Aptaukošanās ir slimība, kas jāārstē

PĒTERIS APINIS, ārsts

Aptaukošanās mūsdienās vairs netiek uzskatīta par kosmētisku problēmu, ko izraisa pārēšanās un paškontroles trūkums. Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Ārstu savienība kopā ar nacionālajām un starptautiskajām medicīnas un zinātnes biedrībām tagad atzīst aptaukošanos par hronisku progresējošu un recidivējošu slimību, ko izraisa vairāki vides un ģenētiskie faktori.

Aptaukošanās slimība ir ārkārtīgi dārga ne tikai valstij un pašam pacientam ekonomiskā ziņā, bet arī indivīda un sabiedrības veselības, ilgmūžības un psiholoģiskās labklājības ziņā. Tā kā aptaukošanās ir progresējoša slimība, tā prasa mūža garu ārstēšanu un kontroli.

Aptaukošanās slimība raksturojas ar pārmērīgu ķermeņa tauku uzkrāšanos. Ir pieejami dažādi instrumenti, lai novērtētu tauku un muskuļu audu daudzumu organismā. Vairumā gadījumu aptaukošanās klīniski tiek definēta, izmantojot mērījumus, kas novērtē aptaukošanos pēc ķermeņa svara, ķermeņa uzbūves un auguma. Visi citi mērījumi un aprēķini ir dārgi un laikietilpīgi. 

Par pamatu principam – pārāk liels svars vai pārāk mazs svars, kalpo jēdziens “ideālais ķermeņa svars”, tas ir skaitlis, kas iegūts no tabulas (nezinu kāpēc, bet man uz galda zem stikla ir Metropolitan Life Insurance Company tabula ar norādi, ka tā ir pamatu pamats). Šī tabula balstās uz veselības un mirstības datiem, tās lietošana prasa zināšanas par ķermeņa svaru, kā arī ķermeņa uzbūvi, kas gan ir vairāk vai pazāk patvaļīgs rādītājs. Izmantojot šo tabulu, lieko svaru un aptaukošanos definē kā procentuālo pārsniegumu virs ideālā ķermeņa svara.

Ķermeņa masas indekss ir būtiskais rādītājs, ko izmanto, lai definētu lieko svaru un aptaukošanos, un to uzskata par precīzāko viegli pieejamo ķermeņa tauku daudzuma novērtējumu. Liela mēroga pētījumos ir konstatēts, ka ķermeņa masas indekss parasti atspoguļo pieaugušā cilvēka lieko ķermeņa tauku daudzumu, lai gan ir arī atsevišķi izņēmumi, piemēram, grūtnieces, sportisti, kultūristi vai vecāka gadagājuma cilvēki. Ķermeņa masas indekss gan neņem vērā cilvēka tauku sadalījumu (vēdera un perifēro), un tas nav labs cilvēka tauku audu metabolisma aktivitātes rādītājs.

Ķermeņa masas indekss ņem vērā indivīda augumu un svaru, ko var noteikt, izmantojot tabulu, vai aprēķināt pēc formulas:

Svars kilogramos, dalīts ar augumu metros kvadrātā (BMI = kg/m2). 

Apvienotajā karalistē un Britu sadraudzības zemēs lieto citu formulu: 

Svars mārciņās dalīts ar augumu collās kvadrātā un šo vērtību reizināts ar 705 (BMI= [(lbs/in2) x 705])

Ķermeņa izmēra kategorijas, izmantojot ķermeņa masas indeksu, ir balstītas uz diapazoniem, kas saistīti ar noteiktu mirstības risku. Attiecīgās ķermeņa masas kategorijas ir šādas:

Normāls izmērs – 18,9 līdz 24,9

Pārmērīgs svars – 25 līdz 29,9

I pakāpes aptaukošanās – 30 līdz 34,9

II pakāpes smaga aptaukošanās – 35 līdz 39,9

III pakāpes ļoti smaga aptaukošanās – 40 un vairāk

Saskaņā ar PVO datiem 65 % pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kur liekais svars un aptaukošanās nogalina vairāk cilvēku nekā nepietiekams svars. Aptuveni 500 miljoni pieaugušo pasaulē cieš no aptaukošanās un viens miljards cieš no liekā svara, tajā skaitā – no liekā svara cieš 48 miljoni bērnu.

PVO jau 1997. gadā aptaukošanos pasludināja par “globālu epidēmiju”, norādot, ka “aptaukošanās ir hroniska slimība, kas izplatīta gan attīstītajās, gan attīstības valstīs un skar gan bērnus, gan pieaugušos. Tā ir tik izplatīta, ka aizstāj tradicionālās sabiedrības veselības problēmas, tostarp nepilnvērtīgu uzturu un infekcijas slimības, un kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem veselības problēmu cēloņiem.” Ņemot vērā aptaukošanās rādītāju pieaugumu, epidēmijas ļaunums tikai palielinās. Starp faktoriem, kas veicina aptaukošanos, tiek minēta dzīvošana kopienās (tā sauktajos “pārtikas tuksnešos”), kurās ir daudz ātrās ēdināšanas iestāžu un veikalu, bet ir ierobežota piekļuve veselīgai pārtikai, kas nozīmē, ka daudzas mazāk turīgas ģimenes mazāk turīgās pilsētās un rajonos ir spiestas ēst pārtiku, kas ir lētāka, bet arī kalorijām bagāta un ar zemu uzturvērtību.

Dīvaini, bet globāli visvairāk cilvēku ar aptaukošanās slimību dzīvo Dienvidu salās – Amerikāņu Samoa (75,2 %), Tonga (71,7 %), Nauru (69,9 %), Tuvalu (64,2 %), Samoa (62,4 %), Franču Polinēzija (48,1 %), Bahamu salas (47,3 %), Mikronēzija (47,1 %), Kiribati (46,3 %), Māršala salas (45,9 %) un Sentkitsa un Nevisa (45,6 %). Tie procenti apzīmē pieaugušo un bērnu skaitu ar aptaukošanos no populācijas. No šāda viedokļa Latvija ir tievu cilvēku valsts.  

Aptaukošanās tiek uzskatīta par daudzu faktoru ietekmētu slimību ar spēcīgu ģenētisko komponenti.

Ģenētiskajam fonam pievienojas dažādi hormonāli, metaboliski, psiholoģiski, kultūras un uzvedības faktori, kā arī mikrobioma izmaiņas kuņģa un zarnu traktā, kas veicina tauku uzkrāšanos un svara pieaugumu.

Pozitīva enerģijas bilance izraisa svara pieaugumu un rodas, kad uzņemtā kaloriju daudzums pārsniedz kaloriju daudzumu, ko organisms patērē, veicot pamata bioloģiskās funkcijas, ikdienas aktivitātes un fiziskās aktivitātes. Pozitīvu enerģijas bilanci var izraisīt pārēšanās vai nepietiekama fiziskā aktivitāte.

Tomēr ir arī citi apstākļi, kas ietekmē enerģijas bilanci un tauku uzkrāšanos, kas nav saistīti ar pārmērīgu ēšanu vai mazkustīgu dzīvesveidu.

Tie ir hronisks miega trūkums, tādu pārtikas produktu patēriņš, kas neatkarīgi no kaloriju satura izraisa vielmaiņas izmaiņas, kas var palielināt ķermeņa tauku daudzumu. Es te domāju pārtikas produktus ar augstu cukura saturu, pārstrādātus graudus, taukus un pārstrādātu gaļu. Vienlaikus enerģijas bilanci ietekmē zems tauku apkarojošu pārtikas produktu, piemēram, augļu, dārzeņu, pākšaugu, riekstu, sēklu, kvalitatīvu olbaltumvielu, patēriņš. Bez tam pozitīvu enerģijas bilanci izraisa dažādi medikamenti, uztura bagātinātāji, ķīmiskas vielas (patiesībā – zemeslodes ķīmiskais piesārņojums, piemēram pesticīdi netieši nonākdami kuņģa zarnu traktā darbojas kā antibiotikas – daļu labo mikrobu nobendē, citiem palīdz vairoties, tā pilnībā mainot mikrobiomu. Pesticīdu kaisītāji ir planētas ļaunākie ienaidnieki).

Svara pieaugums ir vēl viens faktors, kas veicina svara pieaugumu, vai, citiem vārdiem sakot, aptaukošanās rada aptaukošanos; tas ir viens no iemesliem, kāpēc šo slimību uzskata par progresējošu un recidivējošu. Svara pieaugums izraisa virkni hormonālu, metabolisku un molekulāru izmaiņu organismā, kas palielina risku vēl lielākai tauku uzkrāšanai. Šādas ar aptaukošanos saistītas bioloģiskas izmaiņas samazina organisma spēju oksidēt taukus enerģijas iegūšanai, palielina glikozes pārvēršanu taukos un palielina organisma spēju uzkrāt taukus tādās tauku uzkrājumu vietās kā vēdera priekšējā siena un iegurnis. Tas nozīmē, ka lielākā daļa patērēto kaloriju tiek uzkrāta kā tauki. Lai padarītu situāciju vēl sliktāku, aptaukošanās ietekmē noteiktus apetītes un izsalkuma regulatorus tādā veidā, kas var izraisīt ēdienreizes apjoma un ēšanas biežuma palielināšanos.

Svara pieaugums izmaina arī mikrobiomu, kas caur zarnu – smadzeņu asi pieprasa organismam vairāk ēst. Tādējādi svara pieaugums maina organisma bioloģiju tādā veidā, kas veicina turpmāku svara pieaugumu un aptaukošanos.

Aptaukošanās samazina mobilitāti un kaloriju daudzumu, kas tiktu sadedzināts, veicot fiziskas aktivitātes. Svara pieaugums var izraisīt arī psiholoģisku vai emocionālu diskomfortu, kas savukārt rada hormonālas izmaiņas, kas var izraisīt turpmāku svara pieaugumu, stimulējot apetīti un palielinot tauku uzsūkšanos tauku uzkrājumu vietās.

Svara pieaugums samazina miega ilgumu, jo tas pasliktina miega kvalitāti, piemēram, rada sāpes, miega apnoju un citas elpošanas problēmas, izsauc biežāku urinēšanu, noteiktu zāļu lietošanu un ķermeņa temperatūras regulācijas izmaiņas. Savukārt saīsināts miega ilgums liek izdalīties hormoniem, kas gan stimulē apetīti, gan palielina tauku uzkrāšanos tauku uzkrājumu vietās.

Svara pieaugums veicina arī citu slimību attīstību, piemēram, hipertensiju, diabētu, sirds slimības, osteoartrītu un depresiju, un šīs slimības bieži ārstē ar zālēm, kas veicina vēl lielāku svara pieaugumu. Visos šajos un citos veidos aptaukošanās rada aptaukošanos, ieslogot indivīdu apburtajā svara pieauguma ciklā.

Zemu kaloriju diēta ir galvenā ārstēšanas metode liekā svara un aptaukošanās gadījumā, taču diēta arī var veicināt aptaukošanās progresēšanu. Diētas izraisīts svara zudums izraisa bioloģiskas reakcijas, kas saglabājas ilgtermiņā un veicina svara atgūšanu. 

Kad cilvēks zaudē svaru, organisms to saprot tā, ka ir iestājies bads, un samazina enerģijas patēriņu, lai taupītu kalorijas. Enerģijas patēriņa samazināšanās, zaudējot svaru ar diētu, prasa: lai saglabātu zaudēto svaru, diētu veicošam pacientam jāuzņem vēl mazāk kaloriju nekā cilvēkam ar tādu pašu ķermeņa izmēru, kurš nelieto diētu. Tomēr diētu ievērot ir grūti, jo notiek ilgtermiņa izmaiņas apetītes regulētājos, kas palielina vēlmi ēst un apēst lielāku pārtikas daudzumu. Šādas diētas izraisītās izmaiņas veicina pozitīvu enerģijas bilanci un svara atgūšanu, un, tā kā apstākļi, kas ir atbildīgi par enerģijas patēriņa samazināšanos un palielinātu vēlmi ēst, saglabājas ilgtermiņā, cilvēks bieži vien ne tikai atgūst visu zaudēto svaru, bet pat uzēd svaru vēl vairāk.

Vēl viena bioloģiska reakcija, kas rodas diētas laikā, ir izmaiņas tauku vielmaiņā, kas samazina organisma spēju sadedzināt taukus un palielina tauku uzkrāšanās spēju tauku depo vietās uz vēdera priekšējās sienas un ap iegurni. Ar diētu panākot svara zudumu, organismā sadedzināto uzturā esošo tauku daudzums samazinās aptuveni par 50 procentiem. Diēta ievērojami vairāk samazina tauku daudzumu, ko organisms sadedzina kā enerģijas avotu, veicot nelielas fiziskas aktivitātes, piemēram, ejot, tīrot māju, gatavojot vakariņas vai rokot dārzu. Tauku daudzuma samazināšanās, kas tiek sadedzināts kā enerģijas avots pēc diētas, palielina tauku daudzumu, kas tiek uzkrāts tauku uzkrājumu depo, un diēta palielina tauku depo spēju uzkrāt vēl vairāk tauku nekā pirms diētas. Kopumā diēta samazina tauku izmantošanu kā enerģijas avotu un palielina neizmantoto tauku uzkrājumu spēju. Šīs izmaiņas izraisa pakāpenisku tauku uzkrājumu palielināšanos, pat ja cilvēks nepārēdas.

Daudzi faktori, kas ietekmē ģenētisko fonu, izraisa svara pieaugumu un aptaukošanos. Ar svara pieaugumu saistītie apstākļi un bioloģiskās izmaiņas organismā, kas rodas svara pieauguma rezultātā, veicina slimības progresēšanu, bieži vien ievelkot indivīdu apburtajā svara pieauguma ciklā. 

Tātad – ko darīt, ja ir liekā svara vai aptaukošanās problēmas? Neizsamist, nesatraukties, labi izgulēties un aizmirst par stigmām. Joprojām valda stigmas, ka resns cilvēks ir nevīžīgs un slinks. Nē, resns cilvēks ir slims, bet slimība jāārstē pie ārsta. Ģimenes ārsti ir labi izglītoti aptaukošanās slimības mazināšanai. Kā jau mēs secinājām – aptaukošanās nav tikai svara problēma, bet gan hroniska slimība, un šīs slimības ārstēšanai nepieciešama kompleksa pieeja. Ārstēšanas mērķis ir ne tikai zaudēt svaru, bet arī uzlabot veselību un novērst ar aptaukošanos saistītas komplikācijas. Vislabāk, ja par diētu konsultē dietologs vai uzturspeciālists, par fiziskām aktivitātēm – fizioterapeits vai fiziskās sagatavotības treneris, par mentālām problēmām – psihoterapeits. Aptaukošanās ārstēšana parasti ietver trīs galvenos posmus – dzīvesveida maiņu, medikamentozu terapiju un bariarisko ķirurģiju. 

Dzīvesveida maiņa ir pamats jebkurai aptaukošanās ārstēšanas programmai. Bez šī posma citas metodes nebūs efektīvas ilgtermiņā. Attiecībā uz ēšanas paradumu maiņu un diētām uzreiz būtu jādefinē – nekādas īslaicīgas diētas, bet gan ilgtermiņa ēšanas paradumu maiņa. Ārsts vai uzturzinātnieks var palīdzēt izveidot personalizētu plānu, kas samazina kaloriju deficītu. Tā parasti ietver veselīgu pārtikas produktu izvēli – vairāk augļu, dārzeņu, pilngraudu produktu un olbaltumvielu, kā arī – pārstrādātas pārtikas, saldinātu, konservu un sālītu produktu izslēgšana no ēdienkartes. 

Svarīgi ir atrast fizisko aktivitāti, kas patīk, un iekļaut to ikdienā. Visiem tiem, kas ir aptaukojušies un mazkustīgi, uz jautājumu – ar ko sākt, es atbildu – ar fizioterapeita apmeklējumu. Vislabāk kustības un vingrojumus māk iemācīt fiziskās sagatavotības treneris vai fizioterapeits. Jāsāk nav ar skrējienu, peldēšanos āliņģī vai slēpošanu Uzvaras parkā. Jāsāk ir ar muguras, sānu, vēdera, iegurņa un sēžamvieta muskuļu kustināšanu. Visus šos muskuļus šoreiz es, ietekmēts no globālās sapratnes, saukšu par kodola muskuļiem (no angļu vārda “core”).

Latvijā ļaudis cik necik saprot vēdera preses vingrinājumus – labākajā versijā vīrieši “uzkačā sešpaku” un var bez bēdu pludmalē dižoties. 

Kodola muskuļi nosaka ikdienu – saliekšanos, pagriešanos un ķermeņa rotāciju, kā arī pareizas stājas noturēšanu. Jebkura priekšmeta nešana, kurpju siešana, ģērbšanās, mazgāšanās, vairums darba procesu, kaut kādā mērā iesaista vēdera, muguras, sānu, iegurņa muskuļus. 

Kodola muskuļus čakli trenē tie, kas apmeklē fitnesa klubus vai trenažieru zēles. Nodarbības bez laba trenera ir ceļš uz traumām. Mana šodienas raksta pamatieteikums ir veikt kodola muskulatūras treniņus ikdienā – tas uzlabo venozo asinsriti un limfas drenāžu – novērš stāzi. Katru mīļu mirkli cilvēka organismā rodas tūkstošiem ļaundabīgu vēža šūnu, bet tās atrod un iznīcina limfocīti, ja vien tiek klāt pie šīs ļaunās, ģenētiski izmainītās šūnas. Ja kādā organisma daļā ir stāze, nav normālas asinsrites un limfas atteces, šāda šūna var palikt nepamanīta, sākt vairoties, bet ar laiku tas jau būs vēzis. 

Vēzis attīstās tur, kur nav kustības. Ilgstoši sēžot, cilvēka iegurnī veidojas asins un limfas stāze, un tas ir viens no iemesliem dzemdes vai olnīcu vēzim sievietēm vai arī prostatas vai resnās zarnas vēzim vīriešiem. Nekad taču netiek runāts par bicepsa vēzi – šis augšdelma divgalvainais muskulis vienmēr ir kustībā. 

Jebkura vecuma un fiziskās sagatavotības līmeņa cilvēki var gūt labumu no kodola muskulatūras vingrinājumiem, bet īpaši es vēlos aicināt vēdera, sānu, muguras muskulatūru nodarbināt visus, kam jau bijusi slimība vai trauma.

Viegls kodola muskulatūras treniņš ir daudz labāks par nekādu treniņu. Kodola muskuļi ir izturīga centrālā saikne, kas savieno ķermeņa augšējo un apakšējo daļu, bet patiesībā kustības pārnes ne vienas ķermeņa daļas uz otru. Vislabāk, protams, kodola muskuļus attīsta akadēmiskā airēšana (visiem tiem, kas apmeklē trenažieru zāles, iesaku 40 minūtes paairēt ar “konceptu”).  

Spēcīgi kodola muskuļi uzlabo arī līdzsvaru un stabilitāti. Tas jebkurā vecumā palīdz novērst kritienus, arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri Latvijas ziemā krītot uz ietves mēdz lauzt apakšdelmu. 

Ja dzīvesveida maiņa nedod pietiekamus rezultātus, ārsts var izrakstīt medikamentus. Tos parasti izmanto pieaugušajiem ar ķermeņa masas indeksu virs 30. Mans mērķis šoreiz nav slavināt medikamentus. Zāles darbojas dažādi. Dažas palīdz samazināt apetīti, citas palielina sāta sajūtu, bet vēl citas bloķē tauku uzsūkšanos. Protams, viens no pazīstamākajiem ir semaglutīds, kas sākotnēji tika izstrādāts diabēta ārstēšanai, bet tagad tiek plaši izmantots arī svara samazināšanai. Pieejami arī citi medikamenti, kas kombinē vairākas aktīvās vielas, lai nodrošinātu labāku efektu.

Bariatriskā ķirurģija ir radikālākā ārstēšanas metode, ko izmanto, ja citas metodes nav devušas rezultātus. To parasti iesaka cilvēkiem ar ķermeņa masas indeksu virs 40, vai ar šo indeksu virs 35, ja ir nopietnas ar aptaukošanos saistītas slimības, piemēram, 2. tipa cukura diabēts vai augsts asinsspiediens. Ir vairāki operāciju veidi, taču biežākās ir kuņģa samazināšana vai kuņģa apvedceļa izveide. Tās palīdz samazināt apēstās pārtikas daudzumu, maina gremošanas procesus un ietekmē hormonus, kas regulē apetīti. Bariatriskā ķirurģija var nodrošināt ievērojamu un ilgstošu svara zudumu, kā arī uzlabot ar aptaukošanos saistītu slimību stāvokli. Tomēr tas ir nopietns solis, kas prasa rūpīgu sagatavošanos un stingru dzīvesveida maiņu pēc operācijas.

Aptaukošanās ārstēšana ir ilgtermiņa process, kas jāvada ārstam. Tā nav viegla, taču ar pareizo pieeju, mērķtiecību un medicīnas atbalstu ir iespējams sasniegt labus rezultātus un uzlabot dzīves kvalitāti.

Nekad nenoticiet internetā atrodamajiem diētu ieteikumiem, bet vēl mazāk – kā medikamentiem līdzīgi noformētiem uztura bagātinātājiem, kas parasti satur indes, kuras patiesi var mazināt svaru, bet parasti arī – dzīves ilgumu.