Karls Lāgerfelds, Chanel ilggadējais radošais direktors un modes pasaules leģenda, dzimis 1933. gada 10. septembrī Hamburgā, Vācijā. Miris šī gada 19. februārī, 85 gadu vecumā.
Starptautiskā sieviešu diena man ir visu gadu. Vīriešu mode mani maz interesē. Nē, protams, es to iegādājos, bet radīt apģērbu kolekciju vīriešiem un ņemties ar tiem muļķīgajiem modeļiem – nu, nē, pateicos.
Esiet tik laipni, nesakiet man, ka strādāju par daudz. Neviens ar varu nav spiests strādāt. Ja cilvēkam viņa darbs ir apgrūtinājums – lai izvēlas citu nodarbošanos. Bet nē taču, — daudzi sāk strādāt modes industrijā un pēc tam vaid: “Ai, ai, ai, kas tā par milzīgu slodzi!” Brīnumainā kārtā viņi kļūst par māksliniekiem. Viņi visi ir pārāk vāji. Nožēlojami. Trausli. Nekādi. Mums ir jābūt skarbiem un nav jāčīkst. Ļaudis pērk apģērbu, lai kļūtu laimīgāki, nevis tāpēc, ka grib zināt, kā tu raudāji gaužas asaras, piegriezdams taftu.
Naktī pirms modes skates es nekad nedodos ārpus mājas. Tā būtu slikta zīme.
Ja jūs negribat, lai jums velk nost bikses, modeļu biznesā jums nav ko meklēt. Kļūstiet par mūķenēm! Klosterī vietiņa jums vienmēr atradīsies.
Es esmu modes pasaules nimfomāns, kurš nekad nesasniedz orgasmu.
Pēc manām domām, mode ir labākā motivācija liekā svara zaudēšanai. Es reiz kļuvu pārņemts ar vēlēšanos nēsāt Edija Slimāna radīto apģērbu. Viņš to šuj nu ļoti, ļoti kalsniem puišiem. Tobrīd es svēru 101 kg. Bija jātiek vaļā vismaz no 38.
Es nekad nemēdzu sūkstīties. Tieši tāpēc mani neieredz citi dizaineri. Viņus interesē vienīgi viņu mūza, viņi var stundām ilgi spriedelēt kur vislabāk piešūt pogu, vai izvēlēties asistentu zīmētās skices, tas viss man liek zaudēt pacietību. Es esmu robots.
Man ir svešas cilvēcīgas jūtas.
Vienīgais mans dzīves mērķis — uzstīvēt 28.izmēra džinsus.
Es izskatos kā sevis paša karikatūra. Un man tas patīk. Man šķiet, ka visa dzīve ir viens vienīgs Venēcijas karnevāls, un es nenoņemu masku.
Man nekad nav bijis skolotāju. Pat valodas — angļu, vācu un franču — es neiemācījos skolā. Es angliski pratu runāt jau sešu gadu vecumā. Jā, tas nebija spīdoši, bet apkārtējie mani saprata. Tāpēc vecāki par mani pārāk neuztraucās, ka es varētu būt bezcerīgs gadījums.
Es neesmu dzimis, lai būtu kādam asistents. Jā, protams, sākumā visiem ir jāpastrādā par asistentiem, taču ne ilgi. Citādi vairs nav nekādu izredžu. Es asistēju trīs gadus, un tad aizgāju strādāt pie Žana Patū. Sāku daudz ceļot, iegādājos vairākus automobiļus. Tas bija jauki. Tomēr šūt tikai divas kolekcijas ar sešdesmit tērpiem gadā man ātri apnika. Un es kā frilansers sāku strādāt modes namam Chloé un vēl vairākiem. Tā aizritēja divdesmit gadi. Tad kļuvu Chanel radošais direktors — un visi sāka klaigāt: “Kam tev tas vajadzīgs? Zīmols ir miris!” (un tā bija taisnība). Visas tās klaigas manu interesi tikai iekvēlināja vairāk.
Daudzi dizaineri ir parasti ļaudis, kuri skices zīmē ar datorprogrammu. Es visu daru pats. Man patīk zīmēt ar roku. Es taču arī multenes par politiku zīmēju. Taisnība gan, tās labāk nevienam nerādīt.
Es esmu līdz riebumam garlaicīgs, taču tas palīdz man dzīvot labāk par citiem. Ja tu nedzer sīvo, tad tu arī nesmēķē un nelieto narkotikas. Tev to pat negribas darīt. Miegam atvēli septiņas stundas, nejūties salauzts. Ticiet man, tas ir diezgan patīkami.
Mana galvenā problēma — es nekad neesmu simtprocentīgi apmierināts ar to, ko daru. Man šķiet, ka varēja būt labāk, es vienkārši esmu noslinkojis. Man nepatīk, kad dizaineri labpatikā stāsta par saviem bijušajiem veikumiem, glabā vecas kleitas. Es nevienu neesmu saglabājis.
Kad es nomiršu – nekādas apbedīšanas! To es nepārdzīvošu! Es gribētu, lai mani kremē un manus pelnus izkaisa kopā ar mammas un Šupeta (Lāgerfelda kaķis – red.) pelniem.