Gudriem cilvēkiem sabiedrība nav vajadzīga

Ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēks viscaur ir sociāla būtne, un, ja kādam sabiedrība nav nepieciešama, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā. Vai tiešām?

Vairāki pētījumi, cilvēka attīstības vēsture un mūsdienu psiholoģija vedina to pārdomāt. Varbūt mūsdienu cilvēkam, it īpaši intelektuāli attīstītam indivīdam, nemaz tik ļoti nav vajadzīga kompānija?

Izsakot spriedumus par sabiedrību, ir vērts ielūkoties pagātnē (ciktāl vien to ļauj mūsdienu paleontoloģija un paleontologu atziņas). Intervija ar paleoneirologu, zinātņu doktoru un Krievijas Medicīnas Zinātņu akadēmijas Cilvēka morfoloģijas institūta profesoru S. Saveļjevu atklāj interesantus vērojumus un atziņas.

Socializācijas saknes

Profesors apgalvo, ka cilvēkveidīgie pērtiķi sāka pulcēties baros aptuveni pirms 10 miljoniem gadu. Lai veiksmīgi risinātu savas problēmas un izdzīvotu, viņu vidē bija jāvalda saticībai un mieram, tāpēc visi nesaskaņu cēlēji tika banāli padzīti.

Izraidītie bija agresīvākie un gudrākie īpatņi.

Interesanti ir tas, ka daži sabiedrības slāņi līdz pat mūsdienām uzskata, ka apzīmējums „visgudrākais” ir aizvainojošs. Varbūt viņos runā senču atmiņa.

Gudrākie devās uz citām vietām, izdzīvoja un pielāgojās jauniem apstākļiem, bet viņu smadzenes auga. Tās turpināja augt tieši tik ilgi, kamēr cilvēki migrēja, pielāgojās un risināja tikai bioloģiskus, tas ir, izdzīvošanas uzdevumus. Kad tie apmetās uz pastāvīgu dzīvi vietā, kur bija pietiekami daudz pārtikas, un bada bālā ēna atkāpās, visā krāšņumā sāka izpausties sociālās problēmas.

Viss ievirzījās nepareizi…

Aptuveni pirms 100 000 gadu, kad kļuva skaidrs, ka nozīme ir tikai sociālajām problēmām, smadzenes pārstāja augt. Vēsture liecina, ka socializācijai nav nepieciešamas lielas smadzenes. Labi organizēts un pilnīgi socializēts kromanjoniešu pūlis iznīcina intelektuāli radošos neandertāliešus un apmetas uz dzīvi itin visur. Šajā faktā izpaužas vienkārša patiesība, kas lieliski darbojas līdz pat šim laikam: viduvējību pūli nespēj uzvarēt pat dižākie ģēniji.

Evolūcijas procesā talanti tika ziedoti bioloģisku priekšrocību, t. i., ēdiena, vairošanās un dominēšanas vārdā. Rezultātā atklājās bēdīga aina:

Truls, lieliski socializēts indivīds jebkurā sabiedrībā integrējas daudz labāk nekā individuālists.

To pierāda ne vien paleoneiroloģija, bet arī nesen veiktie cilvēka smadzeņu neironu tīklu pētījumi.

Loģika vai līdzjūtība?

Keisa Vesternrezervas universitātes (Ohaio, ASV) Kognitīvo zinātņu katedras docenta Entonija Džeka pētījumi ir pierādījuši, ka cilvēki dažādiem darbības veidiem izmanto dažādus neironu tīklus, kuri šajā procesā apspiež cits citu.

2006. gadā veiktajā eksperimentā smadzeņu darbība tika izsekota ar MRT. Pētījuma rezultāti uzrādīja: kad cilvēks risina sociālas problēmas, izslēdzas tās viņa smadzeņu daļas, kuras atbild par analīzi un ieslēdzas tās, kas atbild par socializāciju.

Cilvēkiem emocionāli mijiedarbojoties, smadzeņu neironu tīklā, kas tiek izmantots zinātniskiem, loģiskiem un matemātiskiem prātojumiem, neironi tiek bremzēti. Tātad, jo vairāk cilvēks pielieto loģiku, jo mazāk viņam ir komunikācijā tik nepieciešamo jūtu un emociju.

Jo lielākas ir cilvēka spējas pielāgoties sabiedrībai, jo mazāk attīstīta ir viņa analītiskā domāšana. Tas atgādina jau teikto par socializētiem, bet truliem īpatņiem.

Viņi galvenokārt ēd, dzer, vairojas un dominē, tātad dara to pašu, ko darījuši pirms 20 miljoniem gadu, ja nu vienīgi atšķirībā no tiem laikiem vairs nedzen prom gudros, tikai slikti saprot tos. Šo faktu apliecina lielais skaits savā laikā neatzītu zinātnieku, ģeniālu savādnieku un citu dīvaiņu.

Jo biežāk cilvēks pielieto analītisko domāšanu, jo vairāk cieš viņa spēja just līdzi citiem un prasme risināt sociālas problēmas. Un tā nebūt nav visu sabiedrisko cilvēku dēvēšana par truliem – tas i ne tuvu nav tā.

Tad kāpēc intelektuāli attīstīti cilvēki joprojām ir atkarīgi no komunikācijas? Kāpēc neraugoties uz to, ka bioloģiskās izdzīvošanas problēmas ir atrisinātas, visi tā tiecas socializēties? Atbilde uz šo jautājumu jāmeklē psiholoģijā.

Kompleksu svētki

Vecāki ir pirmie cilvēki, kas sagaida bērnu šajā pasaulē, un tieši viņi ir visvairāk atbildīgi par viņa turpmākajām ievirzēm, vēlmēm un iekšējām problēmām. Ir teorija, ka tieši vecāku dēļ, pareizāk sakot, viņu audzināšanas un sava bērna uztveres kļūdu dēļ cilvēks kļūst par sociāli atkarīgu būtni un tāpēc cieš.

Māte sniedz bērnam mīlestību, kas nodrošina viņam nepieciešamo psiholoģisko atbalstu. Bet nekas nerodas no nekā, un, ja māte pati savā laikā nav saņēmusi šādu mīlestību un atbalstu, iespējams, ka viņa nespēs sniegt to saviem bērniem. Mīlestību aizvieto rūpes par pēcnācējiem, bet psiholoģiskajā plānā tas ir vienkārši žēlums. Tā rodas modelis ”Ja būsi labs, mīlēšu, ja ne — nemīlēšu”.

Bērni, kas nesaņem mīlestību, gūst psiholoģisku traumu, un viņu zemapziņa pieprasa, lai visi viņus žēlotu, viņi burtiski pārtiek no žēluma. Tā rodas dažādi “čīkstētāju” tipi, kas pastāvīgi gaužas, stāsta visiem par savām problēmām, meklējot apkārtējos cilvēkos to, ko uzskata par mīlestību. Viņiem piemīt nepilnvērtības sajūta un tieksme pastāvīgi meklēt atzinību un mīlestību, kuras tiem ir pietrūcis.

Otrs, ne mazāk slimīgs tips ir mūžīgie uzvarētāji, kas dzīvo, dzenoties pēc jauniem sasniegumiem. Te vaina meklējama tēvā. Tēvam jāsniedz bērnam zināšanas par pasauli, bet viņš bieži vien līdz ar tām nodod pēctecim savus banālos priekšstatus par labestību un ļaunumu, par labo un slikto, kā arī pastāvīgi nosoda bērnu, vainojot viņu par dažādiem misēkļiem. Rezultātā bērns tiecas izrauties no šī jūga, uzvarēt šo varu, un turpina to darīt visu mūžu, pat tad, kad par tēvu kā tiesnesi jau sen būtu laiks aizmirst.

Viņš turpina tiekties pēc varas, pēc jaunām uzvarām un sasniegumiem, izbauda īsu eiforijas brīdi un atkal izjūt psiholoģisku nepieciešamību uzvarēt.

Godkārības un niecīguma tirgus

Cilvēks, kas mokās ar nepilnvērtības sajūtu, pastāvīgi meklē sabiedrību, lai tā no vienas puses pažēlotu viņu (lasi — iemīlētu un atzītu, ka viņš nebūt nav tāds mēsls, par kādu pats sevi uzskata), bet no otras — saskatītu un novērtētu viņa uzvaras.

Varu ir iespējams izbaudīt jebkur: radošā darbā, biznesā un pat ģimenē. Visur, kur cilvēks salīdzina sevi ar kādu citu un jūt, ka viņš ir pārāks.

Iznāk, ka sabiedrība cilvēkiem ir nepieciešama, lai pašapliecinātos, vismaz uz kādu laiku gūtu iekšējo komfortu: „Izrādās, es esmu ko vērts! Visi tā uzskata!”

Ja jūs patiešām mīlat sevi, tad droši vien nekad neesat greizsirdīgs un nepūlaties nevienu sev piesaistīt, nedusmojaties, ja zaudējat, un nekad nesūdzaties, nemeklējat neviena cilvēka atzinību un vienmēr darāt tikai to, ko vēlaties.

Ja jūs esat tieši tāds cilvēks (tikai godīgi!), tad kāda ir jūsu attieksme pret sabiedrību? Vai esat atkarīgs no tās?

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!