Ideoloģizācijas pastiprināšana Krievijā var liecināt par režīma centieniem nodrošināt papildu sabiedrības mobilizācijas un leģitimizācijas resursus sastopoties ar pakāpenisku sociālekonomisko lejupslīdi, savā jaunākajā rakstā secinājis Satversmes aizsardzības birojs (SAB).
Līdz ar šādas autoritāras sistēmas nostiprināšanos Krievijas nesenajā vēsturē ir novērojama arī valsts attīstības virziena pamatošana, izmantojot ideoloģiskus skaidrojumus. Piemēram, attēlojot Krieviju kā tā saucamo “suverēno demokrātiju” un šādi skaidrojot individuālo tiesību un brīvību ierobežojumus Krievijā.
Pēdējos gados, īpaši kopš Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā, ir novērojama pastiprināta ideoloģizācija, lai izskaidrotu un pamatotu Krievijas valdošā režīma iekšpolitiskās un ārpolitiskās darbības un piedāvātu noteiktu naratīvu par sabiedrības un valdošās elites attiecībām. Ideoloģizācijas process Krievijā vienlaicīgi nenozīmē, ka valstī pastāv vienota, visaptveroša ideoloģija.
Kopš 2014. gada, pieaugot saspīlējumam Krievijas attiecībās ar Rietumiem, parādās vairāk līdzību ar PSRS laika ideoloģiju, jo īpaši pretstāvē ar Rietumiem.
Mūsdienu Krievijas ģeopolitiskā skatījuma centrā nostādīts antagonisms ar Rietumiem, kas izpaužas dažādās jomās. Krievijas politiskā un ideoloģiskā konfrontācija ar Rietumiem iekšējai sabiedrībai tiek ierāmēta kā eksistenciāla cīņa par Krievijas kā nācijas un civilizācijas izdzīvošanu, stājoties pretim agresīviem un imperiālistiskiem Rietumiem.
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā arvien acīmredzamāks ir kļuvis V. Putina kā Krievijas vadoņa personības kults. V. Putina palikšana pie varas ir tikusi piesaistīta Krievijas izdzīvošanai un stabilitātei, savukārt viņa pārvēlēšana prezidenta amatā – apliecinājums un sabiedrības leģitimizācija V. Putina pieņemtajiem lēmumiem. Ap V. Putina personību tiek konsolidētas Krievijas varas institūcijas un politiskā elite, kas ietver gan V. Putinam pietuvinātās personas, gan plašāku amatpersonu loku, kuru labklājība ir tieši saistīta ar režīmu.
Plašākai sabiedrībai Krievijas ideoloģiskajā konstrukcijā iedalīta politiskās elites kursa atbalstoša pozīcija un iesaistīšanās cīņā par Krievijas unikālo vērtību un civilizācijas aizsardzību. Šī krieviskā patriotisma izpausme ietver varoņa nāves konceptu (gatavību upurēties), kas izcelts Kremļa propagandas vēstījumos saistībā ar iebrukumu Ukrainā.
Par prioritāru jautājumu Krievijas politikā ir kļuvusi valsts ekonomikas pārveide. To nosaka karošanai Ukrainā nepieciešamie resursi un starptautisko sankciju iespaids.
Arvien biežāk tiek izcelta Krievijas vietējo ražotāju spēja ar inovatīviem risinājumiem piedāvāt kvalitātes un cenas ziņā labākus produktus par Rietumos ražotajiem, šādi izceļot Krievijas spēju ilgtermiņā ne tikai attīstīt ekonomiku, bet radīt ekonomisko modeli un finanšu sistēmu, kas būtu neatkarīga un pašpietiekama, ļaujot nodrošināt pretstāvi Rietumvalstīm.
Krievijā pastāvošā augstā kontrole pār informatīvo telpu nodrošina labvēlīgu vidi V. Putina režīma ideoloģijas elementu izplatībai sabiedrībā. Krievijas izglītības politika demonstrē stratēģiju, kas iekļauj politisko propagandu, piemēram, demonstrējot V. Putina oficiālās uzrunas, militāru apmācību un agresijas pret dzimuma, seksuālo, etnisko, rasu, reliģisko kultivēšanu. Antagoniskā pieeja starptautiskajai politikai un īpaši attiecībās ar Rietumvalstīm, ilustrē Krievijas gatavību turpmākai konfrontācijai ne vien drošības, ekonomiskajā, bet arī vērtību laukā.
Iekšpolitiski ideoloģizācija ir vērsta uz Krievijas vadošā režīma, nevis plašākas Krievijas valsts vai sabiedrības, stabilitāti un izdzīvošanu. Valdošā režīma intereses kļuvušas par valsts interesēm, bet režīma centrā nostādīts šo interešu primārais sargs – Vladimirs Putins.
Veiktie ieguldījumi jauniešu indoktrinācijā, parāda režīma vēlmi saglabāt savas pozīcijas arī ilgtermiņā un preventīvi mazināt politiskās opozīcijas spēku. Ideoloģizācijas pastiprināšana Krievijā var liecināt par režīma centieniem nodrošināt papildus sabiedrības mobilizācijas un leģitimizācijas resursus sastopoties ar pakāpenisku sociālekonomisko lejupslīdi, savā jaunākajā pētījumā pauž SAB.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
“Krievija” = Pūķins.
Es ieteiktu variantu Putyns. Tas latgaliski.
Pirms okupācijas, latvieši carienes mīluļa vārdu konsekventi rakstīja “Raspūķins”. Bet okupācijas laikā latviešiem iemācīja “neizķēmot” krievu vārdus ar dažiem mīkstinājumiem. Vēl šodien tas tiek ievērots kad latvieši raksta “Fedja” (nevis “Feģa”) vai “matj” (nevis “maķ”).
Lai nu ko krievija mēģina darīt, bet sērijveida ražošanā viņiem visos laikos no 10 eksemplāriem vismaz 4 ir brāķis. Viņiem, laikam, mentalitāte neļauj izveidot stabilus ražošanas procesus. Toties mācīt viņi grib visu pasauli, diriģēt grib visu pasauli un vienmēr zemes viņiem ir par maz.
Kad skola gāju arī nepatika ka maca
Tu jau atstāsti to propagandu kuru televizors tev stāsta. Par Krimas tiltu arī stāstīja ka nav spējīgi, neprotot, un nevarēšot, nesanāks uzbūvēt. 2017. gadā kad tilts tuvojās beigām, tad Slaidiņš LTV stāstīja ka nevarēšot un nespēšot tiltu pabeigt. Jau kara sākumā visi runāja ka neprotot saražot ieročus, raķetes beigušās, nevarot saražot, problēmas saražot. Paskaties ko lielie NATO ģenerāļi runāja pirms 24. februāra – “Krievija nav spējīga uzbrukt, neprotot, neesot pieredzes.” Atceros vēl runāja ka Eiropa barojot Krieviju, nepirkšot gāzi un Krievija sabrukšot. Šodien mēs redzam ka visi tie teksti ir bijusi tikai stereotipos balstīta propaganda ar mērķi radīt tos pašus… lasīt vēl »
Un kā Latvijā ar ideoloģiju un mobilizēšanu, kā to veido, utt?
Krievijas (Pūķina) ideoloģija ir imperiālisms. Tā pati kas Krievijai bija 200 gadus atpakaļ. Modernā pasaulē tā vairs neder. Tā kaitē ne tikai Krievijas kaimiņiem, bet arī krieviem pašiem. Pūķins posta Krieviju.
Visu to pašu var teikt arī par Latviju. Te notiek viss tieši tas pats. Var lasīt rakstu un katru reizi kad rakstīts Krievija, var domās ielikt vārdu Latvija, un momentā var atcerēties pēdējo laiku notikumus kuri atbildīs teikumam.
Vispār jau sliktāk. Krievija vismaz pati kaut ko lemj, atšķirībā no šeit sastopamajiem… hmm… neizteikšos. ;-)
Jūs abi varētu kādreiz izbraukt un padzīvot ārzemēs, tajā pat Krievijā, kādus gadus 3-4. Tad diezgan ātri piešķilsies ka Latvijā ir diezgan labi un pārsvarā problēma ir ar pašu cilvēku apātisko attieksmi pret absolūti visu.
Pateicība SAB par profesionalitāti. To nav pamats gaidīt no vientiešu politdarbiniekiem, kur tad vēl žurnālistiem. Ja nu tomēr izdodas izlasīt līdz galam arī norādīto rakstu?