PĒTERIS APINIS, ārsts
Donalda Trampa un viņa administrācijas revolucionārie pārkārtojumi saistās ne tikai ar nodokļiem importa precēm, palīdzības atņemšanu Ukrainai, nesaprotamiem diplomātijas kūleņiem, bet arī centieniem mainīt valsts veselības politiku. 2025. gada 13. februārī Baltais nams paziņoja par komisijas “Padarīsim Ameriku atkal veselīgu” (Make America Healthy Again) izveidi.
Šīs komisijas uzdevumi bija ne tikai pierādīt Ķīnas laboratorijas vainu Covid–19 izraisīšanā, mainīt Amerikas vakcinācijas stratēģiju, bet arī mainīt ASV nacionālos uzstādījumus citās medicīnas jomās, piemēram, psihiatrijā. Mērķis, šķiet, labs. Komisija “Padarīsim Ameriku atkal veselīgu” varētu rosināt noderīgu sarunu par psihiatrijas reformu. Taču viens no komisijas uzdevumiem ir: “izvērtēt selektīvu serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru, antipsihotisko līdzekļu, garastāvokļa stabilizatoru, stimulatoru un svara samazināšanas līdzekļu izrakstīšanas izplatību un draudus, ko tie rada, jo īpaši bērniem”. Lasot šo uzstādījumu var redzēt nopietnus izaicinājumus, piemēram, bažas, ka komisija sāks darbu ar pieņēmumu, ka psihotropās zāles kaitē veselībai.
Dažāda līmeņa piesardzība un uzmanība psihotropo medikamentu izrakstīšanā valdījusi arī līdz šim, tiesa, Eiropā vairāk nekā Amerikā. Koncentrējoties uz diezgan nozīmīgām psihiskās veselības problēmām 21. gadsimtā, nākas secināt, ka sociālie tīkli, ietekmīgi žurnālisti un politiķi mēdz izteikties, ka psihiatriskā ārstēšana ir sabiedrības garīgās veselības pasliktināšanās iemesls. Šādi apgalvojumi stigmatizē psihiatriju, palielina neuzticību profesionālai, uz pierādījumiem balstītai psihiatrijai, uzveļ tai vainu par Covid–19 sekām un karu Ukrainā, kļūdaini pret psihiatriju pavērš sarežģīto situāciju, kas saistīta ar garīgās veselības pasliktināšanos, nihilismu un izmisumu mūsdienu sabiedrībā. Te jāpiebilst, ka nekur pasaulē (šis teikums ar skatu uz Latviju) nepietiek psihiatru, psihiatrijas māsu un psihoterapietu, lai visiem pacientiem savlaicīgi un pienācīgā apjomā sniegtu palīdzību. Nepietiek arī finanšu resursu medikamentiem.
Neesmu psihiatrs, neesmu izrakstījis (un pats lietojis) nevienu antidepresantu un antipsihotisku līdzekli, kaut ar interesi esmu klausījies ne tikai profesora Elmāra Rancāna, profesora Māra Taubes, ārsta Elmāra Tērauda lekcijas un lasījis viņu publikācijas, bet lasījis arī starptautiskus pētījumus. Daudzus savus pacientus ar somātiskām vai – it kā somātiskām problēmām esmu sūtījis pie kāda laba psihiatra. Patiesībā šī raksta mērķis ir aizstāvēt profesionālu, modernu psihiatriju, darot to no malas. Nebūtu jau prāta darbs likt psihiatriem pašiem aizstāvēties pret nepamatotiem uzbrukumiem.
Mūsdienu psihiatriju raksturo efektīvu medikamentu pieejamība, taču to raksturo arī neapmierinātas vajadzības, jo īpaši jauniešu vidū. Aizvedot bērnus un jauniešus uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, bērnu psihiatrijas nodaļu, vecāki cer, ka bērniem uzliks sistēmu, iedos dažas tabletes un smaidīgus sūtīs atpakaļ uz skolu, atgūt iekavētās zinības. Psihiatrijā zāles lieto ilgtermiņā, un ilgtermiņā nomaina, tādēļ vecākiem nereti šķiet, ka slimnīcā nekas netiek darīts, ja nu vienīgi tiek iedota kāda tablete.
Pēdējās desmitgadēs, neraugoties uz to, ka ārstēšana ir kļuvusi pieejamāka, ir pasliktinājusies dzīves ilguma un ilgtermiņa funkcionēšanas rādītāji cilvēkiem ar smagām psihiskām slimībām, tostarp šizofrēniju, smagiem garastāvokļa traucējumiem un obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Lielākoties tas tāpēc, ka tagad tiek ārstēti (statistikā iekļauti) arī tādi pacienti, kas agrāk vienkārši tika “norakstīti”. Tiesa, pēdējās desmitgadēs ir kļuvuši pieejami tikai daži jauni ārstēšanas veidi ar patiesi jauniem iedarbības mehānismiem, bet tas drīzāk liecina par attīstības krīzi. Iespējams, ka globāli psihisko traucējumu definīciju robežu paplašināšana ir novedusi pie pārmērīgas diagnostikas un pārmērīgas ārstēšanas dažām psihiskām slimībām. Iespējams, ka farmācijas uzņēmumu komerciālās intereses mēdz kropļot pētniecības darba kārtību un klīnisko praksi, taču daudz bīstamāka tendence ir zāļu tirdzniecība internetā sabiedrībai bez pietiekamas izvērtēšanas un novērtēšanas. Psihiatrijas pacienti nereti pārlieku uzticas mistiskiem informācijas avotiem sociālajos tīklos un medikametiem līdzīgiem izstrādājumiem, ko interneta resursos it kā iesaka prominenti ārsti.
Psihiskie traucējumi ir multifaktoriāli un heterogēni traucējumi, kas, neraugoties uz plašiem pētījumiem, joprojām ir relatīvi slikti izprasti. Sociālie un vides faktori lielā mērā ietekmē garīgo traucējumu rašanos un pārdzīvojumus, taču no tā neizriet, ka, mainot vienu vai otru faktoru, garīgi slimie cilvēki izveseļosies. Patiesībā jau Covid–19 un Ukrainas kara ietekme psihisku slimību izraisīšanā tiek pārspīlēta. Tomēr ASV valdības izpildrīkojumā, šķiet, tiek pieņemts, ka neapmierinātās vajadzības psihiatrijā (tāpat kā pārējā medicīnā) rodas neveselīgas sabiedrības dēļ – burtiski un tēlaini toksīni piesārņo prātus, īpaši bērnu un pusaudžu prātus, tādēļ būtu jālikvidē šos toksīnus, un zāles nevajadzēs. Vismaz jautājumā par dažādu medikamentu un narkotiku lietošanu bērnu un pusaudžu vecumā, tā varētu būt racionāla ideja, bet – ne jau visa psihiatrija ir narkoloģija, un – ne jau visa narkoloģija ir psihiatrija.
Baltā nama naritīvs – pārskatīsim zāļu lietošanu, ir visai tāls no medicīnas zinātnes un prakses. Psihotropo medikamentu efektivitāte un iedarbīgums ir salīdzināms ar daudzu citu parasti izrakstīto medikamentu grupu iedarbīgumu un efektivitāti, nu piemēram – antihipertensīvo līdzekļu un perorālo hipoglikemizējošo līdzekļu lietderību un efektivitāti. Piemēram, metaanalīzes liecina un profesors Elmārs Rancāns mums māca, ka pirmās izvēles antidepresanti kontrolētos klīniskos pētījumos pacientiem ar smagiem depresīviem traucējumiem var sniegt aptuveni 40–50% remisiju. Tas ir gauži līdzīgi tiem 30–60% kontroles rādītājiem, ko parasti novēro, lietojot antihipertensīvos līdzekļus un glikēmijas kontroles rādītājiem 2. tipa diabēta gadījumā. Tiesa, psihotropie medikamenti ir saistīti arī ar būtiskām blakusparādībām, kuru dēļ līdz pat 30–40% pacientu mēdz pārtraukt vai mainīt medikamentu lietošanu pirmo 3 mēnešu laikā, šis rādītājs nedaudz pārsniedz antihipertenzīvo, antidiabētisko un kardioprotektīvo medikamentu rādītājus.
Diemžēl maz tiek runāts par līdzestību ārstniecībai, kur atsevišķu psihisko slimību pacientu vidū tā ir zema – pacienti izrakstītās zāles nelieto paredzētajās devās un laikā.
Psihiatriem ir pietiekami daudz zināšanu par psihisko slimību būtību, lai zinātu, ka neviens risinājums nedarbojas visiem cilvēkiem ar konkrētiem traucējumiem. Politikas veidotājiem ir nepieciešamas zināšanas vai pat zināma pazemība attiecībā uz saviem pieņēmumiem par psihiskiem traucējumiem un empātija pret tiem, kas cīnās ar šīm problēmām. Es domāju, ka šī pazemība un cieņa politikas veidotājiem būtu nepieciešama arī tādēļ, ka psihiatri tiešām strādā ar lielu cieņu un cilvēcību.
Amerikas mediķi necieš no izteiksmes pieticības. Arī attieksmē pret jauno komisijas “Padarīsim Ameriku atkal veselīgu ” uzstādījumu pārskatīt selektīvu serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru, antipsihotisko līdzekļu, garastāvokļa stabilizatoru, stimulatoru un svara samazināšanas līdzekļu lietošanu, daudzi ASV psihiatri ir pamanījušies publicēt savus uzskatus, un šie uzskati ir korekti, racionāli, bet dažkārt Baltajam namam neglaimojoši.
Kādu tad ASV psihiatri redz labāko ceļu psihiatrijas reformēšanai? Uzreiz norādīšu, ka nekas no tālāk rakstītā nav manis izdomāts, bet savākts no amerikāņu autoru publikācijām. Nebūtu pamata domāt, ka Latvijai nav problēmu psihisko pacientu ārstēšanai, tādēļ ieklausīties amerikāņu viedokļos nav slikti.
Uzreiz jāteic – viena risinājuma nav. Labāka klīniskā aprūpe, pētniecība un sociālā ietekme būtu atslēgas vārdi pieeju daudzveidībā. Ir labi zināms, ka ASV ir nopietnas problēmas ar garīgās veselības aprūpes sniegšanu. Hroniski nepietiekami resursi noved pie nekvalitatīvas aprūpes, nepietiekamas pieejamības un ilga gaidīšanas laika uz neatliekamo vai ambulatoro aprūpi, darbaspēka izdegšanas un mainības, galu galā – sliktu iznākumu tiem, kurus skārušas smagas garīgās slimības. Uz komandu balstīta aprūpe, kas tiek sniegta ambulatori, ir labāka par parasto aprūpi stacionārā. Nepietiekamas iespējas sniegt šādu ambulatoru aprūpi visiem, kam tā nepieciešama, ASV ir novedusi pie masveida narkotisku vielu lietošanas, ieslodzījuma un bezpajumtniecības starp cilvēkiem ar smagām garīgām slimībām, kas vēl vairāk saasina sociālās problēmas lielpilsētās. Turklāt pieaugošā veselības aprūpes korporatizācija papildina veselības aprūpes darbinieku problēmu sarakstu ar morālo kaitējumu, jo ASV ārstiem arvien biežāk tiek prasīts sniegt aprūpi, kas vērsta uz maksimālu peļņas gūšanu, zinot, ka ir iespējams izmantot lētāku ārstēšanu.
Lai uzlabotu bērnu un pusaudžu garīgo veselību, ASV meklē iespējas radīt programmas, kas mazinātu bērnu nabadzību, nolaidību un vardarbību, kā arī uzlabotu sociālo, izglītības atbalstu, kā arī sabiedrībā balstītu aprūpi. Nepieciešama arī uz pierādījumiem balstītas medicīniskās aprūpes pieejamība bērniem un pusaudžiem, kuriem ir smagi psihiski traucējumi un kuriem ir nepieciešams lietot medikamentus, lai dzīvotu labāku dzīvi. Visi šie pasākumi ir nepieciešami. Koncentrējoties tikai uz vienu risinājumu un liekot šķēršļus citiem, pastāv ļoti reāls risks, ka tiks izrakstīta nepareiza recepte esošajām problēmām un ievērojami pasliktināsies bērna un pusaudža veselība.
Psihoterapija ir eklektiskāka nekā jebkad agrāk, bioloģiskie pētījumi ir multimodāli, diagnostikas sistēmas tiek intensīvi pārbaudītas, bet vispārpieņemtā psihiatrija ir atvērtāka attiecībā uz to cilvēku ieguldījumu, kuriem ir dzīves pieredze. Cenšoties īstenot reformas, par vadmotīvu būtu jākļūst rūpīgiem pētījumiem, kas vērsti uz sabiedrības veselības uzlabošanu. Vispārējās psihiatrijas kritiķi mēdz norādīt uz šīs jomas pētījumu metodoloģiskajiem trūkumiem, un tā ir taisnība, jo pētniecība psihiatrijā ir zināmā mērā vēl joprojām nepilnīgs process. Taču alternatīva paļauties uz individuālu intuīciju un spriedumiem ir sliktāka, un tieši tādēļ arī ir izstrādātas uz pierādījumiem balstītas pieejas. Pētniecības labākā prakse, piemēram, hipotēžu un metožu iepriekšēja reģistrēšana, dzīvās pieredzes viedokļu iekļaušana pētījumu plānošanā un izpildē, kā arī plānoto pētījumu un turpmāko analīžu neatkarīga ārēja pārskatīšana var palīdzēt psihiatrijas nozarei nodrošināt tādu pētniecības progresu, kam sabiedrība uzticēsies.
Būtiski ir novērst stigmatizāciju pret personām ar smagām psihiskām slimībām un uzlabot sabiedrības izpratni par problēmām, ar kurām saskaras psihiski slimi pacienti. Stigma ir vēsturiski izveidojusies problēma, kas atšķir psihiatriskos traucējumus no citām medicīniskām slimībām, piemēram, vēža, amiotrofiskās laterālās sklerozes vai Alcheimera slimības; pirmās izraisa bailes un noslēgtību, bet otrās izraisa līdzjūtību un bažas. Cīņā pret stigmatizāciju būtu jāiekļauj iespēja cilvēkiem ar garīgo slimību dzīves pieredzi sniegt lielāku iespēju paust savu viedokli viņu pārstāvības un aizstāvības jautājumos. Ja sabiedrība atzīs, ka garīgo slimību pārdzīvojums ir neatliekama problēma, tas var veicināt citus materiālus uzlabojumus, piemēram, līdzvērtīgu finansiālu atbalstu (Latvijas gadījumā no NVD) starp atlīdzību par psihisko veselības aprūpi un somatisko slimību medicīnisko aprūpi.
Psihiatrijai vajadzētu būt vairāk orientētai uz sabiedrības veselību, un tā var gūt labumu no aprūpes pieejamības uzlabošanas, stigmatizācijas mazināšanas un pētījumu veikšanas par jautājumiem, kas rūp pacientiem, ģimenēm un sabiedrībai. Šim darbam jānotiek ar minimālu intelektuālu aizspriedumu un maksimālu pārredzamību, un tam jānotiek vairākās dimensijās, lai uzlabotu psihiski slimo cilvēku un viņu ģimeņu likteni.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!