Lielbritānijas karaļnams ceturtdien paziņojis, ka 96 gadu vecumā mūžībā devusies Lielbritānijas karaliene Elizabete II.
Līdz ar karalienes nāvi ir noslēdzies vesels laikmets Lielbritānijas un visas pasaules vēsturē, jo Elizabete II valdīja vairāk nekā 70 gadu, sadarbojās ar 15 britu premjeriem un piedzīvoja milzīgas pārmaiņas cilvēku ikdienā un pasaules politikā.
Elizabete II kļuva par Apvienotās Karalistes valdnieci 1952. gadā, kad Britu impērija vēl bija pasaules mēroga lielvara, Āfrikā bija tikai dažas neatkarīgas valstis, Lielbritānijas premjers bija Vinstons Čērčils, bet Padomju Savienībā pie varas bija Staļins.
Cilvēks vēl nebija uzkāpis Everestā, lidojis kosmosā un staigājis pa Mēness virsmu; pasaule vēl nebija dzirdējusi tādas britu grupas kā “The Beatles”, “The Rolling Stones” vai “Queen”; televīzija bija vairumam nepieejams jaunievedums, bet par interneta un mobilo tālruņu uzvaras gājienu varēja sapņot zinātniskās fantastikas lappusēs.
Tas viss tika piedzīvots Elizabetes II valdīšanas laikā. Lielākā daļa britu nemaz nevar iedomāties dzīvi bez savas karalienes, jo vairāk nekā 70 gadu ilgās valdīšanas laikā Elizabete II kļuva par tikpat neatņemamu britu nacionālās identitātes simbolu kā tējas dzeršanas rituāls, Londonas divstāvu autobusi vai pārējiem eiropiešiem nesaprotamais krikets.
Elizabete II daudziem britiem bija kā atturīga, bet mīļa vecmāmiņa, kas nodrošināja saikni ar laikmetu, kad Lielbritānija vēl bija varena impērija.
Elizabetes II seja rotāja Lielbritānijas banknotes, monētas un pastmarkas; valsts himna aicināja “Dievs, sargi karalieni!”, lai gan karalienes reālā ietekme uz viņas pavalstnieku dzīvi bija diezgan niecīga.
Britu monarhijas sistēmā valdnieks formāli ir apveltīts ar plašām pilnvarām, taču jaunāko laiku vēsturē karaliene vairs neiejaucās politikas veidošanā un nepieņēma politiskus lēmumus.
Viņas galvenais pienākums bija apstiprināt premjerministru, kad tad arī bija reālais valsts vadītājs. Elizabete II sadarbojusies ar 15 britu valdības vadītājiem, sākot no Vinstona Čērčila pirms vairāk nekā 70 gadiem līdz pat Lizai Trasai, kas septembra sākumā kļuva par Lielbritānijas premjerministri.
Laiku pa laikam parādījās skeptiķi, kas apšaubīja monarhijas lietderību (jaunībā ar šādu aicinājumu nāca klajā arī tagadējā premjere Trasa) un mudināja pasludināt republiku, taču britu sabiedrība nebūt negrasās atteikties no Vindzoru dzimtas pakalpojumiem.
Saskaņā ar “YouGov” sabiedriskās domas aptaujas datiem tikai 22% britu dotu priekšroku vēlētam valsts vadītājam, bet 62% atbalsta monarhijas saglabāšanu.
Karalienes tituls nozīmē ne tikai privilēģijas, bet arī pienākumus, ko Elizabete II godprātīgi pildīja bez liekas kurnēšanas. Tērpusies elegantā kostīmā un krāšņā cepurē, viņa tikās ar pavalstniekiem, apmeklēja skolas un slimnīcas, iesvētīja kuģus un devās ārvalstu vizītēs.
2006. gada oktobrī Elizabete II ar dzīvesbiedru Filipu viesojās Latvijā.
Elizabete II kļuva par Lielbritānijas karalieni pēc negaidīta likteņa pavērsiena, jo agrā bērnībā viņa nevarēja iedomāties, ka kādu dienu sēdīsies valdnieces tronī. Raugoties pagātnē, šķiet dīvaini, ka 1926. gada 21. aprīlī vēsts par Elizabetes dzimšanu izpelnījās tik nelielu ievērību.
Londonas laikraksts “The Times” šim jaunumam bija atvēlējis vietu 14. lappusē, kur bija publicēta kodolīga ziņa: “Jorkas hercogiene šorīt pulksten 2.40 sekmīgi laida pasaulē princesi. Gan mātei, gan meitai klājas labi.” Tobrīd nevienam nebija ne jausmas, ka mazā princese ir nākamā Lielbritānijas karaliene, jo troņmantnieka statusā bija viņas tēvocis Edvards.
Viss mainījās 1936. gadā, kad Edvards negaidīti atteicās no troņa, lai apprecētos ar amerikāņu šķirteni Volisu Simpsoni. Tas vienā mirklī mainīja Elizabetes turpmāko likteni, jo kļuva skaidrs, ka nākotnē viņu gaida nevis otršķirīgas aristokrātes bezrūpīgā dzīve, bet gan karalienes pienākumu smagā nasta.
Elizabetes ieskatā tēvoča Edvarda rīcība bija nodevība, privāto interešu stādīšana augstāk par valsts interesēm, un viņa nekad tā nerīkotos. Tādēļ arī sirmā vecumā viņa pat neapsvēra domu par atteikšanos no troņa un došanos pelnītā atpūtā, kā to, piemēram, izdarīja viņas vienaudzis pāvests Benedikts XVI.
1947. gadā Elizabete apprecējās ar grieķu princi Filipu, kurš bija attāls viņas radinieks (viņi abi ir karalienes Viktorijas mazmazmazbērni). Drīz vien pasaulē nāca pirmdzimtais Čārlzs, jaunā ģimene pāris gadu nodzīvoja Maltā, kur Filips bija virsnieks karaflotē.
Šis laiks tiek uzskatīts par laimīgāko Elizabetes mūžā. Kad ģimene atgriezās Anglijā, viena no Filipa māsīcām atzina: “Putniņš ir ievietots atpakaļ krātiņā.”
Elizabetei neizdevās ilgi baudīt mierīgu ģimenes dzīvi. Viņai bija tikai 25 gadi, kad 1952. gada 6. februārī nomira viņas tēvs karalis Džordžs VI un Elizabetei bija jāuzņemas valsts vadītājas pienākumi. Tēvs bija kaislīgs smēķētājs un sirga ar plaušu vēzi, viņš nomira 56 gadu vecumā.
“Mans tēvs nomira pārāk jauns. Tas viss notika ļoti pēkšņi. Man bija jāuzņemas darbs un jāpadara tik labi, cik vien spēju. Bija jāsamierinās, ka tas ir mans liktenis,” sarunā ar BBC savulaik stāstīja Elizabete II, kas gandrīz nekad nesniedz intervijas žurnālistiem.
Padarīt savu darbu pēc iespējas labāk – tas vienmēr bijis Elizabetes II dzīves moto, ko viņa centusies pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Dažās biogrāfijās izskan viedoklis, ka darba dēļ Elizabete atstāja novārtā mātes pienākumus. “Ja karaliene bērnu audzināšanai būtu veltījusi kaut pusi tās uzmanības, ko viņa atvēlēja savu zirgu audzēšanai, karaliskā ģimene tagad nebūtu tādā ķezā,” teicis kāds bijušais karaļnama darbinieks.
Elizabetes un Filipa laimīgā, vairāk nekā 70 gadu ilgā laulība diemžēl nekļuva par labu piemēru viņu atvasēm, jo trīs no četriem karalienes bērniem ir šķīrušies.
Lielākās problēmas radīja troņmantnieks Čārlzs, kura mīlas trijstūris ar sievu Diānu un mīļāko Kamillu ilgu laiku bija kauna traips uz karaļnama mundiera. Čārlza laulība vēlāk tika šķirta un jau pēc Diānas nāves viņš apprecējās ar Kamillu.
Diāna bija sabiedrības mīlētā “tautas princese”, kuras popularitāte bija lielāka nekā pārējiem karaļnama locekļiem.
Princeses Diānas traģiskā nāve autokatastrofā 1997. gada augustā izraisīja lielāko krīzi Elizabetes II valdīšanas laikā, jo karaliskā ģimene bija neizpratnē par tautas sērām un atturējās publiski izrādīt savas emocijas.
Šiem notikumiem veltīta filma “Karaliene”, kurā Elizabetes lomā iejutusies izcilā britu aktrise Helēna Mirrena. “Es nedomāju, ka Elizabete ir bezjūtīga. Savu emociju izpaušanu viņa uzskata par ļoti privātu lietu. Jau bērnībā viņa izcēlās ar atbildības sajūtu un paškontroles spējām. Viņa gribēja būt laba meitene un visu darīt pareizi,” aģentūrai “Reuters” stāstīja Mirrena, kas par šo lomu saņēma “Oskara” balvu kā labākā aktrise.
Elizabetei II bija lemts ilgs mūžs, arī viņas māte nodzīvoja līdz 101 gada vecumam.
Pagājušā gada aprīlī 99 gadu vecumā mūžībā devās Elizabetes II dzīvesbiedrs princis Filips, ar kuru laulībā bija nodzīvoti 73 gadi.
Pēdējā laikā Elizabetes II veselība bija trausla; februārī viņa inficējās ar Covid-19, bet bija vakcinējusies un slimības simptomi bija viegli.
Mūža pēdējās nedēļas viņa pavadīja Balmorālas pilī Skotijā, kur viņa jutās labāk nekā Londonā.
Elizabetes II aiziešana mūžībā nozīmē lielas sēras daudziem britiem, kam būs jāpierod pie domas, ka līdz ar karalieni aizgājis arī viņas pārstāvētais laikmets. Taču, kā reiz teikusi pati Elizabete II: “Sēras ir cena, kas mums jāmaksā par mīlestību.”
Avots: lsm.lv
Lasītāju viedokļi