Lai labos nodomos balstīta, vēl viena OIK afēra netiktu radīta

Ivars Zariņš,
Latvijas elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors

Enerģētikas nozare ir lielu pārmaiņu un izaicinājumu priekšā. Plāni ir ambiciozi. To nosaka globālie izaicinājumi un uzņemtās apņemšanās. Diemžēl, īstas skaidrības, kā to visu īstenot, un cik izmaksās(un kā to visu nofinansēt), joprojām nav nevienam. 

Pat Eiropas savienības līmenī, spriežot no informācijas, kura nonākusi publiskajā apritē (skat.šeit) – izrādās, lai īstenotu iecerētos “zaļā kursa” mērķus Eiropai ik gadu vajadzēs vēl papildus 700 miljardus eiro (tas ir būtiski, vairāk nekā pirms pāris gadiem mums solīja EK prezidente Ursula fon der Laiena ). Un kā tagad tiek paredzēts – lielāko daļu no šī finansējuma vajadzēs atrast mums pašiem, mūsu pašu maciņos…

Pareizi tiek norādīts, ka būtiski jāpalielina investīcijas jaunu “zaļo tehnoloģiju” attīstībā, inovācijās, lai ES  nezaudētu konkurences cīņā ar ASV un Ķīnu, lai ES mazinātu savu atkarību no arējiem spēlētājiem, un ar saviem “zaļā kursa” centieniem palīdzētu attīstīties savai, nevis citu reģionu ekonomikai. 

Šeit pamatots ir jautājums – cik lielā mērā Latvija ar saviem izgudrojumiem un tehnoloģijām  būs spējīga piedalīties šī tirgus pārdalē, ņemot vērā Latvijas salīdzinoši zemo inovētspēju, bada maizē mērdēto zinātni, un joprojām problēmās grimstošo izglītības sistēmu? 

Vai atkal  būsim vienkārši šo tehnoloģiju patērētāji, līdzīgi kā tas tika īstenots “OIK afērā” – kur galvenā mūsu dalība Eiropas “zaļo mērķu” izpildē bija nopirkt dārgās Eiropas tehnoloģijas (paņemot vēl kredītu kādā bankā), un tad garus gadus to visu kārtīgi apmaksāt. Tas mūsu tautsaimniecībai izmaksāja miljardos lēšamas  summas, bet pienesums no tā visa  – niecīgs. 

Nu mums būs jāveic vēl ambiciozāki, vēl apjomīgāki “zaļās transformācijas” pasākumi.

 Vai atkal esam jau visu nokavējuši?

Ir skaidrs, ka “zaļā kursa krējumu” nosmels tās Eiropas valstis un to kompānijas, kuras jau daudzus gadus mērķtiecīgi ir investējušas “zaļo tehnoloģiju” attīstībā, un tagad veiksmīgi lobē sev jaunas biznesa iespējas. Latvija nav to starpā.

Vai tas nozīmē, ka atkal būsim tikai rēķina maksātāji šajā “zaļā kursa ballītē”? 

Latvija kaļ ambiciozus plānus vēja enerģijas apguvē. Gan uz sauzemes, gan jūrā. Iecerēto projektu uzstādītā jauda pārsniegs Latvijas maksimālo patēriņa jaudu desmitām reižu. Tie būs apjomīgi projekti. Kopējās investīcijas tiem mērāmas miljardos eiro.

Protams, vēja turbīnu tehnoloģiskos risinājumus, kas ir būtiskākā investīciju sastāvdaļa, mēs nevarēsim nodrošināt.  Taču tie sastāda apmēram ¾ no visiem izdevumiem (sauszemes vēju parkam). Pārējo sastādīs būvniecība, uzstādīšana, montāža – un šeit gan mēs varētu piedalīties. Tie kopumā ir simti miljoni, kurus varētu apgūt mūsu uzņēmumi. Ja vien tam atbilstoši gatavotos.

Lai sekmīgāk varētu īstenot šo sagatavošanās procesu, šeit

būtiska nozīme ir valsts rīcībai – cik saprotams un sakārtots būs šis  “zaļā kursa” ieviešanas process.

Gan veidojot kopējo ietvaru, gan specifiski kādam projektam. Piemēram, ir jau nolemts, ka uz “Latvijas valsts meža” zemēm Latvenergo būvēs vairākus vēja parkus, kopumā apmēram 800 MW. Nepieciešamais investīciju apjoms tiek lēsts apmēram miljards eiro. Tas būs apjomīgs būvniecības, montāžas un loģistikas process. Tikai betonam vien vajadzēs kādas 370 000 tonnas.  Ir skaidrs, ka tas būs process vairāku gadu garumā, kuram būs vajadzīgs atbilstošs nodrošinājums.

Tā daļa, uz ko varētu pretendēt Latvijas uzņēmumi, ir lēšama simtos miljonos eiro.  Un tā varētu būt nozīmīga iespēja mūsu tautsaimniecībai, ja vien būsim gatavi to izmantot. Bet lai būtu gatavi to izmantot, tai ir jāgatavojas jau tagad – vispirms jau pašiem saprotot un nodefinējot biznesam(potenciālajiem partneriem), kas no tā tiek sagaidīts. Lai varētu sākt veidot atbilstošas piegādes ķēdes, jo ir skaidrs, ka tā “uz sitienu” Latvijas tautsaimniecība nebūs tam gatava, un tad neatliks nekas cits, kā atdot arī šo iespēju citiem…

Citu izaicinājumi – iespēja Latvijai!

Vēl viena iespēja, kura ir pavērusies Latvijai, kas līdz šim bija nogulējusi iesaistīties piegādes ķēdēs, saistīta ar aizvien pieaugošajiem vēja turbīnu (tātad arī rotoru lāpstiņu un balstu) izmēriem, kā rezultātā esošie izveidotie ražošanas/loģistikas risinājumi nav vairs piemērojami, jo vienkārši ir par mazu un ir jāveido jauni.  

Šī ir iespēja piedāvāt tos īstenot Latvijā – izmantojot Latvijas brīvās ostu un ražošanas platības. Mums tādas ir.

Pamazām sāk veidoties apjausma, ka politiski pieņemtie “zaļā kursa” mērķi nemaz nav īstenojami ar Eiropas esošajām ražošanas iespējām – vienkārši nav iespējams saražot šo mērķu īstenošanai nepieciešamo tik īsā laikā (piemēram, kabeļus). Un tā ir vēl viena iespēja Latvijai – reaģējot uz šo paredzamo, pieaugošo pieprasījumu, veidot šeit Eiropas piegāžu ķēdēm nepieciešamos risinājumus(ražotnes).

Mazliet par noklusētiem “Zaļā kursa” izaicinājumiem

Tālredzīgi domājot, vajadzētu jau tagad skatīties tālāk par “zaļā kursa” mērķu izveidoto ietvaru. Ir skaidrs, ka īstenojot šos ambiciozos atjaunojamās enerģijas izmantošanas plānus, mēs saskārsimies ar jauniem izaicinājumiem – ne saule, ne vējš (kuru izmantošanai tiek veidoti tik lieli plāni) nav vadāmi. Mēs tos nevarēsim izmantot pēc savas vajadzības. Un ja tie sastādīs būtisku daļu mūsu ģenerējošo jaudu portfelī, būs jādomā par papildus risinājumiem, lai spētu nodrošināt  energosistēmas drošumu – lai katrā tās vietā enerģijas būtu tieši tik daudz, cik ir vajadzīgs – ne mazāk, un ne vairāk. 

Tam būs nepieciešamas apjomīgas investīcijas un uzturēšanas izdevumi, gan tīklu infrastruktūrai, gan nepieciešamajām rezerves un balansēšanas jaudām.

Jaunie Augstsprieguma un Sadales tīkla tarifi ir tikai sākums šajā epopejā.

Tāpēc ir svarīgi laicīgi apzināties topošos izaicinājumus un sākt veidot tiem atbilstošus risinājumus, finansējuma modeļus un normatīvo regulējumu – pareizi un taisnīgi pārdalīt izmaksas starp sistēmas/tirgus dalībniekiem, lai vēlāk nebūtu jāplāta rokas un jāplēš maciņi, kā tas bija ar OIK.

Jau tagad pārvades tīkla operators(AST) no projektu attīstītājiem ir saņēmis jaudas rezervācijas pieprasījumus par vairāk kā 6000 MW, tas ir apmēram piecas reizes vairāk nekā vajag visai Latvijas maksimālā patēriņa brīžos! Turklāt par apmēram 5000 MW jau ir iemaksātas drošības naudas. Pašlaik 80 % no tā ir paredzēts saules parkiem.  

Savukārt Sadales tīklā jau pieslēgti apmēram 200 MW saules paneļu – mikroģenerācija un mazie saules parki, un vēl 900 MW ir jau rezervēti. 

Ko nozīmē sistēmai saules ģenerācija mākoņainā dienā, uzskatāmi parāda reāls ģenerācijas grafiks no kāda saules parka Latvijā – kad pēkšņi pazūd vai parādās būtisks ģenerācijas apjoms (skat. pievienoto attēlu).  

Tie būs nozīmīgi izaicinājumi, kas būs jārisina Latvijas energosistēmai, sevišķi, ja ņemam vērā, ka Latvijas patēriņa jauda saulainā vasaras dienā sastāda vien 500-700 MW. 

Kas un kā šos izaicinājumus risinās, un kas par šiem risinājumiem maksās? Ir svarīgi, lai visiem spēles dalībniekiem būtu  skaidrība par spēles nosacījumiem pirms šī spēle uzņem apgriezienus, lai tie būtu pamatoti, taisnīgi un ilgtspējīgi – lai nesanāktu kā ar OIK. 

Latvija – Eiropas enerģijas lielvalsts

Apzinoties sagaidāmos izaicinājumus dēļ aizvien lielāka atjaunojamo energoresursu īpatsvara kopējā ģenerācijas portfelī, tiek meklēti risinājumi, kā varētu izlīdzsvarot nepastāvīgo un pieprasījumam neatbilstošo ģenerāciju. Labs risinājums joprojām nav atrasts, un izskatās, ka pārredzamā nākotnē arī nebūs nekas labāks par ūdeņradi – enerģijas pārprodukcijas brīžos (kas būs neizbēgami pie apjomīgās vēja un saules ģenerācijas), šo “lieko” enerģiju pārvērst ūdeņradī. ES jau attīsta ūdeņraža stratēģiju, kā būtisku klimata neitralitātes politikas sastāvdaļu.

 Šeit Latvijai  paveras liela iespēja  – kļūt par  Eiropas līmeņa enerģētisko centru (H2 energy hub). Proti, brīžos, kad tirgus ir pārsātināts ar piedāvājumu, elektroenerģija ir lēta, vai nemaksā neko – nav problemātiski saražot H2 (pat mēs to varam izdarīt!…), izaicinājums ir tā uzglabāšana tālākai lietošanai.  Un te Latvija var piedāvāt savu risinājumu  – mūsu apjomīgās pazemes gāzes krātuves iespējas. Pašlaik ir apgūta tikai viena no tām – Inčukaln PGK. Tā ir tikai apmēram desmitā daļa no tām iespējām, ko Latvija varētu piedāvāt Eiropai. Tas ir nozīmīgs apjoms pat visas Eiropas mērogā. Taču, neskatoties uz šīm priekšrocībām, pašlaik tā ir Somija, nevis Latvija, kas cenšas sevi iepozicionēt kā iespējamo reģiona H2 energy hub…

Ja realizēsies kaut daļa no tiem atjaunojamās elektroenerģijas projektiem, kuri ir iecerēti, mūsu reģionā būs pamatīga enerģijas pārprodukcija – un tā vietā, lai kļūtu par lētas enerģijas eksportētāju (un tādejādi stiprinātu  citu valstu konkurētspēju), būtu daudz lietderīgāk šo lēto enerģiju izmantot mums pašiem –  piemēram, veidojot šeit atbilstošu H2 infrastruktūru, lai ražotu un uzkrātu ūdeņradi, kuru izmantotu daudz vērtīgāku produktu radīšanai (piemēram ne fosīlās degvielas ražošanā), vai vienkārši pārvēršot H2 enerģijā tur un tad, kad pēc tās būs pieprasījums, un tātad arī pievilcīga cena.

Šāds risinājums paaugstinātu arī saules un vēja parku projektu sagaidāmo rentabilitāti, jo radītu papildus pieprasījumu pēc to saražotās enerģijas. 

Kā Latvijai nezaudēt “žurku skrējienā” ?

Redzot notiekošos procesus un briestošos izaicinājumus saistībā “zaļā kursa” īstenošanu, mūsu politikas veidotājiem būtu  vērts veikt plašāku sistēmisku analīzi, lai saprastu – cik lielā apmērā ir pamatoti iesaistīties “zaļo projektu” īstenošanas sacensībā (atrast šeit sev pareizo samēru), kad ierobežotu resursu apstākļos būtiski sadārdzinās projektu īstenošanas izmaksas, kas savukārt kaitēs šo projektu konkurētspējai, un iespējām atpelnīt veiktās investīcijas? Varbūt pamatoti būtu jau tagad sākt gatavoties tai iespēju nišai, kura arī ir neaizpildīta un kļūs vēl plašāka visapkārt īstenojoties “zaļās enerģijas” projektiem – veidot risinājumus dispečerizējamām (vadāmām) jaudām, un pelnīt nevis asiņaini konkurējot elektroenerģijas tirgū ar zemākām cenām, bet sniedzot tirgum balansēšanas pakalpojumus (kas maksās krietni dārgāk) un nodrošinot sistēmai ļoti vajadzīgās rezerves jaudas?   

Igauņi jau strādā pie iespējām izmantot  moderno mazo modulāro kodoltehnoloģiju risinājumus, kas paver iespēju drošai (visos aspektos), videi draudzīgai enerģijas ražošanai – gan elektrībai, gan siltumam, gan ūdeņradim. Skatoties nākotnē, šī ir acīmredzami vienīgā reālā iespēja nodrošināt sevi ar vadāmām un drošām ģenerācijas jaudām pietiekošā apmērā, ja vēlamies mazināt savu atkarību no dabasgāzes.

“Zaļais kurss” nenoliedzami Latvijai radīs lielus izaicinājumus, bet tas nesīs arī daudzas iespējas, tāpēc kā vēl nekad vietā ir pamudinājums – “bērni, mācieties fiziku!”. Tas pavērs jums stabilas, labi atalgota darba iespējas.

Daudz kas jau ir nokavēts, un daudz ko vēl var nokavēt. Būtu labi to šoreiz neizdarīt! 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!