Arvien augošais nekustamā īpašuma nodoklis kļūst nepanesams slogs daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Par to pēdējās nedēļās ar skarbiem piemēriem stāstīts vairākkārt. Politiķi sola domāt veidus, kā straujo kāpumu iegrožot. Kā un par ko nekustamā īpašuma nodokli iekasē kaimiņos, izklāsta Latvijas Televīzijas raidījums “Panorāma”.
Salīdzinot Baltijas valstis, Latvija nekustamā īpašuma nodokļu ziņā ir visnedraudzīgākā iedzīvotājiem. Tā secinājuši nodokļu un finanšu eksperti, kas padziļināti pētījuši atšķirības starp trim Baltijas valstīm.
Pētot nekustamā īpašuma nodokļa slogu privātpersonām, atklājas būtiska starpība starp trim Baltijas valstīm.
Latvijā tiek piemērota 1,5% likme zemei. Savukārt dzīvojamām mājām un dzīvokļiem likme atšķiras atkarībā no to vērtības.
Tabulā redzam, ka likme ir sākot no 0,2% līdz 0,6%. Te jāpiebilst, ka dažām iedzīvotāju grupām valsts ir noteikusi atlaides. Ļoti plašas iespējas piemērot atlaides ir pašvaldībām. Kā jau pētīts iepriekš, atlaižu politika ir ļoti atšķirīga.
Līdzīgā situācijā pirms dažiem gadiem bija mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi. Likme zemei bija no 0,1% līdz 2,5%, un šo likmi vietvaras drīkstēja piemērot pēc saviem ieskatiem, līdzīgi, kā tas ir Latvijā. Taču pirms dažiem gadiem igauņi nonāca pie secinājuma, ka sistēma nav taisnīga. Tāpēc jau kopš 2013.gada ir spēkā likums, kas paredz, ka blīvi apdzīvotās teritorijās ar nekustamā īpašuma nodokli netiek aplikta zeme līdz 1500 kvadrātmetriem, savukārt lauku teritorijās ar nekustamā īpašuma nodokli netiek aplikta divu hektāru plaša zemes teritorija ap mājokli. Turklāt būtiski uzsvērt, ka igauņi ar nekustamā īpašuma nodokli neapliek ēkas.
Lietuvā ēkas, kas pieder fiziskām personām, netiek apliktas ar nodokli, ja to vērtība nepārsniedz 220 000 eiro. Daudzbērnu ģimenēm ar nodokli neapliek ēkas, kas maksā mazāk par 286 000 eiro. Zemei tiek piemērota likme, sākot no 0,01% procenta līdz 4%. Nodokļa likmi nosaka pašvaldības. No nodokļa zemei ir atbrīvoti pensionāri, invalīdi un personas ar ierobežotām darba spējām, arī studenti.
Savukārt šī tabula parāda nodokļa atšķirības dzīvokļa iegādei Baltijas valstu galvaspilsētās. BDO šo situāciju pētījuši smalkāk un piedāvā salīdzinājumu dzīvoklim, ko galvaspilsētas centrā var iegādāties aptuveni par 100 000 eiro. Tabula parāda īpašuma iegādes cenu, kvadratūru un redzamas nodevas, kas jāsamaksā, lai īpašumu piereģistrētu. Uzskatāmi redzams, ka Latvijā šī summa ir vislielākā.
Savukārt apakšējā ailītē redzam ikgadējo nekustamā īpašuma nodokli, kas jāmaksā par šo īpašumu. Rīgā tie ir nepilni 400 eiro gadā. Savukārt Tallinā un Viļņā nav jāmaksā nekas. Lūk, ko par šo situāciju saka viens no pētījuma autoriem.
“Uzmanīgu dara šī dārdzība. Latvija, visdrīzāk, nav draudzīga valsts nekustamā īpašuma darījumiem, jo gan nodevu ziņā un arī nodokļu ziņā ir līderis Baltijā,”saka AS “BDO Latvija” partneris Jānis Zelmenis. “Ja mēs runājam par faktisko situāciju iedzīvotājam, parastajam mirstīgajam, ne Igaunijā, ne Lietuvā viņš nemaksā ne kapeiku nekustamā īpašuma nodoklī. Ļoti nopietns risks pastāv, ka mēs piespiedīsim cilvēkus atbrīvoties no nekustamajiem īpašumiem.”
Latvijā nekustamā īpašuma nodokli ietekmē kadastrālā vērtība, kas arvien vairāk tuvinās tirgus vērtībai. Tirgus vērtības starpība starp lētākajiem un dārgākajiem īpašumiem Latvijā, rēķinot uz vienu kvadrātmetru zemes, ir 1500 reizes. Par identiska lieluma īpašumiem dažādās Latvijas vietās nekustamā īpašuma nodoklis var atšķirties simtiem reižu.
Pēdējos gados vislielākais nekustamā īpašuma nodokļa pieaugums skāris Rīgas, kā arī Pierīgas pašvaldību iedzīvotājus. Uz tendenci, ko nupat norādīja Jānis Zelmenis, norāda arī vairāku Pierīgas pašvaldību pārstāvji. Daļa iedzīvotāju pārdod īpašumus būtiski pieaugušā nekustamā īpašuma nodokļa dēļ.
Jūrmala ir viena no pilsētām, kur nekustamā īpašuma likmes ir vienas no augstākajām Latvijā. Pilsētas ietvaros zemei kadastrālās vērtības atšķiras pat 25 reizes. Piemēram, dārgākā zeme ir piejūras teritorijā Majoros, kur kvadrātmetrs zemes maksā 600 eiro.
“Nerezidenti, pērkot pa dārgo šos īpašumus, uzdzen šo kadastrālo vērtību šausmīgi augstu,” skaidro Jūrmalas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Lediņš (Zaļo un zemnieku savienība).
Par dārgajiem darījumiem maksā visi. Arī tie, kas tajos nav iesaistīti. Nekustamā īpašuma nodokļa pieauguma dēļ Jūrmalas dome kopš 2012.gada visiem deklarētajiem iedzīvotājiem piemēroja 70 procentu atlaidi. Piemēram, Ruta Jūrmalā dzīvo visu mūžu un maksā 85 eiro nodokli gadā. Bez atlaides vientuļajiem pensionāriem nodoklis viņai nebūtu samaksājams.
Izvērtējot ieguvumus un zaudējumus, pašvaldība nonākusi pie secinājuma, ka zaudēt iedzīvotājus, kas maksā iedzīvotāju ienākumu nodokli, ilgtermiņā ir lielāks zaudējums nekā mazāki ienākumi no nekustamā īpašuma nodokļa. Un tomēr arī ar 70 procentu iedzīvotāju atlaidi daļai jūrmalnieku nodoklis šķiet par lielu. Arī Rīgā ir apkaimes, kur kaimiņu darījumi būtiski palielinājuši kadastrālo vērtību. Liels nodokļa kāpums skāris tos, kam pieder apbūves gabals ar ēku. Viņu gada maksājums atkarībā no apkaimes svārstās no vairākiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem eiro. Rīgas pašvaldība, atšķirībā no Jūrmalas, nav plānojusi piešķirt īpašas atlaides tiem, kas Rīgā dzīvojuši paaudzēs.
Rīgas vadība, līdzīgi kā arī citu Pierīgas pašvaldību vadība, pārmet valdībai pašvaldības ienākumu rēķināšanu no 100 procentiem nekustamā īpašuma nodokļu ieņēmumiem. Tas nozīmē, ka atlaides pašvaldībai jāsedz no savas kabatas.
Viedoklim, ka nekustamā īpašuma nodokļa jautājums jārisina valsts mērogā, piekrīt arī Darba devēju konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns. Viņš nekustamā īpašuma nodokļa politiku Latvijā pētījis pēdējos 12 gadus. Leiškalns norāda – pašreizējā nodokļa likme bija piemērota citam laikam un citām vērtībām. Pirms divdesmit gadiem likuma izstrādes laikā kadastrālās vērtības apbūves zemei valstī bija izlīdzinātas. Tobrīd varēja rasties iespaids, ka visai valstij derēs vienota nodokļa likme.
“Pie kadastrālo vērtību atšķirības 1500 reizes ne ar kādu normālu likmi nevar izveidot iedzīvotāju ienākumiem samērīgu nekustamā īpašuma nodokli. Šeit obligāti ir nepieciešams trīskomponenšu modelis, kur iekšā ir normatīvais maksājums par zemes platību, normatīvais maksājums par ēkas platību un 0,1 vai 0,2% no kadastrālās vērtības, kas ietvertu šo vērtīguma komponenti. Tādā veidā mēs varam uzmodelēt Latvijā normālu nekustama īpašuma modeli,” skaidro LDDK sociālo lietu un sociālās drošības eksperts Pēteris Leiškalns. “Pretējā gadījumā mēs zaudējam savus iedzīvotājus, kas pamet savas dzimtās mājas un beigās pamet arī valsti.”
Kā vienu no vietām, kur meklēt glābiņu nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem, iedzīvotāji izvēlējušies Tiesībsarga biroju. Lai gan nodokļu politika neietilpst tiesībsarga kompetencē, birojs lūdzis Finanšu ministrijai izskaidrot tālākus plānus attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa politiku.
“Nodokļu politika nekādā gadījumā nedrīkst iedzīt cilvēku nabadzībā, turklāt nekādā gadījumā nedrīkst būt tā, ka nodokļu politikas dēļ cilvēks zaudē savu vienīgo īpašumu – mājokli. Ja tā notiek, tas ir absurds, tā ir diezgan liela bezatbildība,” uzskata tiesībsargs Juris Jansons.
LTV jau stāstīja, ka nākamgad daudzviet plānots kadastrālo vērtību kāpums. Atbildīgajās ministrijās darba grupas mēģina izstrādāt dažādus modeļus tā ierobežošanai, taču konkrēti lēmumi vēl nav pieņemti. Visticamāk, nākamgad nekustamā īpašuma nodoklis pieaugs īpašumos, kas uzbūvēti pēc 2000. gada. Pašlaik tiek uzskatīts, ka šiem īpašumiem ir neprecīza kadastrālā vērtība, tie pašlaik novērtēti tikai aptuveni 36 procentu apmērā no tirgus vērtības.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Avots: lsm.lv
Ar esoso NĪN ir pazaudēta nodokļa pamatbūtība, jēga – t.i. apkalpot esoso kopienu, nodrosināt tās funkcionēsanu, iedzīvotāju labklājību. Ja nodoklis pazemina dzīves līmeni vai ir par iemeslu īpasuma zaudēsanai – tad nodoklis ir absurds. NĪN ir kļuvis par instrumentu, lai atbrīvotos no esosā elektorāta un varētu piesaistīt jaunus (labākus) iedzīvotājus. Tā nav pasvaldības funkcija, ir zudusi realitātes izjūta.
NĪN ir kārtējais pierādījums tam, ka politiķi un FM netiek galā ar saviem pienākumiem un nav spējīgi sakārtot nodokļu politikas jautājumus.
Racionālākais veids, kā izdzīvot, ir pārdot māju. Kaut vai ar zaudējumiem, jo nav jau īsti kam. Tad, vai nu sapakot čemodānus, vai īrēt aizbraukušo īpašumus. No pārdošanas iegūto naudiņu investēt, visticamāk ārpus LV. Galīgi garām, būvēt ko jaunu. Baidos, ka pie šāda secinājuma nonāk lielākā daļa, kam uz savas ādas nākas pārbaudīt, ko nozīmē neprognozējamie, lielākie nodokļi Baltijā. Rezultātā no būvniecības aizplūst nauda, seko tās pagrimums, darba vietu samazināšanās un kārtīgs zāģis ekonomikai. Tie, kas paliks, lielā skaitā pārcelsies atpakaļ uz mikrodzīvoklīšiem. Pamestās mājas pamazām pārvērtīsies graustos. Pateicoties nodokļiem, tās izdevīgāk būs nojaukt un, nolādot šo valsti ar tās nodokļiem,… lasīt vēl »
Stulbums