JĀNIS RIŅĶIS, pētnieciskās aģentūras “Wall Media Group” žurnālists
Laikam nav tāda cilvēka, kuram kādā no dzīves posmiem nebūtu bijis jāvēršas pie zobārsta. Taču izrādās, ka atsevišķi zobārstniecības pakalpojumi Latvijā kļūst arvien “elitārāki” ne tikai cenas, bet arī to pieejamības ziņā. Tā, piemēram, patlaban uz katriem aptuveni 46 000 potenciālo zobārstniecības pacientu ir pieejams tikai viens ortodonts jeb ārsts, kas nodarbojas ar nepareizu zobu novietojuma un sakodiena korekciju.
Rindas no 5 līdz 9 mēnešiem
Vidējais gaidīšanas laiks uz vizīti pie ortodonta pacientiem (atkarībā no reģiona) svārstās no 160 līdz 275 dienām jeb no pieciem līdz deviņiem mēnešiem. Tā noskaidrojis jurists Juris Matisāns, iniciējot Tiesībsarga pārbaudi saistībā ar tiesībām uz savlaicīgu veselības aprūpi. Tagad viņš pēc atbildēm vērsies arī Ekonomikas ministrijā, būdams pārliecināts, ka šai problēmai ir būtiska ietekme uz cilvēkkapitālu.
Absurdā situācija ir izveidojusies, jo “Zobārsta profesijas standarts”, kas apstiprināts 2021. gadā un ir spēkā arī šobrīd, nosaka, ka vispārējās prakses zobārsti drīkst tikai “izvērtēt zobu un žokļu attīstības, augšanas traucējumu un ortodontiskās ārstēšanas indikācijas.” Tālāk pacients jānosūta jau pie sertificēta ortodonta, pie kura tad arī jāstāv pusgadu garajā rindā. Citiem vārdiem sakot – zobārsts “parastais” drīkst vien formāli piefiksēt šķībus, saspiestus vai ar spraugām novietotus zobus, bet “dakterēt” arī vieglos gadījumos tos drīkst vien sertificēts ortodonts.
Lai gan, atbildot uz jautājumiem, Latvijas Zobārstu asociācija (LZA) e-pasta sarakstēs apgalvo, ka pārstāv visus Latvijas zobārstus, tomēr vairāki aptaujātie vispārējās prakses zobārsti atzina – viņi kategoriski nepiekrīt tam, kas noteikts profesijas standartā. Ārsti uzskata, ka tur rakstītais ir atrauts no realitātes un neatspoguļo praktizējošo zobārstu prasmes un zināšanas. “Nav tā, ka mēs neprotam izvērtēt, kuros gadījumos pacients tik tiešām jāsūta pie ortodonta, bet kuros mūsu profesionālā kompetence un pieredze ļautu tikt galā saviem spēkiem,” saka viens no aptaujātajiem vispārējās prakses zobārstiem.
“Loģiski būtu vispārējās prakses zobārstiem uzticēt veikt manipulācijas vieglākos gadījumus, kuros komplikāciju iespējamība un sekas ir niecīgas, jo pārsvarā vieglos gadījumos problēmas ir tikai dentālas, respektīvi – pašos zobos nevis žokļa kaulu proporcijās un attiecībās. Savukārt vidēji gadījumi vairumā ir tādi, kuros nelielas anomālijas žokļu attiecībās, ar ko viegli var tikt galā nozares speciālists ar pieredzi, un tam nav obligāti jābūt ortodontam. Būtībā tā ir nejēdzīga resursu šķērdēšana, ja speciālists ar paaugstinātu kvalifikāciju, ortodonts, tērē savu laiku veicot vienkāršas manipulācijas, kas ir pa spēkam citiem zobārstiem. Savukārt cilvēkam, kuram patiešām vajadzīga ortodonta palīdzība, jāstāv pusgadu garās rindās,” skaidro viens no aptaujātajiem vispārējās prakses zobārstiem, kurš neslēpa, ka tāpat kā vairāki viņa kolēģi, nevēlas atklāt savu vārdu, jo negrib konfliktēt ar konkrētām personām, kuras faktiski kontrolē nozari un veic zobārstu resertifikāciju.
Ārsts atzina, ka viņš nebūt nav vienīgais, kura viedoklis būtiski atšķiras no tā, ko pauž LZA, norādot, ka virknē Eiropas valstu zobārstniecība iet “liberalizācijas” ceļu, lai gan Latvijā notiek pilnīgi pretējais. “Manuprāt, tas ir kaut kāds padomju okupācijas mantojums, kad šīs lietas mēģina regulēt, nevis vadoties pēc veselā saprāta un paļaujoties uz mūsu ārstu kompetenci, bet gan aizliegumiem. It kā zobārsti 21. gadsimtā būtu kaut kādi “miesnieki”, kas nesaprot, kuros gadījumos var ārstēt uz vietas, bet kuros tiešām jāsūta pie ārsta ar papildu kvalifikāciju vai sertificēta speciālista ortodontijā,” pauž savu sašutumu zobārsts.
Strādā vienā iestādē
Varētu domāt, ka, runājot par funkciju monopolizāciju nozarē, zobārsts pārspīlē, taču, aplūkojot to pašu 2021. gadā apstiprināto Zobārsta profesijas standartu (kas ir publiski pieejams dokuments), redzams, ka to arī ir izstrādājusi un iesniegusi pati Latvijas zobārstu asociācija, kas ir tā kā loģiski. Taču daudz interesantāks ir fakts, ka paša šī standarta izstrādes darba grupa ir sastāvējusi no septiņiem locekļiem, sešiem no kuriem ir norādīti amati Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūtā (ja vien saīsinājums RSU SI to apzīmē), bet septītais ir pats LZA prezidents, kurš standarta izstrādes darba grupā ierakstīts kā VM [Veselības ministrijas] galvenais speciālists zobārstniecībā, savukārt profesijas standarta ekspertu darba grupā (turpat zemāk) arī kā Latvijas ārstu biedrības pārstāvis. Šīs – otras ekspertu darba grupas sastāvs ir ne mazāk interesants, jo tajā no pieciem locekļiem ir divi ministriju pārstāvji (Veselības un Labklājības), pats jau pieminētais LZA prezidents un vēl divas personas, no kurām viena ir SIA “RSU Stomatoloģijas institūts” valdes priekšsēdētāja, bet otra – Latvijas Jauno ārstu asociācijas pārstāve, zobārste un ortodontijas rezidente.
Faktiski, ja neskaita divus ministrijas pārstāvjus un LZA prezidentu, šobrīd spēkā esošo Zobārsta profesijas standartu ir sagatavojuši vieni vienīgi Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta pārstāvji tajos vai citos amatos, pieņemot, ka “ortodontijas rezidente” savu izglītību nav apguvusi kādā citā valstī, bet vien tajā pašā Stomatoloģijas institūtā.
Latgalē nav neviena speciālista
Pats par sevi tas varbūt arī nebūtu nekas briesmīgs, ja vien šo ortodontu skaits Latvijā nebūtu ierobežots, bet izredzes, ka tuvākajos gados pie esošās izglītības sistēmas un sertifikācijas kārtības ortodontu kļūs vairāk, ir visnotaļ mazas.
Diemžēl Latvijas Ortodontu asociācija (LOA) uz jautājumu par precīzu ortodontu skaitu nedēļas laikā nevarēja atbildēt un plašāku informāciju uz citiem uzdotajiem jautājumiem raksta tapšanas brīdī arī nesniedza. Tomēr saskaņā ar Veselības ministrijas datiem, kurus pati ministrija sniegusi Tiesībsarga birojam, lai atbildētu Jurim Matisānam, izriet, ka no visiem 27 ortodontiem, kuriem uz 2025. gada vidu bija Nacionālā veselības dienesta (NVD) līgums par valsts apmaksātiem pakalpojumiem, Rīgas reģionā strādā 23 ortodonti, Zemgalē – divi, Vidzemē un Kurzemē – pa vienam, bet Latgales reģionā vispār nav neviena šīs jomas speciālista.
“Tas ir tieši mans gadījums, jo pats esmu no Latgales, kur saskaņā ar šiem datiem nav neviena paša ortodonta! Un tādēļ, pat ja vispārējās prakses zobārstam būtu pietiekamas zināšanas, pacientam, tas ir – man, tik un tā, faktiski piespiedu kārtā, jāvēršas pie ortodonta Rīgā, Jelgavā vai Liepājā, pat ja vienkāršs zobārsts man spētu sniegt palīdzību tepat – Rēzeknē vai Daugavpilī,” savu sašutumu pauž Juris Matisāns. Viņš ir pārliecināts, ka tādējādi tiek ierobežotas pacienta tiesības saņemt pieejamu ārstēšanu, jo izvēles iespēju trūkums kombinācijā ar nelielo ortodontu skaitu faktiski liedz savlaicīgi saņemt pakalpojumu: “Pacientu tiesību likums deklarē, ka ikvienam pacientam neatkarīgi no sociālā stāvokļa ir tiesības uz kvalitatīvu un pieejamu ārstēšanu. Taču pašreizējā situācija ar ortodontiem šo standartu vismaz Latgalē jau nu nekādi neizpilda.”
Pelna virs 10 000 mēnesī
Jurista teiktais interesantā veidā korelē ar portālā “Puaro.lv” vēl 11. oktobrī publicēto TOP 300 algu sarakstu Latvijas medicīnā par 2024. gadu, kas tapis balstoties uz VID datiem (avots: https://puaro.lv/ietekme-un-nauda/kamer-medicina-kopuma-trukst-naudas-dazs-arsts-sanem-41-000-eiro-menesi-puaro-lv-publice-top-300-lielakas-algas-latvijas-medicina/).
Šajā sarakstā atrodami veseli 11 ortodonti, kurus algas svārstās no 270 717,27 eiro gadā (vidēji 22 559,77 mēnesī) līdz 113 914,55 (vidēji 9 492,87 mēnesī). Tāpēc var droši teikt, ka vismaz trešdaļa no visiem Latvijas ortodontiem pelna vairāk par 10 000 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ne visi ortodonti ir noslēguši līgumu ar Nacionālo veselības dienestu un saņem finansējumu no valsts. Veselam vienam šajā sarakstā atrodamajam ortodontam (starp citu, visvairāk pelnošajam, bet strādājošajam tikai privātajā sektorā) nav nekādu ienākumu no valsts vai pašvaldības. Pārējiem desmit gan tādi ir lielākā vai mazākā apjomā. Un tas arī varētu būt saprotami, jo ortodontu pacienti ir gan bērni, gan tie, kuriem šie pakalpojumi tiek sniegti uz valsts rēķina.
Taču tieši tik pat saprotams ir arī tas, kādēļ esošie ortodonti varētu nebūt ieinteresēti sniegto pakalpojumu klāstu samazināt, atdodot mazāk nozīmīgās manipulācijas veikt vispārējās prakses zobārstiem. Tāpat ir saprotams, kāpēc viņi nav ieinteresēti savu skaitu būtiski palielināt nedz uz ārvalstīs diplomus ieguvušo kolēģu, nedz arī pašmāju speciālistu rēķina. Kuram gan vajag konkurentus?
To, ka situācija ir šāda un tuvākajos gados nemainīsies, apstiprina LZA sniegtās atbildes, kurās asociācija norāda, ka jaunajā 2025. gada profesijas standarta projektā (kas gan vēl pagaidām atrodas saskaņošanas stadijā, jau iepriekš pieminētajā punktā 3.2 vispārējās prakses zobārstu funkcijas ir nedaudz plašāk izskaidrotas, precizējot: “Izvērtēt zobu un žokļu attīstības, augšanas traucējumu un ortodontiskās ārstēšanas indikācijas un pielietot atsevišķas standartā norādītās interseptīvās ortodontiskās manipulācijas.” Taču pati Latvijas Zobārstu asociācija, šo labojumu skaidrojot izpilddirektores Irēnas Delles personā, īpaši uzsver, ka “šādu papildinājumu ietveršana standartā nenozīmē jaunas kompetences piešķiršanu, bet gan tā uzskatāma par skaidrojumu esošajai jau noteiktajai kompetencei.” Tas pēc būtības nozīmē, ka vispārējās prakses zobārstu funkcijas pēc šī dokumenta apstiprināšanas būtiski nemainīsies.
Vai ierobežojumus nosaka “kartelis”?
Starp citu, ortodontijas speciālistu sagatavošanu Latvijā arī pilnībā kontrolē Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūts (RSU SI) un tam pakļautas struktūras. Ortodontijas rezidentūras vietu skaits ir niecīgs. No publiski pieejamās informācijas izriet, ka katru gadu tiek finansēta tikai viena rezidentūras vieta ortodontijā, bet pārējiem pretendentiem, kuru skaists arī svārstās no viena līdz diviem gadā, jāmaksā ievērojama studiju maksa – 15 000 eiro gadā. Rezultātā ortodontu skaits valstī dabiskā ceļā pieaug ļoti lēni, mākslīgi saglabājot šo speciālistu “iztrūkumu”.
Tie paši akadēmiskie un profesionālie spēki, kas nosaka ortodontu sagatavošanas politiku un regulējumu, neapšaubāmi gūst labumu no sava ekskluzīvā stāvokļa tirgū. Faktiski, izmantojot šo savu monopola stāvokli, RSU Stomatoloģijas institūts koncentrē vairumu nozares speciālistu, apvienojot ortodontijas pakalpojumu sniegšanu vienā institūcijā – pašu paspārnē esošajā Ortodontijas klīnikā. Caur šo pašu institūtu vienlaikus kontrolējot un ietekmējot visu nozari – gan apmācību procesu, gan vietu piešķiršanu rezidentūrā, gan likumdošanu un citus regulējošos normatīvos aktus, kuri nosaka zobārstniecības praksi visā valstī.
Pazūd “neērta” informācija
Institūts pats savulaik norādījis, ka nevienā citā privātpraksē nav līdzvērtīgas ortodontiskās kompetences koncentrācijas. “Klīnikā vienuviet strādā Latvijā pieredzējušākie ortodontijas speciālisti, kuru zinātniskajai, akadēmiskajai un klīniskajai pieredzei nav līdzvērtīgas nevienā citā Latvijas zobārstniecības privātpraksē,” teikts Konkurences padomes (KP) 2024. gada atzinumā (Nr. 1.7-2/990), atsaucoties uz RSU Stomatoloģijas institūta mājaslapu, no kuras gan šis “neērtais” teikums raksta tapšanas brīdī jau ir pazudis.
Tas arī ir saprotams, jo faktiski nozīmē, ka valsts publiskā sektora institūcija pati monopolizē ortodontijas pakalpojumus, vienlaikus piedaloties arī nozares izglītības un politikas veidošanā.
“Protams, ortodontijas ārstēšana ir sarežģīta. Neviens neapstrīd, ka sarežģīti gadījumi jāārstē pieredzējušam speciālistam. Taču pašreizējais regulējums neļauj pat nodalīt vienkāršus gadījumus no sarežģītiem, jo vispārējās prakses zobārsts lāgā nevar pat uzsākt jebkādu ortodontisku ārstēšanu, lai palīdzētu pacientam. Tādējādi pacienti tiek novirzīti uz valsts kontrolētu rezidentūras “pudeles kaklu” un nelielu speciālistu loku, kas nevar apkalpot visus savlaicīgi. Šī situācija nerada uzticību sistēmas taisnīgumam un liek uzdot jautājumu, vai regulējuma mērķis tiešām ir sabiedrības veselības interesēs? Vai tiešām ievērots samērīguma princips un stingrie ierobežojumi vispārējās prakses zobārstiem drīzāk nav vērsti vienkārši uz vēlmi aizsargāt šauras profesionāļu grupas ekonomiskās intereses, nevis ar rūpēm par pacientiem un pakalpojuma kvalitāti, kā tas tiek deklarēts,” retoriski vaicā Juris Matisāns.
Jurists nobeidz teikto, uzsverot: “Ja reiz valsts savas funkcijas praktiski jebkādu mediķu sertifikācijas jomā ir nodevusi nevalstisko organizāciju rokās, kā tas šobrīd tik tiešām ir, būtu bijis pareizi paredzēt kaut kādus mehānismus, kas ļauj šo organizāciju funkcijas pārdalīt un kontrolēt, lai būtu alternatīvas un rastos iespējas pieņemtos lēmumus pārsūdzēt vai atcelt. Citādi veidojas “apburtais loks”, kurā par “ķīlniekiem” kļūst jaunie ārsti, tostarp arī zobārsti, kuri pat gribēdami nevar tikt pie vajadzīgajiem sertifikātiem vai sniegt savus pakalpojumus, ja nozares politiku veido tie paši cilvēki, kuri, iespējams, gūst labumu no sava ekskluzīvā stāvokļa tirgū. Es nevaru norādīt iestādēm, ko viņām darīt, bet, manuprāt, tieši Konkurences padome ir tā institūcija, kurai šo situāciju vajadzētu izvērtēt.”
Vēl par šo tēmu:
Veselības ministrija prasa skaidrot mediķu lielās algas – Puaro.lv
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Jaukais Riņķa kgs ,jādomā, drīz pavēstīs kko perspektīvu, arī par tiem tūktošiem pilsoņu , kuriem mutē atlikuši vien 2-3-4 zobi… Kāds tur pareizais sakodiens,.. ir idejas .. saucamais žurnālist.. :))