Romas pāvesta atkāpšanās izraisa dažādu reakciju. Lielai ļaužu daļai – nekāda īpašā. Un tas saprotami, jo vēstures krustpunkti jau nav nekāda zirga gaļa hamburgerā, kas tiešā veidā var ietekmēt dzīves kvalitāti. Turklāt, atšķirībā no zirga gaļas, ar vēsturi mēs – lielākā ļaužu daļa – neko iesākt nevaram, tādēļ atliek tikai dzīvot nost, ko nu attiecīgais periods piespēlējis. Būtu tas karš, politisko iekārtu maiņa, jauna valūta, globālā sasilšana vai kaut apokalipse. Kā būs, tā būs – tā arī dzīvosim, vēsta labi zināmā senlatviešu paruna. Ar gluži konfuciānisko piebildi – kā ir, tā ir labi.
It īpaši tādēļ, ka mūsdienās pilnīgi mierīgi blakus var sadzīvot divas un pat vairāk pilnīgi dažādas pasaules, kuras – citējot Tautas Varas frontes līderi, simts tūkstošu reiha un pasaules gala sludinātāju Dimiteru – tā arī nekad nesajaucas. Viens dzīvo krusta ēnā un katru ceturtdienu pa Vatikāna radio uzklausa pāvesta ticības taisnības no Romas. Tikmēr kaimiņam svēta relikvija un labas veiksmes garants ir jaunākais i-Pads, bet uz tumbiņas pie gultas stāv Stīva Džobsa dzīves piemērs. Kurš no šiem abiem laifstailiem ilgtermiņā izrādīsies vērtīgāks? Varbūt abi, tikpat labi neviens. Kā teiktu senlatvieši – nomirsim, redzēsim.
Ja nu vienīgi iziet no tīri matemātiskas pieejas. Izvēloties, kur investēt savas dzīves akcijas: Katoļu baznīca tomēr pastāv gandrīz divus tūkstošus gadus ilgāk par Apple korporāciju, un ņem kā gribi – krusts ir spēcīgāks zīmols nekā aizkostais ābolītis, par brenda lojalitāti nemaz nerunājot. Šī organizācija ir ne tikai senākā, bet joprojām arī lielākā korporācija pat mūsdienu kokakolas un Makdonaldu pasaulē. Tās kopējos īpašumus novērtēt ir neiespējami (pamēģiniet novērtēt Siksta kapellas griestus vai, teiksim, Galileo Galileja iekonservētā pirksta tirgus vērtību), bet ja runājam par sekotājiem – viens miljards katoļu liek pat tvitera karalim Bīberam ar saviem 35 miljoniem sekotāju izskatīties pēc bālas tīņu popzvaigznes.
Tādēļ tikai saprotami, ja pāvesta atkāpšanās – negaidīts un ekskluzīvs notikums pats par sevi – izraisa viļņošanos ne tikai katoliskās, bet arī visādi citādi orientētās aprindās. Tā, piemēram, šī ziņa Kārlim Streipam radīja līdzīgu efektu, kā tai nabaga meitenei no filmas Eksorcists, liekot arī Streipa galvai griezties uz riņķi un izvemt visādu riebīgu pļuru. Tik riebīga tā bija, ka Streipa pārdomas par šo tēmu nācās dzēst pat no visādus abortus un pussy riotus kvēli atbalstošā portāla politika.lv. Tur ir zināma ironija, ka jaunos žurnālistus Latvijā apmāca persona, kas pati sevi nespēj publiski saturēt – pat līdz krimināli sodāmam naida slieksnim. Bet varbūt patiesībā tas ir dēmons, kurš iemitinājies visādi citādi labajā Kārlī, reizi pa reizei rausta viņu, liekot publiski iekliegties: “maukas”. Visādi var gadīties. Tādēļ jau labā vēsts tik kategoriski māca atturēties no citu tiesāšanas – mēs nekad nevaram zināt lietu patiesos apstākļus.
Pat tad, ja esi katoļu arhibīskaps, arī tad lietu patiesie apstākļi ir dziļā miglā tīti. Tā mūsu Zbigņevs Stankevičs spiests kopā ar saviem kolēģiem – apustuļu tiešajiem pēctečiem, skumji atzīt: neviens to negaidījām, neviens to negribējām. Un arhibīskapa piebilde, ka Benedikta XVI atkāpšanās liecinot par viņa pazemību un spēju upurēt ambīcijas kopīgās baznīcas labā, ir tikai politkorekta atrunāšanās. Ar lietu reālo dabu tai nav nekāda sakara. Citādi tas nozīmētu, ka iepriekšējais pāvests Jānis Pāvils II būtu vainojams nekaunīgā lepnībā un karjerismā, jo turpināja vadīt baznīcu, arī būdams pie stipri švakākas veselības nekā Benedikts. Svētā Krēsla administrācija ir tik filigrāni izstrādāta birokrātijas mašīna, ka viena pāvesta spēja vai nespēja funkcionēt tur neko ietekmēt nespēj. Galu galā, savos divtūkstoš gados Pētera tronis ne tādus vien nespējniekus – un arī krietni lielākus – ir pieredzējis, bet no šī troņa tādēļ atteikties neviens pēdējos piecsimt gados vēl nebija iedomājies. Ja reiz Baznīcai šis konkrētais servus servorum Dei jeb Dieva kalpu kalps vairs nebūtu derīgs, vai tad pats lielais priekšnieks viņu laikus nebūtu izsaucis pie sevis? Un ja mēs Tam Kungam vairs neuzticamies pat personālvadības lietās, tad kā lai uzticamies krietni dziļākās?
Domāju, ne tikai Augustīna un Akvīnas Toma sekotājiem, bet katram drusku ticīgam vai vismaz spirituāli tendētam cilvēkam, šis pāvesta solis raisīja zināmas pārdomas. Kas īsti mums par augstākiem spēkiem zināms. Un cik daudz paši esam piedomājuši klāt.
Un ja reiz par to, tad šeit patiesi ir viela, kas pārdomas rosina ne sliktāk kā daži labi halucigēni. Tas ir Svētā Malahija pareģojums. Neiedziļinoties detaļās, šis pareģojums ir īss komentārs par katru no Romas pāvestiem, kuru vīzijā saņēmis 12. gadsimta īru bīskaps, vēlāk kanonizētais Malahijs. Intriga slēpjas tajā, ka šis pareģojums kārtas secībā apraksta gan bijušos, gan nākotnē gaidāmos pāvestus – līdz pat pašam pēdējam jeb anti-pāvestam, kurš svēto baznīcu iegrūdīs iznīcībā, pēc kā, attiecīgi, pasaules gals vairs nebūs aiz kalniem. Skeptiķi gan norāda uz dažām aizdomīgām lietām šī pareģojuma sakarā, bet dīvainas, neizskaidrojamas sakritības tur grūti nepamanīt. Kā svētais Malahijs savā 12. gadsimtā varēja zināt, ka mūslaiku pāvests Jānis Pāvils II nāks pasaulē un aizies no tās saules aptumsuma laikā? Un vai Benediktam XVI veltītā remarka „olīvas godība” ir tikai sakritība, ja zinām – paša Sv. Benedikta simbols ir tieši olīvas zars. Bet tagad pats interesantākais…
Olīvas godība aka Benedikts XVI aka mūsu nupat rezignējušais pāvests šajā Malahijas pareģojumā ir… pēdējais pāvests! Un pēc viņa nāk neviens cits kā pats melnais vilks, kas, ietērpies balto avju drēbēs, tēlos pāvestu, bet patiesībā pakļaus baznīcu un visus katoļus deģenerācijai un visādiem patiesā ceļa izkropļojumiem. Pareģojumā viņam dots vārds Petrus Romanus jeb Romas Pēteris. Un ja atļausiet vēl kādu niansi fantāzijas stimulēšanai, tad pievērsiet uzmanību nākamā pāvesta kandidātu listei.
Jau ilgi runāts par to, ka jaunajam pāvestam jānāk no reģioniem, kur Romas baznīcas ietekme zeļ un plaukst, atšķirībā no Vecās Eiropas, kur tā nīkst ārā un zaudē visās politiskajās intrigās, īpaši jau viendzimuma laulībās. Šādi katoliskās atdzimšanas reģioni ir divi – Latīņamerika un Āfrika. Kā runā un raksta Vatikāna insaideri, ļoti spēcīgs kandidāts nākamajās vēlēšanās ir melnādainais Ganas kardināls, kurš šobrīd prezidē pār Pontifikālo miera un taisnīguma koncilu. Kā jau āfrikāņu kristīgajiem ierasts, šis kardināls ir pamatīgs cietā kursa ieturētājs un katoliskajā rangā ierindojas stipri konservatīvajā spārnā. Noraida prezervatīvus kā palīdzību AIDS epidēmijas apturēšanai savā kontinentā. Un runājot par viendzimuma pāru tiesībām valstī, kur nereti viņu tiesības ir tikt sacirstiem ar mačeti, šis kardināls aicinājis „labāk padomāt, kādēļ pret viņiem ir šāda attieksme,” respektīvi – vai tikai paši to nav pelnījuši.
Jā, starp citu, uzminiet šī kardināla vārdu. Pēteris.
Autors: Nils Sakss