“Krievu pasaules” iekšiene – kompleksi, agresija un impērisms

ANDIS KUDORS, latvijasdrosiba.lv

„Mūsu valsts kā putekļusūcējs iesūca sevī dažādu etnosu, nāciju un nacionalitāšu pārstāvjus.”[1] – šādi 2014. gadā Vladimirs Putins „tiešajā TV komunikācijas līnijā ar sabiedrību” skaidroja, kā ir veidojusies daudznacionālā Krievija. Tur jau ir tā tautu nelaime, bet Putins šo teica kā kaut ko izteikti pozitīvu. Salīdzināt citas tautas ar putekļiem…

Krievija un tās priekštece Padomju Savienība gan mēģināja būt par magnētu, kas pievilktu citus ar pievilcību, tomēr tas neizdevās ne toreiz, ne tagad. Minētās „tiešās komunikācijas” noslēgumā Putins runāja arī par „krievu pasauli”, kurā ir apvienojušies cilvēki, kuri uzskata, ka cilvēka eksistences jēga balstās morālā pirmsākumā, tāpēc krievi un „krievu pasaules” cilvēki neesot tik koncentrēti uz sava egoisma apmierināšanu, – skaidroja vadonis. Nu ja, tas Krievijas altruisms attiecībā uz kaimiņu tautām tā vien staro, ka acis žilbst!

Runa ir par to, ko Krievijas vara dara ne tikai ārpusē, bet arī iekšienē. Pirms dažām dienām redzējām, kā Krievijas tiesību (ne)sargājošo institūciju pārstāvji izturējās pret azerbaidžāņiem, īstenojot reidu migrācijas kontroles un noziedzības apkarošanas kontekstā. Azerbaidžānas TV diktors teica, ka krievi neciena ne Dienvidkaukāza, ne Centrālāzijas tautas un skatās uz tām no impērijas augstumiem.

Federācija? – Nē, impērija!

Krievijas politiķi lielās, ka viņu valsts esot multinacionāla, kur visas tautas un reliģijas dzīvo mierā. Krievija tiešām ir multinacionāla un uz papīra – federatīva valsts. Tomēr praksē vieni ir vienlīdzīgāki par citiem. Kādā politoloģijas seminārā Viļņā vienas no Krievijas Tālo austrumu tautu pārstāvēm uzdeva retorisku jautājumu: “Krievija ir federatīva valsts, vai tomēr impērija?” Atbilde ir vienkārša un skaidra – tā joprojām ir impērija. Ja federālie spēki 1994. gadā nebūtu iebrukuši Čečenijā, iespējams, mēs piedzīvotu impērijas galēju sabrukumu, jo separātisms pulsēja toreiz ne tikai Ziemeļkaukāzā, bet arī Urālos, Sibīrijā, Tatarstānā un Tālajos austrumos.

Krievija ir nerimstoši kritizējusi Latviju par lietām, par kurām nemaz neesam atbildīgi. Proti, Latvija atšķirībā no Krievijas ir nacionāla un unitāra valsts, kurai nav jārūpējas par to tautu identitāti, kuras mīt pie mums. Izņēmums ir tikai lībieši jeb līvi, jo viņiem Latvija ir Tēvzeme un vienīgās mājas. Savukārt krievu identitāte nav necik apdraudēta, jo blakus ir liela valsts, kas par to var parūpēties. Mums uz to nav jātērē ne nauda, ne enerģija, ne LSM.

Pašai Krievijai gan vajadzētu pielikt daudz pūļu, lai evenki, ņenci, jakuti un daudzas citas tautas, kas tur dzīvo savu senču zemēs gadsimtiem ilgi, saglabātu un attīstītu savu identitāti. Minētajām un citām tautām nav bijis iespējams nacionāli pašnoteikties un nodibināt savas valstis; krieviem ir jānodrošina šo tautu pastāvēšana kā visas pasaules kultūras mantojuma daļa. Praksē tas nenotiek, krievi dominē, pārējie tiek marginalizēti un asimilēti. Turklāt tatāru un čečenu pašnoteikšanās centieni tika apslāpēti. Te gan vēsture vēl nav pielikusi punktu; redzam tikai komatu.

Svētki bez satura

12. jūnijā Krievija tradicionāli atzīmē “Krievijas dienu”. Sākotnēji tā tika dēvēta par Krievijas neatkarības dienu, ar to domājot neatkarību no PSRS. Taču neatkarības dienas parasti ir bijušajām kolonizētajām teritorijām, nevis pašiem kolonizatoriem.

Krievija patiesībā jau īsti atdalījās no PSRS nevis 1990. gada 12. jūnijā, bet gan pusotru gadu vēlāk – 1991. gada decembrī, kad PSRS oficiāli beidza pastāvēt un tika nodibināta NVS. 1990. gada 12. jūnijā pirmais Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Tautas deputātu kongress pieņēma Deklarāciju par KPFSR suverenitāti. Toreiz bija modē spēlēties ar vārdu “suverenitāte”, lietojot šo jēdzienu ne vienmēr atbilstoši.

Daļa krievu 90. gados bija raduši sūdzēties, ka padomju iekārta bija svešinieku stutēta un krievi cieta no Staļina vēl vairāk nekā citas tautas. Tādējādi īsti nevarēja atrast atbildīgo, ko vainot. Rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins aizrunājās tik tālu, ka izteica igauņiem kā tautai komplimentus, bet latvieši viņam nepatīkot, jo bija starp revolucionāriem 1917. gadā. Jā, bija, bet varētu padomāt, ka krievu tur nebija… Vai mums tagad sekot Solžeņicina paraugam un līdzīgi runāt par viņa paša tautu?

Tas, ka varmāka pieņem upura lomu, ir jau redzēts daudzkārt. Padomju vara uz Latviju 1940. gadā atnāca ar viltu un draudiem no ārpuses, jo Pētera Stučkas skatījums uz mūsu tautas nākotni Latvijā aptuveni divdesmit gadus iepriekš tika ātri atzīts par latviešiem nepieņemamu. Pašam Stučkam nācās bēgt uz PSRS, kur utopiskām idejām bija laba augsne. Tā bija tieši krievu vide, kur dažādu tautu avantūristi varēja kopā ar krieviem būvēt ceļu uz saulaino tāli, kura pārvērtās asiņu jūrā un tautu cietumā.

Krievu domātājs Nikolajs Berdjajevs kā vienu no iemesliem šādai atvērtībai utopijām, minēja pareizticības ietekmi, kura lielnieku vadībā transformējās par komunisma reliģiju. Kristus tika atmests, daudzi pareizticīgie priesteri nogalināti vai izsūtīti, bet idejas par Dieva valstību uz zemes un cilvēku vienlīdzīgumu tika mēģināts īstenot bez Dieva. Tam nevar būt labu rezultātu.

“Slava KPSS!”, “Ļeņins ir dzīvs!”, ikonu, piedodiet, politbiroja ģīmetņu ielu gājieni un ideja “patiesību meklējiet Ļeņina rakstos!” ir tikai daļa no reliģijas pazīmju ilustrācijām, kas no kristietības perspektīvas izskatās perversi, jo Kristus vietā tiek pacelti elki. Vai zinājāt, ka komunistu ierīkotie “sarkanie stūrīši” ar Ļeņina ģīmetni tajos bija agrāk iekārtoto lūgšanas stūru ar ikonām atdarinātāji un aizvietotāji? Kāpēc lielinieki tā apkaroja pareizticību? Jo divas reliģijas vienā mājā nevarēja sadzīvot. Diemžēl tā pareizticība, kas tika turpināta/atjaunota 1991. gadā, izrādījās netaisnajam caram iztapīgāka par iztapīgu.

Par saknēm

Viens no atskaites punktiem diskusijām par Krievijas lomu pasaulē un Krievijai atbilstošāko sabiedrisko iekārtu bija filozofiskā traktāta „Filozofiskā vēstule” publicēšana žurnālā „Teleskop” 1836. gada oktobrī. Raksta autors, zapadņiks Pjotrs Čaadajevs (1784.-1856.g.) asā manierē kritizēja tā laika Krievijas iekārtu, pareizticību un dzimtbūšanu. Tā paša gada oktobrī Čaadajeva paziņa – dzejnieks Aleksandrs Puškins nosūtīja traktāta autoram vēstuli, kurā izteica atšķirīgu viedokli un atzīmēja, ka „Krievijai vēsturē atšķirībā no Rietumeiropas zemēm ir sava sevišķā misija”. Nu labi, kā sevišķus sevi apzinās arī franūži un zviedri, kas no tā? Kā no šī “sevišķuma” aizgāja līdz Putina vārdiem 2025. gada vasarā “Viss, kur krievu karavīrs sper kāju, ir mūsu”? Un vēl: “Ukraiņi ir tie paši krievi, tāpēc visa Ukraina ir mūsu.” Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepietiktu pat ar veselu grāmatu, kur nu vēl tikai ar vienu rakstu.

Maskavas kņazistes iemītnieki tika satraumēti ar tatāru/mongoļu despotiju. Krieviem pielipa Ordas ideja – gribi valdīt? Sāc ar galvu ciršanu! Un turpini ar galvu ciršanu! Rietumeiropā Romas katoļu reliģiskā vara konkurēja ar laicīgo varu, līdz ar to dodama vairāk brīvas vietas “mazajam cilvēkam”, kas savu interešu vadīts varas torņu strīdēšanās laikā varēja pieslieties te vienam, te otram. Turpretī Krievu pareizticīgā baznīca (KPB) nevis radīja brīvības telpu un drosmi nostāties pret netaisnu valdnieku (Eiropā šādu drosmi sevišķi vairoja protestantisms), bet gan veidoja īpašu lomu sadalījumu un sadarbību jeb simfoniju ar valsti, ļaujot caram darīt, ko tas vēlas.

Kad 2011. gadā Bolotnajas laukumā izglītotā un eiropeiskā maskaviešu daļa protestos pieprasīja “Krieviju bez Putina”, tad patriarhs Kirils publiski aicināja neprotestēt pret varu. Pareizticīgais domātājs un (bijušais) augstskolas pasniedzējs, diakons Kurajevs kādā intervijā norādīja, ka Kirils seko KPB ierastai tradīcijai un, ja viņš nostātos pret laicīgās varas netaisnīgumu, būtu jānotiek brīnumam, kas izpaustos kā Kirila garīgs varoņdarbs. Tas, protams, nenotika; sadarbību ar VDK pieredzējušais Gundjajevs turpina izdabāšanas un lišķības politiku. Šādas pieejas kulminācija bija 2024. gadā Kirila vadītās “Pasaules krievu tautas sapulces” lēmums nosaukt agresiju pret Ukrainu par svēto karu.[2], Ja pat kristieši (daļa no tiem) Krievijā nav morāls kompass, tad kas vēl?

19. gadsimta slavofili un mūsdienu krievu etnofiletisms

Kad britu un citu nāciju kolonisti, daudzi no kuriem bija aktīvi kristieši, dibināja ASV, tad nācijas tēvi kā dažādu protestantisma novirzienu pārstāvji mācījās respektēt viens otru kā kristieti, bet reizē atšķirīgu. Sākumā parādījās vēlme skatīt kristietību kā ASV valsts reliģiju, bet kuru no konfesijām pacelt pāri citām? Uzvarēja ideja par reliģijas brīvību, kas deva nozīmīgu pamatu politiskajam plurālismam Amerikā. Maskavas kņazistē un vēlāk impērijā turpretī bija tikai viena “pareizā” kristietība – austrumu pareizticības versija. Tas vairoja melnbaltu skatījumu uz pasauli – neesi ar mums? Ķeceris!

Šādai nostājai ir senas saknes. 19. gadsimta slavofili (Aleksandrs Homjakovs, brāļi Kirijevski, brāļi Aksakovi u.c.) uzskatīja, ka krievu tautas raksturs ir sevišķi labs “vienīgā patiesā” kristietības atzara – pareizticības – vērtību saglabāšanai. Slavofili uzstāja, ka katolicisms esot novirzījies no garīguma un devies racionālisma virzienā. Slavofili atradās zināmā opozīcijā Krievijas varai, jo uzskatīja, ka tā nav pietiekami pareizticīga. Nu, lūk, krievu kā labāko kristiešu paaugstināšana pār citām tautām ir entofiletisms, kas tika nosodīts Konstantinopoles koncilā 1872. gadā. Etnofiletisms ir etniskā faktora cieša sasaiste ar baznīcu. Etnofiletisma kritiķi atgādina, ka kristietība nav etniska un nacionāla, tā ir pārnacionāla, jo šauri etnisks var būt tikai pagānisms. Citiem vārdiem, tiek atgādināts par kristietības universālo, nevis etnisko raksturu.

Ne visu valstu pareizticīgie atbalsta Kirila pozīciju. Pareizticīgais kristiešu studiju centrs (Orthodox Christian Studies Center) 2022. gadā publicēja deklarāciju, kurā nosodīja KPB atbalstīto “krievu pasaules” koncepciju. Deklarācijā ir norādīts: “Daudzu Maskavas patriarhāta hierarhijas pārstāvju atbalsts prezidenta Vladimira Putina karam pret Ukrainu sakņojas pareizticīgo etnofiletistu reliģiskā fundamentālisma formā ar totalitāru raksturu, ko sauc par “russkij mir” vai “krievu pasauli” –, maldu mācību, kas piesaista daudzus Pareizticīgajā baznīcā [..].”[3] Atgādināšu, ka Putins 2014. gada 18. martā, uzrunājot Krievijas politiķus uzreiz pēc Krimas nelikumīgās anektēšanas, teica, ka Krimas apvienošana ar Krieviju ir arī “krievu pasaules” apvienošana.

Nobeigums

Organizācija SOVA Center, kas Krievijā atzīta par ārvalstu aģentu, 2025. gadā vien fiksējusi 118 etniskā naida motivētus uzbrukumus personām un 27 ksenofobijā balstītus vandālisma aktus (piemēram, uzbrukumus sinagogai).

Kamēr Krievijas propagandisti atgremo Kremļa administrācijā izstrādātās tēzes par “rusofobiju” un “etnocīdu” Baltijas valstīs, pašā Krievijā ir redzams impērisms, ksenofobija un rasisms. Uz etnisko naidu balstīta vardarbība pret “ne slāvu izskata cilvēkiem” Krievijā jau ir ikdiena. Putinam ir nepieciešami arī viņa pavalstniekus apvienojoši ārējie ienaidnieki. Par tiem pasludināti gan anglosakši, gan ukraiņi (kas vienlaikus ir arī “brāļu tauta”).

Versijas ir daudzas un dažādas – Somija esot ieinteresēta Karēlijas teritorijās, Polija gribot okupēt Rietumukrainu, bet amerikāņi gribot sev Sibīriju. Putins nesen teica, ka viņš jau neko, bet tie Rietumi gan bruņojas nez’ kāpēc. Redzam, ka balto un pūkaino Krieviju biedē ļaunā ārpasaule, visi sliktie ir sazvērējušies un ielenkuši to.

“Izredzētās tautas” ideoloģija un kara kults Krievijai ir nepieciešams, lai kompensētu mazvērtības kompleksus, kas izriet galvenokārt no tehnoloģiskās atpalicības, sociālās nevienlīdzības un morālās degradācijas. Līdzīgi kā Krievija uzturēja aizvainojumu un atriebības alkas par zaudējumiem Krievijas-Japānas un Krimas karos, mūsdienās par lielo traģēdiju tiek dēvēts PSRS sabrukums. Un šis murgs iet pāri robežām kā sauciens: “Nas boļše!”