Neizlēmības un bezdarbības īstais iemesls ir tas, ka mēs laikus nespējam identificēt un uzvarēt tos melus, kurus mums cenšas iesmērēt iztapīgais prāts.
Visiem cilvēkiem, pat pašiem veiksmīgākajiem un enerģiskākajiem, reizēm uznāk slinkuma, prokrastinācijas un nekā negribēšanas lēkmes. Taču viņi ar šādiem mirkļa vājuma brīžiem ļoti labi tiek galā un dodas ierastajā ik rīta skrējienā, stājas augstskolā un traucas pretī savam mērķim, turpretī citi tā arī turpina lēnītēm trunēt tur, kur bijuši, nebūdami spējīgi pieveikt savu inertumu. Un tam iemesls ir vienīgi tas, ka šie cilvēki laikus nav spējuši “atkost” un pieveikt tos melus, kurus mums cenšas iesmērēt iztapīgais prāts.
Es jau neesmu viņš
«Kāpēc viņam tas izdevās, viņš to izdarīja, bet es nē? Nu vienkārši – es jau neesmu viņš. Viņš ir, redz, kāds – gudrs, stiprs, izveicīgs, bagāts, bet ko tad es?»
Taisnība, mēs katrs esam citādāks. Katram ir citādākas spējas un starta kapitāls. Tomēr tas it nemaz nav iemesls izdarīt secinājumus, ka vieni ir apveltīti ar nezin kādām superspējām, turpretī citi nē. Mums patīk sevi salīdzināt ar cilvēkiem, kuri atrodas savas karjeras zenītā, pavisam aizmirstot, ka sava ceļa sākumā viņi bija tādā pašā starta pozīcijā, kādā esam mēs.
Tāpēc labāk domāt: ja viņš to izdarīja, arī man izdosies.
Man tāpat ir labi
«Kāda velna pēc man vajadzētu tās jūsu pārmaiņas un stresus, ja man arī tagad nav slikti? Lai paliktu pie sasistas siles?»
Tas nudien ir lieliski, ka jūs jau tagad jūtaties komfortabli un laimīgi. Tomēr ko jūs teiksiet nākotnē? Jo neviens stāvoklis nav mūžīgs, un gribat jūs to vai nē, pārmaiņas klauvēs arī pie jūsu durvīm. Un labāk, ja būsit tām gatavs. Un lai tā būtu, ir jāattīstās un jāaug.
Es to varu izdarīt arī vēlāk
«Man tagad tam nav laika. Man ir bērni, darbs un suns. Bet es sākšu to darīt, tiklīdz būšu brīvāks».
Atlikšana uz vēlāku laiku nogalina visus centienus mainīties. Turklāt dara to klusi un bez skaņas, kā pitons žņaudz trusīti. «Šodien» pārvēršas par «rīt», un tad jau «ar 1. janvāri», un tad – par «nekad». Nožēlojama nāve, vai ne tā?
Neaizmirstiet šo pitonu, kas uzglūn jūsu labajiem nodomiem. Pieveikt viņu ir gaužām vienkārši – pietiks, ja iegaumēsim un tādās reizēs uzdosim sev vienu vienīgu jautājumu: kāpēc gan es nevarētu sākt jau tūlīt pat?
Es nezinu, kā to izdarīt
«Es to izdarītu, es to iemācītos un es noteikti par to kļūtu. Bet es nezinu, kā to izdarīt. Man nav, kam lūgt palīdzību, bet viens es netikšu galā».
Nē, nu – tas patiešām ir kaut kas neticams! Jā, pagājušajā gadsimtā kaut kam tādam vēl rastos attaisnojums. Taisnība, lai gūtu panākumus izvēlētajā nodarbē, reizēm ir nepieciešama ilga mācīšanās, labi skolotāji un literatūra. Taču tagad, kad internetā var atrast atbildes uz jebkuru jautājumu, labāko augstskolu tiešsaites apmācības kursus par jebkuru tēmu, mācību video un digitālās grāmatas?! Nē, mūsdienās šī atruna nudien nedarbojas.
Man tas nešķiet svarīgi
«Principā, man ir vienalga. Man tas nešķiet svarīgi».
Tie ir lieli un ļoti bīstami meli. Vienīgi jūsu dzīve un tie notikumi vai darbības, kas to var mainīt, patiešām ir svarīgi. Neviens cits jūsu vietā neko neizdarīs, neiemācīs, nepalīdzēs, ja pats sev būsit atmetis ar roku. Vējš pūš tikai uzvilktās burās.
Man ir bail
«Bet ja nu es izgāzīšos? Visi smiesies. Vai žēlos mani. Vai nicinās. Lai nu kā, tas būs šausmīgi».
Pirms katras uzvaras ir neveiksmju josla. Pasaules veiksmīgākie uzņēmēji, zinātnieki, mākslinieki ir piedzīvojuši tik daudz kļūdu, izgāšanos un neglaimojošu situāciju, ka citi viņu vietā jau sen būtu padarījuši sev galu, turklāt ne vienu reizi vien. Taču tas netraucēja viņiem kļūt par tiem, kas viņi ir tagad. Tāpēc labāk nomainiet savas bailes ar citu domu: Ja es nepamēģināšu, tad patiešām kļūšu par apsmieklu un žēlošanas objektu. Bet sevis nicināšanu es pats likšu lietā.
Man nepatīk pārmaiņas
«Man vienkārši nepatīk tās visas jūsu jaunās lietas. Es esmu konservatīvs. Nu, un tad?»
Nē nu, nekas, protams. Ir cilvēki, kuri atvērti visam jaunajam, un tādi, kas to neieredz. Un viņiem ir tiesības būt tādiem. Bet pirms uz mūžīgiem laikiem ieslēgties savā konservatīvisma cietoksnī, derētu tomēr atcerēties, ka tieši pārmaiņas mums ir devušas visu to, ko pašlaik tik labprāt lietojam. Un arī pasaulē mēs esam nākuši tikai tāpēc, ka mamma un tētis sadūšojās ļoti lielām pārmaiņām savā dzīvē.
Un ir taču lieliski, ka viņi neaizbildinājās ar to, ka viņiem nepatīk pārmaiņas, vai ne?
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Avots: tehn4all.com