Vai Krievijas karš Ukrainā turpinātos arī bez Putina?

Vai Krievijas karš Ukrainā turpinātos arī tad, ja agresorvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins atstātu amatu? Kopš Krievijas iebrukuma šī gada februārī turpinās diskusijas par to, cik ilgi Putins paliks pie varas, un viņa hipotētiskā demisija varētu notikt viņa veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ vai iekšpolitiska apvērsuma rezultātā.

Šo apsvērumu pamatā ir spekulācijas vai varbūt cerība, ka bez Putina Krievija varētu būt gatavāka pamest karu Ukrainā un censties panākt mieru sarunu ceļā. Lai gan šādu pieņēmumu pamato tradicionālie uzskati par kara izbeigšanu, tie nav viennozīmīgi. Vēsture rāda, ka līderis, kurš uzsāk dārgu, ilgstošu karu, reti kad ir gatavs izbeigt karu, kamēr vien nav gūta uzvara. Tāpat vēsture liecina, ka līderu maiņa ne vienmēr veicina mieru.

Politisko līderu vēlme izvairīties no vainas un iekšzemes soda par neveiksmīgu karu var spēcīgi ietekmēt lēmumu pieņemšanu par kara izbeigšanu.

Saskaņā ar vispārpieņemto gudrību par kara sākšanu atbildīgie līderi ir īpaši imūni pret nosodījumiem par to, kā karš beigsies, un tādējādi ir tendēti turpināt karadarbību pat tad, ja maz cerību uz uzvaru. Attiecīgi līderu maiņa bieži vien ir nepieciešams priekšnoteikums kara izbeigšanai. Šāds uzskats var būt pamatots, taču no tā ne vienmēr izriet, ka jaunie līderi ir brīvi no iekšēja spiediena un riskiem, kas saistīti ar kara izbeigšanu ar ne tik labvēlīgiem nosacījumiem.

Militārais eksperts ar daudzu gadu pieredzi dienestā Šons Kokrans analizēja 85 kara līderu lēmumu pieņemšanu un rīcību ilgstoša un liela kara apstākļos. Pētījumā tika iekļauti gan līderi, kuri saistīti ar attiecīgā kara sākumu, gan jaunie līderi, kuri pārņēma varu jau notiekoša kara laikā.

Izpētot pirmavotu dokumentus no vairāk nekā desmit valstīm un personīgi mijiedarbojoties ar bijušajām valsts amatpersonām un žurnālistiem, kuriem ir attiecīgas zināšanas no pirmavotiem, Š. Kokrans secināja, ka jaunie līderi joprojām ir uzņēmīgi pret iekšzemes spiedienu un riskiem, kas saistīti ar kara izbeigšanu. Jo īpaši, daudzi jaunie vadītāji rīkojas tāpat kā viņu priekšgājēji un nespēj vai nevēlas samazināt valsts zaudējumus.

Tas ir tāpēc, ka ar kara izbeigšanu saistītā vainas politika ir sarežģīta un daudzveidīga, ar vairākiem iespējamiem naratīviem, kas sniedzas tālāk par līderi, kurš sāk neveiksmīgu karu.

Kara laika vadības nodošana Krievijā varētu notikt daudzos dažādos virzienos. Zinātāji ir identificējuši virkni potenciālo pēcteču, sākot no Dmitrija Medvedeva līdz Sergejam Sobjaņinam, kurš konsekventi centās distancēties no Putina sāktā kara Ukrainā.

Daži pat ir minējuši iespēju, lai arī nelielo, ka Putina vietā varētu stāties ieslodzītais opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs.

Lai gan individuālajām atšķirībām, protams, ir nozīme, ar kara izbeigšanu saistītā vainas politika nav diskriminējoša. Jebkurš jauns līderis, kurš centīsies atbrīvot Krieviju no Putina uzsāktā kara, visticamāk, saskarsies ar smagiem iekšzemes šķēršļiem.

Pašreizējā Krievijas iekšpolitiskā vide, ko raksturo intensīva vainošanas spēle starp politisko un militāro vadību, būtu īpaši bīstama Putina pēctecim un vismaz īstermiņā atturētu no jebkādiem centieniem atteikties no Krievijas kara mērķiem Ukrainā. Tas attiecas pat uz pēcteci, kurš pirms stāšanās amatā iebilstu pret Putina karu vai atklāti neatbalstītu to. Tādējādi Putina karš var turpināties arī bez Putina.

Tradicionālais skatījums uz līderu maiņu un kara izbeigšanu

Jau vairāk nekā pirms 70 gadiem zinātnieki ir apgalvojuši, ka politiskās vadības maiņa ir svarīgs, pat nepieciešams nosacījums ieilguša bruņota konflikta izbeigšanai. Dominējošais šādas līderu rīcības skaidrojums ir politiskās izdzīvošanas loģika jeb ideja, ka politisko lēmumu pieņemšanu ietekmē vēlme izvairīties no vainas un iekšpolitiska soda par sliktiem kara rezultātiem. Tie līderi, kuri ir cieši saistīti ar kara sākumu, visticamāk, tiks saukti pie atbildības no iedzīvotāju un citas valdošās elites puses. Tādējādi šie līderi ir tendēti turpināt karadarbību, neraugoties uz pieaugošajām izmaksām un nelielajām cerībām uz uzvaru.

Kā skaidro politoloģe Sāra Kroko, galvenais faktors, kas nosaka līdera izvēli starp konflikta turpināšanu un izbeigšanu, ir soda iespējamība, ja viņš piekritīs jebkuram iznākumam, kas ir sliktāks par uzvaru.

Līderim, kurš ir cieši saistīts ar neveiksmīga kara sākumu, soda varbūtība “gandrīz vienmēr būs ļoti augsta”, savukārt nākamajiem līderiem, kuri tikai pārmanto neveiksmīgu karu, šis risks “visticamāk būs mazs”.

Šie jaunie līderi, pasargāti no vainas, “nesaskarsies ar šo grūto izvēli”, proti, vai izbeigt karu, vai turpināt karadarbību. Attiecinot uz Krievijas kara gadījumu, secinājums ir tāds, ka Putina atstādināšana no amata likvidētu galveno šķērsli kara izbeigšanai, un Putina pēctecim būtu daudz lielāka iespēja censties panākt mieru, pat ja tas nozīmē atteikties no valsts kara mērķiem un pieņemt militāro sakāvi. 

Vai ir atšķirība starp līderiem, kas sāk karu, un tiem, kas to pārmanto?

Vadītāju maiņas teorija par kara izbeigšanu, kas gadu gaitā dažādos veidos atkārtota, ir plaši pieņemta un faktiski pārstāv vispārpieņemto gudrību. Taču šī teorija ir kļūdaina vai vismaz nepilnīga. Var viegli atrast gadījumus, kad politiskās vadības maiņa palīdzēja izbeigt dārgu un ilgstošu karu. Tomēr, pat ja vadības maiņa bieži ir nepieciešams nosacījums kara izbeigšanai, tā reti ir pietiekams nosacījums.

Citiem vārdiem sakot, pirms kara izbeigšanas bieži vien notiek vadības maiņa, bet vairums kara laikā notikušo vadības maiņu nenoved pie kara izbeigšanas.

Piemēram, zinātnieki norāda, ka Mihaila Gorbačova stāšanās amatā bija galvenais faktors, kas veicināja Padomju Savienības aiziešanu no Afganistānas, un tāpat arī Mendesa Francijas valdības izveidošana 1954. gadā veicināja Francijas pēckoloniālā kara pārtraukšanu Indoķīnā. Taču Gorbačovs bija ceturtais padomju premjerministrs, kas vadīja 10 gadus ilgušo Afganistānas konfliktu, un Francija piedzīvoja ne mazāk kā deviņas kara laika valdību maiņas, pirms Pjērs Mendess-Franss atzina militāro sakāvi un atvilka Francijas armiju no Indoķīnas.

Š. Kokrana apskatītie 85 piemēri liecina, ka politiskie līderi, kuri ir atbildīgi par kara sākšanu, 86% gadījumos turpina karadarbību līdz brīdim, kad viņi vai nu atstāj amatu, vai arī sasniedz to, ko var pamatoti interpretēt kā uzvaru. No tiem jaunajiem līderiem, kuri tikai pārņem notiekošo karu, 66% nespēj vai nevēlas izbeigt karu, ja nav izdevies gūt uzvaru.

Protams, kara stāvoklis ir svarīgs, kad jauns vadītājs pārņem varu. Ja karš norit, kā plānots, un uzvara ir viegli sasniedzama par pieņemamām izmaksām, vadītājam ir maz stimulu to izbeigt. Lielāka interese ir par to, kā līderi reaģē, kad karš izrādās dārgāks un grūtāks, nekā sākumā bija paredzēts, vai kad panākumu iespējamība samazinās. Lai gan pēdējos minētos nosacījumus ir grūti vispārināt, tomēr atsevišķu gadījumu turpmāka analīze liecina, ka jaunie līderi izvēlas turpināt karadarbību pat, ja tas ir dārgs un ir maz cerību uzvarēt. Dažos gadījumos jaunie līderi pat eskalē notiekošo karu, vienlaikus privāti paužot pārliecību par turpmāku karadarbības bezjēdzību un vēlmi samazināt valsts zaudējumus. Kopumā atšķirība starp līderu tipiem var būt statistiski nozīmīga, bet kvalitatīvi tie nav tik atšķirīgi, jo vairāk nekā puse jauno līderu rīkojas tāpat kā viņu priekšgājēji, kas bija atbildīgi par kara sākšanu.

Pamatojoties uz militārā eksperta Š. Kokrana pētījumu, var apgalvot, ka jaunie līderi uzvedas tā, it kā viņiem draudētu sods par neveiksmīgu karu. Ja nav skaidras militāras uzvaras vai sakāves, kara izbeigšanas iekšpolitika pielīdzinās vainas politikai.

Ko tas nozīmē Krievijas karam Ukrainā?

Putinam karš Ukrainā faktiski varētu būt politiskās izdzīvošanas jautājums, jo sakāve var novest pie viņa gāšanas. Taču sodīšanas risks attiecas ne tikai uz Putina atlikušo amata pilnvaru laiku. Zaudējums Ukrainā būtiski iedragātu Putina tēlu un ilgtermiņa mantojumu. Putins sevi uzskata par mūsdienu Pēteri Lielo, un viņš vēlas, lai viņu atceras kā tādu. Viņš uzskata, ka viņa misija un liktenis ir atgriezt Krievijai tās pasaules lielvalsts statusu, ko radīja zaudējums Aukstajā karā un tam sekojošā Padomju Savienības sabrukšana. Situācija Ukrainā apdraud šo personīgo mantojumu, un Rietumiem nevajadzētu novērtēt par zemu to, cik tālu Putins ies, lai nepieļautu sakāvi.

Bet kas notiks, ja Putins tiks gāzts, kamēr turpinās karš, vai nu veselības pasliktināšanās, vai iekšzemes opozīcijas dēļ? Jebkuram pēctecim pašreizējais stāvoklis Krievijas iekšpolitikā būtu kā mīnu lauks, kas vismaz īstermiņā atturētu no jebkādiem centieniem izvest Krieviju no konflikta. Saskaņā ar kāda Krievijas žurnālista teikto, Krievijā ir sākusies nežēlīga vainošanas spēle saistībā ar neveiksmīgo īpašo militāro operāciju. Kremļa amatpersonas cenšas novelt vainu no Putina uz augstākajiem militārajiem vadītājiem vai Aizsardzības ministriju, mēģinot attālināt prezidentu Vladimiru Putinu no apkaunojošām neveiksmēm kaujas laukā.

Īpaši problemātiska ir militārpersonu centrālā loma vainas politikā. Jaunajai politiskajai vadībai, kas cenšas izbeigt ieilgušu karu, nesasniedzot valsts mērķus, militārās vadības atbalsts ir kritiski svarīgs. Ja šāda atbalsta nav, jaunā politiskā vadība ir neaizsargātāka pret politiskās opozīcijas uzbrukumiem un uzņēmīgāka pret apsūdzībām par nodevību un padošanos. Iegūt militārās vadības atbalstu šādā situācijā nav viegls uzdevums. Pat ja militārā vadība atbalsta kara pārtraukšanu, ir maz ticams, ka tā spers šādu soli, ja vien nepastāvēs vienošanās, ko raksturo savstarpēja uzticēšanās. Šāda nosacījuma pašlaik nav. Vēsture liecina, ka Krievijas armijas jutīgums pret grēkāžu meklēšanu ir dziļāks nekā pašreizējais konflikts. Piemēram, Krievijas Pirmā Čečenijas kara (1994-1996) laikā Krievijas ģenerālis Aleksandrs Ļebeds medijiem paziņoja: “Katru reizi pavēles bija skaidras un nāca no visaugstākā līmeņa… Un katru reizi, kad mēs [militārpersonas] bijām paveikuši viņu [politiķu] netīro darbu, viņi aizbēga un atstāja visu vainu uz mums… Ticiet man, armija nekad vairs nepieļaus, lai tas notiktu.”

Vai Krievijas uzsāktais karš turpināsies bez Putina?

Ja Putins atstās amatu, kamēr karš Ukrainā turpinās, viņa pēctecis var nolemt izbeigt karadarbību, taču šis lēmums nebūs viegls. Ņemot vērā viņa atbildību par kara sākšanu, Putins ir ļoti uzņēmīgs pret sodiem par to, kā karš beigsies, un ir gatavs turpināt karot, neraugoties uz pieaugošajām izmaksām un nelielajām cerībām uzvarēt.

Taču jebkurš jauns līderis, kas pārņems Putina karu, nebūs pasargāts no līdzīga iekšējā spiediena.

Jebkurā gadījumā, kad karš ir dārgs un ilgstošs, vainas politika var spēcīgi ietekmēt lēmumu pieņemšanu par kara izbeigšanu un potenciāli mudināt jaunos līderus turpināt karadarbību pat tad, ja pirms stāšanās amatā viņi neatbalstīja karu.

Taču pašreizējā Krievijas iekšpolitiskā vide, kurā valda vainas meklēšana starp politisko un militāro vadību, ir īpaši problemātiska jaunajam politiskajam līderim, kas censtos izvest Krieviju no kara. Aplūkojot vēstures liecības, daudzi jaunie līderi līdzīgos apstākļos ir nolēmuši turpināt karadarbību.

Ir grūti un, iespējams, bezjēdzīgi prognozēt jebkuras kara laikā notikušās vadības maiņas iznākumu Krievijas kara Ukrainā gadījumā. Tomēr Rietumiem nevajadzētu pieņemt, ka vadības maiņa varētu izraisīt kara izbeigšanos, vismaz īstermiņā, jo Putina karš varētu turpināties arī bez Putina.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Sargs.lv/War on the Rocks