Kamēr Eiropas līderi nespēj vienoties kā tikt galā ar Sīrijas pilsoņu kara, arābu pavasaru un Irākas kara izraisītajām bēgļu straumēm, Amerika dzīvo jaunu vēlēšanu priekšvakarā, Krievija ar ātru, bet apņēmīgu kustību ir kļuvusi par galveno militāro spēku Sīrijā, ar kuru turpmāk gribot negribot būs jārisina sarunas visiem, kas vēlēsies atrisināt bēgļu problēmas cēloņus, nevis tikai cīnīties ar to sekām.
Skaidrs, ja Eiropa sadarbībā ar ASV būtu bijusi gatava rīkoties tikpat apņēmīgi kā tagad cīnoties ar ISIS, kāda tā bija tad, kad svarīgi likās likvidēt Irākas un Lībijas režīmus, Krievijai nebūtu bijis nekādu iespēju iegūt šādas pozīcijas, taču šobrīd jau ir par vēlu – tagad jebkāda militāra iejaukšanās no ASV vai ES puses Sīrijas teritorijā novestu pie tiešas konfrontācijas riska ar Krieviju, kas, protams, nav pieļaujams.
Paradoksālā kārtā pēdējās desmitgadēs ASV un ES ar mūsu visu aktīvu atbalstu ir iesaistījusies militāros konfliktos, kad vajadzība pēc tiem un pamatojums tiem, kā tagad ir skaidrs, bijis visai apšaubāms, savukārt ir vilcinājusies un nav spērusi aktīvus militārus soļus tad un tur, kur tas tiešām bija vajadzīgs.
Šīs kļūdas ir precīzi un ātri izmantojusi Krievija. Sīrijas, tātad arī plašāks noregulējums reģionā, vairs bez Krievijas nav iespējams, savukārt Krievija, pirms vispār par tādu sāks runāt, pieprasīs loģiski gan sankciju atcelšanu, gan Krievijai pieņemamu noregulējumu Ukrainā.
Un gan ASV, bet jo īpaši – Eiropa, būs spiesta iet uz visiem šiem kompromisiem un tirgiem ar Krieviju, jo bēgļu problēmas cēloņi nav atrisināmi nekā savādāk, kā vien panākot mieru un stabilitāti vispirms Sīrijā, un tad reģionā kopumā. To savukārt var panākt vienīgi tas, kuram reģionā ir kaujas spējīgs karaspēks. Proti, šajā gadījumā – Krievija. Turklāt nu jau vairs tikai Krievija, jo neviens cits karaspēks vairs Sīrijā nevar parādīties, neriskējot uzsākt tiešu konfrontāciju ar Krieviju.
Skaidrs, ka tirgošanās prasīs zināmu laiku – Putina tikšanās ar Netanjahu un gaidāmā tikšanās ar Obamu šoruden ir tikai pirmie soļi, kas parāda to, kā situācija ir mainījusies. Visticamāk, pirms ASV vēlēšanām nez vai tiks panāktas jaunas vienošanās, jo jau tikties ar Putinu Obamam nozīmē krasi mainīt savu attieksmi, bet vismaz šobrīd šajā ģeopolitiskajā šahā ASV un ES ir zaudētājos.
Krievijas karaspēks Sīrijā atrodas pilnīgi likumīgi, un to nav iespējams apstrīdēt. Tiešā karā ar Krieviju nedz Sīrijā, nedz kur citur ASV un Eiropa neielaidīsies, tātad būs jārunā.
Krievijas pozīcijai spēku dod arī tas, ka Krievijai atšķirībā no Eiropas un ASV nav nekur jāsteidzas. Ne jau Krieviju katru mēnesi pārpludina bēgļu pūļi, paralizējot Eiropas politisko procesu. Jāsteidzas ir Eiropai, un sankciju atcelšana pret Krieviju nepārprotami ir pirmais tirgošanās objekts. Saprotams, ka Krievija pat neizskatīs nekādu pretimnākšanu rietumiem Sīrijā, kamēr sankciju režīms nav atcelts vai vismaz atcelšana uzsākta. Skarbā ģeopolitiskā realitāte ir tāda, ka Putins ātri un veiksmīgi ir atradis veidu, kā mainīt spēku samēru sev par labu. Nav šaubu, ka otras frontes atvēršana Sīrijā Krievijai izmaksās milzīgus līdzekļus, taču izskanējušie salīdzinājumi ar Afganistānu, protams, nav vietā. Sīrijas militārās operācijas mērogs pat tuvu nelīdzinās Afganistānas kara mērogiem, līdz ar to nedz finanšu, nedz cilvēku resursu zaudējumi nebūs ne tuvu tik lieli, taču lai kādi tie būtu, politiskie ieguvumi Krievijai tos noteikti atsver.
Puaro.lv
Šobrīd gan izskatās, ka rietumi un ASV būs atkal pārtrumpojušas Krieviju, kamēr tā Sīrījā izvērš savas militārās aktivitātes, rietumi izvērš miera aktivitātes – no militāriem konfliktiem brīvu teritoriju pašā Sīrijā, kuru sargās ASV un ANO apvienotie bruņotie spēki.
Te izskatās, ka ASV smalki vazā Krieviju aiz deguna.