Ko māca Mākslas akadēmijā?

(Šī eseja ir rakstīta pirms pāris gadiem. Tomēr pēdējo dienu notikumu kontekstā – īpaši pēc Mākslas akadēmijas studentu protesta – šķiet, šodien iederas vēl jo vairāk.)

Mmmm, pavasaris… Laiks, kad vidusskolas beidzēju acis mirdz un ķermeņi tvīkst, kad pienāk tā vienīgā reize mūžā, kurā šķiet – tagad sākas dzīve un tajā viss būs kārtībā, un pasaule izskatās nevis pēc bibliskās bēdu ielejas, bet drīzāk atgādina amerikāņu romantisko komēdiju, kur ballītēm nekad neseko paģiras un romantiskie sakari nekad nebeidzas Briāna ielas urologa kabinetā.

Hermanis Hese kaut kad rakstīja: ja cilvēks ir sasniedzis 17 gadu vecumu un nav cietis no kādām briesmīgām slimībām vai sociālām likstām, tad viņš var droši teikt – labākie gadi ir aiz muguras. Viegli runāt kaut kādam Hesem, kurš vairs nav pat dzīvs, jo tā galīgi neizskatās, kad tie 17 gadi ir tavējie, skan skolas pēdējie zvani, rokās diploms un ziedi, bet priekšā – simtiem miljoniem iespēju, par ko šajā dzīvē kļūt un tieši kādā veidā palikt cienītam, bagātam un piepildītam. Tomēr, par spīti miljoniem iespēju, nākotnes lomu sadalījums ir visai paredzams: lielākā daļa klases meiteņu sastāsies uz sabiedriskajām attiecībām, bet džeki sniegs dokumentus turpat, kur pārējie. Daži uzņēmīgākie aizšaus pašancēt kaut kur Kiprā. Tad vēl viens vai divi, kuriem mamma liek stāties mediķos. Klases resnītis, kas stāsies vēsturniekos, lai beidzot par visām reizēm pierādītu okupācijas faktu. Jā, un tad vēl tā meitene violetajā džemperī, kas starpbrīžos vienmēr tupēja koridorā un kaut ko zīmēja savā nodabā, un kuras uzvārdu neviens nezina un īsti nav pārliecināts arī par vārdu. Viņa mēģinās tikt Mākslas akadēmijā.

Tieši par viņu arī ir stāsts. Jo Mākslas akadēmijā šobrīd notiek atvērto durvju nedēļa, kur iesākumā nejaušības pēc, bet vēlāk – tīri aiz neko darīt, esmu aktīvi piedalījies. Skatījies studentu darbus. Izvērtējis, kurā fakultātē mēģinātu iestāties, ja man būtu 17 gadu un vēl mazākas izredzes kādreiz dzīvē atrast nopietnu, respektablu nodarbošanos, nekā tās ir tagad.

Spriežot pēc apmeklētāju skaita, uzreiz redzams – Mākslas akadēmija kļuvusi krietni vien mazāk iekārojams galamērķis. Populārā kultūra ir transformējusi “mākslas studenta” tēlu un jaunais vienkārši nešķiet neko romantisks. No popkultūras skatuves ir pazudis kalsnais, bālais jauneklis eļļas krāsām aptraipītu žaketi, vēsu istabiņu bēniņos un karsējošu diloni krūtīs. Veselīgā dzīvesveida mēris ir pastrādājis ar bohēmas holokaustu: dzeršana no kičīgas protesta formas kļuvusi par slimību, bet cigarete – no popkultūrā neatņemama mākslinieka aksesuāra par nīdējamu pagātnes palieku. Mākslas studentiem ir atņemta arī “patiesības meklētāju” birka – ar to šobrīd vairāk apkarina visādus sociālo tīklu aktīvistus. Tikmēr radošajās sfērās izsišanās notiek caur jūtjūbi, un kā rāda Džastina Bībera vai Rebekas Blekas panākumi, tur galīgi nav jāgaida līdz vidusskolas beigšanai. Jaunie popkultūras likumi pārfrāzējuši to pašu veco Hesi: ja tev ir pāri 17 un tu vēl neesi slavens, tad tavi lielo iespēju gadi jau sen aiz muguras.

Jāsaka, kā ir – ja mākslinieks vairs nevar dzert, pīpēt un neko nedarīt, saglabājot romantisma oreolu, bet tā vietā jābūt skaidrā un jāsēž pie datora kā visiem citiem, tad kāda jēga vispār kļūt par mākslinieku? Tam klāt aspekts, par kuru Teātra Vēstnesī rakstījusi Līvija Dūmiņa, un kuru var attiecināt arī uz mākslas studentiem: “Īsti vīrieši nevelk kleitas un zeķbikses, bet meklē labi atalgotu darbu, lai nodrošinātu ģimeni.” Tādēļ saprotami, ka Mākslas akadēmija un tās studenti šobrīd meklē atbildi uz vienu jautājumu – kā nodoties kārei pēc “zeķbikšu valkāšanas”, vienlaikus nezaudējot jebkādu cerību nākotnē “nodrošināt ģimeni”.

Tas redzams faktā, ka visplašāk pārstāvēta un dažādi atbalstīta ir Dizaina fakultāte. Tur top inovācijas, moderni risinājumi un visas tās padarīšanas, kuras latviešu valodā apzīmē ar jēdzienu “Latvijas Nokija”. Tā, piem., Jeļena Jefimova ir izgudrojusi zaļu alumīnija bļodu, uz kuras var uzkāpt bērns un “kustēties uz visām pusēm, tādejādi attīstot savu koordināciju”. Cits šīs nodaļas bakalaurs – Reinis Helmanis, gājis soli tālāk un “darba izveidē iesaistījis 60 bērnus”. Rezultātā tapis Supervaronis Līpvīrs – finiera gabals, kuram var uzlīmēt acis un muti, un kas “tiks piedāvāts ASV un Ķīnas tirgos”. Bet progresīvākie, protams, ir tie darbi, kas piedāvā risinājumu reālām problēmām. Katrs vīrietis zinās teikt, cik grūti ir pačurāt pisuārā un pēc tam noiet tos dažus soļus līdz izlietnei, lai noskalotu rokas. Tagad tā vairs nav problēma! Dizaina nodaļā radītais pisuārs-izlietne All in One ļaus jums gan čurāt, gan vienlaikus apmazgāties vai, piemēram, noskalot netīros traukus.

Jāsaka gan godīgi – dažas nodaļas tomēr sagādāja vilšanos. Ejot uz Modes fakultātes atvērto durvju dienu, cerēju redzēt modes biznesa fundamentu – tvirtas modeles zēnīgiem augumiem, kuras šņauks kokaīnu caur simtdolāru banknotēm un plikas vāļāsies džakuzī baseinos. Neļaujieties pievilties! Patiesībā tas vairāk atgādina šūšanas pulciņu, kur jāstiķē kopā garlaicīgas kleitas. Arī Stikla dizaina fakultātei nedaudz pietrūkst glamūra – meitenes gan bija ļoti jaukas, ļaujot man pašam izmēģināt stikla griešanu kubiciņos, bet tas bija interesanti pirmās divarpus minūtes. Vai to var izturēt četrus gadus? Nezinu. No otras puses, ir taču cilvēki, kas izturējuši, studējot žurnālistiku pie Kārļa Streipa – un neko, arī strādā Anglijā kā visi pārējie.

Vienkārši, ja neskaita jaunās tēlnieces Lienes Mackus absolūti elegantos plastilīna urļakus, tad Mākslas akadēmijas atvērtajās durvīs šogad ir… drusku par maz mākslas. Šķiet, Mākslas akadēmija tikai iegūtu, ja beigtu izlikties, mēģinot pierādīt, ka tur gatavo “ekonomikai derīgus speciālistus”. Un mēs visi iegūtu, ja izbeigtu no viņiem kaut ko tādu prasīt. Galu galā, šai valstij ir dzīvībai svarīgi ieguldīt naudu mākslā un kultūrā. Visādās bļodās un pisuāros – ne tik ļoti. Ja tie būs kādam vajadzīgi “ASV un Ķīnas tirgos”, gan kaut ko saštukos. Māksla un kultūra, no otras puses, totāli vajadzīga ir tikai mums pašiem.

Turklāt, ja nebūs kārtīgas kultūras, no kurienes radīsies konkurētspējīga popkultūra? Un tas jau ir nopietns jautājums.

Autors: Nils Sakss