Liela daļa no gājputniem, kas no Krievijas, Somijas un Baltijas ziemeļiem dodas ziemot uz siltajām zemēm, izvēlas lidot dienvidrietumu virzienā līdz sasniedz Baltijas jūru, un tad nu migrē tālāk gar jūras krastu līdz Polijai. Latvijā liela putnu plūsma vienkopus virzās gar Vidzemes jūrmalu, bet vislielākā – pa kāpām starp Papes ezeru un jūru. Lielākā putnu plūsma Eiropā kopumā lido pār Kuršu kāpu. Katru gadu ornitologi savus pētījumus veic tur, kur visvairāk putnu, visvairāk sugu un visvairāk iespēju šos putnus noķert.
Putnus ķer ar tam speciāli piemērotiem tīkliem, bet Papē, Igaunijas Mātsalu un Kuršu kāpās– ar murdu, kas paceļas pāri mazajām kāpu priedītēm.
Visvairāk murdā salido zīlītes, žubītes, zeltgalvīši un visi tie, kas mazajās priedītēs vienlaikus meklē barību un tai pašā laikā centīgi dodas dienvidu virzienā. Tur, kur daudz mazputniņu, protams, gana daudz arī pūšu, vanagu un piekūnu, kas šos mazputniņu barus gluži vienkārši uzskata par labi saklātu pusdienu galdu. Tā nu Papē murdā un tīklos katru nakti tiek noķerta kāda ausainā un purva pūce, bikšainais apogs vai apodziņš. Savulaik lielajā murdā iemaldījies arī kāds mazais ērglis vistu vanags, ūpis un pat retā polārā pūce.
Murds Papē atrodas daudzus desmitus gadu. Man pašam skolas gados nācies siet tīkla gabalus citu pie cita, būvējot otro (lielo) murdu, kas bija tupat 12 metrus augsts, kurā dienā saskrēja tūkstošiem ceļotāju, un visu septembri un oktobri bārdām noauguši vīri no agra rīta līdz vēlam vakaram tos gredzenoja. Laiki iet, murda vieta mainās (izaug priedītes), tagad liels murds tiek pacelts tikai augustā, kad migrē sikspārņi, bet septembrī– mazais murds.
Ornitologi putnus ne tikai gredzeno, bet arī mēra, sver, pēta tauku slāni un citus parametrus, kādas nu kuram zinātniskās intereses par kādu putnu sugu. Uzliekot putnam gredzenu ar uzrakstu Latvia Riga, kā cipariem un burtiem, tiek pierakstīta suga, dzimums, vecums un vēl šādas tādas ziņas.
Te man jāsaka daži vārdi par ornitologiem. Putns ir dzīvīgs, gana gudrs un itin bieži sastopams siltasiņu dzīvnieks, tādēļ putnu pētnieku allaž ir vairāk nekā abinieku, rāpuļu, kukaiņu un zīdītāju pētnieku kopā. Katru gadu dažādās Latvijas skolās izaug bariņš jauniešu, kas pazīst putnus, gredzeno putnus, vēro putnus, aizsargā putnus. Viņi vasaras sākumā brauc uz Engures ezeru, rudenī uz Papi, labprāt dalās savās zināšanās ar citiem jauniešiem. Lielākā daļa no šiem jauniešiem aiziet studēt inženierzinātnes, lauksaimniecību, medicīnu vai ķīmiju. Piemēram, ar gastroenteroloģijas profesoru, akadēmiķi Mārci Leju mēs iepazināmies un sadraudzējāmies pirms četrdesmit gadiem Papē, naktī pūces pa murdu dzenājot.
Daļa no putnu jauniešiem paliek uzticīga savai jaunības mīlestībai, kļūst par zoologiem un strādā muzejos, Nacionālajos parkos, universitātē. Ornitologi, kā Viesturs Ķerus, ir paši principiālākie dabas aizstāvji, cīnās pret pārmēru mežu ciršanu, aizstāv melnā stārķa tiesības ligzdot un audzēt bērnus pat tad, ja kādam gribas tieši šo meža stūri nocirst un pārdot eksportmalkā. Iespējams, ornitologiem dabas aizsardzībai paliek vairāk brīva laika nekā, teiksim, abinieku pētniekam, jo tikai 15% no Latvijas putnu sugām ir patiesi apdraudētas, bet Latvijā tuvu izmiršanai ir visi abinieki, tai skaitā, vardes, krupji, tritoni.
Un vēl jāpiebilst, ka ornitologi labi raksta un veiksmīgi izsakās publiskajā telpā. Izcilais latviešu vārda meistars Jānis Baltvilks, kas rakstīja brīnišķus stāstus bērniem un saprotamus dzejoļus, patiesībā bija ornitologs, un Jāņa vienīgais dižpārdoklis ar daudziem atkārtotiem izdevumiem bija kopā ar Pēteri Blūmu sarakstītie „Latvijas putni”. Mans jaunības gadu kompanjons Engures niedrēs un salās, pīļu un kaiju gredzenošanā un ligzdu apsekošanā bija Vilnis Skuja, kurš šobrīd rosās Slīterē un vislabāk stāsta par notikumiem dabā, bet kas ir būtiski– ir twittera īsformas meistars komentāriem par zvēriem un putniem.
Kāpēc es visu šo rakstu? Aptuveni četrdesmit gadus kopš tās reizes, kad pēdējo reizi vairākas dienas kavēju studijas un treniņus, un gredzenoju Papē, nolēmu aizbraukt un apskatīt savu jaunības dienu zemi. Uz Papi nav jēgas braukt lietainā dienā, tad migrācija lāga nenotiek. Un īsteni migrācija notiek no saules lēkta līdz kādiem 12.00 dienā, pēc tam putni barojas, ķīvējas, diskutē un nesteidzas – līdz ar to pamana murdu un tajā iekšā neiet. Tātad, uz Papi jābrauc 4.00 no Rīgas, lai ap 7.00 būtu uz pēdējām pūcēm un pirmajām garastītēm. Un Toms Bricis man Latvijas radio oktobra pirmajā sestdienā apsolīja tieši tādu rītu. Kā vajag – saulainu un ar nelielu dienvidrietumu vēju, kas liek putniem lidot zemāk. Tiesa, rīts izrādījās vēsāks kā domāts ar baltu salnu.
Pirms četrdesmit pieciem gadiem
Tālajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Pape bija noslēgta pierobežas teritorija, kurā bez atļaujām atrasties bija stingri aizliegts. Ciemā atradās robežsardzes daļa, viens veikals, slūžas un autobusu pietura. Autobuss (tiem, kas atceras – paziks) vairākas reizes dienā nāca pa izdangātu zemes ceļu no Rucavas. Ornitologiem no Latvijas universitātes un Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta bija sagādātas caurlaides un atļaujas Papē rosīties, bet visiem izpalīgiem, interesentiem, galvenokārt skolniekiem un studentiem – ne. Tad nu ceļš uz Papi bija šāds – ar stopiem līdz Grobiņai, tālāk ar autobusu Liepāja – Grobiņa – Bārta – Rucava. Tālāk astoņus kilometrus kājām, jo bija stingri pieteikts nebraukt ar autobusiņu līdz Papei, jo robežsargi svešnieku pamanītu un prasītu dokumentus. Papē murda galā bija nolikti divi (vēlāk jau vairāk) vagoniņi, katrā pa četrām nārām, citi dzīvoja teltīs.
Katru vakaru robežsargi jūras krastu uzara vai drīzāk – uzecēja. Kādam no jaunajiem ornitologiem, proti, skolniekiem bija ienācis prātā joks – pielikt pie gariem kokiem zābakus un iespiest šajā arumā soļus ārā no jūras. Nākamajā rītā Papes ornitologu pulciņu apmeklēja robežsargi ar suņiem un visus bez caurlaidēm izķēra un aizsūtīja mājās.
Dienā līdz jūrai drīkstēja noiet tikai robežsargiem no skatu torņa pārredzamās vietā. No jūras tolaik tika izskalotas skaistas kārbas un pudeles, visādi aizjūras iepakojumi, kas tad ar naglām tika piesisti pie vagoniņiem. Dažs atrada kādu dzintaru, dažs jūras ēvelētus zarus, bet Papē itin bieži atrodami akmeņi ar caurumu vidū.
Augas naktis, ar spēļu rotaļlietām pīkstinot, tika vilinātas pūces. Dienā nāca miegs, visu dienu tika vārīta karsta tēja, ko tad katrs sev lēja metāla krūzītēs.
Pape septiņdesmitajos gados nozīmēja vecas, zemas, jūras vēju nopūstas mājas un praktiski neredzamus vietējos iedzīvotājus. No tuvējām mājām tika iepirkts piens un kartupeļi, speķis bija jāņem līdzi katram, kas uz Papi brauca.
Astoņdesmito gadu sākumā viss mainījās. Tērvetes kolhozs bija sācis ražot agaru no jūras kāpostiem. Papes iedzīvotāji vāca jūras mēslus gan ar pašrocīgiem ratiņiem, zirgu, bet apsviedīgākie ar kolhoza traktoru, izklāja savā piemājas sētā, žāvēja un pārdeva. Čaklākie jūras kāpostu vācēji sāka celt lielākas mājas un braukt uz Rucavas veikalu un kafejnīcu ar žiguli. No robežsargiem vairs lāga nebaidījās, kāds bija iepircis robežsargu binokļus, ar kuriem tagad vēroja pāri lidojošās zosis un lauku baložus. Tajā laikā daži sāka arī fotografēt, kas slēgtajā zonā bija stingri aizliegts, un nesen taisaulē aizgājušais putnu fotogrāfijas meistars Viesturs Klimpiņš fotografēja ne tikai putnus, bet arī arhitektoniski unikālās Papes Ķoņu ciema mājas, polderus, slūžas, niedru krāvumus un citas lietas, kam, kā izrādījās, nācās aiziet vēstures mēslainē. Ja septembris iegadījās silts, jaunieši gāja jūrā peldēties, un nelikās ne zinis par robežsargu iebildumiem. Man nekad caurlaides uz šo zonu nav bijis, bet astoņdesmitajos gados tas kļuva par tādu kā pašapliecināšanās jautājumu – nu un tad, ka man nav tās jūsu caurlaides. Savukārt robežsargi brīvajā laikā devās uz Papes ezeru, braukāja pa to ar jūras motorlaivu un šaudīja pīles un zosis.
Jau astoņdesmito gadu sākumā Papes vīri sāka pļaut Papes ezera niedres un šur tur likt niedru jumtus, šīs prasmes noderēja un par biznesa pamatu kļuva deviņdesmito gadu beigās.
Pape, 2019. gada 5. oktobris
Pape ir biezi apdzīvota, un latviešus tajā atrast grūti. Nav jau arī krievu robežsargu, ir lietuviešu atpūtnieki. Gandrīz visas mājas ir pārdotas lietuviešiem, ir sabūvēti lietuviešu viesu nami, viesnīcas un kempingi. Pie mājām plīvo Lietuvas karogi, bet uzraksti lietuviešu valodā liecina, ka šo vai to zemes gabalu vai māju pārdod, izīrē guļvietu vai ūdens motociklu.
Pat Ķoņu ciems ir pilnībā pārdots lietuviešiem, man stāsta, ka pārdotas esot arī Vītolnieku mājas (kas gan teorētiski pieder Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam), kas kādreiz bija muzejs, kā arī etnogrāfiski vērtīgie Ķaupji. Vēl trakāk ir ar trešo Papes ciemu Priediengalu – tur vairs vispār latvietības nav nemaz. Toties Priediengalā mēs ieraugām lietuviešus sarkanos kombinezonos un lieliem spaiņiem rokās – izrādās, lietuvieši ir vēl trakāki sēņotāji par latviešiem, bet tā kā viņiem pašiem savu mežu maz, viņi ar autobusiem brauc no Lietuvas līdz Priediengalam, un tad naski kāto iekšā Papes Dabas parkā sēņot.
Lielākajā lietuviešu viesu (vai varbūt hotelī) namā „Aulaukio Baltija” dzīvo vācieši ar suņiem. Katram vecam vācietim pieci kvankstoši suņi, hūtei līdzīga galvassega un bise – viņi dodas medīt uz Papes ezeru vai tuvējiem purviem.
Katra celiņa galā sarkanbaltsarkanā iebraukšanas aizlieguma zīme un uzraksti liecina, ka šeit ir privātīpašums un nekāda iebraukšana nav atļauta. Pēc atmiņas mēģinu atrast piebraukšanu pie murda, bet neizdodas – visi celiņi beidzas mājās, kur agrāk nekādu māju nebija. Dodos kājām uz murdu no bākas, bet tad kāda lietuviete man laipni apstāsta kā nokļūt pie murda, apbraucot viņas un viņas kaimiņu mājas.
Sagadīšanās pēc Latvijas Radio 2 tieši tobrīd, sestdienas rītā maksas raidījumā plaši reklamē medniekus. Raidījumā kāds medību fans un kādas mednieku biedrības pārstāvis slepkavnieciski stāsta, ka izšaujot zvērus viņš sargā dabu. Vesels bars šādu dabas draugu ar bisēm dodas uz Papes ezeru šaut zosis. Pēc pirmajiem būkšķiem zosis ceļas gaisā un lido prom pār jūru. Mednieki tad nu šaus gulbi, cekuldukuru vai lauci, ka tik pīlei līdzīgs.
Ornitoloģiskais murds ir daudz mazāks nekā manā jaunībā, jo arī ikdienas gredzenotāji palikuši tikai divi, vienu pazīstu – tas ir Oskars Keišs. Oskars galvenokārt vēro un skaita pārlidojošos putnu barus. Tiesa, joprojām pie labas veselības un stingru stāju ir Donāts Spalis, kurš pieskata visu laboratoriju. Manuprāt, vecs vīrs viņš bija jau tad, kad es vēl kā puika niedrēs bridu. Toties vairāki jauni puiši ir gatavi rādīt un stāstīt gan par noķertajām pūcēm, gan pašu murdu, gan garastītēm, no kurām dažas nokļūst murdā, bet citas pārlido pāri. Bars ir ļoti draudzīgs – brīvībā esošās seko savējām murdā, seko, kā tās aiznes uz gredzenošanas namiņu un priecājas, kad biedrenes tiek palaistas.
Bet tas, kas nebija manā jaunībā – ik pa brīdim ierodas bariņš ļaužu, kam interesē putni. Ierodas gan vecāki ar bērniem, gan meitenes, apkārušās ar itin labiem fotoaparātiem, gan Dabas fonda ļaudis.
Cilvēkiem ir interese par dzīvo dabu un vēlme pataustīt kādu dzīvu radību. Un katram nākas izskaidrot, ka pūcei drīkst likt roku pie itin bargā knābja, bet nudien nav labi ļaut sagrābt pirkstu ar nagiem.
Autors: Pēteris Apinis, ārsts