistars, Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta inženieris Arno Līcis. Ideja bija vienkārša – katram sporta klubam reizi gadā jāsarīko sacensības iesācējiem un meistariem vienlaikus. Sacensībām bija jānotiek Pierīgā – vietā, kur var nokļūt ar autobusu, bet vēl labāk– ar elektrisko vilcienu. Distancēm bija jābūt dažādām– gan pēc garuma, gan pēc sarežģītības. Kartes tolaik bija melnbaltas, rotoprintētas, mērogs 1:20000, tādēļ nekādi sīkumi kartē atzīmēti nebija. Stigas bija, ceļi arī bija vairāk vai mazāk precīzi iezīmēti, ar kalniem un reljefu gāja grūtāk. No manām bērnības atmiņām ļoti spilgti atmiņā palikuši gadījumi, kad kļūdījies bija distanču priekšnieks, punktu kļūdaini ieliekot. Skraidīji divdesmit minūtes dažus simtus metrus visos virzienos, līdz punktu atradi. Arno Līcis šodien vēl joprojām ir labā sportiskā formā, orientēšanās distancēs skrien vīru vecuma grupā 85+ un nemaldās, bet viņš joprojām nav saņēmis Trīs zvaigžņu balvu par mūža ieguldījumu. 

Elvi! Varbūt Tu vari uz starpbrīdi uzaicināt Henriju Freimani, kurš šobrīd organizē “Magnētu” (vasaras vakaros uz “Magnētu” tepat Rīgas mežos vai Pierīgā allaž sabrauc vairāk par tūkstoti dalībnieku).  

Vasarās Latvijā darbdienu vakaros orientēšanās sporta tautas sacensības notiek katru dienu vismaz trijās vietās Latvijā, Cēsīs tas saucas “Meridiāns”, Jelgavā “Alnis”, bet Dobelē “Sprīdītis”. Latvijas kausa sacensības notiek sestdienas un svētdienās. Gan vasarā, gan ziemā – katrs individuāli vai komandā var piedalīties rogainingā, kas ir 6, 12 vai 24 stundu izvēles sacensības (punktu atrašanas kārtībai nav nozīmē). Tuvākais rogainings – Baldonē pēc divām nedēļām, katrs nedēļas laikā varēs aizbraukt, izvēlēties distanci un dažas stundas vadīt pilsētā, mežā un arī Riekstu kalnā. 

Vēlaties vēl kaut ko vasarīgāku – 15. decembrī orientēšanās sacensības iekštelpās notiks Rīgas sporta manēžā, bet 17. decembrī – Ilūkstes vidusskolā. Jā, orientēšanās notiek arī iekštelpās, un man ir bijusi laime skriet gan Stambulas tirgū, gan Karaļa pilī Stokholmā. Orientēšanās ir daudzpusīga – no sprinta distances kilometra līdz diennakts rogainingam, no īsas un vienkāršas distances bērniem un veciem cilvēkiem līdz grūtai un sarežģītai elitas grupās. Orientēšanās tiek veikta arī ziemā ar slēpēm (kartes gan ir visai atšķirīgas), vasarā ne tikai skriešus, bet arī ar velosipēdu.

Otrais arguments – 21. gadsimta pirmajā desmitgadē orientēšanās bija čempionu sports

Atgriezīšos pie stāsta, kāpēc orientēšanās sports šā gadsimta pirmajā desmitgadē tiešām bija populārākais un nozīmīgākais sporta veids Latvijā. Tas bija laiks, kad madonietis Mārtiņš Sirmais kolekcionēja Eiropas čempionāta medaļas. Tad nāca alūksnieša Edgara Bertuka fenomens. Edgars bija pasaules čempions un vairākkārtējs citu medaļu ieguvējs, vienu gadu atzīts par pasaules izcilāko orientieristu. Tas ir – līderis sporta veidā, kurā aktīvi sporto (galvenokārt Skandināvijā, Šveicē, Francijā, Austrālijā) vairāk nekā miljons aktīvu sportistu. Savos ziedu laikos Edgars bija pārliecinoši ātrākais gargabalnieks Latvijā arī gludajās distancēs un pasaules čempionātā krosā tika finālā. Pēc dažādiem medicīnas literatūras datiem vadošie orientieristi pēc treniņa apjoma dala pirmo vietu ar triatlonistiem. Ja man būtu jāteic, kuri Latvijas sportisti patiesi ir ieguldījuši maksimālo darbu, es teiktu – Edgars Bertuks, Ilmārs Bricis, Romāns Vainšteins, bet no šodienas sportistiem – Toms Skujiņš un Andrejs Rastorgujevs. Un te man jāteic, ka gadā, kad Edgars kļuva par pasaules čempionu, olimpiskā komiteja “netīšām” piemirsa viņu iekļaut sarakstā par gada sportistu, jo “neolimpiskais sports” taču. Tad, kad man stāsta par latviešu olimpiešiem olimpiskajā šaušanā un loka šaušanā, galda tenisā, peldēšanā un citos olimpiskajos sporta veidos, es atceros savu jaunību, kad vidusskolas pēdējās klasēs un studējot Medicīnas institūtā dažā mēnesī saskrēju vairāk par tūkstoti kilometriem, pie kam šie kilometri tika vākti Siguldas serpentīnā, Turaidas trepītēs un Otepē. Tiesa, mūsdienās zināms, ka šādas slodzes nav pamatotas.

Trešais arguments – tikai orientieristi varēja radīt stafeti “Sirdspuksti Baltijai”

Iespējams, daudzi jau piemirsuši atceres pasākumu – stafeti no Viļņas un Tallinas uz Rīgu 2009. gada 23. augustā. Toreiz apritēja 20 gadi kopš Baltijas ceļa (kurā vairāk nekā miljons cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā sadevās rokās, izveidojot 600 km garu ķēdi cauri visai Baltijai kā nevardarbīga protesta aktu un simbolu ilgām pēc brīvības). Lai atcerētos šo vēsturiski un emocionāli nozīmīgo 1989. gada notikumu un dotu iespēju jaunajai paaudzei piedzīvot līdzīgu vienotību,  šajā 2009. gada 23. augustā notika visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāju akcija “Sirdspuksti Baltijai” – stafetes skrējiens par godu Baltijas ceļa 20. gadadienai. Ikviens baltietis bija aicināts noskriet savu kilometru Baltijas vienotībai. Startu skrējienam Tallinā un Viļņā deva Lietuvas un Igaunijas prezidenti, un pēc diennakts skrējiens noslēdzās Rīgā pie Brīvības pieminekļa, bet pēdējo kilometru, kopā ar tūkstošiem savas valsts patriotu, veica arī Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers. Kopumā skrējienā 3 Baltijas valstīs piedalījās aptuveni 100 tūkstoši dalībnieku (protams, visvairāk ļaužu skrēja pa Rīgas ielām), un šo skrējienu organizēja Latvijas orientēšanās federācija. Katru kilometru no šiem 600 kilometriem skrējiena priekšgalā skrēja orientieristi, kas līdz 4 sekundēm ievēroja skrējiena ātrumu – ātrāk – 5 minūtēs kilometru pa šoseju, lēnāk – 6 minūtēs cauri pilsētām. 

Pēdējos divus kilometrus Igaunijā un pirmo kilometru Latvijā skrēju kopā ar toreizējo Igaunijas premjerministru Andrusu Ansipu un finanšu ministru Jurgenu Ligi. Viņi abi bija ļoti labā fiziskā formā, tā ka skrējiena laikā varējām runāties. Un runājām mēs par – savām gaitām skriešanā un orientēšanās sportā. Un gandrīz sarunājām, ka pasaules čempionātu jātaisa abām kaimiņvalstīm kopā – Veclaicenē un Munameģī.

Ja šodien būtu organizējams tāda līmeņa pasākums, tad nevienai citai federācijai kaut kas tāds nebūtu pa spēkam. Patiesībā jau arī daudzdienu sacensības “Kāpa” ar daudzu tūkstošu dalībnieku piedalīšanos citiem sporta veidiem nebūtu pa spēkam. Un tiem, kam atmiņa pavisam vāja – Rīgas maratonu, tolaik ar nosaukumu “Tautasdziesmu maratons” Latvijā izdomāja leģendārais kinorežisors Ansis Epners, bet organizēja orientēšanās klubs “Kāpa”. 

Orientēšanās ir veselīgākais sporta veids

Man ir vēl daži argumenti “par” orientēšanās sportu. Sabiedrības veselībai nozīmīgi ir bērnu, skolnieku un veterānu sports, un katras valsts uzdevums ir atbalstīt veterānu sportu kā veselību veicinošu līdzekli, kā alternatīvu slimībai. Orientēšanās sports ir izcili piemērots vecāka gadagājuma sportotgribētājiem. Skrienot pa mīkstu meža sūnu, netiek traumētas ceļa un gūžas locītavas, kā tas būtu, skrienot pa asfaltu. Vieglatlēts stadiona aplī nekad neapstājas, bet orientēšanās sportā ir laiks apstāties un papētīt karti (nav skatītāju), līdz ar to orientieristi parasti nepārslogo sirdi, bet to adekvāti trenē jebkurā vecumā. Svaigs gaiss un labas emocijas, ko dod mežs, ir neatsverams palīgs mūsdienu stresa laikmetā. Orientēšanās sports apvieno fizisko un mentālo aktivitāti. Tādēļ orientēšanās sportā nonāk daudz sportistu, kas beiguši aktīvās sporta gaitas vieglatlētikā, slēpošanā, biatlonā, jo šiem cilvēkiem ir vajadzīgas kustības, azarts un laba pašsajūta, ko var dot tikai un vienīgi sports. Lāga neticu, ka bijušais orientēšanās izlases līderis sēstos bobā vai kamanās, bet bijušais bobsleja līderis un pašreizējais kamaniņu izlases līderis orientēšanās sportā skrien braši. Patieībā jau brālis un māsa Aparjodi ir gandrīz vai profesionāli orientieristi, kas tikai uz laiku izīrēti olimpiskajam sporta veidam. 

Es iesaku orientēšanās sportu visiem hroniskiem slimniekiem, kam veselības stāvoklis pieļauj kustības. 

Orientēšanās ir gudrākais sporta veids

Orientēšanās nenozīmē tikai sportu, bet arī garīgo attīstību. Par orientēšanās sporta sasaisti ar mentālo aktivitāti liecina fakts, ka Latvijas izlasē ir startējuši tikai cilvēki ar augstāko izglītību vai studenti. Kā minēju – tālajos 21. gadsimta pirmajos desmit gados man bija lemts vadīt Orientēšanās federāciju. No vīru četrinieka, kas tajā laikā pasaules čempionātā stafetē regulāri bija pirmajā sešniekā, šobrīd divi ir kļuvuši par “lielajiem” profesoriem – Latvijas Universitātes Medicīnas un Dzīvības zinātņu fakultāti vada akadēmiķis Kristaps Jaudzems, bet “Latvijas Valsts mežu” valdē strādā mežzinātņu profesors Jānis Krūmiņš. Parādiet man tādu cita sporta izlasi, kur pēc 15 gadiem visi tās dalībnieki būtu ieguvuši izcilu izglītību, aizstāvējuši disertācijas, ieņēmuši amatus un – turpinājuši skriet augstā līmenī. Latvijas visvairāk citējamos žurnālos publicētais zinātnieks Kristaps Jaudzems šogad pamanījās vinnēt Latvijas čempionātu garajā distancē elitas grupā, apskrienot izlases sportistus, bet Jānis Krūmiņš kļuvis par pasaules čempionu 40+ un 45+ grupā. Jebkurā “Magnētā” es sastopu dažādu jomu akadēmiķus un profesorus. Ak, gandrīz aizmirsu piebilst – Latvijas Orientēšanās federāciju šodien vada mežzinātņu profesors Dagnis Dubrovskis. 

Orientēšanās sporta prasmes nozīmē valsts drošību un cilvēku spējas pieņemt lēmumus, pārvietoties nepazīstamā apvidū

Izlasīju Militārās mācības programmu, kur stundu paredzēts skolas pagalmā mācīties rīkoties ar kompasu un daudzas stundas – saprast skolas pagalma topogrāfisko karti. Baisi. Atvediet bērnus uz “Magnētu” – un tur vienmēr ir skolotāji, kas apmāca orientēšanās pamatus, bērni apgūs labu kartes sapratni divās – trijās reizēs. Šo ideju mēģināju izskaidrot Valsts Izglītības satura centra un Izglītības kvalitātes valsts dienesta amatpersonām. Mazkustīgas sievas šausmās protesteja, ka bērni apmaldīšoties. Es ieteicu – izvēlēsimies “Magnētu”, kas notiek Buļļusalā – ja nu nepeld pāri jūrai vai Buļļupei, apmaldīties ir neiespējami, visus pazudušos sagaidīsim pie tilta. Bet valsts institūciju kundzītes uzskatīja, ka militārai mācībai jānotiek pagalmā ar sētu visapkārt, bet vienīgās kustības drīkst būt ierindas mācība.

Manuprāt, valsts drošības interesēs ir apmācīt orientēšanās sporta pamatos visus Latvijas jauniešus, visas militārpersonas, visus drošības dienestus un glābējus. Es ceru, ka kara nebūs, bet vidē orientēties būtu jāmāk. Tas samazinātu arī to sēņotāju un mednieku skaitu, kas katru gadu apmaldās, kas pēc tam jāmeklē.

Kāpēc IZM un Olimpiskā komiteja paniski baidās no orientēšanās sporta un sportu asociē tikai ar naudu?

Nu nav jābaidās – nomināciju par jaunatnes vai veterānu sporta atbalstu Triju zvaigžņu balvā nav. Nomināciju par popularitāti, par veselības veicināšanu, par valsts drošības veicināšanu nav. Bīstami jau dot balvu labākajai federācijai, jo orientēšanās federācija allaž bijusi paraugs citām pēc dokumentu kārtības, finanšu diciplīnas; orientēšanās federācija visās lielās sacensībās paralēli rīko “Taku orientēšanās” sacensības cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Latvijas čempionātos paralēli notiek sacensības 20 vai 30 grupās – gan aktīviem meistariem, gan bērniem no 10 gadu vecuma grupas, gan veterāniem līdz 90 gadu vecuma grupai.  

Tātad – kādas gan ir Latvijas Olimpiskās komitejas problēmas, ja tik ļoti bail no orientieristiem? Nerunāšu par to, ka olimpisko komiteju vada smēķējošs resnis Raimonds Lazdiņš, kuram aizdusa metas brīdī, kad viņš grib dažus soļus veikt ātrāk un kura saistība ar sportu ir apšaubāma. Esmu lasījis un pārlasījis jauno, Andas Čakšas vārdā nosaukto Sporta likumu, kas dažos vārdos nozīmē – “bēdas” un “šausmas”. Likumā praktiski nekas nav teikts par sportu un fiziskām aktivitātēm kā nācijas veselības pamatu, tautas sports un veterānu sports ieskicēti garāmejot. Likumprojekts neko nerisina, bet tā jēga ir – sports mums (valdībai, Saeimai, funkcionāriem) interesē tikai kā nauda un naudas atbirumi no lielu atlases sacensību rīkošanas. 

Sporta dzīvi Anda Čakša, kura patiesībā ir ne tikai izglītības, zinātnes, bet arī sporta ministre, sāka iznīdēt, padzenot Sporta departamenta direktoru Edgaru Severu vēl pirms tam, kad padzina trīs valsts sekretāres. Pēc tam ne bez Andas Čakšas atbalsta tika veikts apvērsums Olimpiskajā komitejā, pie kam brīdī, kad toreizējais LOK prezidents Žoržs Tikmers atlaba pēc operācijas. Par nākamo prezidentu ievēlēja Jāni Buku, pret kuru tika uzsākta reāla publiska karadarbība pēc viņa atklāsmes, ka viņam Andas Čakšas padomnieks Raivis Bergs spiedis pieņemt Olimpiskajā vienībā savus cilvēkus, kā arī izrādījis interesi par “otkata” iespējām no Olimpiskās komitejas. Protams, Raivis Bergs to noliedza. Man ir pārliecība, ka taisnība ir kaut kur pa vidu – apmēram 98% Jāņa Buka pusē. Stāstu par Andas Čakšas veikumu sporta dzīves nīdēšanā atstāšu publikācijai pirms pašas Trīszvaigžņu balvas sniegšanas. Tomēr nevar nepamanīt, ka notiek masīvs spiediens uz Paralimpisko komiteju ar skaidru mērķi – nomainīt šīs organizācijas vadību. Nekad nenoticēšu, ka apjomīgais negatīvo publikāciju skaits radies nekurienē bez ministres svētības. 

Elvi Janson! Laipni lūgts šonedēļ orientēšanās sportā!

Tā nu sanācis, ka viens no izcilākajiem Latvijas radiožurnālistiem Elvis Jansons izmeta neapdomīgu, nicīgu frāzi par orientēšanās sportu. Goda lieta Tev tagad būs apmeklēt orientēšanās sacensības ne tikai kā skatītājam, bet arī kā dalībniekam. Tad nu es būšu priecīgs šīs nedēļas nogalē Tevi kraut savā mašīnā un vest uz orientēšanās sacensībām.  

Mans piedāvājums protams, ir “Magnēts”. Sestdien, 14. decembrī “Magnēts” notiks Baltezerā, bet svētdien 15. decembrī – pie Cielavām (marķējums no Kalnciema šosejas). Starts no 11:30 –14:30. Labprāt būšu Tev par instruktoru. Parasti es, kā jau pensionārs, skrienu garāko distanci – 8 vai 9 kilometrus (dzīvē tas nozīmē noskriet kādu kilometrus vai divus vairāk), bet Tevis dēļ esmu gatavs samierināties ar kaut ko īsāku – 3 vai 5 kilometru distanci. Izvēlies svētdienas Cielavas! Tici man – Tev būs ko pastāstīt radioklausītājiem, apsolu brikšņus, vējgāzes, grāvi ar bebru dambi, jaunaudzi ar šķirbenājiem, avenājiem un nocirstiem, turpat atstātiem kokiem.  

Bet ja nu Tu pretosies – pažēlošu Tevi un Tavas līdzjutējas. Esi pats gaidīts un Tavas klausītājas gaidītas izmēģināt tādu sporta veidu kā telpu orientēšanos. Latvijas telpu orientēšanās kausa 6. posms norisināsies 15. decembrī Rīgas Sporta manēžā (Kojusalas iela 9), ierašanās plkst. 10.00. Fantastisks pasākums, maldīšanās garantēta, izdalīsim Tev Vadātāju. Šis Vadātājs ir orientēšanās simbols, katram no mums viņš kādreiz ir piesities, licis gari un grūti meklēt kādu punktu, bet Tev solu – Vadātājs Tev palīdzēs apmaldīties uz visiem punktiem gaiteņos, kabinetos, ģērbtuvēs un tribīnēs. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!