Vardarbību skolās nevar mazināt bez disciplīnas skolās

NILS SAKSS KONSTANTINOVS

Jau atkal medijos un sabiedrības uzmanībā kārtējais skolas vardarbības gadījums – šoreiz starp pavisam maziem bērniem: 1. un 3. klases skolniekiem. Jau atkal pieaugušie runā par “starpdisciplināro sadarbību”, “algoritmiem”, “protokoliem”, “dienestu iesaisti”. Un jau atkal, visticamāk, nekas reālajā dzīvē nemainīsies – bērni turpinās mācīties nedrošās skolās, ģimenes turpinās nebūt drošas par saviem bērniem un Latvija turpinās būt TOP augšgalā starp valstīm ar lielāko mobinga izplatību skolās.

Neko neminot un neizsakoties par konkrēto gadījumu, šeit ir trīs iemesli šādai situācijai:

1. Institucionāla korupcija un izšķērdība

Vispār Latvijā ļoti daudz tiek “darīts” mobinga apkarošanai. Nesen Izglītības ministrija ar likumu uzdeva skolām ieviest mobinga apkarošanas programmas, kuras, saprotams, nav lētas. Cik tām kopā tiek tērēts, nav zināms, bet piemēram: KIVAs ieviešana tiek apmaksāta no bērnu labbūtības fondu projekta, kura kopējā summa vien ir ap 40 miljoniem. Un KIVA ir tikai viena no dažām “brīnumprogrammām”, kuras skolām jāiepērk un kuras piesola atrisināt mobinga problēmu. Protams, ka nekādus brīnumainos rezultātus dzīvē mēs neredzam. Tas, ko KIVA un tai līdzīgi mārketinga produkti paveic – padara ļoti turīgus dažus šo programmu pārdevējus (nav īpaši jēgpilni) un palīdz pielikt pie algas kādu bonusu pedagogiem, kas ar to nodarbojas skolā uz vietas (kopumā laba lieta). Līdz ar to ir radīta sistēma, kurā visi ir apmierināti: skola var parādīt, ka apkaro mobingu, varai pietuvinātie “apkarotāji” var netraucēti apgūt miljonus un programmu vietējie ieviesēji saņem nelielus, bet svarīgus bonusus. Krāsains plakātiņš skolā pie sienas ar uzsaukumu “Nedari mobingu!” komplektā bez maksas. Tikai viena problēma: tam nav īsti liela sakara ar vardarbību skolā vai tās reālu samazināšanu.

2. Pārmērīga fokusēšanās uz bērnu vajadzībām un emocijām

Tā jau kļuvusi par vispārpieņemtu pārliecību, ka pedagogiem visas pūles jāvelta, lai “atpazītu bērna vajadzības” – tas esot vienīgais pareizais ceļš uz labu uzvedību. Šo ideju ar lielu entuziasmu māca dažādos kursos un pedagogu apmācībās. Runāšana par emocijām ir arī pamatā jau pieminētajām mobinga apkarošanas programmām, ar domu – ja tikai bērni sapratīs savas sajūtas un ja tikai pieaugušie apmierinās viņu emocionālās vajadzības, tad nekādas vardarbības bērnu starpā vairs nebūs. Taču tas ir fundamentāli aplams priekšstats par to, kā veidojas cilvēku – un īpaši jau bērnu – uzvedība un kā to kontrolēt.

Ja vien bērnam nav kādas īpašas vajadzības (piemēram, autisms), tad nav arī nekādas īpašas nepieciešamības tās nemitīgi atpazīt. Pedagogs tomēr nav terapeits, un klase nav psihologa kabinets. Primārais uzdevums klasē ir visiem bērniem labi mācīties nevis labi justies – un mācīšanās bieži ir grūta, garlaicīga, sarežģīta, izaicinoša un citādi nepatīkamas sajūtas raisoša. Tieši tāpat kā noteikumu ievērošana. Drīzāk bērnam ir jāiemāca tikt galā ar situāciju, kurā viņa vajadzības netiek apmierinātas – tātad, disciplīnu. Galu galā, jebkuri dzīves sasniegumi – kā sportā, tā mācībās un attiecībās – nāk no spējas atteikties no savu tūlītējo personisko vajadzību apmierinājuma.

Bieži bērni uzvedas slikti vai apdraudoši nevis tāpēc, ka viņiem netiek apmierinātas kādas īpašas vajadzības. Bet vienkārši tāpēc, ka nav nodrošināta disciplīna.

3.Disciplīnas aizstāšana ar algoritmiem un vadlīnijām  

Uzvedība ir prasme, kas bērniem jāmāca, kā gluži ikviena cita prasme. Noteikumi – arī atalgojumi un sodi-, ir rāmis, kurš nemitīgi jāuztur pieaugušajiem. Jo bērni ir sarežģītāki, jo uzvedībai būs jāvelta vairāk uzmanības. Ģimnāzijā, kur visi bērni ir augsti motivēti un izgājuši lielu filtru, mācības var būt 95%, disciplīna – 5%. Citā skolā, kur vienā klasē ir pieci bērni ar UDHT, divi autisma spektrā, kāds pārītis, kas lieto vielas un vēl daži, kam izglītības sistēma lāga nav ne lasīt, ne rēķināt iemācījusi – disciplīna var aizņemt 50 un vairāk % laika. Tieši tāpēc ir vajadzīgas dažādas, tostarp terapeitiskas skolas, jo ne katrs pedagogs ir gatavs un vēlas pārtapt par šāda profila speciālistu. Bet papļāpāt ar bērniem par emocijām, apvilkt smaidiņus un aizpildīt kādas anketas – tas viss ir jauki, taču tā nav disciplīnas veidošana.

Disciplīnu veidot ir arī sarežģīti. Tā pieprasa skaidras hierahijas – starp pieaugušajiem, bērniem, vecākiem un skolu. Noteiktas zināšanas. Pārdomātu, precīzu uzvedības veidošanas stratēģiju skolā. Un skaidru atbildību. Tādēļ citviet skolās ir atbildīgie speciālisti par bērnu uzvedību, Lielbritānijā pat ir šāds postenis valdības līmenī.

Diemžēl Latvijā viss notiek pilnīgi pretēji. Tiek ieviesti aizvien jauni algoritmi, kā jāsadarbojas iestādēm, kur jāsūta ziņojumi, kādiem ierēdņiem jānotur kādas sanāksmes. Un meklēta nauda aizvien jaunām programmām un jaunu algoritmu izstrādei. Taču bērni nedarbojas pēc algoritmiem, neuzvedas pēc protokoliem un jo vairāk dažādu iestāžu iesaistītas, jo mazāka kādam atbildība. Galu galā iznāk kā ar sociālajā iestādē nobadināto zēnu – iesaistītas desmit instances, bet gala rezultātā neviena atbildīgā nav. Tieši tāpat ar mobingu: tiek tērēti desmitiem miljoni, iesaistīti dienesti, ierēdņi pārsūtīti desmitiem e-pastu, bet rezultātā – nav neviena pieaugušā, kurš zinātu, kā disciplinēt deviņgadnieku: cerot tikai uz policijas iejaukšanos – labi vēl, ka ne visas armijas…

Ātrākais risinājums šajā situācijā būtu šāds: atcelt visus algoritmus, bezjēdzīgās starpdisciplinārās komandas un dārgās programmas. Līdz ar emociju atpazīšanas kursiņiem un citām programmām, kurām šobrīd tiek atvēlēti miljoni. Atvēlēt atbildību par bērnu uzvedību – gluži kā par visām pārējām lietām skolā – pašam skolas direktoram. Līdz ar vajadzīgajām tiesībām veidot disciplīnu savā skolā. Bet par ietaupītajiem miljoniem atvērt pāris terapeitiskās skolas, kur mācīties bērniem ar īpašām vajadzībām.

Un beidzot sākt runāt par uzvedību nopietni – kā par bērnu disciplinēšanu, nevis bezgalīgu vajadzību apmierināšanu un runāšanos par sajūtām.

Galu galā, vai tad vajadzība pēc disciplīnas un audzināšanas tieši nav viena no vislielākajām dzīves pamatvajadzībām?

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!