Nekompetenta, neadekvāta, augstprātīga

Rīgas pilsētas tiesai

SIA “Cocoon” valdes priekšsēdētāja

Jurģa Liepnieka

PASKAIDROJUMS lietā C770837624.

Augsti godātā tiesa!

Sabiedrisko mediju ombuds ir augsts Latvijas valsts pārvaldes amats, kuru amatā apstiprina Saeimas ievēlētā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome.

Sabiedrisko mediju ombuda darbība ir aprakstīta Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā. Tas ir ļoti svarīgs, ļoti nozīmīgs valsts amats, un tieši šo amatu ieņēma Anda Rožukalne laikā, kad tapa šajā tiesā apskatāmā publikācija. Minētā publikācija satur viedokli par Andu Rožukalni nevis kā privātpersonu, nevis kā pasniedzēju, nevis kā vienkārši cilvēku, bet gan konkrēti, specifiski un vienīgi par Andu Rožukalni kā par sabiedrisko mediju ombudu, proti – ļoti augstu, vēlētu, likumā aprakstītu funkciju veicēju. Minētā publikācijā autors izsaka savu viedokli par ombuda darbības atbilstību likuma prasībām un par to, kā, autoraprāt, ir vērtējama ombuda darbība kopumā.

Izteikt viedokļus par augstu valsts amatpersonu darbību un lēmumiem, nebaidoties no sekojošas vajāšanas par šiem viedokļiem, ir demokrātiskas sabiedrības pamattiesība un demokrātijas funkcionēšanas pamatpriekšnoteikums, kā arī Latvijas Satversmes 100. pantā skaidri un tieši garantētas tiesības.

Jā, minētais profesionāla žurnālista viedoklis ir ļoti kritisks un ombudei neglaimojošs, taču, par laimi, mēs vairs nedzīvojam valstī, kurā ir atļauti vienīgi glaimojoši un pozitīvi viedokļi par amatpersonām. Mēs dzīvojam valstī un valstu savienībā, kura garantē tās pilsoņiem tiesības brīvi izteikt par amatpersonām viedokli, tajā skaitā tādu, kuram šīs amatpersonas nepiekrīt, vai tādu, kurš šīm amatpersonām nepatīk.

Vēl vairāk – kad mēs runājam par augstos valsts amatos esošu personu iespējamo goda un cieņas aizskārumu, Latvijas valsts pienākums ir ņemt vērā un ievērot ECT judikatūru, kas jau sen skaidri nosaka atšķirīgus goda un cieņas aizstāvības standartus privātpersonām un augstām amatpersonām.

Tas uzsvērts arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas publikācijā “Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību”, kur varam lasīt:

“Vērtējot nepieciešamību ierobežot preses brīvību, lai aizsargātu personas cieņu vai citas tiesības, ir jāņem vērā, ka saskaņā ar ECT praksi politiķiem un varas pārstāvjiem ir jāpieņem lielāka kritika nekā vidusmēra iedzīvotājiem. (ECT 1986. gada 8. jūlija spriedums lietā Lingens v. Austria).

Papildus te vēlos norādīt, ka Augstākā tiesa, atsaucoties uz ECT judikatūru, ir argumentējusi, ka pat vulgāri vai aizskaroši izteicieni, ja persona tos lietojusi, lai izceltu vai paspilgtinātu tās domu, vai akcentētu kādu plašākam personu lokam nozīmīgu jautājumu, un ja tie ir izteikti atbilstošā forumā, ir attaisnojami. (Senāta 2022. gada 3. novembra spriedums lietā SKC-327/2022. https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/8636)

Es ar šo negribu teikt, ka apskatāmajā publikācijā bija kas vulgārs, manuprāt, nē, taču šis AT arguments ir jāņem vērā, vērtējot prasītājas sūdzības par to, ka rakstā lietota aizskaroša izteiksme un stils.

Tomēr pats svarīgākais ir tas, ka pat prasības pieteicēja savā prasības pieteikuma jaunākajā versijā 1.7. punktā norāda, ka raksts “pauž dažādus negatīvus viedokļus”.

Jā, prasītājai ir pilnīga taisnība, nešaubīgi rakstā ir pausti dažādi negatīvi viedokļi par sabiedrisko mediju ombuda darbu, un tieši paust negatīvus viedokļus par augstām amatpersonām, politiķiem, valsts pārvaldi kopumā, nebaidoties no sekojošas vajāšanas par šiem viedokļiem, ir demokrātiskas sabiedrības pamattiesība un demokrātijas funkcionēšanas pamatpriekšnoteikums, kā arī Latvijas Satversmes 100. pantā skaidri un tieši garantētas tiesības.

Svarīgi, ka minētajā rakstā ir pausts tieši viedoklis, nevis kāds nepatiess fakts vai nepatiesa ziņa par Andu Rožukalni.

Prasītāju tik ļoti aizskārušais izteikums, ka ombude ar savu ķermeni aizsedz sabiedriskos medijus no to darbu kritikas – tā nav ziņa.

Anda Rožukalne kā komunikāciju zinātņu profesore visticamāk ir spējīga saprast, ka neviens lasītājs, izlasījis šo, nedomāja, ka Anda Rožukalne burtiski kaut ko ir aizsegusi ar savu ķermeni, un tādeējādi ticis dezinformēts, jo patiesībā Anda Rožukalne ne reizi un nekad nav ar savu ķermeni aizsegusi nedz Latvijas radio māju, nedz Latvijas televīziju, nedz arī nosegusi ar savu ķermeni tos abus kopā.

Augsti godātā tiesa – nekāda nepatiesa ziņa šeit nav izplatīta.

Tā ir alegorija, tēlains izteikums, kuru autors izmantojis, lai nodotu lasītājiem savu viedokli, pareizu vai nepareizu, aizskarošu vai neaizskarošu, ar domāšanas kļūdām vai bez, bet viedokli, par to, kā, viņaprāt, vērtējams ombudes darbs.

Tas, ka pati Anda Rožukalne savu darbu vērtē citādāk, neko nemaina un vispār nav svarīgi. Raksta autoram bija un ir tiesības uz savu viedokli. Par laimi, mēs nedzīvojam vairs valstī, kurā pilsoņiem drīkstēja būt tikai viens pareizais viedoklis.

Andai Rožukalne būtu bijis jāsaprot, ka šis tēlainais trops ir viedoklis arī tāpēc, ka viņa ir ne tikai komunikāciju zinātņu profesore, bet arī tāpēc, ka Rožukalne pati savā komunikācijā gadiem ir piekopusi tieši šādu pašu tēlainu izteiksmes veidu, lai nicīgi izteiktos par saviem oponentiem, pat necenšoties to kaut kā pamatot. Piemēram, 2024. gada 8. aprīlī Latvijas radio Anda Rožukalne izsakās šādi:

Visi ceram, ka policija atradīs baiso nelieti un bērnu mātes slepkavu Leonu Rusiņu. Vienlaikus pieļaujam, ka sabiedrības noskaņojumu cenšas ietekmēt vietējās tīmekļa kloākas leons rusiņš, pat vairāki, veidojot pulciņu, kas virpina ko nu kurš – zīmuļus, datoru taustiņus, video “Tiktok”. Tas nekas, ka aiz muguras velkas krimināllietu sliede, ilga vajātāja pieredze un notiesājošs spriedums.

Un turpat – “Varam pabrīnīties, kā vēl viens tēls pievienojas lokālo sociālo vietņu vīrišķības koda definētāju bariņam, kur pietrūkst izglītības, krietnuma un nav ne miņas no atbildīguma, kas no visiem tiek cieši pieprasīts. Bet politizētajiem aktīvistiem ir pārpārēm resursu vajāšanai, vainošanai, diskriminācijai. To nepietrūkst “publicistam” vai viņa partneriem, kam paniski bail no gudrām un veiksmīgām sievietēm, no jebkura, kas ar to, ka vēl elpo un strādā, aizskar pašapziņu un tā apdraud šauro, sen iekopto ļaunuma barotni. Tad mierīgi var jebkuru ministri nosaukt par stulbeni, žurnālisti par kuci… Tāda tā “drosme”, atvainojiet, gļēvulība!”

Tāda “drosmīga” izteiksme ir tuva Andai Rožukalnei. Tīmekļa kloāka! Ļaunuma barotne! Tiešs salīdzinājums ar zemisku slepkavu, paniskas bailes no stiprām sievietēm, visi iespējamie apvainojumi krietnuma, izglītības, atbildīguma trūkumā.

Tas viss pašai Andai Rožukalnei ir normāls izteiksmes veids. Viņa tā drīkst. Viņa tāpat nekautrējas dot mājienus savu oponentu vai vienkārši cita viedokļa paudēju virzienā, ka tie esot kremļa aģenti. Un neviens viņu par šādu viltus ziņu izplatīšanu tiesā nesūdz, jo visi saprot, ka tas ir viedoklis un ne jau burtiski paniskas bailes no stiprām sievietēm vai ne jau burtiski tīmekļa kloāku viņa bija domājusi. Visi saprot, ka diemžēl publiskajā telpā pat tādas augstas amatpersonas kā sabiedrisko mediju ombude ikdienā mierīgi atļaujas šādu ņirdzīga naida un neslēpta pretīguma pilnu izteiksmi. Lai ko mēs par to domātu, mēs saprotam, ka Rožukalnei ir tiesības uz viedokli. Arī šādi formulētu.

Taču kad profesionāls žurnālists, parakstoties ar savu vārdu un uzvārdu un atšķirībā no Rožukalnes nebaidoties saukt vārdā to amatpersonu, kuru kritizē, un atšķirībā no Rožukalnes, nebaidoties no atbildības par saviem vārdiem, pauž viedokli, ka viņa ar savu ķermeni sargā sabiedrisko medijus no kritikas, viņa uzskata, ka šo žurnālistu vajag krimināli sodīt! Ka ir noticis kriminālnoziegums, un paralēli vēršas arī ar civilprasību pret mediju, pieprasa publisku atvainošanos un 4000 eiro materiālu kompensāciju. Iespaidīgi. Viņa tiešām sevi uzskata par īpašu.

Augsti godātā tiesa.

Anda Rožukalne savā mutvārdu paskaidrojumā tiesai apgalvo, ka ar šo publikāciju ir ticis traucēts viņas darbs. Tātad 2024. gadā Eiropas Savienībā, demokrātiskā valstī, kurā pastāv vārda brīvība, augstā valsts amatā esoša persona apgalvo, ka viņas valstiski svarīgo darbu atļaujas traucēt kaut kāds žurnālists ar savu, viņasprāt, nepamatoti kritisko viedokli un tāpēc viņam ir jāatvainojas un jāsamaksā viņai.

Nu ko lai te saka? Un cilvēks ar šādu izpratni par demokrātiju, mediju lomu tajā un vārda brīvību turpina būt komunikāciju zinātņu profesore. Mācīt jaunos žurnālistus un komunikāciju speciālistus?

Jā, liela daļa politiķu un amatpersonu nešaubīgi vēlētos, lai prese un mediji netraucē tiem strādāt ar saviem rakstiem, viedokļiem, un vērtējumiem, tomēr sabiedrības interesēs un sabiedrības kopējā labuma interesēs ir tieši pretējais.

Sabiedrība tajā skaitā ar mediju starpniecību veic amatpersonu darba vērtēšanu, uzraudzību, uzdod jautājumus un pieprasa skaidrību.

Otrs izteikums, kuru pieteicēja cenšas pasniegt kā nepatiesu ziņu, ir šāds –

“Acīmredzami, ka kļūstot par mediju ombudu, Anda Rožukalne nav atteikusies no sava pamatdarba kā docētāja…”

Godātā tiesa. Pati pieteicēja pieteikumā tiesai min citātu pati no savas intervijas žurnālam “IR” divas dienas pirms stāšanās amatā, kurā teikts – “arī pēc stāšanās amatā viņai paliks studiju kursi augstskolā un sasaiste ar vairākiem starptautiskiem pētījumiem”.

Tieši tā! Tas ir tieši tas, precīzi tas, uz ko arī norāda Krautmaņa kungs savā rakstā, ka Anda Rožukalne acīmredzami nav atteikusies no sava docētājas darba. Tas bija viņas pamatdarbs, un viņa no tā nav atteikusies. Arī man, ņemot vērā prasītājas tiesai iesniegtos paskaidrojumus un paskaidrojumus tiesā, tas šķiet acīmredzami.

Citā publikācijā sabiedrisko mediju portālā LSM pēc Rožukalnes ievēlēšanas amatā mēs lasām, ka “Ombuda pienākumus viņa apvienos ar akadēmiskās profesores un pētnieces amatu”.

Jau pēc stāšanās amatā Anda Rožukalne ir viena no organizatorēm RSU starptautiskajai Covid 19 konferencei, un šai konferencei veltītajā šķirklī internetā Anda Rožukalne ir norādīte ne tikai kā viena no konferences organizatoriem, bet uzskaitīti arī viņas pārējie amati, proti, Komunikāciju fakultātes dekāne, Komunikācijas studiju katedras vadītāja un komunikāciju studiju katedras docētāja. No šīs publiski pieejamās informācijas varēja saprast, ka, strādājot par sabiedrisko mediju ombudi, Anda Rožukalne vienlaicīgi organizēja starptautiskas konferences savā līdzšinējā pamatdarbā, vadīja katedru, bija dekāne un docētāja.

Anda Rožukalne, tiesā atbildot uz maniem jautājumiem, apgalvoja, ka šī informācija esot kļūda.

Šobrīd šī informācija no attiecīgās mājaslapas ir dzēsta, proti, labota, tāpēc pievienoju ekrānšāviņu, kurš uzņemts pirms Rožukalnei izdevīgo labojumu veikšanas.

Pievērsīšu uzmanību, ka tiesā Anda Rožukalne nespēja atbildēt uz jautājumu, cik un kādas vēl zinātniskas konferences, kas neattiecas uz ombuda darbu, viņa ir organizējusi 2022. un 2023. gadā. Viņa neatceras, cik!

Es saprotu, ka daudzo amatu un pienākumu starpā ir grūti atcerēties visu, taču neatcerēties, cik zinātniskas konferences ir organizētas? Es, piemēram, ļoti labi atceros, cik zinātniskas konferences es organizēju 2022. un 2023. gadā. Nevienu. Es atceros pat to, cik zinātniskas konferences es organizēju desmit gadus agrāk, 2012. un 2013. gadā. Arī nevienu. Es nesaprotu, kā es to varētu aizmirst.

Tāpat Anda Rožukalne arī neatceras, cik bezalgas atvaļinājumus viņa ir izmantojusi, esot ombudes amatā, lai to laikā strādātu citus darbus.

Vienu, iespējams, divus.

Tas ir paralēli regulārajiem atvaļinājumiem, kurus Rožkalne apliecināja, ka arī esot izmantojusi.

Atbildēs uz jautājumiem tiesā Anda Rožukalne apstiprina, ka laikā, kad viņa bija sabiedrisko mediju ombuda amatā, viņa strādāja arī par

RSU profesori, RSU vecāko pētnieci, bija RSU senatore, darbojās RSU zinātnes padomē, RSU profesoru padomē, pildīja Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekles pienākumus, darbojās Latvijas mediju ētikas padomē, strādāja kā pētniece vairākos starptautiskos pētījumos, vadīja doktora darbu izstrādes RSU, vadīja RSU studentu zinātniskos darbus.

Un viņa neatceras, cik zinātniskas konferences organizēja, bet mēs zinām par vismaz vienu.

Godātā tiesa. Es vēlos nolasīt šo sarakstu vēlreiz.

RSU profesore.

RSU vecākā pētniece.

RSU senatore.

RSU zinātnes padomes locekle.

RSU profesoru padomes locekle.

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.

Latvijas mediju ētikas padomes locekle.

Pētniece vairākos starptautiskos pētījumos.

Doktora darbu vadītāja RSU.

RSU studentu zinātnisko darbu vadītāja.

Zinātnisko konferenču organizatore.

Jā, man izskatās, ka šīs personas pamatdarba vieta bija RSU. Man tāpat kā raksta autoram tas šķiet acīmredzami. Protams, kas vienam acīmredzami, citam var nebūt acīmredzami. Tas arī ir viedoklis, bet man šķiet ārkārtīgi pamatots viedoklis.

Savā paskaidrojumā tiesai Anda Rožukalne raksta, ka viņas docētājas darbs esot bijis noformēts kā blakusdarbs un ombuda darbs bija viņas pamatdarbs darba likuma un SEPLP tvērumā.

Nekādi to apliecinoši dokumenti gan nav iesniegti, vienīgi kāds iesniegums bez paraksta, kas nedod nekādu skaidrību ne par ko, taču pilnīgi iespējams, ka tā arī bija, taču Krautmaņa kunga raksts nebija par kaut kādu mistisku “SEPLP tvērumu” un tas nekomentē darba likuma tvērumu. Māra Krautmaņa tvērumā Rožukalne turpina strādāt savā RSU darbā, kas bija viņas pamatdarbs, un vienkārši ir “pieķērusi klāt”, kā izsakās autors, ombudes darbu. Viņam ir acīmredzami, ka viņa nav atteikusies no RSU darbiem vai vismaz to lielākās daļas. Un, piemēram, arī man tas ir acīmredzami kā lasītājam. Es piekrītu šim Krautmaņa kunga viedoklim, jo pat tad, ja darba likuma tvērumā Rožukalne ir atradusi veidu, kā formāli noformēt par pamatdarbu savu ombudes darbu, lai formāli izpildītu likuma prasības, pēc būtības viņas pamatdarbs vēl aizvien bija RSU. Kur viņa ieņēma profesores, pētnieces un virkni citu amatu. Un tas ir neskaitot pētnieciskos projektus, zinātnisko darbu vadīšanu un citus pienākumus ārpus ombudes darba.

Nav nekāds brīnums, ka RSU mājaslapā tajā laikā neparādās ziņas, ka Rožukalne būtu atteikusies no kādiem amatiem. Rožukalne, protams, teiks, ka tā arī ir kļūda. Ļoti iespējams, bet šādu kļūdu var pavisam viegli izskaidrot – RSU darbinieki nebija pamanījuši nekādas izmaiņas. Viņi regulāri satika un redzēja Rožukalni darām tos pašu darbus, ko iepriekš, apmeklējam tās pašas padomes sēdes, vadām tos pašus doktorantus un organizējam tās pašas konferences. Jo tas bija un palika viņas pamatdarbs.

Savukārt, ja RSU mājaslapā atspoguļotā informācija bija kļūda, tad var izteikt tikai izbrīnu par to, ka tieši komunikāciju zinātņu profesore, kura pārrauga jauno komunikāciju speciālistu izglītošanu, pieļauj tik elementāras, vienlaicīgi rupjas komunikāciju kļūdas pati savā komunikācijā.

Augsti godātā tiesa.

Par to, vai ombudes darbs bija Rožukalnes pamatdarbs, jo vairāk liek šaubīties arī viņas ombudes amatā paveiktā apjoms. Proti, ne tikai viņas informācija par viņas blakusdarbiem, kas liek domāt, ka viņai bija maz laika savam it kā pamatdarbam, bet arī tas, ko tad viņa ir izdarījusi šo trīs gadu laikā.

Publiski pieejamā informācija, kuru Anda Rožukalne pati min arī savā prasības pieteikumā, liecina, ka viņa 2023. gadā ir sagatavojusi 27 atzinumus. Tas ir nedaudz vairāk nekā divus atzinumus mēnesī. Divus atzinumus mēnesī! Pat ja atskaita regulāros un bezalgas atvaļinājumus, kuru skaitu Rožukalne gan nespēja atcerēties, arī tad vidējais rādītājs paliek zem trīs atzinumiem mēnesī. Pie tam – iepazīstoties ar šiem atzinumiem, tajos ietvertās analīzes plašumu, dziļumu un argumentāciju, ir redzams, ka to sastādīšanai nepieciešamais laiks drīzāk ir mērāms stundās, nevis dienās. Godātā tiesa, kas ikdienā raksta spriedumus par vissarežģītākajiem juridiskajiem jautājumiem, to sapratīs vislabāk.

Papildus Rožukalne min tādus paveiktos darbus kā, piemēram, vieslekciju cikla sagatavošana un uzstāšanās bibliotēkās, kas arī ir tipiski nelielam blakusdarbam pēcpusdienās un vakaros, jo bibliotēkās nav nekāda jēga rīkot tikšanās darba laikā. Es varu to apliecināt, jo personīgi 2022. un 2023. gadā apmeklēju bibliotēkas teju visās lielākajās Latvijas pilsētās (sanāk, ka paralēli ar Rožukalni) un daudzas arī nelielas lauku bibliotēkas sakarā ar mana romāna “Mans nabaga pirāts” iznākšanu, nesaņemot par to nekādu atlīdzību, ja neskaita vienu torti un vienas vilnas zeķes.

Diemžēl šobrīd es neesmu ieguvis informāciju par to, cik daudz bibliotēku Rožukalne ir apmeklējusi. Rožukalne pati bibliotēku skaitu nemin, taču, zinot visus pienākumus un amatus, kurus šajā laikā pildīja Rožukalne, pieņemu, ka patiesība izrādīsies tāda, ka viņa ir bijusi uz dažām bibliotēkām.

Viss Rožukalnes pašas minētais kā padarītais, vismaz tas, kas ir konkrēts un pārbaudāms, tikai nostiprina aizdomas, ka šis nebija viņas pamatdarbs.

Lai vai kā – ir acīmredzami, ka visa šī informācija, gan par ar ombuda darbu nesaistīto darbu skaitu un apjomu, gan ombudes darbā paveiktā apjoms, deva žurnālistam pietiekamu pamatu izdarīt secinājumu ka ombudes darbs nav, kā likums to prasa, Rožukalnes pamatdarbs, un publicēt attiecīgo savu viedokli.

Rožukalne apgalvo prasības pieteikumā, ka atbildētājiem, iepazīstoties ar šiem faktiem, bija pienākums secināt, ka viņa profesionāli un godīgi pilda ombuda pienākumus.

Godātā tiesa. Es biju iepazinies ar publiski pieejamo informāciju par ombudes darbu, kā arī ar informāciju RSU mājaslapā un citos interneta resursos par to, kādus vēl darbus Anda Rožukalne veic paralēli saviem ombudes pienākumiem, un izdarīju savus secinājumus. Mans viedoklis pilnībā sakrīt ar raksta autora, kā Rožukalne pati atzīst, profesionāla žurnālista, viedokli par to, cik tieši profesionāli un godīgi Rožukalne pilda ombuda pienākumus.

Jebkurā gadījumā jautājums par to, vai tik augsta amatpersona pēc būtības ievēro likumu vai nē, ir sabiedrībai nozīmīgs. Vai viņa ievēro likumu pēc būtības vai tikai formāli, vai viņa strādā kvalitatīvi un patiešām aizsargā Latvijas pilsoņu intereses, vai tikai šauras grupas mediju cilvēku un savas personīgās – tā ir leģitīma diskusija, uzdotais jautājums un izteiktais viedoklis ir visnotaļ pamatots, un tas ir iemesls, kāpēc interneta platforma Puaro.lv pārpublicēja šo viedokli.

Tieši šādi žurnālisti pilda savus sabiedrības sargsuņa pienākumus. Vācot informāciju, sekojot līdzi amatpersonu darbam un to darbības atbilstībai likumiem un sabiedrības interesēm.

Augsti godātā tiesa. Vēlos pievērst uzmanību vēl kādam izskatāmās lietas kontekstā svarīgam aspektam.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumos nepārprotami ir izskaidrots un norādīts, ka viens no iemesliem, kāpēc augstas amatpersonas tiek būtiski mazāk aizsargātas pret neglaimojošiem izteikumiem un viedokļiem, ir tas, ka šāda, tik augsta līmeņa amatpersonām, kā, piemēram, sabiedrisko mediju ombuds, ir neierobežotas iespējas paust savu viedokli lielākajos valsts medijos, atbildēt uz jebkādu kritiku, izskaidrot jebkuru pārpratumu, kliedēt jebkādas bažas un tādējādi nodrošināt, ka viņu gods un cieņa paliek neskarti, neskatoties ne uz kādu kritiku vai komentāriem kaut kur internetā. Tas ir veids, kā demokrātijā politiķi un amatpersonas aizsargā savu godu visā demokrātiskajā pasaulē, un uz to vairākkārt ir norādījusi ECT.

Andai Rožukalnei vēl piedevām šādas iespējas bija ne tikai sava augstā amata dēļ, bet, kā mēs noskaidrojām pirmajā tiesas sēdē, arī pateicoties koleģiālām attiecībām ar žurnālistiem teju visos lielākajos Latvijas medijos. Vēl vairāk – sagadīšanās pēc konkrētās augstā amatpersona (un te nav nozīmes tam, ka formāli Rožukalnei netika noteikts valsts amatpersonas statuss, viņa jebkurā gadījumā ir augstu un nozīmīgu valsts pārvaldes amatu ieņemoša persona) ir arī komunikāciju zinātņu profesore, proti, persona, kurai it kā būtu jāzina un jāpārvalda visi komunikāciju instrumenti, metodes un kanāli un līdz ar to pavisam bez sarežģījumiem būtu jāspēj publiskā telpā novērst jebkādus pārpratumus par publiski izskanējušo informāciju, ja tā nebija patiesa vai ja nu tā tiešām bija tik ārkārtīgi ietekmīga un nozīmīga, ka aizslaucīja mēslainē visu Rožukalnes divos gados paveikto. Tik nozīmīgas komunikāciju krīzes gadījumā no augstas amatpersonas būtu bijusi sagaidāma vismaz preses konference, intervijas lielākajos medijos, uzstāšanās rīta ziņu raidījumos, speciāli veidoti izskaidrojoši video sociālajos tīklos, ekspertu diskusiju organizēšana, varbūt pat kāda konference, kuru organizēšanā Rožukalnei ir tik liela pieredze.

Anda Rožukalne nevienu no šīm iespējām neizmantoja. Viņa neizmantoja nedz iespēju vērsties pie viņu aizskārušās un viņai darbā traucējošās publikācijas autora vai redakcijas ar lūgumu precizēt, papildināt vai, piemēram, publicēt viņas atbildes viedokli, kas visticamāk arī tiktu apmierināts, viņa nevērsās pie vietnes Puaro.lv ar lūgumu publicēt viņas viedokli, skaidrojumu vai atspēkojumu. Neko tādu Rožukalne nedarīja un tagad tiesā apgalvo, ka šī publikācija esot aizskalojusi mēslainē viņas divu gadu darbu. Attiecīgi bijusi tik ārkārtīgi nozīmīga, tik ietekmīga, ka viss viņas darbs vējā, šī viena Krautmaņa raksta dēļ. Ja jau viņa tiešām šādi (atkal jau ar komunikāciju zinātņu profesoram apbrīnojamu nekompetenci) vērtēja šīs publikācijas ietekmi uz viņas darbu, viņai bija ne tikai tiesības, bet likumā par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 19. panta 3. apakšpunktā noteiktais pienākums veicināt sabiedrības medijpratību un uzturēt personisku saikni ar sabiedrību.

Rožukalne to nedarīja. Viņa nedarīja vispār neko, lai izmantotu iespēju veicināt sabiedrības medijpratību, piemēram, publiskā debatē norādot uz, viņasprāt, ētikas pārkāpumiem komentārā, viņa neveidoja personisko saikni ar sabiedrību, lai lai publiski viestu skaidrību par, viņasprāt, nepatiesajiem vērtējumiem, nepamatoto viedokli un apgalvojumiem.

Tā vietā iespēja, kuru Rožukalne izmantoja, ir vērsties policijā ar mērķi uzsākt žurnālista kriminālu vajāšanu un uzsākt civiltiesisku tiesāšanos ar mediju un interneta vietni.

Eiropas Savienības dokumentos to dēvē par stratēģisko tiesvedību pret publisko līdzdalību jeb saīsināti SLAPP.

Šī gada maijā Eiropas Savienībā spēkā ir stājusies pat speciālā jaunā direktīva ar nosaukumu “Stratēģiskā tiesvedība pret publisku līdzdalību”, kura uzliek par pienākumu dalībvalstīm nepieļaut centienus apklusināt kritiskus vai neglaimojošus viedokļus tieši ar šādu tiesvedību palīdzību.

Pirms diviem gadiem SEPLP mājaslapā publicētajā skaidrojumā par SLAPP rakstīts šādi:

SLAPP var atpazīt pēc tā, ka lietas tiek ierosinātas un žurnālisti vai to darbavietas tiek iesaistītas ilgstošās tiesvedībās, kuras parasti beidzas bez rezultāta. SLAPP aktivitātēm ir t.s. atturošs efekts, tās paredzētas, lai ierobežotu kritisku plašsaziņas mediju darbu, vēršoties pret tiem ar prasībām maksāt lielas kompensācijas par publicēto un noplicinot to resursus ar nepieciešamību iesaistīties dārgās tiesas prāvās (Borg, 2021). Lielās naudas summas, kas tiek pieprasītas no žurnālistiem un viņu darba devējiem, apklusina žurnālistus, liek klusēt arī par lietām, kas ierosinātas, un ar laiku viņi var zaudēt arī savu darba devēju atbalstu, jo cīņa tiesās prasa pārāk lielus resursus.

Latvijā katrs piektais žurnālists ir piedzīvojis, ka darba dēļ pret viņu vērstas tiesiskas darbības, liecina Worlds of Journalism Study (2021) dati.

Uzminiet, kurš ir šī SEPLP mājaslapā publicētā raksta autors? Jā, tā ir Anda Rožukalne!

Proti, Anda Rožukalne ir profesionāli pētījusi metodes, kā tiek apklusināti žurnālisti, viņa ir profesionāli pētījusi, kas ir jādara, lai atturētu žurnālistus tālāk pētīt kādu sabiedrībai nozīmīgu tēmu vai amatpersonu un lai atturētu citus žurnālistus pētīt šo tēmu vai amatpersonu.

Kā mēs redzam, Anda Rožukalne ir likusi savas zināšanas lietā, lai vērstos pret žurnālistu, kurš pauda viņai nepatīkamu viedokli, un vienu interneta vietni, kas to pārpublicēja, un viņa ir panākusi tiesas lēmumu, ka šīs publikācijas ar kritisko viedokli par viņu minētajās vietnēs vairs nav pieejamas sabiedrībai.

Arī vēršoties pret platformu Puaro.lv, viņa īsteno klasisku stratēģisko tiesvedību pret publisko līdzdalību.

Direktīvā saistībā ar šo ir skaidri uzsvērts – Prasību celšana nevis pret žurnālistu vai cilvēktiesību aizstāvi, bet gan pret interneta platformu, kurā viņi publicē savu darbu, vai pret uzņēmumu, kas drukā tekstu, vai veikalu, kas pārdod tekstu, var būt efektīvs veids, kā apklusināt sabiedrības līdzdalību, jo bez šādiem pakalpojumiem viedokļus nevar publicēt un tādējādi tie nevar ietekmēt sabiedriskās diskusijas. Turklāt sabiedrības līdzdalība var aptvert citas darbības, kuru mērķis ir informēt vai ietekmēt sabiedrisko domu vai veicināt sabiedrības rīcību, tostarp privātu vai publisku subjektu darbības saistībā ar sabiedrības interešu jautājumiem, piemēram, pētniecības, apsekojumu, kampaņu vai jebkādu citu kolektīvu darbību organizēšanu vai līdzdalību tajās.

Veselīgā un plaukstošā demokrātijā cilvēkiem ir jābūt iespējai aktīvi piedalīties sabiedriskās diskusijās bez valsts iestāžu vai citu ietekmīgu – vietējo vai ārvalstu – aktoru nepamatotas iejaukšanās.

Andas Rožukalnes prasība atbilst visām stratēģiskās tiesvedības pazīmēm.

Sūdzības absurdums, piemēram, apgalvojot, ka nepatiesa ziņa ir tas, ka viņa ar savu ķermeni ir aizsegusi sabiedriskos medijus, prasības mainīšana un sūdzības koriģēšana, medija ievilkšana ilgstošā tiesvedībā, spiežot mediju tērēt jau tā trūkstošos līdzekļus juridiskai palīdzībai un mērķtiecīga vēlme sodīt par neglaimojošu viedokli, pieprasot ievērojamu kompensāciju. Šādu stratēģisko tiesvedību mērķis pat nav uzvara vai labvēlīgs tiesas spriedums, prasītāji to labi apzinās, mērķis ir atņemt laiku un naudu medijiem, tādējādi vājinot tos un piespiežot atteikties no konkrētu personu vai tēmu pētīšanas. Tiesas gala spriedumi savukārt tiek novilcināti ar nemitīgām pārsūdzībām, gadiem ilgu tiesvedību, un, pat ja galā nav prasītājam labvēlīgi, pa to laiku viņš jau ir ierosinājis jaunas tiesvedības vai panācis apsūdzības.

Arī šajā tiesā mēs redzam, ka Rožukalni pārstāv dārgs, augsti kvalificēts advokāts, kamēr atbildētāji pārstāv sevi paši, bez advokātu palīdzības. Rožukalnes advokāts tiesai jau pirmajā dienā ir iesniedzis rēķinus par vairāk nekā sešiem tūkstošiem eiro, par juridisko palīdzību, kas sniegta Rožukalnei vēl tikai pirms tiesvedības sākšanās.

Mēs varam tikai iedomāties, kāda šī summa būs tiesvedības beigās.

Tās ir summas, kādas neviens žurnālists Latvijā nevar atļauties maksāt par juridisko palīdzību, un tieši to stratēģisko tiesvedību uzsācēji labi apzinās. Tā ir viņu stratēģija.

Augsti godātā tiesa.

Patiesībā tas, kas šeit ir noticis – žurnālists ir publicējis negatīvu viedokļrakstu par augstu amatpersonu, komentāru, kādus žurnālisti, podkāsteri, interneta komentētāji un citi sabiedrības līdzdalībā dalību ņemošie pilsoņi publicē katru dienu. Profesionāls žurnālists ir izteicis kritisku viedokli par augstas amatpersonas darbu, realizējot savas Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības. Šādi un daudz asāki viedokļi par amatpersonām un politiķiem sociālajos tīklos un medijos tiek izteikti katru dienu desmitiem reižu, un tas, lai cik kādreiz nepatīkami politiķiem un amatpersonām, ir normāls demokrātijas funkcionēšanas mehānisms.

Juridiskajā literatūrā un tiesu praksē ir skaidri nostiprināta atšķirība goda un cieņas aizskaršanas standartos attiecībā pret politiķiem un amatpersonām, kuras, stājoties amatā, ir apzinājušās, ka viņu dzīve un darbība tiks pakļauta paaugstinātai analīzei un uzmanībai no mediju un sabiedrības puses, un viņi nevarēs baudīt un pieprasīt tādu pašu privātumu kā personas, kas nav politiķi vai amatpersonas.

Sabiedrība viņiem ir devusi resursus un iespējas aizstāvēties pret izteikto kritiku, aizdomām, nepamatotiem pieņēmumiem publiskā veidā, skaidrojot savu viedokli, informējot par faktiem, argumentējot un pārliecinot.

Arī Andai Rožukalnei, pieņemot šo amatu, bija jārēķinās ar to, ka pret viņu turpmāk var tikt vērsti neglaimojoši viedokļi, izteikti pieņēmumi un viņai nepatīkami apgalvojumi. Tāpat Andai Rožukalnei bija visas iespējas skaidrot publiski savu pozīciju, izskaidrot pārpratumus, pārliecināt, argumentēt, komentēt. Viņa turpretī neuzskatīja to par savu pienākumu. Viņa uzskatīja, ka viņa ir sevišķa, īpaša, neaizskaramo un nekritizējamo kastas pārstāve un tāda, kurai nav pienākums publiski atbildēt uz kritiku un skaidrot arī viņai neērtas ar viņas amatu saistītas detaļas.

Jūsu rokās, godātā tiesa, tagad ir izlemt – vai Anda Rožukalne ir īpašas kastas pārstāve, kā tas šķiet viņai pašai. Vai uz viņu neattiecas tās pašas normas, kas uz citām augstām amatpersonām, vai attiecas.

Abstrahējoties no likuma normām, šajā tiesā gribot negribot prātā uzpeld morāles pamatpostulāts – nedari otram to, ko nevēlies, lai otrs nodara tev. Rožukalne pati nekad nav taupījusi nedz indi, nedz žulti, izsakoties par tiem, kuri, viņasprāt, to ir pelnījuši, attiecīgi no viņas puses šī cenšanās panākt kriminālvajāšanu, atvainošanas un mantisku kompensāciju no žurnālista par salīdzinoši daudz mazāk izteiksmīgiem izteikumiem liecina par skaidriem morāliem dubultstandartiem, ar kuriem Rožukalne iecēlusi pati sevi kādā īpašā kastā, kurā esot pati drīkst atļauties jebkādu gānīšanos un zākāšanos, bet pati nav gatava uzklausīt pilnīgi neko.

Godātā tiesa, es neapgalvošu, ka šajā tiesā apskatāmais raksts būtu kāds žurnālistikas šedevrs. Nē, raksts nav nekāds izcilais. Ne katrs vārds tajā ir tik precīzs un pārdomāts, kā tam ideāli būtu jābūt, un tomēr raksta būtība ir skaidra – tas ir komentārs. Viedoklis par augstā amatā esošas personas darbību un šīs darbības dažādu aspektu vērtējums. Šādi komentāri ir kritiski svarīgi veselīgai demokrātijai un sabiedrības attīstībai, savukārt sodīšana par šādiem komentāriem ir nepieļaujama.

Vienlaikus, godātā tiesa, jūs lemjat tomēr ne tikai par Andu Rožukalni, jo, ja viņai ar šādu stratēģisku tiesvedību tiešām izdosies sodīt mediju par neglaimojošu viedokli, jūs varat iztēloties konsekvences. Piemēram, mūsu satiksmes ministrs Briškens šādas prasības varētu iesniegt vismaz desmit katru dienu. Arī citiem ministriem un Ministru kabineta ieceltām amatpersonām regulāri būtu iemesls būt aizvainotiem par šāda veida kritiskiem viedokļiem, bet lielākajai daļai politikas komentētāju būtu jāpamet darbs.

Augsti godātā tiesa, ņemot vērā augstāk izklāstīto, lūdzu tiesu pilnībā noraidīt prasītājas Andas Rožukalnes prasību pilnā apmērā.

SIA Cocoon valdes priekšsēdētājs

Jurģis Liepnieks

Rīgā 2024. gada 26. novembrī

P.S. Mans personīgais viedoklis pēc visa augstākminētā ir tāds, ka Rožukalne ir nekompetenta, neadekvāta un augstprātīga.