Bijušās VID Finanšu policijas izmeklētājas viedoklis par pasūtītajām kratīšanām pie Lapsas un Liepnieka

Nav saprotams, kā pēc piektdien laikraksta Diena publikācijā “Kas un kā „pasūtīja” kratīšanu pie Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka” atklātajiem faktiem Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme vēl iet uz darbu, kāpēc notikušas atstādināšanas un nav sākta izmeklēšana, – YouTube publicēta bijušās  Valsts ieņēmumu dienesta izmeklētājas Karinas Plaudes intervija, ko pārpublicējam.

– 2021.gada augustā notika kratīšanas pie Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka. Šodien mēs lasām Dienā rakstu, kas saucas “Kas un kā „pasūtīja” kratīšanu pie Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka?”, kura konkrēta bijusī izmeklētāja Inita Lūre stāsta par lietām. Nu atkal man jāsaka, ka tu esi bijusi VID Finanšu noziegumu izmeklēšanas daļas izmeklētāja. Tā ir tā pati nodaļa, par kuru šajā rakstā ir runa. Man uzreiz jāsāk ar vienu no šī raksta citātiem, ko es saprotu Inita Lūre intervētājam saka: “Turpmākajā sarunā ar Kristīni Prusaku-Brinkmani man tika pateikts, ka man ir jāatrod jebkas uz šīm personām vai šo personu radiniekiem.” Cik vispār šim rakstam var pēc būtības ticēt?

– Pirmkārt, es pateikšu, jāsaka – drosmīga meitene Inita Lūre, ja, tiešām drosmīga, visu cieņu. Un es atbildēšu tā – šim te citātam jeb viņas teiktajam rakstā ir ļoti augsta ticamības pakāpe, un es pat domāju, ka daudz augstāka, nekā mēs varētu vispār pat iedomāties kādreiz.

– Otrā lieta, kad tu jau izlasi šo pirmo rindkopu, tev uzreiz domas – kāpēc mēs tagad te sēžam, kāpēc joprojām kāds nedodas ar roku dzelžiem, ar speciāli apmācītiem cilvēkiem un speciālām iestādēm?

– Nē, nu mēs esam dzirdējuši par dažādiem pasūtījumu galdiem. Ja līdz šim mēs par to tā kā tikai dzirdējām, tie bija kaut kādi anonīmi komentāri un dažādos tur saitos varēja lasīt kaut kādus, es nezinu, tur zinātājus, kaut kādus darbiniekus, anonīmi, cilvēki droši vien ka baidās par to – atklāt godīgi, ka tas ir bijis pasūtījums vienā vai otrā gadījumā. Šeit acīmredzot ir bijusi ļoti augsta uzticamības pakāpes starp Kristīni Prusaku-Brinkmani un Initu Lūri, ja viņa tā atklāti teica, ka tas ir pasūtījums un ir jāatrod jebkas, jo Kristīne Brinkmane ir bijusi arī mana vadītāja, man nav nekad bijušas tādas attiecības, lai viņa atļautos atklāti man pateikt, ka, jā, šis ir pasūtījums un ir jāatrod jebkas uz cilvēku.

Parasti gan ir kaut kāds iesniegums vai operatīvais materiāls, kurā tiek iezīmēti diezgan skaidri jau noziegumi. Un tev neviens vadītājs neatļaujas pateikt, nu, tā kā ka tev ir jāpārkāpj savas pilnvaras vai kaut kas ir jādara, lai atrastu “da jebko”. Nu tā, tā kā neatļaujas. Vismaz man nekad tā nav atļāvies. Lai gan jāsaka, ka ir bijušas arī manā lietvedībā atsevišķas lietas, kur vēlāk, veicot izmeklēšanu, tu saproti, ka tas ir, iespējams, ir bijis tiešām pasūtījums, bet tu jau kā izmeklētājs to sākotnēji nezini. Ja, nu tev atnāk materiāls, tiek novīzēts, tu sāc strādāt. Un redzi, ka tur perspektīva lieta un kaut kas arī izdodas, un tiešām tā kā atklāj kaut kādu noziegumu, ja, un, bet no tās intereses, kāda pēc tam tiek izrādīta, vai nu no uzraugošā prokurora puses, vai tieši no tiešās vadības puses, tu saproti, ka tā kā tīrs nav.

Citās lietās nevienam tik liela interese nav bijusi. Nav gribējies tur zīmēties sociālajos tīklos, nav gribējis, lai tu uz kratīšanu obligāti brauc formā un lai tur aiz stūra nezin kāpēc pēkšņi būs žurnālisti, kuri redzēs, kā tu ej iekšā mājā vai nāc ārā no konkrētā objekta tā kā ar izņemtajiem priekšmetiem. Nu tātad pati vadība nopludina žurnālistiem informāciju, ka mēs šodien esam kratīšanā, nāksim ārā un nu tik tūlīt būs. Mēs šādus skaļus procesus esam visur dzirdējuši. Martinsona lieta, ja, un vēl visādas citas lietas. Rodas jautājums, kurš ir bijis pasūtītājs, diez vai mēs to kādreiz uzzināsim, bet to, ka interese ir bijusi no vadītājiem, jā.

– Nākamais, ko es tev gribēju jautāt, jo tas, tā maniere, kā tas tiek uzrakstīts, es saprotu, ka tas izskatās, ka tas nav pirmo reizi, ka tas tā notiek.

– Ja, kā es tev saku, es nevaru pateikt, vai Initai Lūrei vadība kādreiz jau iepriekš ir uzdevusi kaut ko tādu, teiksim, atrast “da jebko”, ja, faktiski norādot uz to, ka tas būs pasūtījums, netieši, vai arī tas jau ir bijusi, iespējams, arī iepriekš. Jā, bet nu.

– Bet te arī jāpievērš uzmanība tam, ka viņas priekšniece ir Kristīne Prusaka-Brinkmane, tas uzvārds Prusaka, jo tagad iet runa par to, ka šīs nodaļas vadītāja amatā grib iecelt tādu personāžu ar uzvārdu Prusaks. Vai viņiem ir kādas radniecīgas saites?

– Prusaks Aigars ir VID iekšējās drošības daļas vadītājs, kas iepriekš bijusi augsta KNAB amatpersona, jā, viņi ir bijušie dzīvesbiedri, kurus joprojām vieno kopīgas, tā kā bērns, bet savukārt tas, ja var ticēt tam, kas izskanējis ir dažādos sociālajos tīklos un arī medijos, tad Aigars tika virzīts uz Kaspara Podiņa vietu kā tiešais Prusakas-Brunkmanes priekšnieks, viņa būtu tā kā viņa vietniece, kas vispār ir kauts kas neiespējams, jo nevar atrasties šādā interešu konflikta situācijā, ja. Jo es redzu šeit interešu konflikta situāciju arī jau šodien, kad viņa it kā nav padotā Aigaram, bet viņš faktiski vada nodaļu, kā tas ir iespējams, kā Jaunzeme kaut ko tādu ir pieļāvusi, ka viņš vada nodaļu, kurai pēc būtības ir jāizmeklē jebkuras VID amatpersonas, tai skaitā Kristīnes Prusakas- Brinkmanes, ja, piemēram, kāds nāk ar iesniegumu vai sūdzību, kaut kādiem noziegumiem. Nu, es neredzu iespēju, ka tas varētu notikt objektīvi. Manuprāt, te interešu konflikts ir vistiešākajā veidā.

– Jo nākamais uzreiz, ka “pēc sarunas ar Kristīni Prusaku-Brinkmani es uzsāku kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 218.panta, vēlāk to papildus kvalificēju pēc 195.panta”. Kas tie par pantiem?

218. – izvairīšanās no nodokļu nomaksas, un 195. – naudas atmazgāšana. Tātad, visdrīzāk, ir vienkārši analītiķis sastādījis vai kaut kāds, nezinu, atnācis iesniegums no kādas personas par to, ka, iespējams, kaut kādos uzņēmumos konkrētos notiek tur izvairīšanās no nodokļu nomaksas, tad, lai pārbaudītu, vai tas tā tiešām ir bijis, nereti ir jāuzsāk kriminālprocess, lai to vienkārši var pārbaudīt tikai ar kriminālprocesa metodēm, ja, nu tātad pati sākšana vēl neko nenozīmē. Un šī papildus kvalifikācija, nu, tātad kaut kādi materiāli, iespējams, nezinu, tiek saņemti papildus vai kratīšanas laikā kaut kas tiek izņemts.

– Cik es saprotu, tas ir atkal, tikai pamatojoties uz kaut kādu iesniegumu.

– Tas var būt arī operatīvā darbinieka ziņojums. Ne tikai iesniegums. Tas var būt citas iestādes in formācija sniegta, tas var būt tātad Finanšu izmeklēšanas dienests jeb iepriekš Kontroles dienests, vai tā var būt prokuratūra, tas var būt anonīms iesniegums, tas var būt neanonīms iesniegums. Nu, dažādi varianti. Tas var būt VID kāds aprēķins vai audits.

– Nākamais, ko Inita saka, ka viņas priekšniece Prusaka-Brinkmane prasa, ka izmeklēšanas tiesnesim arī jāuzliek arestu šīm personām un viņu radiniekiem piederošajiem nekustamajiem īpašumiem.” Man vairāk jautājums par tiem radiniekiem. Kāds sakars radiniekiem, ja, piemēram, persona viena, pieņemsim, kaut ko pārkāpusi, kāpēc var uzreiz radiniekiem kaut arestēt?

– Nu, tā ideja galvenā ir tāda, ka tie radinieki, atrodoties šajā te radniecīgajās saitēs, kas arī, iespējams, lieto kāds noziedzīga nodarījuma laikā iegūtos augļus vai ir nodarbināti konkrētajā kompānijā. Tā kā tās saites ir tik ciešas, varu pateikt, ka konkrētā, piemēram, juridiskā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet tiešu labumu no tā ir guvušas, piemēram, šādas fiziskas personas, ja. Un jāsaprot, ka tiesnesim jau nav nekāda kristāla bumba. Viņam nākas paļauties uz to, kas ir aprakstīts kādas amatpersonas ziņojumā, kas tam ziņojumam nāk tā kā pievienots, kaut kādi analītiķu sazīmēti zirnekļi par šo personu saistību, izraksti no datu bāzēm, ka tiešām konkrētai personai tur kaut kas pieder, vai, ka viņas ienākumi, iespējams, nav samērīgi ar kaut ko, kas viņas īpašumā ir, ja. Tiesnesis tā, pirmšķietami izvērtējot materiālus no tā, kas viņam tā kā ir atnests, nu tad pieņem šo te lēmumu, ja.

– Mēs nonākam pie tādas tēzes, ko esmu dzīvē diezgan bieži dzirdējis no, teiksim tā, padomju Latvijas vēstures, ka viens personāžs teicis, ka “būtu cilvēks, pantu atradīsim”.

– Jā, ir tā, ir tāds teiciens.

– Vai šai gadījumā Lato Lapsa un Jurģis Liepnieks tiešām bija kaut ko pārkāpuši?

– Nevaru komentēt, neesmu redzējusi kriminālprocesa materiālus, bet, ja pats procesa virzītājs saka, ka faktiski tas viss tika tā kā, un ir bijušas, ja es saprotu, domstarpības izmeklēšanas laikā, kad vadība liek tā kā kaut ko darīt, procesa virzītājs saka, ka tā kā šai materiālā, acīmredzot, tautas valodā runājot, ir par īsu, ja. Un tādēļ ir šīs te domstarpības, kā tur bija, augstos toņos, laikam tās sarunas ir bijušas. Tas nozīmē, ka tomēr šie te materiāli nu tā kā ir bijuši tādi, nu…

– Aiz ausīm pievilkti

– Aiz ausīm pievilkti, pilnīgi noteikti. Es domāju, ka viņi nav tādi, lai mēs šeit varētu runāt par to, ka šīs personas būtu jāaiztur uz vismaz 24 stundām, ja. Mēs jau nerunājam par kaut kādu noziedzīgu nodarījumu, kurš tiek pārtraukts tā izdarīšanas brīdī, piemēram, tur dod narkotikas, ja, pretim tur tiek dota nauda, aizturēti abi noziedznieki nodarījuma brīdī, ja, un tad viņi tiek abi divi tā kā aizturēti uz 24, 48 stundām un, iespējams, uz ilgāku laiku, ja. Šeit iet runa par kaut kādiem darījumiem, kuri ir notikuši kaut kad pagātnē.

Tad, ja tu esi veicis jau kratīšanu, izņēmis visus datu nesējus ar tādu domu, ka tu esi guvis apstiprinājumu tam, vai ir tiešām apstiprinās, vai ir noziegums, vai nav tas par ko, tātad, sākotnējos materiālos iet runa. Šī te aizturēšana – tā ir tā kā izrēķināšanās. Un es varu pateikt no prakses – arī manā gadījumā ir bijis tā, ka vadība saka, ka pilnīgi noteikti vajag aizturēt un vēl vest uz apcietinājumu. Ja tu neved uz apcietinājumu, tad tas tiek uztverts tā kā personīgi, no kā, tagad lasot, ko saka Inita, man arī rodas iespaids, ka, iespējams, tajās lietās varētu vai nu nav bijis kaut kas tīrs, vai bijis kaut kāds pasūtījuma elements, kādēļ ir bijusi tik ļoti milzīga vēlme kādu sodīt, ierādīt viņam vietu, kā tur bija. Nu, es šobrīd, šobrīd, lasot šo rakstu un atceroties tā kā savu iepriekšējo pieredzi, tagad saprotu, ka tur varēja būt šāds pats arī iemesls, jā.

– Jo nākamais ir teikts tā, kas visvairāk pārsteidz, ka Brinkmane man deva norādījumus iesaistīt kratīšanā kinologus, lai, ja neko neatrod pie personām, tad, iespējams, varētu atrast narkotikas. Es šādus scenārijus esmu dzirdējis no Krievijas, ka tur ar speciāli apmācītiem cilvēkiem ik pa brīdim patīk piemest narkotikas. Kas notiek Latvijā?

– Kas notiek Latvijā… Es teikšu tā, nezinu, kas notiek Latvijā, varbūt, iespējams, ka šādas situācijas ir kādreiz bijušas, jo nav jau dūmu bez uguns, ja, bet, bet personīgi es no saviem bijušajiem kolēģiem operatīvajiem darbiniekiem šādus jokus ar esmu dzirdējusi, braucot uz kratīšanu, ka, ja nu kas, tad varam arī piemest, ja. Nu, tas gan ir bijis izteikts vienmēr tā kā joks, bet, nu, katrā jokā ir tikai daļa joka, mēs zinām, ja.

– Pieņemsim, pie cilvēka notiek kratīšana, pie viņa atkal atrod kaut kādas vielas, kuras tur cilvēks zina, ka viņas pie viņa nebija. Kā ir cilvēka iespēja šajā gadījumā?

– Vai, baigi grūti. Es domāju, tam cilvēkam pierādīt, ka tās vielas tiešām pie viņa nav bijušas. Tad jāsaka tikai tā, ka jāizsaka visdziļākā līdzjūtība viņam par to, ka viņš ir bijis neuzmanīgs kaut kādā brīdī un ir vai nu novērsies, vai nav atradies telpā un nav sekojis katrai darbībai. Te es varu tikai izteikt līdzjūtību, jo es pat nevaru iedomāties, ka varētu izteikt, ja nu vienīgi pēc tam, veicot ekspertīzi, kāds godprātīgs eksperts atklāj, ka uz konkrētā maisiņa ir tikai operatīvā darbinieka pirkstu nospiedumi. Nu tikai tad. Es nezinu, vai tas vispār ir iespējams.

– Es esmu ārzemēs dzirdējis, ka tādos gadījumos var prasīt, lai uztaisa mikrodaļiņu ekspertīzi, ka, piemēram, salīdzina tās mikrodaļiņas, kas ir kaut kāda operatīvā darbinieka kabatā, ar tām daļiņām, kas ir uz tā kaut kāda maisiņa, vai kas tur ir palicis.

– Es nezinu, vai Latvijā ir resursi šādiem eksperimentiem, un vai kāds arī viņus akceptētu. Te ir jāsaprot, vai tur ir bijusi vēlme tik tiešām kādam atriebties, ierādīt vietu, vai tas ir bijis, nezinu, konkurentu pasūtījums, nu, tad, visdrīzāk, pietiekami resursi tiek tērēti, lai tas pietiekami skaisti tiek izdarīts, nevis lai, nevis lai atklātu, ka tiešām kāds tā kā ir kaut ko piemetis vai inscenējis. Tā kā es domāju, ka netiks doti resursi, lai atrastu, ka tur, iespējams, bijis kaut kas inscenēts. Tā es to redzu.

– Jā, un Inita arī min to, ka viņa par šo visu ir rakstījusi Valsts drošības dienestam. Un Valsts drošības dienests neko nav atbildējis šai sakarā.

– Nu, jāsaprot, ka Valsts drošības dienests var arī neatbildēt, lai gan iesniegums tā kā nav anonīms, ja. Tas nenozīmē, ka viņi nestrādā. Pilnīgi iespējams, viņi arī nopratinājuši kādas personas šajā sakarībā. Es domāju, ka, ja tas tiešām tā ir un šis iesniegums ir bijis iesniegts, tad Aigars Prusaks pilnīgi noteikti zināja šī iesnieguma saturu, tas arī varēja izprovpocēt droši vien dažādas darbības, tikai jautājums, kāpēc Kristīne Prusaka-Brinkmane amatā vismaz bija līdz šim, ja, kādēļ nekas netika darīts pēc tam, tajā brīdī, vai Jaunzeme savukārt neizdarīja kaut ko, lai novērstu jebkādas interešu konflikta iespējas, lai tiešām objektīvi tiktu pārbaudīta kaut kāda informācija. Tā kā nu, nu, tas ir tāds interesants. Mēs nevaram teikt, ka nestrādā drošības iestādes. Tikpat labi, ka tur arī tiek veikta kaut kāda pārbaude, ja.

– Vai pēc šī raksta tu sagaidi, kādu darbīgu reakciju no valsts iestāžu puses?

– Pilnīgi noteikti, jā, jo es varu pateikt, ko es šeit redzu tādu, kas ir, nu, būtu vienreiz jāiebeidz. Jāsaprot, ka, ja, kuras lietas izmeklēšanas tā kā krimināllietas materiāli ir izmeklēšanas noslēpums. Ko tas nozīmē? Ka tikai pats procesa virzītājs un viņa uzraugošais prokurors drīkst zināt, kas atrodas lietas materiālos. Tikai viņš pieņem lēmumu, kam atklāt materiālu. Tātad faktiski pat tiešajam vadītājam, nākamā līmeņa vadītājam, kas šajā gadījumā ir Kristīne Prusaka-Brinkmane, tālāk direktoram, kas tai brīdī bija Podiņš, kur nu vēl Jaunzemei vai ģenerālprokuroram, izmeklētāja pienākums nav atklāt materiālus, un mēs dzirdam, ka viņa šeit faktiski ir piespiesta gan izmeklēt lietu, gan arī prezentēt lietu. Es pirmo reizi dzirdu, ka lietas tiek atklātas, saka, es prezentēju lietas materiālus ģenerāldirektorei. Viņa nedrīkst zināt vispār par šo te, neiesaistītās personas, tas viss ir izmeklēšanas noslēpums.

Un tad man jājautā, kāpēc Jaunzemes kundze vēl iet uz darbu un šajā gadījumā dara Aigars Prusaks, jo viņa tiešais pienākums būtu šobrīd runāt par to, ka nevar ģenerāldirektors iesaistīties tik atklāti tādās lietās, kas tā vienkārši, mēs jau pirmīt dzirdējām, ka ģenerāldirektore, tautas valodā runājot, izmuldējās, ka viņa zina, cik ir šobrīd uzsāktas operatīvās tur izstrādes pret VID darbiniekiem. Viņa nedrīkst zināt skaitu, ja. Tātad jau iepriekš ir bijis šāds te, tātad tā jau ir, mēs runājam jau par sistēmu, ja, ka augstas amatpersonas faktiski padotībā esošos darbiniekus piespiež atklāt informāciju.

Un es varu pateikt, ka manā dzīvē ir bijusi tāda situācija, ka pirms kratīšanām vadība uzstāja, lai tiktu iedotas kratīšanu adreses, kur tiks veiktas un pie kurām personām. Es vienmēr esmu ļoti kategoriski nostājusies pret to, iespējams, ka tādēļ man arī ir bijušas tā kā domstarpības ar vadību, jo ir bijušas tādas situācijas, ka mani kolēģi, kuri ir padevušies šim spiedienam un iedevuši sarakstu ar šim te adresēm, pēc tam, atbraucot uz adresēm, viņas ir ne tika iztīrītas un skaidri redzi, ka tie datori vai dokumenti ir nīcināti visu nakti laukā, bet ir atstāti arī neglīti sveicieni, piemēram, atstāta galda vidū, iztīrīts kabinets, palikuši tikai vadi norauti, dažādi datu nesēji, kabinetos ir acīmredzams bardaks, jo viss ir vienkārši vienā naktī aizvests tieši pirms kratīšanas, un uz galda ir atstātas šampanieša pudele un grāmata, neatceros, kur 31. vai 34. gada izdevums saucās “Dubultā grāmatvedība”, tāda dāvana. Nu tā kā lai paņirgātos un teiktu – mēs zinājām, ka jūs šeit būsiet. A jūs varējāt zināt tikai tāpēc, ka kāds no vadītājiem, acīmredzot, ir nolējis šo informāciju. Es domāju, ka es te neatklāju neko jaunu, jo iepriekš es esmu redzējusi, ka dažādos portālos….

– Kā neko jaunu? Man tas ir jauns.

– Ja? Dažādos portālos ir bijuši vairāki jau raksti par šiem te gadījumiem, un kā reizi arī konkrētajā iestādē, ja, bet nu līdz šim par to neviens nebija atklāti tā kā runājis neanonīmi, bet tā kā no sava, sava, sava, gadījuma, vārds, uzvārds, jā, un konkrēts notikums un konkrēta amatpersona un augsta amatpersona. Nu, es nezinu, ko šobrīd darīs finanšu ministrs, nu, jo, manuprāt, pilnīgi tas būtu jābūt ļoti drosmīgam risinājumam, kā savā laikā Reizniece-Ozola rīkojās, te būtu viennozīmīgi ne tikai jābūt rotācijām, te būtu jābūt momentāni atstādināšanai visām šīm te amatpersonām.

– Nerunājot par izmeklēšanu.

– Jebkurā gadījumā šeit būtu jābūt, es domāju, ka te pat varētu runāt arī par kaut kādu parlamentāru izmeklēšanu vai jāgatavo ir deputātu jautājumi, kas šobrīd notiek, un vai prokuratūrai nebūtu tomēr jāņem šī te lieta, kura atrodas šobrīd šai izmeklēšanas iestādē, par kuru ir izskanējušas šādas ziņas, tātad mēs runājam par Liepnieka un Lapsas lietu, vai šī lieta nebūtu jāņem īpaši pilnvarotai nodaļai, prokuroriem, un pašiem arī turpmāk jāizmeklē, lai izslēgtu jebkādas iespējas par to, ka kas notiek neobjektīvi uz kaut kāda pasūtījuma pamata. Nu, es redzu, ka šī lieta nevar palikt šeit, šajā konkrētajā izmeklēšanas iestādē. Noteikti nē. Un es brīnos, ka nav jau šāda rīcība tā kā sekojusi, jo, manuprāt, bija jābūt momentāni.

Kas un kā “pasūtīja” Lato Lapsu un Jurģi Liepnieku – Puaro.lv