PĒTERIS APINIS, ārsts
Šo rindu autors nelasa komentārus internetā. Man ir piedāvājums – visiem tiem, kam baudījumu sniedz glupu komentāru rakstīšana, nelasiet manu rakstu – uzreiz ķerieties pie komentāriem.
Šis ir trešais un noslēdzošais stāstiņš par manu braucienu uz Ukrainu, aizvedot ukraiņu karavīriem 27 pikapus un busiņus, ko bija sagādājis Ogres mērs Egils Helmanis un viņa komanda. Brauciens bija sarežģīts, automašīnas bija relatīvi vecas un pa ceļam tām gadījās dažādas likstas. Helmaņa autokonvoja princips – katrs braucējs pats maksā par degvielu, ēšanu, dzīvesvietu, tādējādi netieši ziedojot Ukrainai, toties brauciens ir līdz frontei, mašīnas tiek nodotas tieši rokās kaujās nogurušiem virsniekiem, visi braucēji satiek šos karavīrus tieši, paspiež roku un aprunājas. Bez tam Helmanis ir rūpējies, lai katrs braucējs iegūtu iespējami daudz informācijas. Tā nu es tikos ar kara ārstiem, medicīnas māsām, apskatīju slimnīcas un pirmās palīdzības punktus. Iespējami daudz Latvijas iedzīvotājiem būtu jāredz un jāsaprot – kas notiek Ukrainas frontē. Būtiski ir apzināties – šobrīd ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību un neatkarību. Es ceru, ka ar saviem aprakstiem kaut nedaudz varu atvērt informācijas lauku par Ukrainas varonīgo cīņu.
Savu otro rakstiņu noslēdzu ar nelielu skici, ka man bija iespēja tikties ar brigādes komandieri viņa štābā, noklausīties viņa stāstījumu, paskatīties – kā pretinieku pozīcijas un rosība ir skatāma no droniem, kā arī dronu filmētus ierakstus – kā uzbrūk Krievijas motocikletisti, kā tanki, kā arī – kā paši ukraiņi evakuē savus ievainotos.
Uz tikšanos ar komandieri bijām tikai četratā – tādi nu bija spēles noteikumi, un man bija uzticēts būt par šoferi (galvenokārt jau tādēļ, ka spēju atcerēties shematiski uzzīmētu meža ceļu karti). Braucienā būtiskais – krievu artilērija mērķtiecīgi raidīja lādiņus ik pa simts metriem mežā, un daļa no šiem lādiņiem izsauca ugunsgrēku. Tā nu visapkārt mežs dega, bet ukraiņu ugunsdzēsēji iespēju robežās ugunsgrēkus ierobežoja. Piebildīšu – šis mežs savulaik bija rezervāts, viens no dabas daudzveidīgākajiem biotopiem Ukrainā. Otrs brauciena izaicinājums bija upes šķērsošana pa pontontiltu, kas bija šūpīgs un krievu “piešauts”.
Kā jau aprakstīju vakar – komandieris mūs pieņēma pazemē, kur bija iedzīts autobuss, no virspuses ar jumtu un tīkliem nosegts. Autobusā bija plaša darbistaba un digitāls centrs. Dzērām labu kafiju un klausījāmies komandiera stāstā.
Pēdējo mēnešu laikā Krievijas armija bija nolēmusi ieņemt ciematu kādus padsmit kilometrus no vietas, kur meža pazemē, autobusā sēdējām. Ciemats kā ciemats – četrdesmit mājas, baznīca un skola, tādu ciematu Ukrainā ir desmitiem tūkstošu, bet Krievijas armija jau bija pamanījusies šeit zaudēt gandrīz 200 kritušos karavīrus (ukraiņi – piecus), bet vēl 45 Krievijas militārpersonas ukraiņi bija saņēmuši gūstā. Militāra domāšana saka – ja ir 200 kritušo, tātad vēl trīsreiz vairāk – ievainoto. Interesanti, ka no 45 gūstā saņemtajiem Krievijas karavīriem tikai 2 bija krievi, vairāk nekā puse bija otrās paaudzes Vidusāzijas zemju iebraucēji (uzbeki, kirgīzi, tadžiki, kuri deviņdesmitajos aizbraukuši strādāt uz Krieviju, tur veidojuši ģimenes, un viņu bērni tagad ir Krievijas armijas “lielgabalu gaļa”), bet daudz arī Krievijas mazākumtautu bērni. Tātad – Krievijas diktators ne tikai iznīcina ukraiņus, bet arī Krievijas mazākumtautu jaunus vīriešus, kam varētu ienākt prātā prasīt savām tautām neatkarību. Cik zinu no citiem avotiem, visvairāk cieš burjati, kuri joprojām mēdz sarunāties savā valodā. Kā pamanījuši paši burjati – Maskavā parādē neviens burjats nepiedalās (nepareizi sejas vaibsti), bet visi tiek nosūtīti karot frontes pirmajā līnijā.
Tādēļ nedaudz par to – kāpēc es nepriecājos par ziņām, ka atkal 100 tūkstoši Krievijas armijas karavīru nogalināti? Krievija būvēta uz mazāku kaimiņtautu iznīcināšanu un asimilēšanu, un šī filozofija formulēta Krievijas cara Ivana Bargā (Иван IV Васильевич 1530—1584, vikingu Rūriku un lietuviešu Glinsku pēctecis) laikā. Visa Krievijas vēsture ir rakstīta ar asinīm, neatkarīgi – vai tā bijusi cara vai komunistu pārvaldīta un saukusies par Krieviju, Padomju savienību vai Krievijas federāciju; lielāko savu ļaunuma apjomu tā sasniedza 20. gadsimta sākumā.
Mazo tautu nostādīšana vienu pret otru allaž piederējusi pie Krievijas stratēģijas. 1905. gadā Latvijā kā „melnā sotņa” tika sūtīti Ziemeļkaukāza mazo tautu karavīri, kas nevarēja sazināties ar latviešiem, jo bija neizglītoti un analfabēti, kurus viegli varēja ieprogrammēt zvērīgām darbībām. 1905.–1907. gada notikumi Baltijā – skolotāju, pagastveču, aptiekāru, ārstu slepkavības ir tieši tas pats scenārijs, ko Krievija šobrīd izvērš Ukrainā.
Ja mēs pavērojam Krievijas stratēģiju 1. un 2. Pasaules karā, tad redzam, cik mērķtiecīgi par ložmetēju gaļu tika padarīti latvieši. Piemēram, 1914. gadā, karam sākoties, pie Suvalkiem galvenokārt bojā gāja Baltijas guberņās iesauktie karavīri. Arī latviešu strēlnieki noasiņoja apzinātas krievu virsnieku bezdarbības vai dzēruma murgos radītas uzbrukuma stratēģijas dēļ.
Otrajā Pasaules karā kaujās pie Maskavas burtiski tika iznīcināti visi latviešu karavīri, ko Krievija kā „teritoriālo korpusu” bija integrējusi no Latvijas armijas. Pret viesuļuguni tika sūtīti un krita 80% bijušās Latvijas armijas karavīru.
No pašreiz pieejamās informācijas mums zināms, ka Krievijas virspavēlniecībai ir apšaubāma interese par saviem karavīriem, to veselību un dzīvību Ukrainā. Ir pamatotas aizdomas, ka Krievijas armijā drošā nāvē tiek sūtīti mazāk uzticami cilvēki, bet par mazāk uzticamiem, tradicionāli, Krievijā tiek uzskatīti visi, kas runā svešā valodā (un tie, kas apšauba Putina doktrīnas).
Iespējams, ka tieši Krievijas valdības pārraudzīti informācijas līdzekļi izplata stāstus par udmurtu vai čečenu zvērībām Ukrainā, sak – ne jau mēs, bet tie tur.
Es nespēju līdz ar presi priecāties par milzīgo bojāgājušo skaitu Krievijas pusē Ukrainas karā. Tie ir jauni ļaudis, kas ne pie kā nav vainīgi, dēli savām mātēm un vīri – sievām. Tajā pašā laikā Krievijas armijas iespējas lielais bojāgājušo skaits neietekmē, jo Krievija spēj mobilizēt līdz 10 miljoniem karavīru.
Krievijas valdības attieksme pret mazākumtautu dēliem ir rasisms.
Tādi secinājumi man jau radās, savulaik apmeklējot Igaunijas Tautas muzeju Tartu un tā lielo ekspozīciju par somugru tautu dzīvi pastāvīgajā izstādē “Urālu atbalss”.
Atgriezīšos pie Ukrainā redzētā. Krievijas militārie spēki ir nodarījuši plašus postījumus Ukrainas civilajai infrastruktūrai veselības aprūpē, lauksaimniecībā un pārtikas apgādē, ūdensapgādē un kanalizācijā, enerģētikā, transportā un komunikācijās. Karš ir izpostījis Ukrainas ekonomiku un mazinājis pārtikas un energoapgādes drošību daudzās pasaules valstīs.
Pēdējā pusgadā (tajā frontes iecirknī, kur man Doņeckas apgabalā bija lemts būt) karš galvenokārt pārvērties par dronu karu. Droni lido ar sprāgstvielām, droni peilē vietas, kur sapulcējušies ukraiņu karavīri, droni pieslēdzas mobilajiem telefoniem, droni precizē artilērijas šāviņu mērķus. Piefrontes pilsētas tiek terorizētas ar šaheddroniem, kas grauj infrastruktūru (man atrodoties Slavjanskā divi šaheddroni sagrāva slimnīcas korpusu, kurā bija neatliekamā palīdzība un ķirurģiskā uzņemšana). Piefrontes pilsētās ir sagrautas pilsētu domes ēkas (īpaši baisi tas izskatās Izjumā), baznīcas, skolas, rūpnīcas, iespējamās kazarmas. Loģika (ja tāda Krievijas militāristiem ir) saka – bombardēsim tik ilgi, kamēr tie ukraiņi no pilsētām aizbrauks, bet armijai nebūs interesanti aizsargāt krāsmatas.
Īsti tā nav. Slovjanskas rajonā no 110 tūkstošiem iedzīvotāju palikuši 60 tūkstoši. Darbojas picērijas, kafejnīcas, pat modes veikali, pilsoņi dodas peldēties ezerā, joprojām braukā ar mašīnām, motocikliem un zirgu pajūgiem. Pie būkšķiem pieraduši, lielā mērā pieraduši pie kara. Bērni mācās attālināti vai brauc mācīties uz citām Ukrainas pilsētām. To, ko man stāstīja, bet nevaru komentēt – vairums zēnu, kas sasniedz 17 gadu vecumu, cenšas izbraukt no valsts, jo vīriešiem tikai līdz 17 gadiem un pēc 65 gadiem ir atļauts šķērsot robežu (tiesa, robežpārejas punktā bija gana daudz vidēja gadagājuma vīriešu, acīmredzami – ar stipriem dokumentiem).
Redzētais Ukrainā neliek skandēt slavas dziesmas Ukrainas valdībai. Valdībai atrodas nauda jauniem ceļiem un tiltiem, celtniecībai un labām mašīnām Ukrainas centrālos un Rietumu rajonos, bet armija tiek finansēta knapi. Karavīri redz, ka daudz naudas, kas paredzēts bruņojumam, pazūd kaut kur pa ceļam. Pavisam švaki ir ar armijas apģērbiem, apaviem un guļammaisiem, bruņuvestēm, kaskām utt., kuri arī mēdzot pazust kaut kur pa ceļam uz fronti. Vienīgais mierinājums ir, ka Krievijas pusē haoss ar apgādi un loģistiku ir daudzkārt lielāks.
Ukraiņu virsniekiem nav viegli paskaidrot karavīriem – kāpēc viss ir tā – kā ir, īpaši – kāpēc tik daudzi izvairās no dienesta.
Bez tam, ir diezgan liela vēlme zaldātiem dezertēt. Atšķirībā no Krievijas zaldātiem, kuri vēlas dezertēt uz Ukrainas pusi, ukraiņiem šādu opciju – padoties pretiniekam nav, jo viņi pie krieviem tiks pazemoti, mocīti un ar lielu varbūtību – nogalināti. Ukraiņi pret gūstekņiem ir itin civilizēti. Pats savām acīm redzēju gūstā paņemtu Krievijas karavīru, kuram bija ļoti iekaisis zobs, kuru aizsietām acīm un uz muguras sasietām rokām atveda pie Ukraiņu militārā zobārsta (strādā busiņā, bet tehnika laba, ir arī rentgens) ekstrahēt zobu. Spriežot pēc “Putina” auguma un tumšajiem matiem, šis Krievijas karavīrs bija kādas Vidusāzijas tautas dēls, kuri visvairāk esot gatavi padoties ukraiņiem.
Par stāvokli frontē es nerakstīšu – skatieties TV24 sarunas ar Jāni Slaidiņu. Man radās iespaids, ka Krievija kara 50 izšķirošajās dienās (Trampa uzstādījums) gatavojas uzbrukumam Zaporižjas tuvumā, lai tur pārrautu fronti un iegūtu Zaporižji kā lielāko rūpniecības centru (kā likums – lai nozagtu rūpnīcu aparatūru un tehnoloģijas). Šķiet, ka abas karojošās puses ir izveidojušas nocietinājumus, ka uzbrukums pāri tiem būtu “ļoti dārgs”. Šķiet, ka tanku un bruņmašīnu laiks frontē ir beidzies. Armijas brigāde, kas tiek finansēta pēc “punktiem”, saņem piecus punktus par nogalinātu pretinieku karavīru, bet tikai četrus – par sadragātu tanku.
Par Krievijas noziedzīgo karu pret Ukrainas un Eiropas ekoloģiju
Esmu rakstījis gana daudz par to, kā Krievijas pilna mēroga karš atstāj graujošas sekas uz Ukrainas un visas Eiropas dabas resursiem, globālo piesārņojuma pieaugumu, globālajām klimata izmaiņām. Tomēr, pabijis nedēļu Ukrainā, nevaru nepieminēt, ka šis karš apdraud visas zemeslodes ekosistēmu. Krievijas uzsāktais karš piesārņo un apdraud ūdeni, gaisu, augsni, biotopus un pat globālo radiācijas līmeni. Visu vienā rakstā ietvert nevar, tādēļ šoreiz vairāk par augsni, mežiem un radiāciju.
Lauksaimniecības zemēs, kas aizņem 69% Ukrainas teritorijas, atrodas 25% no pasaules melnzemes – bagātas, ļoti auglīgas augsnes. Meži aizņem 18% Ukrainas zemes. Pēc redzētā Ukrainā man šķiet, ka pasaulē bagātākās melnzemes augsnes iznīcināšanu visvairāk veic sprāgstvielu radītie krāteri (ik dienu tiek izšauti desmitiem tūkstošu artilērijas šāviņu, kas rada krāterus, kas padara Zemi par Marsa ainavu) un smagās karaspēka tehnikas pārvietošanās radītā zemes sablīvēšanās, kā arī tuneļu un tranšeju rakšanu.
Krievijas nocietinājumi Ukrainā un arī Ukrainas nocietinājumi ir vērienīgākie aizsardzības darbi kopš Otrā pasaules kara. Tie stiepjas vismaz 1500 km garumā un ietver prettanku grāvjus, tranšejas un betona barjeras.
Šķiet, ka ne mazāk nozīmīgs ir augsnes ķīmiskais piesārņojums, ko rada munīcija, kā arī ķīmisko vielu noplūdes, bojājot rūpnieciskos objektus un atkritumu izgāztuves, eļļu un smērvielu noplūdes un izšļakstīšanās no militārās tehnikas, īpaši – šo tehniku sabombardējot. Ķīmiskās vielas, jo īpaši bioloģiski nenoārdāmi elementi un savienojumi, ko izmanto militārajā munīcijā, kā arī sprāgstvielās, kā likums, piesārņo augsni un virszemes ūdeņus, un tie gadu desmitiem negatīvi ietekmēs cilvēku un ekosistēmu veselību. Smagie metāli ir visbiežāk sastopamie un visizturīgākie piesārņotāji kara zonās, visvairāk – svins, antimons, hroms, arsēns, dzīvsudrabs, niķelis, cinks, kadmijs un varš. Augsni piesārņo arī ieroču sistēmu materiāli, kas sastāv gan no sprāgstvielām, gan propelentiem. Enerģētisko materiālu liktenis vidē ir ļoti atšķirīgs un ir atkarīgs no to specifiskajām fizikāli ķīmiskajām īpašībām un bioloģiskās noārdīšanās spējas. Munīcija var saturēt arī per- un polifluoralkilvielas, kas ilgstoši saglabājas vidē.
Krievijas agresijas rezultātā Ukraina ir ļoti piesārņota ar kājnieku mīnām un nesprāgušu munīciju. Aptuveni 200 000 kvadrātkilometru, jeb vairāk nekā trešdaļas Ukrainas teritorijas ir piesārņoti ar kājnieku mīnām. Mīnu lauki stiepjas 2500 km garajā kontaktlīnijā starp Ukrainas un Krievijas spēku kontrolētajām teritorijām. Piebildīšu, ka no mīnām cieš ne tikai militārpersonas, bet arī civiliedzīvotāji, un pēc nepārbaudītām ziņām Ukrainā cietuši vairāk nekā 400 bērnu.
Gandrīz trešdaļa Ukrainas zemes ir piesārņota ar nesprāgušu munīciju, kas ietver artilērijas lādiņus, granātas, mīnmetēju lādiņus, kasešu munīciju, raķetes un improvizētās spridzināšanas ierīces. Dažu veidu munīcijas bojājumu biežums var būt ļoti augsts, pie kam munīcija, kas sākotnēji nespēj eksplodēt, mēdz siltuma, šķidruma vai citu apkārtējās vides faktoru dēļ neparedzēti eksplodēt (jebkurā laikā). Pēc kara beigām paies vismaz 50 gadi, līdz visas kājnieku mīnas un nesprāgušā munīcija Ukrainā tiks iznīcināta. Pasaules Banka ir aplēsusi, ka pilnīga Ukrainas atmīnēšana izmaksās vairāk nekā 40 miljardus ASV dolāru.
Ukraina ietver retas stepju ekosistēmas, piekrastes mitrājus, alpīnās pļavas, senus dižskābaržu mežus un plašus kūdrājus. Tā ir mājvieta lielai daļai Eiropas bioloģiskās daudzveidības, tostarp 70 000 augu, dzīvnieku un putnu sugām, no kurām daudzas ir retas un endēmiskas (sastopamas tikai vienā vietā).
Militārās darbības ir negatīvi ietekmējušas aptuveni 30% valsts aizsargājamo teritoriju, kas aizņem vairāk nekā 1,2 miljonus hektāru, tostarp 23 nacionālos parkus un dabas rezervātus. Šie biotopi ir iznīcināti, rokot tranšejas un nocietinājumus, plaša mēroga militārās pārvietošanās dēļ, kā arī izvietojot kājnieku mīnas, apšaudēs, ugunsgrēkos, mežus izcērtot un izdedzinot vai vienkārši – piesārņojuma dēļ. Papildus sauszemes mīnām un nesprāgušai munīcijai liela daļa ainavas ir piesārņota ar iznīcinātu militāro aprīkojumu un citām kara paliekām. Šīs destruktīvās militārās darbības ir ietekmējušas sauszemes un ūdens ekosistēmu struktūru un funkcijas. Daži dzīvnieki, piemēram, stepes ērglis, melnais stārķis, brūnais lācis, Eirāzijas lūsis, Ukrainā ir uz izmiršanas robežas, jo to dzīvotnēs pastāvīgi notiek militāras darbības. Šīs militārās aktivitātes un Krievijas rosība okupētajās teritorijās ir traucējusi jebkādus dabas aizsardzības pasākumus.
Tomēr bīstamākais Krievijas radītā kara apdraudējums ir radioloģiskais apdraudējums. Ukrainā ir četras atomelektrostacijas, kurās atrodas 15 Krievijas VVER konstrukcijas saspiestā ūdens reaktori. Šīs atomelektrostacijas pirms 2022. gada Krievijas iebrukuma nodrošināja 50% iekšzemes elektroenerģijas vajadzību, pie kam Ukraina bija elektrības eksportētājvalsts.
Ukrainā atrodas arī bijušās Černobiļas atomelektrostacijas teritorija un tās piesārņotā slēgtā zona. Citas būtiskas radiācijas piesārņojuma vietas ir objekti, kuros tiek uzglabāta kodolelektrostaciju izlietotā degviela un citi radioaktīvie atkritumi, piemēram, Junij-Komunar raktuve, urāna ieguves un pārstrādes iekārtas, kā arī pētniecības, medicīnas un rūpniecības objekti, kuros izmanto kodolenerģijas avotus.
2022. gada 4. martā Zaporižjes atomelektrostacija (ZNPP) kļuva par pirmo darbojošos civilo atomelektrostaciju, kas jebkad cietusi bruņotā uzbrukumā. Ženēvas konvencijas 1977. gada I protokols aizliedz uzbrukumus kodolspēkstacijām, pat ja šīs stacijas ir militāri mērķi. Padomju Savienība 1989. gadā ratificēja I protokolu, taču 2019. gadā Krievija šo ratifikāciju atsauca. Krievijas veiktā ZNPP sagrābšana un nepārtraukta okupācija ir izraisījusi iekšzemes un starptautiskās sabiedrības bažas par risku, ka militārās darbības var izraisīt katastrofālu jonizējošā starojuma noplūdi. Kopš Krievijas spēki ir okupējuši ZNPP, tā ir cietusi no sporādiskas apšaudes, vairākkārtējiem ārējās elektroenerģijas padeves pārtraukumiem un draudiem pārtraukt ūdens piegādi. Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra, kurai 2022. gada septembrī tika atļauts apmeklēt ZNPP, ir atstājusi tur savus pārstāvjus, lai mēģinātu nodrošināt objekta aizsardzību līdz kara beigām.
Tiesa, ZNPP ir projektēta tā, lai izturētu dabas un cilvēka izraisītas briesmas. Reaktoru aktīvās zonas aizsargā biezas, ar tēraudu stiegrota betona aizsargbūves, un tās ir projektētas tā, lai visi radioaktīvie materiāli būtu izolēti no apkārtējās vides. Atšķirībā no Černobiļas AES ZNPP reaktoros izmanto tādu pašu hermetizētu vieglā ūdens reaktoru tehnoloģiju kā Rietumvalstu kodolreaktoros. Izlietotās kodoldegvielas kompleksus sākotnēji uzglabā un atdzesē izlietotās kodoldegvielas baseinos reaktora hermetizētajā apvalkā, bet pēc tam tos pārvieto ārā uz sauso izlietotās kodoldegvielas glabātavu.
Tai pašā laikā kodolspēkstacijām ir nepieciešama rezerves elektroenerģijas piegāde, lai nodrošinātu dzesēšanu reaktoru saražotam sabrukšanas siltumam un uzturētu kontroli. ZNPP ir četras galvenās augstsprieguma elektrolīnijas ārpus teritorijas, kā arī rezerves līnijas, kas savienotas ar termoelektrostaciju. Pilnīga strāvas zuduma gadījumā reaktoriem ir dīzeļģeneratori, kas var nodrošināt strāvas padevi uz dažām nedēļām.
2022. gada septembrī visi seši ZNPP reaktori tika ieslēgti aukstās apturēšanas režīmā, kurā vadības stieņi tika pilnībā iebīdīti degvielā. Šajā režīmā temperatūra un spiediens tiek samazināti krietni zem darba līmeņa, tādējādi samazinot tūlītējas radiācijas noplūdes risku. Tomēr aukstā izslēgšana pilnībā nenovērš risku. Ja vienā vai vairākos reaktoros tiktu pārtraukta dzesēšana, operatoriem būtu nepieciešams ilgāks laika periods, lai novērstu problēmu, pirms reaktora serdes dzesēšanas ūdens sāktu vārīties, izraisot degvielas pārkaršanu un sabrukumu.
Pēc Nova Kahovkas dambja sagraušanas 2023. gada jūnijā ūdens līmenis ūdenskrātuvē, kas apgādā ZNPP, pazeminājās. Ūdens ir nepieciešams, lai no reaktoriem un izlietotās degvielas dīķiem aizvadītu atlikušo siltumu.
Katastrofālas radiācijas noplūdes gadījumā no ZNPP radioaktīvā piesārņojuma plūsmas apjoms un virziens būtu atkarīgs no laika apstākļiem, vēja virziena un vēja ātruma, kas potenciāli varētu piesārņot septiņas blakus esošās valstis, un kaut kādā mērā apdraudētu arī mūs.
Neliels kopsavilkums
Trijos stāstiņos centos aprakstīt savas izjūtas un gūto informāciju autokonvoja braucienā uz Ukrainu. Šādi autokonvoji brauc no Latvijas cits aiz cita, dzen gan pašu gādātus, gan pašu ziedotus, gan dzērājšoferu pazaudētus autiņus. Šādi konvoji ir vairāki, un šoreiz man iznāca braukt Ogres mēra Egīla Helmaņa organizētā braucienā. Brauciens ir nevis varonība, bet attieksme, patriotisms un domāšanas veids.
Kad atgriezos mājās, saņēmu ziņu, ka Egīls Helmanis ievainots (kontuzēts) Ukrainā, kur palika pēc tam, kad viss konvojs bija jau griezies atpakaļ. Televīzija, Latvijas portāli un laikraksti vairāk vai mazāk ir aprakstījuši šo notikumu, izdarot izrautus secinājumus un frāzes no manis, paša Egīla Helmaņa vai citu braucēju stāstītā. To, ko varu droši pateikt – Helmanis ir dzīvs, pie skaidras apziņas, gatavs atkal braukt uz Ukrainu un palīdzēt ukraiņu karavīriem.
Tas ir svētīgs darbs, ko dara latviešu vīri un sievas, gādājot pikapus, džipus un busiņus, dzenot tos uz Ukrainu un nododot frontiniekiem. Tādēļ, ka Ukrainas fronte tiek apgādāta, maigi teiksim – nepietiekami. Atbraukušie latvieši sniedz frontiniekiem šādu-tādu psiholoģisku atbalstu un norāda, ka ukraiņu upuri nav velti. Bet būtiskais – tādēļ, ka ukraiņi šobrīd cīnās arī par mūsu brīvību.
Nu cik var šito pārgremot….