Inženierzinātņu doktors Andris Špats tiek dēvēts par radiastēzistu jeb rīkstnieku, kurš nosaka ne tikai ūdens līmeņa augstumu un ūdeni nesošas āderes, bet arī enerģiju līnijas (ley lines) un Zemes spēka vietas. Tieši šajās enerģētiskajās spēka vietās ir jāatrodas Saulgriežu laikā, viņš apgalvo.
Andris Špats ir zemnieks, audzē lielogu dzērvenes, izstrādā dažādas noderīgas tehnoloģijas, ir aizņemts ar visādām biznesa idejām, turklāt vēl dzied. Kad satiekamies Bīriņos ceļa malā, paralēli dzirdu risināmies telefona sarunas par rabarberu kātu griešanu, par kalmēm un kori. Braucam uz purvu. Špats izlec no mašīnas, pieskrien pie dāmām, kuras purvā ravē, bet mums ar fotogrāfu liek doties uz būdiņu purva malā, kur jānotiek sarunai.
Ir rīts, pats tikko esot izlīdis no dušas, bārdu nav bijis laika nodzīt, fotogrāfu Kristapu, kamēr mati žūst, aizsūta purvā salasīt pērnās dzērvenes. Špats norāda uz baltiem ziedošiem krūmiem, kuriem neļauj paiet garām.
Andris Špats: Skatieties, kur mans lepnums – augstās krūmu dzērvenes, latvieši tās sauc par irbenēm, krieviem ir vārds „kaļina”.
Iveta Daine: Kam jums tādas vajag?
A.Š.: Veselībai! Šobrīd daudzi vīri saka, ka prostata ir gājusi mazumā, jo šo irbeni sagatavojam kopā ar mūsu dzērveni – visi, kas lieto, saka, ka labi palīdz.
I.D.: Dzirdēju, ka jūs pa telefonu par kalmēm runājat – ko tad ar tām grasāties darīt?
A.Š.: Gatavojamies Baltijas valstu un Ziemeļvalstu vīru koru salidojumam Tartu (nu jau tas ir pagājis – I.D.), jātaisa koriem noformējums, kuram vācam kopā kalmes ziedus – vīriem vajag stāvošu… Latvietis jau saprot, ko nozīmē kalmes vīriešiem. Tas ir vīru zieds vai zizlis, kam jābūt stāvus, nevis ļenganam. Un mēs ar kalmju ziediem iesim, lai parādītu, ka ne tikai dziedam, bet riktīgi vīrieši esam. Pats es dziedu korī „Vecie draugi” Krimuldā.
I.D.: Esmu lasījusi jūsu sarežģītos rakstus par Zemes spēka vietām, bet vai varat pēc iespējas vienkārši izskaidrot, kā tādas rodas?
A.Š.: Katrs ir redzējis ūdens virsmu un lielākajai daļai cilvēku liekas – kad ūdens iztvaiko, tad tvaiki vienādi no visas virsmas ceļas augšup. Patiesībā ūdens virsma nav homogēna un viendabīga. Ūdens virsmā ir sešstūrainas struktūras, un tie tvaiki lido gaisā no struktūru stūrīšiem. Īstie makšķernieki arī ir ievērojuši, ka migla ezerā ceļas no konkrēta punkta, nevis no visas virsmas.
I.D.: Kāpēc? Vai apakšā ir kāds rūķītis, kurš pūš augšup miglu?
A.Š.: Jāatceras, ka migla vai tvaiks rodas tajā vietā, kur ir karstāks. Iedomājieties, ka braucat pa asfaltētu ceļu. Ir sarma, ceļš viegli apledojis, bet pēkšņi šosejas gabals ir slapjš. Tur, kur sarma, ir mīnus 0,2 grādi, bet kur slapjš – plus 0,1 grāds. Starpība ir 0,3 grādi. Šajās vietās, kā likums, notiek avārijas, jo ar mitrām riepām iebraucot aukstajā joslā riepas uzreiz apledo un mašīnu var sanest. Tātad visapkārt dabā var pamanīt, ka ir zonas, kurās ir nedaudz siltāks. Šo zonu krustojumā būs citādāk – tajos būs jau 0,6 grādu siltuma starpība, jo summēsies grādi.
I.D.: Tad jābraukā ar lidmašīnu un jāskatās, kur vairāk tvaiki ceļas…
A.Š.: Ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjāns jau to ir izdarījis, viņš PSRS laikos atzīmēja kartē Zemes enerģētiskās zonas, pētot ar satelītiem no kosmosa fotografēto Baltijas valstu teritoriju. Viņš pētīja infrasarkano spektru – tas rāda siltumu. Kartē redzams, ka Latviju šķērso daudzas joslas ar tumšāku un gaišāku tonējumu, kas atbilst dažādām Zemes izstarotām enerģijām. Paaugstinātas enerģijas zonas atrodas rindās viena aiz otras, bet vietās, kur tās krustojas, kā Zilajā kalnā, ir plašākas enerģētiskās teritorijas. Uz Ziemeļiem šī lielā sistēma turpinās arī Igaunijā, bet dienvidos nedaudz iesniedzas Lietuvā. Toties tālāk līdz pat Urāliem tik biežu Zemes spēka vietu (ZSV) tīklojumu nenovēro, tātad mēs varam apzināties, ka dzīvojam spēka pilnā zemē, kura spēj mums dāvāt lielus talantus.
I.D.: Kāpēc šīs Zemes spēka vietas bieži vien ir pakalnos vai kalnos?
A.Š.: Pāri Latvijai kādreiz klājās ledājs. Iedomājieties, ka no zemes staro laukā enerģija, kurai ir augstāka temperatūra, tā kausē ledu, kurā rodas plaisas. Ledājam kūstot, pamazām enerģijas vietās izveidojas piltuve. Tā kā ledājs ir pilns ar visādām drazām, tad tas viss gāžas lejup. Beigu beigās tajās piltuvēs sakrājas oļi, akmeņi un daudz kas cits. Ledājam izkūstot, šajās spēka vietās bija izveidojušies uzkalniņi. Latvijas teritorijā visas Svētvietas ir uzkalnos, bet pašas Svētvietas ļoti bieži kalna vienā pusē, kas rāda, kurā virzienā ledājs ir pārvietojies, vilkdams šo līniju līdzi pa kušanas zonu.
I.D.: Vai varat nosaukt šādus Latvijas uzkalnus?
A.Š.: Kaut vai Zilais kalns, kurā ir tāda pati spēka vietu struktūra, kā ap Zemes piramīdu Daugavas krastā Saulkalnē, iesauktu par „Mūku kalniņu”, vai ap piramīdu Līgatnes dabas takā, virs kuras uzcelts skatu tornis. Spēcīga spēka vieta ir netālu no Lēdurgas baznīcas, kur Aģes upes ielejā paceļas neliels pakalns, gar tā malu aug spēcīgi ozoli, bet mērījumi parāda, ka tas salīdzināms ar Stounheindžu Anglijā.
Rīdziniekiem es ieteiktu aizbraukt uz Saulkalni – tā ir tiešām izcila Svētvieta, kas iekļauta tajā lielajā ķēdē, kas aiziet līdz Krievijas robežai. Tajā ietilpst arī Ķeguma Krustakalns, kas nav domāts spīdzināšanas simbolam vai mirušajiem, bet ir domāts dzīvei. Tā ir liela muļķība tur saspraust krustus, jo tā ir Svētvieta, tur vajadzētu svinēt Jāņus. Bet cilvēku aprobežotība ir gana liela – man nav laika un vēlēšanās visiem to stāstīt.
Man visapkārt ir tādas vietas, ko es izmēru un redzu, ka tur ir augsts enerģijas līmenis.
Kad atrasts spēka vietas centrs, Andris Špats tajā no skaliņiem iededz mazu simbolisku ugunskuru
I.D.: Kā jūs to redzat?
A.Š.: Mēru ar biolokācijas metodi. Tās ir rīkstītes vai citi indikatori, kas rāda, ka cilvēka muskulatūra patvaļīgi saraujas, kas liek rīkstītei kustēties, – tas ir zinātniski pierādīts process. Respektīvi, atrodoties šajā enerģētiski spēcīgajā vietā, negribot ar tevi kaut kas notiek.
I.D.: Kāpēc par šīm spēka vietām visvairāk runā Saulgriežos?
A.Š.: Mērījumi rāda, ka Zemes spēka vietu enerģija nav vienāda visu gadu, bet izteikti spēcīga tā ir ap vasaras un ziemas Saulgriežiem un pavasara, rudens Saulgriežu dienām 5 – 7 dienu intervālā. Visās tautās dažādās pasaules malās četros Saulgriežos cilvēki pulcējas šajās vietās. Spēka vietās, vienalga, vai to darīja ziemeļu tautas vai Amerikas indiāņi, vienmēr tika iekurts ugunskurs. Vēl šo vietu apkārtnē individuāli vai publiski notika mīlēšanās. Pirms tur pulcējās tauta, vienmēr tur kāds kaut ko darīja ar zīmēm, ar rokām. Un visbeidzot šajās vietās cilvēki ziņoja par savu un sava talanta attīstību – parādot to dziesmās, dzejā, izstrādājumos.
I.D.: Kas ir talants?
A.Š.: Te jāatceras grieķi – talants ir tas svars, kas tev uzlikts un dzīves laikā kļūst arvien smagāks un smagāks, jeb tā ir daļa darba uzdevuma, kas tiek dots, nākot uz Zemes. Tas ir tāpat kā skolā, kad skolēns mācās, tad periodiski viņam jākārto eksāmens. Tātad periodiski Saulgriežos cilvēki veic konkrētas darbības, lai par to ziņotu Dievišķajiem spēkiem, kas visvieglāk ir izdarāms Zemes Svētvietās, jo šeit ir atvieglots kontakts starp garu pasauli un mūsu – materiālo pasauli.
Vertikālie enerģijas loki saistās ar kādu upi vai avotu. No zemes nāk uguns enerģija, bet tā, kas ieteicas ūdenī ir ūdens enerģija – klasiskais iņ-jaņ.
LABIRINTI UN ČAKRAS
„Ja dziedātāji atrodas daudzviet Latvijas Zemes spēka vietās, tad iespējams visu Latviju attīrīt no melnām enerģijām, tās pārvēršot dzīvības enerģijās. Tas ir sens mans sapnis, ko varētu realizēt visi vēl joprojām dziedošie.”
Iveta Daine: Ir dzirdēts, ka Zemes spēka vietās ir jāprot ieiet. Kā to saprast un kā to zināt?
Andris Špats: Visi ir ievērojuši, ka tad, kad Līgatnē piebrauc grupa cilvēku, uziet skatu tornī, pēc nokāpšanas lejā viņiem vairs nav spēka lūkoties skaistos zvēriņus, bet viņi iet atpakaļ pa to pašu taku.
I.D.: Kāpēc?
A.Š.: Spēka vietās ir vertikālā enerģijas struktūra, bet, skatoties no augšas, ir arī apļveida horizontālā struktūra pa zemes virsmu. Tas jau sen ir zināms, ka nevar iet taisni augšā kalnā vai tieši pieiet svētvietai, bet ir jāiet pa noteiktu maršrutu, ko sauc par labirintu. Ja iet taisni klāt spēka centram, tad zūd enerģija.
Cilvēki, kuri daudz ceļojuši, droši vien ir pamanījuši, ka Itālijā svētajās senajās katedrālēs, kas uzbūvētas pareizās vietās, grīdas plāksnē ir labirints.
I.D.: Tādu labirintu esmu redzējusi Zilajā kalnā, bet nesapratu, kas tas ir. Citi pa to staigāja.
A.Š.: Tas ir īstais labirints, uzzīmēts tuvu patiesībai. Mēs šīs vietas mērām ar dažādiem aparātiem un tad vienmēr parādās vismaz septiņi enerģētiskie pakāpieni. No enerģētiskā viedokļa – tai aplītī, kas tuvāk centram, ir visaugstākā enerģētika, pēc tam uz ārpusi tā ir arvien zemāka. Šīs enerģijas pēc bioloģiskās būtības atbilst cilvēka septiņiem enerģētiskajiem centriem jeb čakrām. Pirmā ir seksuālā čakra, tā ir vistālāk no centra un vistuvāk zemei. Cilvēki Līgo dienās meklē papardes ziedu, un ja noguļas šajā vietā, viņā ieplūst zemes enerģija. Faktiski tie, kas mīlējas vasaras Saulgriežos, paļaujas normālam zemes enerģiju iedibinātam ciklam. Maksimums ir visīsākās nakts vakarā, kas šogad ir 21. jūnijā, bet 23. jūnijā Līgo vakarā enerģijas līmenis jau krītas par 10%.
I.D.: Kur jāiededz ugunskurs?
A.Š.: Jāņu ugunskurs ir jāiededz tieši Zemes spēka vietas centrā, kur parasti uzber nelielu smilšu piramīdu. Kad šeit attīstās Zemes spēka vietas enerģija, tad centrā uzturēties nedrīkst. Senā tradīcija – šķērsot ātri spēka vietas centru, tagad pārvērsta par lēkšanu pāri ugunskuram. Ja šis ugunskurs ir nepareizā vietā, tad tādai lēkšanai nebūs nekādas nozīmes, jo Zemes enerģijas te nepiedalās. Vispār, ja līgo tukšā vietā, var vienalga kādus rituālus izdarīt, nekas ar cilvēku nenotiks, izņemt to, ka nākamajā dienā būs pohas.
I.D.: Vai var ko labu Latvijai, apkārtnei vai cilvēkiem dot, līgojot pareizajās vietās?
A.Š.: Ar dziedāšanu aplī var „iedarbināt” Zemes spēka vietu enerģiju, kas var uztvert kaitīgās cilvēku radītās enerģijas, piemēram, naidu, dusmas, skaudību un tās transformēt jeb harmonizēt par mīlestību, līdzcietību, sapratni un citām īpašībām. Ja dziedātāji atrodas daudzviet Latvijas Zemes spēka vietās, tad iespējams visu Latviju attīrīt no melnām enerģijām, tās pārvēršot dzīvības enerģijās. Tas ir sens mans sapnis, ko varētu realizēt visi vēl joprojām dziedošie.
I.D.: Ko katrs cilvēks pats var iegūt šādā vietā līgojot?
A.Š.: Ja cilvēki līgo Zemes spēka vietās, tad ar viņiem noteikti kaut kas notiek. Bieži arī fotogrāfijās var redzēt, ka apkārt kaut kas gaišs lidinās. Tie ir dažādi sargeņģeli un padomdevēji, jo tā vieta Saulgriežos ir atvērta un padomdevēji, kas atrodas citā pasaulē, viegli tiek mums klāt.
Varu pastāstīt kādu piemēru. Mana nelaiķe kundze Līvija bija ārkārtīgi nešpetna pret jebkuru filozofisko domu. Par mani kā zinātnieku viņa teica, ka esmu gudrs, bet: „Kāpēc tu nodarbojies ar tiem pesteļiem?” Viņa pārmeta, ka eju pret baznīcas mācību, ka tā ir buršanās. Viņa man pārmeta, ka viss, ko es pasaku, tas notiekot.
I.D.: Ko tad tādu pateicāt?
A.Š.: Piemēram, ka pēc trim gadiem Padomju Savienība sabruks, un tas notika. Pateicu, ka būs pasaules krīze – tas arī gadījās…
I.D.: Bet kas tad ar sievu un līgošanu atgadījās?
A.Š.: Reiz es aicināju sievu nolīgot pareizajā vietā, kur jālīgo. Tur gan jau viena kompānija bija priekšā. Sākām runāt, kāpēc viņi te nākuši. Tuvējo māju saimniece teica, ka tad, kad grūti, viņa dodoties uz šo vietu, apsēžoties un varot sarunāties ar savu mirušo māti. Es atkal stāstīju, ka šī ir enerģētiski spēcīga vieta ar visiem septiņiem apļiem un te visai apkārtnei vajadzētu līgot. Tur bija seši vīri un divas dāmas, kas visu laiku kaut ko bubināja, bet mums – vīriem bija aliņš, akordeonists, visi dziedājām…. Otrā rītā kundze pamodusies, man prasa, vai esmu dzirdējis, kas te notika. Kaut kāds ārprāts esot bijis! Viņa pamodusies no sajūtas, ka istabā kāds ir. Piecēlusies gultā sēdus un ieraudzījusi, ka pie gultas stāv viņas mirušais tēvs, bet ancukā, kaut gan nekad tādu nav valkājis. Tēvs strostējis, ka viņa žēlojas par grūto dzīvi. Un vēl tēvs teicis, lai nepārmetot savam Andrim neko, jo viņš visu zina un viņai viņš jāklausa. Sievai ienākusi prātā doma: „Ko tu mani te, mirušais, traucē!”, bet tēvs nolasījis domas un atbildējis: „Es zin’, ka miris, un tu man neko nevari padarīt. Klusē, skuķi!”
No informācijas viedokļa viņa parādīšanās nebija atmiņa, jo dzīvē viņš vienmēr bija zvejnieka apģērbā un tādu meita nevarēja viņu atcerēties. Nākamais – viņš bijis pakļāvīgs un dzīvē nekad meitai nav neko diktējis, bet ja teica „skuķi”, tad gan mērs bija pilns un pat slotu varēja likt lietā. Trešā nesakritība, ka mans sievastēvs mani nav redzējis, jo, kad apprecējāmies, viņš jau bija miris.
Kāpēc tad pie sievas atnāca viņas tēvs? Mēs – vīri spēka vietā līgojām, viņš pa tiešo tika klāt savai meitai un varēja dot viņai padomus. Tās abas kundzes tur tiešām savā nodabā žēlojušās, ka grūta dzīve. Lūk, tas ir piemērs, kā „strādā” Zemes spēka vietas, novedot līdz cilvēkiem pilnīgi jaunas domas.
I.D.: Atgriezīsimies pie labirinta, caur kuru notiek ieiešana Zemes spēka vietās. Kā tieši tas notiek, ja to var aprakstīt?
A.Š.: Parasti šajos labirintos ieeja ir pa azimutu. Jāiet pa pirmo apli Saules virzienā, kas nonāk pie sākumpunkta, tad jāpāriet nākamajā aplī, kas ir tuvāk centram un jādodas atpakaļ pa apli pret sauli – tādā veidā notiek ieeja Zemes spēka vietā. Kāpēc tā jāiet? Katrs cilvēks, ejot uz riņķi pa šo labirintu, atrod sev rezonanses punktu. O, tieši šeit, piemēram, kaut kas notiek ar pamata čakru! Tas nozīmē, ka tā ir konkrētajam cilvēkam svarīga vieta, kurā vēlams mazliet pasēdēt un padomāt par to, kas notiek. Piemēram, ja ir tāds vīrietis, kuram nepatīk sievietes, bet vīrieši, tad pietiek pa šo vietu pastaigāt, kur viņa pamata čakru noskaņo uz vajadzīgo darbības frekvenci, un attieksme mainās.
I.D.: Tad jau vajadzētu citas orientācijas cilvēkus sūtīt pastaigāt pa šo labirinta daļu?
A.Š.: Neviens nekur nav jāsūta, ja nevēlas, bet teorētiski tāda iespēja ir, ka konkrētā spēka vietā ar konkrētām darbībām šāds cilvēks varētu sevi pilnībā mainīt.
Ejot pa šiem gredzeniem, pakāpeniski tie uzskaņo cilvēka organismu kā klavieru stīgas uz normālām standarta frekvencēm. Visiem organismiem ir šī enerģiju skala jeb frekvences. Var būt arī tā, ka tā frekvence cilvēkam ir, bet kādas čakras frekvencei ir ļoti zems enerģijas līmenis, tādā gadījumā šajā labirintā notiek tās uzlādēšana. Cilvēki taču saka, ka viņi šādās vietās „uzlādējas”, un tieši tā arī notiek.
I.D.: Bet ja cilvēks vienkārši uzkāpj tā, kā prot un pastāv kalniņā, vai no tā ir kāds labums?
A.Š.: Jāuziet pareizi!
I.D.: Bet kā var zināt, ja nekas uz zemes nav sazīmēts?
A.Š.: Tad uzejot zaudēs enerģiju. Bet pastāvot kaut kur, tas var mainīties. Var arī vienkārši blandīties pa to apkārtni – o, te man patīk pastāvēt!
Cilvēka patika vai nepatika ir ārkārtīgi spēcīgs indikators. Vienā vietā iepatīkas un nesaproti, kāpēc. Nu tad paliec un sēdi tur, nav nemaz jāsaprot, kāpēc un kas tur notiek!
Vēl spēka vietās ir arī vertikālais starojums, tās ir baltās dažādu krāsu plūsmas līnijas, kas veido izliektus lokus uz augšu un pasaulē to sauc par gaismas pili. Vertikālie enerģijas loki saistās arī ar ūdeni, ar kādu upi vai avotu. No zemes nāk uguns enerģija, bet tā, kas ietiecas ūdenī ir ūdens enerģija – klasiskais iņ-jaņ. Tātad svētvieta veidojas no diviem elementiem – tā ir zeme ar savu enerģiju un avots ar ūdens enerģiju. Tā ir tāda pati sazemēšanās kā akumulatoram.
Tāpēc ir vēl viens likums – kad cilvēks dodas uz Svētvietu, viņam vajadzētu avotā pie šīs Svētvietas nomazgāties. Tas ir aizmirsts rituāls. Daži zintnieki visiem viesiem dod nomazgāt rokas un seju pirms Uguns rituāla, un tas ir ļoti precīzs rituāls.
TRĪSSTŪRVEIDA TĪKLOJUMS
„Latvijā 50-100 km attālumā ap Rīgu ir tāds gredzens, kurā dzimst talantīgi cilvēki. Rīga pati ir visai netalantīga pilsēta, jo talanti dzimst laukos.”
Iveta Daine: Kā jūs varat cilvēkiem palīdzēt ar savām zināšanām?
Andris Špats: Reizēs, kad kāds, piemēram, grib uzcelt māju. Vispirms atrodu, kur tajā pleķītī ir iespējama Zemes spēka vieta. Tā kā man ir labs kontakts ar zemi, tad šajā spēka vietā es pārbaudu, vai tas ir realizējams, ko visu cilvēks grib tur būvēt. Varu pat pateikt, kad viņš un ko uzbūvēs. Šajā vietā mēs ieejam kopējā Zemes Informācijas sistēmā, bet informācijas sistēmai, kā zināms, nav laika mēroga.
Tad, kad cilvēks savus nodomus ir saskaņojis ar vietējām enerģiju struktūrām, ar tiem spēkiem, kas tur atrodas, tālāk mēs šo vietu iezīmējam un sasaistām ar citām spēka vietām – Svētvietām tuvākā apkārtnē, tāpat kā mobilo telefonu piesaista pie raidītāja. Izveidojam sasaistes, kas ir dažādos attālumos ar reāli dabā eksistējošam Zemes spēka vietām.
Kad esam piesaistījušies, tad ir kā ar mobilo telefonu – tas sāk darboties. Šajā jaunajā spēka vietā pēc rezonanses principa tad parādās visās tās frekvences, kas nāk no citām spēka vietām.
Vai atceraties fizikas eksperimentu skolā – ja uz stieņa ir sakārtas daudzas šūpoles, bet jūs iešūpojat vienu – kas notiek? Pārējās pēc kāda laika sāk šūpoties līdzi.
Ja es piesaistu Zemes spēka vietu kāda cilvēka dzīves vietas enerģētiskajai vietai, tad es iegūstu Zemes spēka vietas kopiju. Ja normālai Zemes spēka vietai diametrs ir 70 metri, tad kāda saimnieka dzīves vietā mēs iegūstam spēka vietu ar 15-20 metru diametru. Tas atkarīgs no cilvēka, kurš to dara un no kādām vietām viņš spēj piesaistīt enerģijas. Tomēr nav tā, ka Svētvietas ir visa pamatā, jo patiesībā tieši Pasaules enerģētiski spēcīgo vietu tīkls ir pamats, bet Svētvietas kādā laikmetā iekopa un izveidoja vietējie zintnieki.
Tātad Zemes spēka vietas cilvēki spēj paši ieveidot dabā, sasaistot tās ar dabā eksistējošam spēka vietu struktūrām – senajām Svētvietām.
Ja atgriežamies pie jautājuma, kur tad tās ir radušās, tad jāpiemin Platons, kurš zināja, ka Zeme nav viendabīgs ciets ķermenis, bet sastāv no vairākiem cietiem ķermeņiem, bet uz virsmas kā uz bumbas iznāk cieto ķermeņu virsotnes. Un šis virsotnes, tāpat kā adatas gals, izstaro lielu enerģiju. Paņemiet dzintara gabaliņu, sarīvējiet ar audumu un paskatieties, pie kā skrien papīra gabaliņi – ne jau pie apaļās vietas, bet pie gala, pie stūrīšiem. Jebkur šķautnēs un virsotnēs apkopojas enerģija – to vajag atcerēties. Un lūk, ja Zemes bumbā iekšā ir kāds kristāliska ķermeņa modelis, tas nozīmē, ka gala punktos būs īpaši spēcīgi enerģētiskie punkti.
I.D.: Vai Zemes spēka vietas veido arī kādu struktūru visapkārt Zemeslodei?
A.Š.: Ja mēs uz Zemes kā bumbas visas tās vietas atzīmētu, tad tās veidotu kaut kādus trīsstūrus. Un līnijas, kas šīs vietas saista, dēvē par planetārajām enerģētiskajām līnijām. Ja savieno vēl visus mazos enerģētiskos punktus, tad visa planēta ir pārklāta ar trīsstūrveida tīklojumu. Kāds to dēvē par cilvēces Saprāta režģi, krievu zinātnieki to nosaukuši par kosmisko enerģiju matricu.
Anglis Votkins konstatēja, ka Anglijas svētvietas atrodas uz līnijām “ley” un ka tās vieno enerģētiskas saites. Tās nosauktas par „ley lines” un par to internetā var daudz izlasīt. Šīs līnijas neviens cilvēks dabā neredz, bet var konstatēt, ka baznīcas saceltas vienā līnijā. Liekas savādi, ka tas bija iespējams, jo neviens taču no kosmosa nekoriģēja, kur tās būvēt. Bet tajos laikos cilvēki baznīcas būvēja seno cilšu Svētvietās.
Piemēram, kāds itāļu militārās aviācijas virsnieks konstatēja, ka senajā Itālijā pilsētas ir izvietotas noteiktos trīsstūros. Tātad senās civilizācijas vai nu to zināja, vai to veica konkrēti cilvēki.
I.D.: Vai Latvijā ir lielie Zemes spēka centri?
A.Š.: Kā zirneklis ķer mušas – ar centru vai ar tīklu?.. Planetāro spēka centru Latvijā nav. Tajā režģī viens lielais stūris ir Anglijas ziemeļos, otrs ir Ukrainā pie Baltkrievijas robežas un trešais ir Ziemeļpols. Mēs esam šajā planetārajā trīsstūrī. Tajā ir savukārt citas ļoti svarīgas līnijas. Tā kā laikmeti mainās un uz Zemes parādās arvien vairāk tādu cilvēku, kuriem piemīt senie talanti, viņi prot kontaktēties un to visu saskatīt. Arī fotogrāfijas no kosmosa parāda, ka dabā eksistē līnijas.
I.D.: Kā netalantīgie var saprast, kur ir Zemes spēka vietas?
A.Š.: Vai nu sajust, ka šajās vietās gribas uzturēties, vai pavērojot dabu – ap Zemes spēka vietām bieži vien ir kaut kādas zonas, kas ir ļoti labas dzīvajai un bioloģiskajai dabai. Tur ir pilns būs ar raspodiņiem, pilns ar citām ārstnieciskajām zālēm, tur pat nav kaut kāda parastā zāle.
I.D.: Vai Latvija no Zemes enerģētikas viedokļa ir īpašāka, vai nav?
A.Š.: Te jāatgriežas pie Merķeļa laikiem, kad pētīja talantīgo cilvēku dzimšanas vietas. Izrādījās, ka talantīgie cilvēki nedzimst vienmērīgi pa visu zemi, bet ir konkrētas zonas, kurās ir ļoti talantīgi. Latvijā 50-100 km attālumā ap Rīgu ir tāds gredzens, kurā dzimst talantīgie cilvēki. Rīga pati ir visai netalantīga pilsēta, jo talanti dzimst laukos. Nav jau grūti viņiem aizbraukt uz laukiem padzīvot tur un uzlādēt sevi.
„DIKTĒTĀJI” UN TUKŠA VĀRDU SKAŅA
„Zilais kalns un viss Valmieras reģions ir ne tikai piesaistīts Saules enerģijai, bet arī piesaistīts Kasiopejas zvaigznāja enerģijai.”
Iveta Daine: Jūs tiekaties ar daudziem cilvēkiem. Vai kādam ir gadījies nejauši un nezinot kaut kādos nolūkos izvēlēties tieši Latvijas enerģētiskākās vietas?
Andris Špats: Man bija interesants gadījums. Reiz satiku uz ceļa pēri no Vācijas, vīrs stāsta, ka sieva gleznotāja katru vasaru brauc uz dažādam Latvijas vietām zīmēt dabu, un tad viņa visu ziemu varot gleznot un gleznot… Ja kādu vasaru viņa uz Latviju neatbraucot, tad nespējot vairs gleznot. Es prasīju, lai parāda uz kartes, kur viņai patīk gleznot. Viņa man sazīmēja tās vietas. Izvelku Griškjāņa karti – visur, kur viņa ir bijusi, tas sakrīt ar tumšajiem punktiem – augsti enerģētiskajām vietām. Tad nu es parādīju, kur vēl ir tādas vietas. Tajās ir augsts enerģētiskais potenciāls, kas attīsta talantu. Ja gleznošana ir šīs sievietes dzīves uzdevums, tad viņai šīs spēka vietas var palīdzēt.
I.D.: Kādas interesantas vietas bez Zilā kalna ir Valmieras pusē?
A.Š.: Tur ir viss pilns ar tādām vietām. Vēl jau ir jautājums, kāpēc Valmieru sauc par Valmieru. Senajiem latviešiem bija tāds zvaigznājs Valdmiera, tās simbols ir līdzīgs W un ar to pat Ēģiptes priesteri svētīja tautu. Arī zvaigznēm ir piesaiste un rezonanse ar vietām uz zemes. Es nezinu īsti, vai šo rezonansi ir veikuši konkrēti cilvēki, vai kādas informācijas sistēmas, bet tāda ir. Valmiera atbilst Kasiopejas zvaigznājam. Un lūk, Zilais kalns un viss Valmieras reģions ir ne tikai piesaistīts Saules enerģijai, bet arī piesaistīts Kasiopejas enerģijai.
Visur ir zintnieki, kas var mērīt un pētīt vietējās Zemes enerģētiskās vietas. Tie mērījumi, ko es veicu, patiesībā nav mani – man tos diktē, es tikai pieslēdzos tam informācijas plūdumam un ļaujos.
I.D.: Kas ir tie diktētāji?
A.Š.: Man tie ir seni zintnieki apmēram no 1000. gada.
I.D.: Bet kur teikts, ka jums informāciju nesniedz visādas zemās būtnes?
A.Š.: (Iesmejas) Lai viņi panāk šurpu, viņi tiks sadedzināti! Tajā vietā, kur es dzīvoju, ir izveidota aizsargsistēma no kokiem, kurai netiek pāri.
Vispirms ir jāsaprot viena lieta, ka enerģija ir nesaraujami saistīta ar informāciju. Tas nozīmē, ka, ja ir vietas, kurās ir specifiska enerģija, tas nozīmē, ka tā vieta ir daudz informatīvāka, nekā citas blakus. Mūsdienu fiziķi saprot, ka informāciju pārnesam ar kaut kādām elektronu konfigurācijām un ar elektroniku. Visvairāk šo brīvo elektronu ir smiltīs un akmeņos, kur ir miljardiem elektronu, tāpēc viens akmens varētu aizvietot vidēju datoru, ja vērtē iespējas. Tikai atliek vadīt to elektronu kustību.
Es ceru, ka katrs saprot, ka kompjūtera darbība balstās uz divām vienkāršām operācijām ir – nav vai jā – nē vai plus un mīnuss. Bet lai radītu kaut kādu elektronu plūsmu , ir vajadzīga lādiņu koncentrācija. Lūk, skrien mākoņi, rīvējas, kā uzlādējas, tā sper. Bet zibens nesper kur pagadās – tikai augsti enerģētiskās vietās.
I.D.: Nedod, Dievs, māju uzbūvēt šādā vietā!
A.Š.: Pareizi, tāpēc augsti enerģētiskās vietās mājas nebūvē. To visi zina. Mūsdienu supergudrie cilvēki varbūt vairs nezina. Ko teica svētais Augustīns? Ka jaunās ticības baznīcas ēkas ir jābūvē precīzi tajos akmens apļos, kur ir iepriekšējās ticības pārstāvji būvējuši. Piedevām, uzbūvējot jauno templi, jāsaglabā arī akmens apļi – tos nedrīkst izjaukt.
I.D.: Man gribas teikt, ka mūsdienās nereti būvē baznīcu, kur pagadās…
A.Š.: Tāds piemērs ir Igates baznīca, kurai blakus ir ļoti spēcīga spēka vieta, tad baznīcai būtu ietekme uz apkārtējo vidi. Bet uzbūvēta tiek enerģētiski tukšā vietā.
I.D.: Vai neviens jums padomu neprasīja, esat taču tepat tuvumā?
A.Š.: Paklausieties, nu kurš naudas maiss ir kaut kad gājis pie zinātniekiem prasīt padomu? „Jaunie latvieši” ir tādi paši kā „jaunie krievi”, par viņiem ir kaudzēm anekdotes – par viņu aprobežotību, un tā ir balta patiesība, jo cilvēks jau novēro reālo situāciju – viņš ir bagāts, bet stulbs.
I.D.: Kas notiek, ja baznīcu uzbūvē parastā vietā?
A.Š.: Nekāda jēga, tukšu vārdu skaņa. Tā kopīgā enerģija tad ir tikai vārdu jeb lozungu līmenī.
I.D.: Kad jūs atklājāt, ka jūs kaut ko jūtat vairāk nekā citi?
A.Š.: Es studēju ķīmiju. Tā ir pilna ar stāstiem, ko kurš ir nosapņojis. Tad es pirmo reizi sāku šaubīties, vai tiešam visi lielie atklājumi ir nosapņoti. Sāku pētīt, kas vispār ir doma un ideja.
Kāpēc ir tā, ka vienu un to pašu domu uzzina divi cilvēki? Piemēram, Heila-Bopa komētu divi cilvēki – viens Austrālijā, viens Amerikā – Tomass Bops un Alans Heils praktiski vienlaicīgi pēc kosmiskā laika ieraudzīja šo komētu. Kas šiem abiem cilvēkiem lika pagriezt teleskopus uz šo punktu? Jau studiju laikā pārliecinājos, ka teorijas par domu un saprātu ir galīgi šķērsām. Tad es sapratu, ka cilvēks var uzzināt to, kas notiks pēc gada vai diviem un secināju, ka nav jāpēta tas, kam nav jēgas, kas vispār nenotiks. To zinātnē sauc pat anticipāciju – spēju paredzēt rīcības, darbības rezultātus, spēja apziņā prognozēt un „modelēt” gaidāmos notikumus.
Andris Ansis Špats ir ar mieru ziedot mazliet laika un aizvest mūs abus ar fotogrāfu uz kādu tuvējo Zemes spēka vietu. Pabraucam tikai pāris kilometru, piestājam pļavas stūrītī pie meža, kur manāma arī kāda sīka upīte. Špats ar stieplēm atrod pirmo apli, otro apli, nākamo…, tad centru, kurā iekurina mazu ugunskuriņu no skaliņiem, meklē kaut kādus punktus un krustojums, azimutus. Man ne silts, ne auksts, nejūtu neko. Tikai turpmāko dienas daļu ir lielisks noskaņojums un jūtos kā uzlādēta baterija…
Taču zināms, ka tā Doma, Ziņa var atnākt jebkurā brīdi kā jauna atziņa, kā lēmums, kā izmaiņas domāšanā…
Autore: Iveta Daine
Intervija pirmoreiz publicēta portālā Puaro.lv 2012.gadā.
Sekojiet mums Facebook un Twitter!