Kad jūs pēdējo reizi dzirdējāt pieminam Sarmīti Ēlerti? Un es te nedomāju integrācijas speciālisti Ēlerti un arī vēstures pētnieci Ēlerti ne. Par tām abām tiešām daudz dzirdams, īpaši pēdējās nedēļās – mūžam aktuālie krievu jautājumi, okupācija, vēsturiskās atmiņas un citas pirmsvēlēšanu delikateses.
Es domāju to citu Ēlerti, to mazāk redzamo un dzirdamo – kultūras ministri Ēlerti. Ir taču mums arī tāda, vai ne? Nu, es domāju, cilvēks, kurš atbild par kultūras lietām un tamlīdzīgi. Kurš veido kaut kādas nacionālas programmas. Kurš iestājas, lai skatuves nepaliktu bez aktieriem un orķestri – bez mūziķiem. Un tādā nacionālā valstī kā Latvija, cilvēks, kurš iedod kopējo virzienu kultūras cilvēkiem un atbild par galveno, uz kā šī valsts vispār veidota – par tās kultūru.
Nē, par viņu it nekas nav dzirdēts. Un es tiešām nepārspīlēju. Pats piederēdams tai grupai, kas ar kultūru nodarbojas pastiprināti, man it kā būtu vajadzējis šo to saklausīt. Kaut vai baumu līmenī. Kādas jaunas lietas kultūrpolitikas jomā? Kas vispār notiek ministrijā? Kā ar naudām – būs, nebūs? Kā dalīs? Kādu virzienu ministre ietur? Kādas kultūras jomas īpaši atbalsta? Kas notiek ar muzejiem, lielajiem teātriem, un kas – ar jaunajām, radošajām industrijām? Un kāda viņai vispār gaume, kā viņa ģērbjas apmeklējot operu, un kāda grāmata redzēta viņas rokassomiņā? Saprotiet, visi šie ir jautājumi, par kuriem kultūras cilvēki varētu muldēt atspērušies trīs dienas no vietas. Bet nekur nekas – no virtuves galdiem līdz bāru soliem. Nav mums tādas kultūras ministres. Ir sajūta – Sarmīti Ēlerti kultūra vienkārši neinteresē. Un kultūru neinteresē Sarmīte Ēlerte. Vienīgais, kas viņas abas vieno, ir jautājums – kad beidzot tā otra būs no pleciem nost, lai var sākt darīt kaut ko nopietnāku.
Sarmīte Ēlerte – kultūras ministre bija neredzama tāpat, kā Harijs Poters zem neredzamības mēteļa. Un tad viņa izvilka nūjiņu, pateica – “Politikus Integracius,” un pēkšņi tapa redzama. Varbūt arī kāds no ministriem, sēžot pie tā ovālā galda ar Dombrovski priekšgalā, ieminējās – paga, veči, bet kāds sakars Kultūras ministrijai ar integrācijas politiku?
Varbūt viņi vienkārši domāja – tāpat tā Ēlerte kultūrā neko nedara, varbūt vismaz paņemsies ar integrāciju. To, kā Ēlerte tika pie integrācijas, mēs nezinām. Mēs tikai zinām, ka viņa paņēma un sāka ņemties, kā teiktu kulturāls latviešu cilvēks, “pēc pilnas programmas”.
Atkarībā no tā, kura ir jūsu mīļākā kāršu spēle, integrācijas politiku var iztēloties kā kreiča dāmu vai džokeri. Tā ir ļoti laba kārts. Vispirms jau tādēļ, ka ar to ir ļoti grūti kaut ko izdarīt nepareizi. Katrs desmitgadīgs bērns var runāt par integrācijas politiku un izklausīties pēc zinoša valsts ierēdņa. “Šobrīd Latvijā integrācijas jautājumi ir īpaši aktuāli. Vajadzīgs komplekss risinājums.” Redziet, gribēdams nevar paspēlēt.
Otrkārt, tur nekas nav jādara. Aiz viena pavisam vienkārša iemesla – integrācijas politika ir blefs. Par to varat pārliecināties ļoti vienkārši. Apciemojiet savu kaimiņu Valēriju no daudzdzīvokļu nama piektā stāva. Ar viņu 20 gadus strādājusi integrācijas politika. Runājot ierēdņu valodā, uz viņu ir “iedarbojies integratīvo instrumentu komplekss”. Visi šie instrumenti nav nekāda lētā bode. Tur iesaistīti daudzi ierēdņi, eksperti – vietējie un ārzemju, sadrukāti daudzi bukleti un noturēti daudzi semināri, arī izdzerts daudz kafijas. Un viss rezultāts jūsu acu priekšā – sēž Valērijs kā sēdējis, kājas atgāzis, ar dzīvi tikpat nepamierināts, kā kurš katrs latvietis, un visi mūsu valsts integrācijas pūliņi viņam, citējot pašu Valēriju, da feņi. Brauks viņš svētdienās pastaigāties pa Jomas ielu, nevis kā normāls latvietis uz Likteņdārzu, un viss!
Bet pēdējais, vislabākais – nauda! Integrācijas politikā ir nauda, kas to atšķir no citām nozarēm, piemēram, kultūras, kur naudas nekad nav, vai vismaz tā jāvelk ar knīpstangām un lielu bļaušanu. Eiropas Savienības ierēdņi dievina integrāciju un lolo to maigi kā miesīgu bērnu. Pasakiet tikai, ka jūs grasāties kaut ko integrēt, un viņi jums ar fondu naudām ceļu no Rīgas līdz Zilupei nobārstīs. Kā māca gudrība – jāprot tikai pacelt.
Vienvārdsakot, mūsu kultūras ministre nomainīja kultūru pret integrāciju. Un pragmatiski darīja – kuram tad gribas kauties ar tautu, lai kādam teātrim izkarotu remontiņu vai atvilktu lieku latu bibliotēkām. Un kuram vajag visu šito pirms vēlēšanām. Labi taču zināms, kā elektorāts uzņem “iestāšanos par kultūru”. Īstā lieta ir “iestāšanās par integrāciju”, bet okupācija vispār reitingus tautā taisa lielākus nekā Pugačova.
Paliek vēl tāds neliels sīkums. Kultūrai īsti nav nekāda sakara ar visādām “integrācijas politikām”, ar vēstures patiesības nešanu tautā un ļaužu masu saliedēšanu vienotā kotlešu masā. Es tiešām nezinu, ko Sarmīte Ēlerte domāja ar “kopīgas vēsturiskās atmiņas” radīšanu, par ko viņa izlielījās prezidentam. Tas izklausās tik ļoti ņemts no Orvela grāmatas par Lielo brāli, ka nav pat īsti asprātīgi. Kā tieši Kultūras ministrija nodrošinās mums visiem vienu vēsturisko atmiņu? Ieliks acīs sērkociņus un liks skatīties filmas? Kodēs prātus, transmitēs slēptus signālus no kosmosa, liekot piedzīvot to, ko neatceramies? Vai arī pārdzīvot atmiņas pareizā, politkorektā veidā. Ko tad, ja mana vēsturiskā atmiņa atšķiras no kaimiņa Valērija atmiņas? Man vajadzēs iet un plēst ārā lapas no viņa fotoalbūma, vai arī Ēlerte sagatavos krāsainus žurnālīšus ar nosaukumu “Kā viss patiesībā bija, bet ko tu esi aizmirsis”? Un tas ir Sarmītes Ēlertes spilgtākais punkts kultūras ministres karjerā. Neslēpšu – nav nemaz tik smieklīgi. Tiešām, tas ir jau drusku muļķīgi.
Raimonds Pauls nodēvēja Ēlertes devumu par vienu lielo Neko. Pauls noteikti nepārstāv visus kultūras darbiniekus. Bet pamēģiniet atrast kādu, kurš šajā lietā teiktu kaut ko citu. Un, ja pēc tavas debijas politikā, pēc visiem tiem lozungiem, lietussargiem un atbalstiem, gaidām un cerībām, visa tava karjera rezumējas vienā lielā tukšā Nekā – nekā aiz tevis, nekā taviem priekšgājējiem, pilnīgi nekā. Vien rets avīžrakstiņš par integrāciju un “cieti pret tingeltangeļiem”… Tāds nu bija šīs kultūras ministres spožums un gods. Tomēr štrunts jau par Ēlerti un viņas karjeru, viņai līdzekļu pietiek, un sakaru arī – dzīvē nepazudīs. Bet tāds pats liels Nekas no viņas arī kultūrai. Par to gan nepatīkami. Un mazliet skumji.
Ir vairāk nekā skaidrs: kultūrai un Sarmītei Ēlertei steidzami jāšķiras. Tas nāks par labu. Abām.
Autors: Nils Sakss