Man no studiju laikiem atmiņā palicis patoloģiskās fizioloģijas profesora Jura Lejas stāstījums par ārstēšanas šķēršļiem. Šie šķēršļi nemanāmi palēnina pacienta atveseļošanos un apdraud slimību profilaksi, neatkarīgi no tā, cik labi ir asins analīžu rādītāji, perfektas datortomogrāfijas bildes, kā arī – vai pacientam ir sportisks gars un līdzestīga attieksme pret ārstēšanos.
Viens no šādiem, ja ne pats spēcīgākais ārstniecības šķērslis ir hroniskas naidīgas attiecības. Pētījumi liecina, ka naidīgi strīdi palēnina brūču dzīšanu un pastiprina iekaisumu. Konflikti var mainīt imūnsistēmas darbību un to, cik ātri organisms atveseļojas.
Nav tādu pārliecinošu pētījumu par to, ka politisks strīds grauj veselību. Dažu valstu parlamentos attiecību skaidrošanai tiek lietotas dūres vai krēsli, daži cietušie tiek vesti uz traumpunktu. Latvijā stāsta, ka pēc vēlēšanu nakts daži neievēlēti politiķi ir vesti uz toksikoloģijas nodaļu. Politiķi ir pētīti, ir anketēti, taču pilnīgi skaidrs, ka politiķu anketēšana ir tikpat droša kā politiķu solījumi, un diez kādus medicīniskus secinājumus par politiķu konfliktiem zinātnieki nav snieguši.
Stāstā par konfliktu slikto ietekmi uz veselību vieglāk izmantot pētījumus par ģimenes medicīnu. Ģimenes ir pētītas no dažādiem rakursiem. Katram pacientam ir pārliecinošs viedoklis par ģimenes veselību. Vislabāk to var redzēt, kad pāris šķiras, dala bērnus un mantu. Strīdā tiek ievilkti ģimenes ārsti, pediatri, psihiatri un citi speciālisti.
Ģimenei vajadzētu būt drošai vietai, kur katra cilvēka nervu sistēma var atslābināties, nevis vietai, kas to pastāvīgi pārvērš augstā trauksmes stāvoklī. Te nu ļoti labi var parādīt korelāciju ar politisko partiju – partijai būtu jābūt vietai, kur šī politekonomiskā grupējuma pārstāvis vai atslābt, uzelpot, uzspļaut naidīgās partijas priekšsēdētāja attēlam avīzē. Bet, ja citādi nevar – biedru grupā doties atslābināties pie Komo ezera par savas vai citas valsts nodokļu maksātāju naudu.
Bet atgriezīsimies pie konfliktiem. Konflikti veselībai kaitē fiziski. Ja konflikts kļūst naidīgs, cilvēka imūnsistēma ne tikai reģistrē aizvainojumu, bet tā klusi pārslēdz imūnsistēmas darba režīmu tādā veidā, kas palēnina dziedināšanu un pastiprina iekaisumu. Mēģināšu īsumā apstāstīt konflikta patofizoloģiju. Brīdī, kad cilvēks iesaistās konfliktā, viņa smadzeņu trauksmes poga – amigdala dod komandu izdalīt adrenalīnu. Sirds sāk pukstēt biežāk, asinsspiediens paaugstinās, asinsritē tiek izmestas papildus asinis no depo orgāniem. Muskuļi saprindzinās, gatavojoties cīņai vai bēgšanai. Ja konflikts nav fizisks, šis sasprindzinājums paliek ķermenī, izraisot muguras un galvas sāpes. Gremošanas sistēmas darbība palēninās, cilvēka mikrobioms apvainojas. Un tomēr pats būtiskais ir hroniskais iekaisums, kas rodas konflikta dēļ. Stress liek organismam ražot iekaisuma citokīnus. Ja konflikti ir ikdiena, ķermenis burtiski gruzd no iekšpuses, kas ir pamats lielai daļai moderno slimību.
Ģimenes konfliktu nosauksim par pārim netīkamu sarunu vienam ar otru. Kad sarunas kļūst sarkastiskas, papildinātas ar pazemojošiem komentāriem vai aukstu klusumu, pāru ārstēšanās laiks pat no banālas infekcijas pieaug par 2–3 dienām, bet ietekme uz asisspiedienu, cukura līmeni asinīs un dažiem citiem asins bioķīmijas rādītājiem var būt ļoti nozīmīga.
Interesanti, ka gan politskās diskusijās, gan ģimenes konfliktos sāpīgākais ir nicinājums. Smadzenēm nicinājums ir vairāk nekā tikai sajūta – tas ir briesmu signāls. Kad partnera žoklis saspringst vai viņa balss aizlūzt, kļūst skandējoša vai sausa, cilvēka apdraudējuma sistēma iedarbojas tā, it kā pastāvētu tūlītējs fizisks risks. Sirdsdarbība paātrinās, kortizola līmenis strauji pieaug, un asinis novirzās no atjaunošanās uz aizsardzību. Dusmas patiesībā rodas no tā, kā cilvēka smadzenes liek interpretēt notiekošo.
Īsas un atrisinātas domstarpības ir normāla ikdiena. Taču – ja konflikts ir pastāvīgs vai pilns ar nicinājumu, nervu sistēma paliek ieslēgta, un veselīgā stresa reakcija pārstāj darboties, ļaujot fonā darboties iekaisumam, palielinot depresijas, trauksmes, vielmaiņas problēmu un sirds slimību risku. Īsumā, pats apvainojums nav traumas cēlonis – tas ir jūsu ķermeņa interpretācija par sāpīgo aizvainojumu.
Ja naidīgums var palēnināt brūču dzīšanu un pastiprināt iekaisumu, tad tas, kā cilvēks rīkojas konflikta situācijā, kļūst par veselības prasmi, nevis tikai attiecību prasmi. Tātad – politiķis, kas var viegli iziet no konflikta, potenciāli rūpējas par savu veselību.
Latvijā mēs mēdzam satraukties par nācijas pārlieku īsajiem veselīgi nodzīvotajiem dzīves gadiem. Lielā mērā pie vainas ir latvieša kašķīgā daba, kā arī pastāvīgā spriedze, ko mums nodrošina mūsu lielā kaimiņvalsts. Medicīnas pētījumi pierādījuši, ka laika gaitā cilvēkiem, kuri ir atbalstošākās, mazāk konfliktējošās attiecībās, parasti ir mazāks iekaisums, stabilāka imūnsistēma un mazāks risks saslimt ar stresa izraisītām veselības problēmām.
Gan ģimenē, gan darbā, gan politikā viedokļu atšķirības ir normāla padarīšana, un katra izvairīšanās no konflikta lielā mērā var izrādīties neefektīva.
Galvenais ir tas, kā ģimenes loceklis vai politiķis izrāda savu nepiekrišanu: vislabāk, ja rīkojas, vadoties no ziņkāres, nevis nicinājuma, un izmantojiet „es” apgalvojumus, nevis personības uzbrukumus. „Es” apgalvojumi palīdz, jo tie ļauj pašam koncentrēties uz savu pieredzi, nevis diagnosticēt partnera trūkumus.
Pamanot pie sevis stresa pazīmes – sirdsdarbības paātrināšanos, saspringtu žokli vai trauksmainas domas – gan konfliktējošam ģimenes loceklim, gan konfliktējošam politiķim ir iespēja apstāties, pirms vēl domstarpības kļūst naidīgas un pirms vēl paša nervu sistēma to sāk uztvert kā briesmas.
Kā tad izvairīties no stresa politikā un ģimenē? Visu to, ko tālāk rakstīšu, vieglāk rakstīt, nekā pašam pielietot. Tātad – sākotnēji vajadzētu iemācīties prasmi apzināti nopauzēt. Ja konflikts sāk spirālveidīgi saasināties, pirmā perfektā rīcība būtu pauze –apzināta pauze starp stimulu (ļaunumu) un izsaukto reakciju, it īpaši, ja cilvēks ir izprovocēts. Pieredzējis basketbolists uz soda metiena līnijas vienkārši apstājas un met soda metienu pēc dažām sekundēm, ja kāds izsaka nepiedienīgu piezīmi vai – no tribīnēm atskan traucējoša skaņa.
Ģimeniska vai politiska konflikta gadījumā pauzei jābūt garākai. Es to sauktu par desmit sekunžu likumu. Pirms atbildēt uz provokāciju mājās vai internetā, veicam trīs dziļas ieelpas. Tas dod laiku smadzenēm pārslēgties no amigdalas (emocijām) uz prefrontālo garozu (loģiku).
Ja nu konflikts ir sācies (es lāga nezinu kā tas notiek Rīgas domē, kur esot daži deputāti ar īpašām spējām konfliktu provocēt), labākā atbilde būtu “vai mēs šo diskusiju varam pārtraukt un parunāt pēc 10 minūtēm?” – šī frāze ļauj izkāpt no uzbrukuma režīma, pirms ķermenis pilnībā pārslēdzas uz cīņas vai bēgšanas reakciju.
Otrs ieteikums būtu izvēlēties veiksmīgu sarunas laiku. Diez vai tas politikā ir labs ieteikums, jo Saeimas un Ministru kabineta darba kārtību lielākoties viens deputāts vai ministrs nenosaka, bet ģimnenes konfliktā tas ir labu labais solis. Tā kā naidīgu vārdu apmaiņa var mazināt pašārstēšanās iespējas un palēnināt atveseļošanos, laika izvēle nav tikai pieklājība; tā ir daļa no ķermeņa aizsardzības. Ir noderīgi vienoties par laiku, kad abi var būt klāt un par sāpošo tēmu parunāt. Tiesa, šis laiks parasti ģimenē ir vakariņu laiks vai brīdis pirms gulētiešanas. Parasti pēc šādas sarunas vismaz vienam no sarunu partneriem aizmigšana ir traucēta. Un tomēr – sarunas atlikšana uz piemērotāku laiku aizsargā nervu sistēmu un palielina izredzes labāk ārstēties vai saglabāt savu veselību.
Ikdienas dzīvē veselīga komunikācija mazāk nozīmē to, lai pēdējais vārds būtu jūsu, bet vairāk to, lai saglabātos saite ar partneri. Tā vietā, lai teiktu: „Tu vienmēr tā dari, tu esi tik egoistisks,” varētu teikt: „Kad tas notiek, es jūtos ignorēts, un man ir nepieciešams, lai mēs atrastu citu risinājumu.” Tā ir pāreja no ego aizsardzības uz problēmu risināšanu, ko nervu sistēma uztver kā pāreju no draudu režīma uz problēmu risināšanu. Tas ir arī pārejas solis no nepieciešamības uzvarēt uz vēlmi rūpēties, un tas laika gaitā pasaka jūsu nervu sistēmai, ka ir droši rūpēties par savu veselību.
Parasti cilvēkam ir nepieciešama tikai stunda vai retāk divas, lai uzzinātu, kas smadzenām liek dusmoties. Šī viena lieta visdrīzāk nav taisnība, bet tā atņem spēkus un visas emocijas. Mans lasītājs taču ir pamanījis, ka pēc asām politiskām diskusijām vai strīdiem mājās jūtas fiziski iztukšots, it kā būtu smagi strādājis?
Mēs nevaram izbēgt no pasaules vai ģimenes, bet varam mainīt to, kā uz to reaģējam. Daži ieteikumi – kā saudzēt veselību, ja grūti izvairīties no ģimenes un politiskiem konfliktiem. Pirmais būtu informācijas higiēna, kas nozīmē dozēt ziņu patēriņu un politiskās debates. Ja jūtam, ka sirds sāk pukstēt straujāk, liekam telefonu nost.
Stress ir fizioloģiska reakcija, tāpēc tas ir jāizvada fiziski – caur kustībām, pastaigu, bet daudz labāk – nopietnu treniņu ar mērenu fizisku pārslodzi. Labi līdzot kārtīga izbļaušanās (mežā, nevis uz tuviniekiem).
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!