Padomnieces memuāri. XIII daļa MELIEM ĪSAS KĀJAS

KATRĪNA IĻJINSKA

Pienāca oktobra beigas un brauciens uz Gulbeni. Es to gaidīju ar zināmu intrigu – ekonomikas ministrs pats to bija nopozicionējis kā ārkārtīgi svarīgu notikumu, kura dēļ nevarēja braukt uz Dubaiju runāt ar investoru, kurš solīja Latvijai 12 miljonu eiro nodokļus mēnesī. Kas tad tajā Gulbenē var būt tik svarīgs?

Pēc plāna tur bija paredzēti vairāki notikumi – uzņēmuma “Dimdiņi” apmeklējums, viesošanās kokapstrādes uzņēmumā “Avoti” un “centrālais notikums” – tikšanās ar iedzīvotājiem kultūras namā. Pēc tam vēl sarunas ar domes deputātiem, attālināta  pieslēgšanās ES Fondu komitejai. 

Kā nu kurš, 14 cilvēki izbrauca uz Gulbeni un tikās “Dimdiņos”. Ministrs šo tikšanos nokavēja par pusstundu, jo pa ceļam gribēja piestāt “Viršos”, lai uztaisītu video sociālajiem tīkliem, kur viņš dzer kafiju un slavē vietējo uzņēmumu, ar kura veiksmi viņam nav nekāda sakara.

Ceļš uz “Dimdiņiem” Lizumā nebija īpaši jauks, patiesībā tas bija ļoti skumjš. Tas veda gar sveču un ziedu pārpalikumiem, gar nozāģēto koku, kurā ietriecoties, pirms nedaudz vairāk kā mēneša gāja bojā četri jaunieši. Vēlāk es sapratu, ka pie nāves Lizumā daudzi jau ir pieraduši. Ne tikai pie šīs konkrētās nāves, bet pie nāves vispār.

Galā mūs gaidīja uzklāts produkcijas galds un skābu kāpostu suliņa. Mēs izgājām ekskursijā pa “Dimdiņu” rūpnīcu, kur satikām arī nebaltas ādas krāsas darbiniekus. Nē, es neesmu rasiste, tā vienkārši ir būtiska nianse. Mēs aprunājāmies ar uzņēmuma īpašnieku Normundu Audzišu – to pašu, kurš ir Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors, to pašu, kurš bija iecelts abās konkursa komisijās, kuras izvēlējās LIAA direktoru un kurš stāstīja, kā nodevis biznesu bērniem un pats vairs neesot “pie šprices”. Tas pats, kurš pārstāv ZZS un nevar noorganizēt savai partijai afišu izkarināšanu savā pilsētā. Savdabīgi, bet varbūt tikai man tā liekas.

Sarunas bija interesantas – uzņēmuma pārstāve padalījās ar problēmjautājumiem, viens no būtiskākajiem bija darbinieku trūkums, īpaši sezonālo darbinieku trūkums. Viņa stāstīja, ka uzņēmums katru gadu ved sezonas strādniekus no trešajām valstīm, taču tas esot ārkārtīgi sarežģīti – kamēr visus papīrus sataisa, sezona jau pusē un atkal jāskaita, vai tas vispār ir izdevīgi. Turklāt viņiem esot arī mazas plaukstas un viņi nav īpaši efektīvi strādnieki. Ar mazām plaukstām viņiem daudz lēnāk iet, piemēram, lielo kāpostu novākšana no lauka. Nu, viens vienīgs čakars. Toties viņiem ir jāmaksā vismaz 1000 eiro mēnesī – tādu minimumu nosaka likums. Likums arī nosaka, ka latviešiem, vietējiem strādniekiem, gan var maksāt tikai minimālo algu, t.i., 700 eiro.

Teikšu godīgi, izklausījās pēc absurda. Varbūt jāmaksā vietējiem strādniekiem nevis 700 eiro, bet 1000? Strādniekiem 300 eiro ir liela nauda. Gulbenes novadā vienlaikus ir gana liels bezdarbs, cilvēki nevar atrast darbu, reģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā, bet vienlaicīgi tiek ievesti indieši un citi trešo valstu pilsoņi. Ja sludinājumā būtu nevis 700 eiro minimālā alga, bet par 43% vairāk jeb līdzvērtīga alga kā trešo valstu pilsoņiem, varbūt vietējie tādai algai arī pieteiktos? Kāpēc var vest neefektīvu indieti ar mazām rokām un maksāt viņam 1000 eiro, bet vietējam nevar maksāt 1000 eiro? Droši vien, es kaut ko nezinu, bet šī nianse man nav skaidra joprojām. Varbūt par viņiem nav jāmaksā sociālie nodokļi? Man bija tikai minējumi, tāpēc es, protams, šo jautājumu arī uzdevu. Kāpēc tā?

“Vietējam var maksāt, cik gribi, bet viņš tāpat var neatnākt uz darbu, jo dzer,” tieši un bez ceremonijām paskaidroja uzņēmuma pārstāve. “Viņi vispirms dzer un tad vispār nomirst,” viņa teica.

Uzņēmumam sezonā vajag no lauka novākt dārzeņus, tam neder situācija, ka kāds vienkārši neatnāk vai dzer, vai nomirst. Lēnīgais viesstrādnieks tomēr ir labāks nekā vietējais, kurš vienkārši neatnāk, – skarbo situāciju iezīmēja uzņēmumā. Latvija ieņem pirmo vietu ES alkoholisma ziņā, bet es joprojām neticu, ka dzer visi. Visticamāk, likumi tomēr nav gana sakārtoti un ārzemnieka atvešana uz pus gadu tik un tā ir izdevīgāka, nekā vietējā darbinieka algošana. 

Tikšanās “Dimdiņos” bija atsvaidzinoša, bet nākamo es izlaidu, jo devos uz Kultūras namu paskatīties, vai viss ir sagatavots, vai skaņa ir noregulēta, gaismas uzliktas un afišas joprojām pielīmētas. 

Viss bija labi, izņemot to, ka skatuves gaismas nebija noregulētas uz mikrofonu, bet acīmredzot, vienkārši atstātas no iepriekšējiem koncertiem, uzvedumiem vai cita veida pasākumiem. Es noliku mikrofonu, kur, manuprāt, tam bija jābūt un palūdzu noregulēt gaismas, domājot, ka šis darbiņš ir tīrais nieks… kas tur, dažas pogas nospiest.

Pēc brīža atnāca cilvēks ar garu koka mietu un sāka regulēt gaismu. Man bija kauns, ka palūdzu. Viņš centās.

Gaismas un tehnika Gulbenes kultūras namā nebija mainīta kopš padomju laika. Kā tika uzliktas, tā vairs nekad nebija mainītas! Es atcerējos ministra prezentācijas pēdējo slaidu, kur pēc “zemas īres maksas” mājokļiem ir rakstīts, ka mēs tūliņ īstenosim mākslīgā intelekta centra projektu… 

Vēlāk uzgāju stāvu augstāk pie skaņotāja, kurš bija arī gaismotājs un prezentācijas demonstrētājs, lai vēlreiz pārbaudītu, vai prezentācija strādā, jo, neskatoties uz to, ka tās pirmais slaids rādījās uz ekrāna, tā “kārās” un ik pa brīdim pazuda. 

“Kas tas par formātu?” viņš pavaicāja. Vienkāršs PDF, es teicu, tur nebija nekādi video, nedz arī kustīgi grafiki vai animācijas. Nē, tāds neder, labāk vajag iedot parasto, saprotamo PowerPoint prezentāciju. Vēl izrādījās, ka man ir pārāk labs un jauns dators, tāpēc to nevar pieslēgt pie kultūras nama tehnikas. Labi, ka man bija līdzi flash atmiņa un mēs tomēr kaut kādā veidā noregulējām, lai viss strādā. Gaidot, kad ieradīsies ministrs, es aprunājos ar šo cilvēku un sapratu, ka mēs ar savu jau tā šķietami piezemēto prezentāciju esam gaismas gadu attālumā no reālās dzīves Gulbenē. Man tā likās jau Rīgā, taču jāatzīst, ka kontrasts bija neizmērojams. Gaismotājs pateica, ka nesaprot, uz ko mēs ceram, jo cilvēki te izmirst un nodzeras, pēc tam uzlika austiņas un iegrima savā mūzikas pasaulē.

Es biju gandrīz pilnībā iejutusies mazpilsētas sirsnībā un uz laiku, kamēr cilvēki pulcējas, pat atskaņoju Gulbenes himnu, iepriekš atrodot konkrēto dziesmu un vārdu autori, kura atsūtīja atskaņojamo video failu.

Cilvēki sāka nākt… lēnām. Ļoti lēnām. Nāca, nāca un neatnāca, kas ir loģiski, jo mēs pielāgojām tikšanās laiku nevis cilvēkiem, bet ministra partijas interesēm. Darba dienas vidū cilvēki strādā, nevis iet klausīties ministru. Atnāca apmēram 35 cilvēki. Maz, bet kvalitatīvi, jo viņiem bija gan jautājumi, gan viedoklis. 

Noklausoties visu prezentāciju, pirmais ar jautājumu un viedokli piecēlās kāds uzņēmējs, piecu bērnu tēvs, kuram novadā netālu no Gulbenes piederēja ražošanas cehs. Bizness nebija liels, taču viņš arī nesūdzējās, sakot, ka būtu gatavs cehu paplašināt, tam izmantojot gan bankas finansējumu, gan Eiropas Savienības naudu. “Bet ziniet, klienti rudenī un pavasarī nevar atbraukt pēc produkcijas, jo nav ceļa. To sola gadiem ilgi, bet nekas nenotiek. Priekš kam man ieguldīties, apgrūtināt sevi ar aizņēmumiem, ja vienkārši tāpēc, ka nolijis lietus, man apstājas bizness, jo ne es pats, ne klienti nevar tikt līdz ražotnei pa dubļiem?” Valainis viņam rekomendēja vērsties pašvaldībā. 

Nākamais bija cits vīrietis, kuram acīmredzot aktuāls mājokļu jautājums. Neskatoties uz to, ka mēs no prezentācijas bijām izņēmuši īres maksas griestu cenu, šis kungs to zināja. “Ministra kungs, vai jūs zināt, cik tad ir tā zemā īres maksa?” Ministrs atbildēja apstiprinoši. “Nē, es gribu, lai jūs pasakāt skaļi, lai klātesošie saprot, kas jūsu izpratnē ir zema īres maksa,” kungs bija uzstājīgs. Klātesošie iesmēja. 

Pēc tam piecēlās kāda dāma, kura lasīja savas draudzenes vēstuli. Viņa pati bija no Rīgas, bet viņas vecāki dzīvo Gulbenē. Viņa, sekojot valdības reklamētajam “zaļajam kursam”, bija iegādājusies elektroauto. Taču Gulbenē ir tikai divas uzlādes stacijas, viena atrodas nomaļā vietā, bet ja otru piemeklē tehniskas ķibeles, tad var gadīties palikt Gulbenē uz ilgāku laiku. 

Jautājumu bija daudz un dažādi, taču tie visi akcentēja politiķu atrautību no realitātes. Tikšanos noslēdza kāds kungs, kurš uzturēja Gulbenes – Alūksnes bānīti un vaicāja par iespēju iegūt tam finansējumu. 

Par pārtikas cenu mazināšanas plānu gan neviens nevaicāja – acīmredzot, šī plāna īstenošanas neiespējamību saprot katrā Latvijas nostūrī. Iepretim Gulbenes kultūras namam kādreiz bija vietējo ražotāju veikaliņš, kura durvis tagad “rotāja” uzraksts “Veikals slēgts. Produkciju var iegādāties, veicot iepriekš pasūtījumu pa telefonu.” Neviens te ne uz kādu valdību necerēja. Un tomēr izdomātā plāna galvenā ideja principā bija laba – tā mērķis bija panākt, lai lielie mazumtirdzniecības veikalu tīkli samazinātu cenas pamata nepieciešamības precēm. 

Nedēļas nogale pagāja mierīgi un pienāca pirmdiena, kura sākotnēji nesolīja neko īpašu – atkal plānošana, Valsts prezidenta organizēta diskusija par mākslīgā intelekta centru, tad koalīcijas sēde, pēc kuras ministram bija ZZS valdes sēde un pēc pulksten 20:00 vēl dalība raidījumā “Šodienas jautājums”. Uz koalīcijas sēdi bija sagatavota prezentācija par pārtikas cenu mazināšanas plānu, kurā bija ietverti gan jau izstrādē esošie likuma grozījumi par vienlīdzīgu attieksmi pret tirgotājiem, gan arī kas jauns – apkopotās prakses no dažādām Eiropas Savienības valstīm par to, ko dara vai ir mēģinājušas darīt citas valstis lietas labā. Principā no publicitātes viedokļa nekādi riski nebija paredzami – ministrs bija sagatavojies, bet ministrijas darbinieki ieguldījuši daudz laika un darba, lai nodrošinātu “faktūru”. Lai cik pretrunīga, no publicitātes viedokļa tā bija ļoti “garšīga” iniciatīva pat ar visu to, ka vedina uz domām par vēlēšanu tuvumu. Kas gan var noiet greizi?

Vakarā “Panorāma” sākotnēji neradīja nekādas īpašas emocijas, līdz brīdim, kad diktore pieteica sižetu par pārtikas cenu regulēšanu, kur cita starpā bija frāze, ka politiķi nevairījās paziņot, ka “tirgotāju vidū pastāv kartelis”. Manā prātā iezvanījās zvaniņš – vai tiešām Valainis būs pārkāpis savu stoicisko mieru un paudis tik skaļu apgalvojumu? Tas nevar būt! Diktore turpināja: “Savu redzējumu par iespējām ietekmēt pārtikas cenas šodien koalīcijas partneriem prezentēja ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Pārējo partiju pārstāvji idejai, ka pārtikas cenas vajadzētu samazināt, konceptuāli piekrituši.”

Nu nē, pasakiet, ka tā nav taisnība, nodomāju es, jau saprotot, ka nākamajā dienā nāksies taisnoties, rakstot visur, ka viņš tā nebija domājis. Ekrānā parādījās “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics. Ko? Kāpēc Valainis prezentē savu ideju un plānu, bet interviju sniedz Jurēvics? Kaut kas te nav īsti riktīgi…

“Latvijā īsts brīvais tirgus starp lielveikaliem neeksistē pietiekoši labā līmenī un šīs pārtikas cenas daļēji ir mākslīgi nepamatotas un ir daļa priekšlikumu, ko var īstenot jau salīdzinoši ātri,” teica Jurēvics. “Tiešām varētu teikt, ka pārtikas tirgū lielveikali dominē un izmanto šo dominējošo stāvokli un tāpēc mēs visi esam vienisprātis, ka jāmeklē risinājumi,” viņu papildināja zaļzemnieks Armands Krauze. Tā, kur ir ministrs? Kur ir Valainis?

Izrādās, ka jautājums par pārtikas cenu mazināšanu koalīcijas sēdē vispār netika skatīts! Nekāds Valainis, pretēji “Panorāmā” klāstītajam neko neprezentēja, viņš aizgāja uz ZZS valdes sēdi un sagatavotā prezentācija vispār netika apspriesta.

Premjere bija pateikusi – ko mēs skatīsim iniciatīvu bez iniciatīvas autora, un visi vienkārši nosprieda, ka lietas labā kaut kas ir jādara. Jurēvics toties bija palicis zem sitiena Valaini, izdomājot apsūdzēt tirgotājus kartelī bez nekādiem pierādījumiem, vienlaikus pārņemot iniciatīvu, kura pat netika apspriesta. Es biju dusmīga. Atkal jau kārtējo reizi mēs bijām sākuši apkalpot Vienotību. Protams, ka paklusēt nav manā stilā, tāpēc es ierakstīju kopčatā. Tas nebija kaut kāds liels čats, tur bija vien četri cilvēki, es nekad neuzdrīkstējos publiski “uzbraukt” vai kaut ko pārmest ministram. Vienlaikus nekādu subordināciju es arī neizjutu, ņemot vērā, ka manā prātā vienmēr bija atmiņas par skolas laikiem un dauzīšanos.

Es ierakstīju: “Man liekas, ka vajag kaut kā noteikt prioritātes un tām sekot. Tas nav īsti ok. 1) MI centrs – mēs ieguldāmies un mierīgi atdodam visu pasākumu VARAM, pie tam par to maksājam; 2) Pārtikas cenas – Viktors aiziet prom no koalīcijas un tāpēc Vienotība “nozog” momentu. Kur tur partnerība? Nesaprotu, nafig mēs vispār iespringstam? Toties mums uzkrauj visādas kapitāldaļu pārvaldīšanas un citus sūdus. Kaut kas tur nav kārtībā.”

Ministrs atbildēja: “Politika.”

Es uzrakstīju, ka mums šo visu vajag izrunāt. Ja mēs ejam uz izaugsmi, esmu all-in, bet, ja mēs visu laiku paguļamies zem Vienotības, tad, lūdzu, bez manis.

Turpmākās divas nedēļas Valainis visās tikšanās ar LTRK, arī ar tirgotājiem taisnojās par to, ka nosauktais kartelis tā nebija domāts, bet ne reizi neatzinās, ka nekādas sarunas nemaz nav bijušas un viņš tajā koalīcijas sēdes momentā nepiedalījās. Piesedza Jurēvicu, pats uzņemoties sitienu.

Katru reizi, kad biju klāt, man gribējās pateikt taisnību viņa vietā. Bet taču nedrīkst.

Jums būs interesanti izlasīt:

Padomnieces memuāri. I daļa Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. II daļa DARBS AR ATTIEKSMI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. III daļa SANKCIJAS? NEESAM DZIRDĒJUŠI – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IV daļa JO TĀLĀK MINISTRS, JO MAZĀK JĀSTRĀDĀ – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. V daļa SVILUMA SMAKA – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VI daļa NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VII daļa PAMAZĀM ZOGAM – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI! – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. X daļa EKSKURSIJA UN NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XI daļa GULBENES NOSLĒPUMS – Puaro.lv

Padomnieces memuāri. XII daļa NEPATĪKAMĀ PĒCGARŠA – Puaro.lv

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!