Pašā ziemas viducī, pašā gada viducī, pašā mūža viducī no mums šķīries pats unikālākais mūsu planētas iedzīvotājs. Tūdaļ pēc Jāņiem visos ziņu kanālos bija sižets par Galapagu salu pazīstamākās personas, Pintas salas milzu bruņurupuča, priekšlaicīgo nāvi. Es viņu dēvēju par Vientuļo Džordžu, pasaulē viņš bija pazīstams kā Lonesome George, saukts arī par Abingdona salas milzu bruņurupuci, zinātniski Chelonoidis nigra abingdoni.
Iepriekšējā rindkopa, šķiet, drusku jāpaskaidro.
Lai arī Vientuļais Džordžs ir dzimis ziemeļu puslodē, grāfa Abingdona vārdā nosauktajā salā, spāniski dēvētu par Pinta, kas ir kādu pusgrādu virs ekvatora, kopš septiņdesmito gadu sākuma viņš dzīvoja Darvina centrā Galapagu galvenajā salā, kas ir kādu pusgrādu uz dienvidiem no ekvatora, un tātad formāli tur šobrīd ir ziemas vidus. Rupucim bija kādi simt gadi, kas atbilstu cilvēka mērogā pusmūžam, vai drusku vairāk.
No ziņām katram, kuru interesē, un lielai daļai to, kurus tas neinteresē, ir atkārtoti zināms, ka Galapagu arhipelāgā salas ir tā izolētas, ka katrā no tām sugas attīstījās atsevišķi, un šo raksturīgo atšķirību novērojums pagrūda Darvinu uz savas sugu izcelšanās teorijas formulēšanu. Salās bija milzīgs daudzums rupuču, bet katrā drusku savādāki. Vientuļais Džordžs bija savas salas pēdējais eksemplārs, un kā tāds bija kļuvis par visas pasaules dabasmīļu, konservacionistu utt simbolu.
Galapagus apmeklē lērums tūristu, katrs tiek aizvests apskatīt Darvina centru un Vientuļo Džordžu. Šī procedūra man uzreiz atgādināja Maskavas apmeklējumu skolas gados, GUM–CUM–Krasnaja ploščadj shēmu, ar rindu pie mauzoleja. Iespaids uz vietas ir ikurāt kā brežņevlaikos ar ļeņinekļiem un ļeņinģīmjiem – visās malās tikai Džordžs, un līdzīgi kā ar ļeņiniem, katrs mālē, kāds nu iznāk. Uz veikalu izkārtnēm, krodziņu durvīm, tāpat ielas malā, visur. Trakāk par Mocartu Zalcburgā.
Un arī es, kā jau kārtīgs tūrists, Darvina centrā apgādājos ar pāris ceļojuma drēbju gabaliem (starp citu, ļoti labiem), un obligāto suvenīru krūzīti. Visi ar Vientuļā Džordža attēlu – vai nu krāsainu, kā Mocarts uz konfektēm, vai grafiskā pusprofīlā, kā biedrs Če Gevara. Protams, satiku arī pašu Džordžu. Rupucis kā rupucis, simpātisks. Droši vien nepārtrauktā stresā no apmeklētāju tūkstošiem.
Atklāti sakot, daudz lielāku iespaidu atstāja rupuču fermas apmeklējums. Izskats kā pie mums pa Jāņiem – smalks lietutiņš, zāļu pļavas ar krūmiem, un lopi ganībās. Par govi mazāki, apmēram vecā zapiņa lielumā, bizo apkārt un drusku pozē tūristiem.
Bet šis nav stāsts par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un vides aizsardzību kā tādu, un pat ne par tūrismu un eksotiku. Lai arī par Galapagiem varētu stāstīt stundām. Bezjēdzīgi stāstīt. To nav iespējams izstāstīt. Neliels piemērs no fototehnikas jomas: mana līdzpaņemtā aparatūra bija pilnīgi aplama, visi ūberkrutie teleobjektīvi bezjēdzīgi izvazāti pāri puspasaulei. Bildēts tika ar platleņķiem vai superplatleņķiem, zvēri un putni nāk virsū, nevis mūk, jūras lauva tevi izdzen no ēnas zem krūma, zilpleznu putni perē uz vienīgās takas un tamlīdzīgi.
To visu, bet pirmām kārtām Vientuļā Džordža elka statusu, atcerējos, ziņas par viņa pēkšņo nāvi skatīdamies. Un apcerēju savu veiksmi, ka esmu vēl Viņu saticis, bet ko gan tagad darīs nākošie svētceļnieki. Khe – khe, kāds muļķīgs pašlepnums, tā sakot.
Elka dzīve nav atkarīga no paša dzīvības, un dažkārt tā dzīvība pat traucē. Mocarts dzīves laikā pa reizei rakstīja žēlabainas vēstules, cenšoties kādu naudiņu izčinkstēt, biedrs Če vispār grūti dzīvoja un džungļos galu dabūja, bet viņu attēli dzīvo sveiki un veseli, un vairojas griezdamies. Nemaz nerunājot par iebalzamēto sifilītiķi mauzolejā. Un arī Džordžs tikšot iebalzamēts, Darvina stacijas pārstāvja vārdiem sakot, lai nodrošinātu iespēju apmeklētājiem viņu satikt arī turpmāk.
Džordžs ir miris, lai dzīvo Džordžs. Ballīte turpinās. Ar Lonesome George krūzītēm, ar Mozartkugel kartona kastītēm un ar balzamētiem vadoņiem stikla kastēs. Ne velti bauslība aizliedz to, kas cilvēka sugai, neatkarīgi no Darvina teorijas pareizības, acīmredzot paticis vienumēr – taisīt elkus, iekārot svešu mantu, kamieļmātes un sievas, dot nepatiesas liecības. Bez elkiem un ikdienas pielūgsmes objektiem mūsu pasaule nav iedomājama – bez aifoniem, divburtu kombinācijām uz drēbēm, un iebalzamētiem daudzapmeklētiem līķiem. Sveiks lai dzīvo, Džordž. Tevi sauca par vientuļo, jo tevi apmeklēja miljoni. Tu esi miris, un dzīvosi mūžīgi. Loģiski un skaisti. Un izdevīgi.