Sabiedriskā labuma statuss kā valstiski subsidēta blēdība

Latvijā sabiedriskā labuma organizācijas statuss jau sen nav godīgas labdarības zīme. Tas ir nodokļu atvieglojumu biļete, ko Valsts ieņēmumu dienests ar apbrīnojamu vieglprātību izdala un pēc tam stūrgalvīgi sargā – arī tad, kad fakti kliedz pretējo. Stāsts par biedrību „Latvian Sailing Team” ir nevis izolēts skandāls, bet simptoms sistēmai, kas labprāt aizver acis, ja vien papīri formāli sakrīt.

Vārdos viss skan cēli: statuss tiek piešķirts tiem, kas veicina sportu, izglītību, sociālo labklājību. Praksē tas nozīmē tiesības saņemt ziedojumus ar nodokļu atlaidēm un pašiem baudīt atvieglojumus. Un tad atklājas, ka šis statuss var mierīgi līdzāspastāvēt ar kriminālprocesiem par miesas bojājumiem, mantas bojāšanu un zādzībām, ar patvaļīgām būvēm uz svešas zemes, ar komercdarbību, kas oficiāli tiek maskēta kā „sporta veicināšana”, un ar tiesību aktu pārkāpumiem, ko konstatējušas būvvalde, policija un pašvaldības policija.

Konkrētais gadījums ir ilustratīvs. Biedrība izmanto bezatlīdzības zemes gabalu, bet reāli pelna no jahtu novietošanas, dod priekšrocības saviem valdes locekļiem un viņu ģimenēm, ignorē līguma nosacījumus un drošības prasības. Likums skaidri nosaka, ka šādos apstākļos statuss ir jāatņem. VID Sabiedriskā labuma komisija tomēr faktus ignorē. Nevis reizi, bet sistemātiski. Un tad mēs skatāmies uz komisijas sastāvu – ministriju pārstāvji, citu biedrību vadītāji – un jautājam: nolaidība, interešu konflikts vai vienkārši ērta vienaldzība?

Šeit nav runa tikai par vienu „kaktu kantori”. Problēma ir dziļāka. Kad valsts iestāde, kurai jāaizsargā nodokļu maksātāju nauda un uzticība, kļūst par statusa dāvinātāju bez reālas kontroles, visa sistēma zaudē leģitimitāti. Godīgās organizācijas, kas tiešām strādā ar trūcīgajiem, invalīdiem vai vidi, tiek nostādītas vienā rindā ar tiem, kas statusu izmanto kā biznesa instrumentu. Ziedotāji, kas cerēja atbalstīt sabiedrisku labumu, netīšām subsidē privātu komfortu. Un sabiedrība redz: likums ir, bet to var neievērot, ja vien tev ir pareizais papīrs un pietiekami ilgs klusums no VID.

Iepriekšējā vadība šo pieeju acīmredzami pieļāva. Jaunajai ģenerāldirektorei tagad ir iespēja pierādīt, ka kaut kas ir mainījies. Nevis ar skaistiem paziņojumiem, bet ar konkrētu rīcību: pārbaudīt šos un līdzīgos gadījumus, atņemt statusu tur, kur pārkāpumi ir sistemātiski, un beidzot padarīt komisiju atbildīgu, nevis dekoratīvu. Pretējā gadījumā turpināsim dzīvot valstī, kur „sabiedriskais labums” ir tukša frāze, aiz kuras slēpjas privileģēta nolaidība.

Kamēr VID turpinās izlikties, ka viss ir kārtībā, nodokļu maksātājiem ir tiesības teikt skaļi: pietiek. Statuss, kas netiek kontrolēts, nav statuss. Tas ir valsts apstiprināts blefs. Un blefs beidzas tikai tad, kad kāds beidzot to pārtrauc.

Avots: Pietiek.com