Rinalds Muciņš: Bēdīgi, ka Rīgas Austrumu slimnīcas attīstība notiek uz Stradiņu slimnīcas rēķina

LA.lv

Rīgas Austrumu slimnīcas (RAKUS) iecerētā vērienīgā Infekciju nodaļa, visticamāk, tik drīz vēl netaps pat neraugoties uz to, ka tai pārdalīta Stradiņu slimnīcas (PSKUS) B korpusa celtniecībai domātā nauda. Tāpat vēl ilgs laiks jāgaida, līdz Stradiņa slimnīcas A2 korpusa pabeigšanai. Būvnieki nealkst uzkāpt uz tā paša “grābekļa”, kas sagādāja milzum daudz problēmas būvniekam SIA “Velve” un maksāja amatus Stradiņu slimnīcas valdei. Šobrīd var teikt – lai ko arī nozīmētu par vainīgo Stradiņu skandālā, lauztais būvniecības līgums valstij nesis desmitos miljonu mērāmus zaudējumus. Kas īsti notika un kā izvairīties no līdzīgām situācijām nākotnē, LA.LV vaicāja bijušajam PSKUS valdes loceklim Rinaldam Muciņam.

– Viena no valsts problēmām ir tā, ka laiku pa laikam pietrūkst finansējums lielām un svarīgām lietām. Piemēram, slimnīcas jaunā korpusa būvniecībai. Tanī pat laikā dzirdam, ka 710 miljoni eiro no Eiropas naudas nav apgūti un, ja tā var teikt, “karājas gaisā”. Populāra raidījuma vārdiem runājot, kur tas suns aprakts?

– Eiropas nauda ir sadalīta noteiktiem mērķiem, kuri parasti saistīti ar noteiktu politiku virzīšanu, vai tā ir zaļāka Eiropa, gudrāka Eiropa vai drošāka Eiropa. Atbilstoši šiem mērķiem tad katra valsts arī plāno, kur šos līdzekļus ieguldīt. Mēs varam izdomāt, ka būsim, teiksim, veselīgāka Eiropa, bet satiksmes jomā savienojumus vairs neveidosim. Tur ir zināmas procedūras, kāpēc tās naudas nav tik vienkārši pārdalīt. Ir zināmi politiskie mērķi, kur tā tiek ieguldīta, un katra valsts domā, ar kādiem pasākumiem viņa šo mērķi sasniegs. Vai, teiksim, mēs izglītosim cilvēkus vai celsim slimnīcu. Bet, protams, nav tā, ka neko nevar. Piemēram, viena mērķa ietvaros nesen pārdalīja naudu starp Rīgas Austrumu slimnīcu un Stradiņa slimnīcu, tas ir vienkārši. Bet, ja tas pārsniedz kaut kādas nozaru un mērķu robežas, tad kaut ko tādu izdarīt ir arvien grūtāk.

– Pirms kādiem gadiem uz tik lielu projektu RAKUS jaunā korpusa būvniecība būvnieki stāvētu rindā, bet tagad nav pat neviena gribētāja. Vai tas nozīmē, ka “pātaga” – valsts iespēja līgumu lauzt un uzlikt soda sankcijas uzņēmējiem šķiet daudz reālāka par “kliņģeri” jeb peļņu? Kāpēc būvnieki vairs diez ko nevēlas piedalīties šāda veida iepirkumos?

– Jautājums ir par plānošanu un attiecīgi arī par risku vadību šāda veida  iepirkumos. Interesanti, ka Stradiņa slimnīcas diemžēl nepabeigtā A2 korpusa un RAKUS jaunā ārstniecības korpusa Hipokrāta ielas teritorijā būvapjomi sakrīt – abos gadījumos tie ir 38 000 kvadrātmetri. Rīgas Austrumu slimnīcas naivā doma par šāda apjoma ēkas uzprojektēšanu un uzbūvēšanu pusotra gada laikā  nav reāla, tādēļ  arī konkursa rezultāts ir tāds, kāds ir. Lai gan vēl pagājušā  gada rudenī tika stāstīts, ka nekādu sarkano karogu un nekādu risku nav. Nu, redziet, te viņi visi arī iestājās. 

– Kad pirmais RAKUS izsludinātais konkurss beidzās bez rezultāta, viens no kuluāros izskanējušiem argumentiem bija: būvnieki noskatījušies uz “Velves” piemēru ar Stradiņu A2 korpusa būvniecības pārtraukšanu, un nevienam negribas kāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

– Man grūti šo komentēt, varam skatīties vien uz termiņiem. Kad Stradiņu slimnīca 2022.gadā slēdza līgumu par līdzīga apjoma ēkas būvniecību, termiņš bija trīs gadi. Tādēļ tikai no šī aspekta vien raugoties jājautā, vai fiziski vispār ir iespējams  pusotra gada laikā tāda apjoma ēku uzbūvēt? Atbilde viennozīmīgi ir “nē”. Protams, ir arī citi  faktori, bet es vērstu lielāko uzmanību uz šo termiņu, jo jau iepriekš bija zināms, ka šādā periodā to izdarīt nevar.

– Vai tiešām nebija nekādas iespējas pabīdīt šo te Eiropas Savienības līdzekļu apgūšanu drusku uz priekšu, lai būtu nevis pusotrs, bet, teiksim, trīs gadi, un RAKUS jauno ēku tomēr būtu iespējams uzbūvēt?

– Tas tomēr ir Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējums, ko  Eiropas Savienība  iepludināja, lai pārvarētu ekonomikas sabremzēšanos Covid-19 pandēmijas laikā. Naudu, kura domāta kovida seku novēršanai, tērēt bezgalīgi ilgu laiku nevar, tādēļ tā arī tika dota ar termiņu līdz 2026.gada vidum.  Tālāk jau tās izmantošanas mērķis vairs nav aktuāls, ir citi faktori, kas  ietekmē ekonomikas bremzēšanos, un naudu jau vajag tiem. Dzīve ir mainīga un arī naudas izmantošanas mērķi mainās.

– Tomēr gadās arī tā, ka pārlieka turēšanās pie mērķa, kura izpilde to vai citu objektīvu apstākļu ietekmē ir novirzījusies no laika grafika, noved pie daudz lielākiem zaudējumiem. Piemēram, vai Stradiņa slimnīcas lauztais līgums ar būvfirmu “Velve” valstij neizmaksās daudz vairāk, kā iespēja būvniekam darbu turpināt?

– Secinājumus varēs izteikt pēc kāda laika, tomēr jebkurā gadījumā, ja reiz notiek līguma laušana, tai jābūt vadāmai. Šajā gadījumā notika nevadāma līguma laušana, kad divas puses bija pilnīgi pretējās pozīcijās. Tas ir ļoti riskants pasākums, kuram var būt dažādas sekas. Šajā gadījumā tas noteikti būs  sadārdzinājums. Tiesa, šodien ir grūti pateikt, vai gadījumā, ja darbu pie A2 korpusa būvniecības turpinātu “Velve”, sadārdzinājuma nebūtu. Patlaban tā var būt tikai spekulācija. Tādēļ lielākā problēma, manuprāt, bija šī te nevadītā līguma izbeigšana. Turklāt nesaprašanās sākumposmā Stradiņu slimnīcas jaunā valde, arī veselības un finanšu ministri tā kā gribēja to līgumu turpināt un būvēt, bet tad viedoklis pēkšņi mainījās un ļoti ātri tika izlemts līgumu lauzt.

– Patlaban tas ir novedis pie dažādiem tiesu darbiem.

– Jā, ir tiesvedības gan starp slimnīcu un būvniekiem, gan bijušo valdi un slimnīcu par to, kurš tad īsti bijis atbildīgs. Patlaban šos jautājumus skata juristi un tam visam vēl galu nevar saredzēt.

– Vai, jūsuprāt, kādam no valsts birokrātiskā aparāta būtu jāuzņemas atbildība, ja dēļ nespējas atrisināt strīdu sarunu ceļā, tiek iznīcināts uzņēmums, kurš varētu strādāt, nodarbināt simtiem cilvēku un maksāt valstij nodokļus? Ar to domāju Stradiņa slimnīcas apelācijas sūdzību par SIA “Velve” tiesiskās aizsardzības procesu. Tā sakot, kāda tur vairs saimnieciskās darbības atjaunošana!

– Tā ir tā mūsu sodīšanas kultūra, ka vienmēr jāatrod vainīgo. Tomēr ne jau visās lietās vienmēr ir vainīgais, mēdz būt arī dažādu apstākļu sakritība. Pats arī esmu daudz kritizējis šos būvniekus, kad biju Stradiņu slimnīcas valdē, tomēr jāatzīst, ka bijuši arī daudzi objektīvi faktori. Tas pats  kovids un pandēmijas izraisītā krīze, pēc tam Krievijas iebrukums Ukrainā un kara sākuma radītie nepārvaramas varas apstākļi, kas kavēja šo projektu. Pēc tam bija daudzi apstākļi, kas parāva sev līdzi notikumu virkni, par kuriem būvnieku ne vienmēr varēja vainot. Šis process virzījās uz priekšu un  šodien tas ir tiesu rokās, lai spriestu, kurš tad tur ir vainīgs un vai vispār kāds vainīgais ir. 

– Mēs labi zinām, cik ilgu laiku prasa tiesāšanās, jo nekad nav tā, ka viena vai abas puses spriedumu nepārsūdzētu un parasti tiek izietas visas trīs tiesu instances. Līdz ar to varam prognozēt, ka galīgo spriedumu uzzināsim pēc kādiem desmit gadiem. 

– Visticamāk, tad vairs neviens pat neatcerēsies, par ko tur bija strīds un vai vispār bija. Šīs garās tiesvedības kavē mūsu uzņēmējdarbības attīstību, jo neskaidrās situācijas, kur tiesai būtu maksimāli ātri jāvieš skaidrība, ievelkas. Tas visām pusēm rada nenoteiktības un palielinātu risku apstākļus. 

 – Cik zināms, bijusī Stradiņa slimnīcas valde, un jūs tai skaitā, iesniegusi prasību tiesā par savas atsaukšanas pamatotību un saistību izpildi. Lūdzu pakomentējiet to sīkāk. 

– Manis un pārējo valdes locekļu atsaukšana bija formāla. Mēs uzskatām, ka rīkojāmies Stradiņa slimnīcas interesēs kā labi un rūpīgi saimnieki, darot visu iespējamo, lai šī būvniecība notiktu. Tad nāca jaunā padome, kura uzskatīja, ka viņi  visu varēs labāk, ka mēs nespējam ar būvnieku pietiekami labi sarunāties… Nu, mēs redzam rezultātu. Viņi šo līgumu arī nenovadīja līdz galam.  Līdz ar to mēs uzskatām, ka mūs nav pamatoti vainot. Nav tā, ka viena valde nespēja, otra spēja –  rezultāts abos gadījumos ir slikts. Mūsu valde nav apzināti  vedusi dialogu ar būvnieku nepareizi, lai būvniecību kavētu.

– No malas raugoties ir iespaids, ka valdi atlaida un līgumu ar “Velvi” lauza lai kādu nozīmētu par vainīgo. 

– Jā, tā jau ir klasika. Kādam jābūt vainīgam, lai sāktu  no baltas lapas. Tur bija lieli plāni un paziņojumi, ka viss iet  raiti un ir kā diena pret nakti, un tad pēkšņi viss apstājās. Jaunā valde neko daudz nepanāca. Visai komiski izskatījās kādi četri paziņojumi pēc kārtas, ka ēkai ir noslēgts ārējais kontūrs, kas nozīmē, ka tajā var uzturēt tādu mikroklimatu, lai nerastos nelabvēlīgi apstākļi. Taču kad šis ārējais kontūrs noslēgts un vai tas tiešām izdarīts, skaidrības nav. Jo samērā nesen bija kārtējais paziņojums, ka beidzot tas ārējais kontūrs tomēr noslēgts! Tie paziņojumi ir interesanti un skaļi, taču tas, ka tie vairākkārt atkārtojas, augstu ticamības pakāpi nedod.

– Attiecībā uz Rīgas Austrumu slimnīcu var teikt, ka dēļ novēlotā iepirkuma, kuru neviens būvnieks tā arī neuzņēmās realizēt, esam palikuši pie sasitas siles. Nav jābūt celtniecības speciālistam, lai redzētu, cik bēdīgā stāvoklī ir Latvijas Infektoloģijas centrs Linezera ielā un Tuberkulozes un plaušu slimību centrs Sauriešos.

– Cik saprotu, šobrīd finansējums ir atrasts, diemžēl uz Stradiņu slimnīcas rēķina. Konkurss ir izsludināts, redzēsim, vai tur kāds pieteiksies un būvēs. Var jau būt, ka Rīgas Austrumu slimnīca ir kaut ko mācījusies no savām kļūdām un šobrīd ir reālistiskāki būvniecības termiņi. Skatīsimies, vai kāds pieteiksies un, ja pieteiksies, vai reāli arī uzbūvēs.

Būtībā, lai nosegtu Gaiļezera slimnīcas neveiksmīgo iepirkumu par Infekciju bloka celtniecību, šobrīd Stradiņiem tiek atņemta vēl viena nākotnes izaugsmes iespēja.  Taču B korpuss ir neatkarīga būve, ko varēja būvēt kārtās un kuru, vai vismaz daļu no tā būvniecības, noteikti varēja uzsākt no līdzekļiem, kuri šobrīd ir pieejami. Un tad ir jautājums, vai vispār Stradiņos notiks tālāka attīstība, jo diemžēl medicīna nav iespējama bez kvalitatīvas vides, kur strādāt ārstiem un atrasties pacientiem. 

– Kā tad sanāk – Rīgas Austrumu slimnīca un Stradiņu slimnīca katra to deķīti velk uz savu pusi, iespējams, pat īsti to negribot. Vienā vietā  nekāda celtniecība nav uzsākta, otrā nav pabeigta. 

– Tur jau slimnīcu padomes  visticamāk, koordinē visas šīs darbības ko būvēt un ko nebūvēt. Padome ir šis uzraugošais orgāns, un viens no padomes locekļiem atrodas vienlaikus abu slimnīcu vadībā.

– Jūs domājat RAKUS valdes priekšsēdētāju Normundu Staņēviča kungu, kurš vienlaikus ir arī Stradiņu slimnīcas pagaidu padomē? Vai tas nozīmē, ka jautājumā par naudas atņemšanu vienai slimnīcai un nodošanu otrai, viņš noslēdza līgumu pats ar sevi?

– Nu… Vienkāršāk sakot, šobrīd Austrumu slimnīcas attīstība notiek uz Stradiņu slimnīcas rēķina, es tā to teiktu. 

–  Vai tas gadījumā nenozīmē, ka Staņēviča kungs nonācis interešu konfliktā?

– Formāli droši vien tā nav, bet realitātē tā izskatās. Kā jau minēju, B korpusu varēja uzsākt būvēt, jo  tas arī tika plānots. Publiskas informācijas par to nav, bet, acīmredzot, tika pieņemts lēmums to nedarīt. Faktiski problēmas ar plānošanu un risku vadību  ir abās pusēs.

– Vai tas nozīmē, ka Stradiņu slimnīcas jauno iepirkumu var sagaidīt līdzīgs liktenis kā Rīgas Austrumu slimnīcas iepirkumu? Tā sakot, nauda būvniecībai ir, bet neviens pie šī uzdevuma nevēlas ķerties būtībā neizpildāmo nosacījumu dēļ…

– Nu, redzēsim. Stradiņa slimnīcai ir jāpabeidz puse no no plānota darba apjoma, galvenokārt iekšdarbi, un plānotais termiņš tur ir divi gadi. Tas izskatās ir saprātīgāk nekā RAKUS ideja pusotra gada, laikā uzbūvētu tikpat liela apjoma korpusu sākot no tukšas vietas. Bet tomēr tas ir par 1,5 gadiem ilgāk nekā solīja pabeigt “Velve”. Šobrīd gan Austrumu slimnīca to ir mainījusi, taču šī iemesla dēļ tur arī tika pazaudēts laiks un Eiropas Savienības līdzekļi.

– Nesen publiski izskanēja, ka Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa noslēdzošās kārtas darbiem vajadzēšot vēl 67 miljonus eiro un tas ilgšot vēl vismaz 36 mēnešus. Ja pareizi atceros, tad iepriekšējie būvnieki, skandālam sākoties, solīja A2 korpusu pabeigt 17 mēnešos, bet sadārdzinājums tolaik bija 16 miljoni eiro. Vai tikai man šķiet, ka valsts “ieguvumam” te ir pamatīga mīnusa zīme?

– Šāds risks ir jāņem vērā laužot līgumu un jāsaprot, ka sadārdzinājums, atliekot būvniecību un jo īpaši būvniekam ienākot objektā, ko būvējis cits, būs desmitos miljonos eiro. Ja kādreiz, līgumu slēdzot, visa objekta izmaksas, neskaitot pievienoto vērtību, bija 88 miljoni eiro, tad šodien redzam, ka tikai objekta pabeigšana vien jau maksā 67. miljonus. Ņemsim vērā, ka vairāk kā par 50 miljoniem eiro šis objekts jau ir uzbūvēts un tā izmaksas šobrīd iet krietni pāri plānotajām summām.  Viss paliek krietni dārgāks, taču ar šo risku bija un ir jārēķinās. 

– Teorētiski ja ir nauda un ir būvnieki, nekādām problēmām ar jaunu objektu būvniecību nevajadzētu būt. Taču sanāk tā, ka mums ar lielu projektu celtniecību, kuros iesaistīta valsts, kaut kā galīgi neiet. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

– Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem, ka pamatā šie projekti tiek realizēti no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, kur vienmēr ir noteikti stingri termiņi, kad objekts jāpabeidz. Mēs tos regulāri kavējam un attiecīgi arī meklējam dažādus risinājumus, kā to izdarīt. Ja neiet pirmajos termiņos, tad rodas dažādi strīdi starp pusēm – nauda iet uz beigām, finansējuma nav, puses sāk kļūt nervozākas  un viena otrai kaut ko pārmet. Tas ir viens apstāklis, otrs ir šo projektu vadība, bieži vien arī pietrūkst augstas raudzes speciālistu. Visas vienošanās ir publiskas un ir  mazas manevru iespējas reālām sarunām starp pasūtītāju un būvnieku. Ir zināmi termiņi, līgumi, procedūras, un ir  grūti tās mainīt. Tādēļ vienmēr tiek meklēts vainīgais jo tad vieglāk ir līgumu lauzt, tiesāties un tad skatīties, kas tur sanāks. Arī privātos objektos mēdz notikt līdzīgi, tikai mēs par to nezinām, jo līgumu izbeigšanas vai pārmaiņas notiek klusāk un nav tādu publisku šovu.  

– Varbūt privātajā sektorā vienkārši ir elastīgāka iespēja ko pamainīt, jo privātie tomēr māk aprēķināt kā zaudējumus, tā ieguvumus.

– Jā, elastīgāka iespēja mainīt līgumu termiņus, nav sarežģītu  procedūru un noteikti  nav primārais meklēt vainīgos, bet  risinājumu.