Septiņus mēnešus pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir spēris jaunu, bīstamu soli – mobilizējis savas militārās rezerves. Ņemot vērā virkni neveiksmju kaujas laukā un paziņojumu par paātrinātiem “referendumiem”, kas varētu ļaut Kremlim anektēt okupēto teritoriju Ukrainas austrumos, Putins arī atkārtoja savus draudus izmantot kodolieročus, lai aizstāvētu to, ko Krievija uzskata par savu teritoriju. Šajā rakstā apkopoti vairāki domnīcas “Atlantic Council” ekspertu uzskati par potenciālo notikumu attīstību.
ASV un Ukrainai vajadzētu divkāršot spēkus, lai uzvarētu karā un vienlaikus atturētu no kodolieroču izmantošanas
Putina runa liecina, ka viņam nav izvēles iespēju un viņš ir nonācis bezcerīgā situācijā. Viņa konvencionālā armija ir sagrauta, tāpēc viņš izmanto vienīgos instrumentus, kas viņam ir palikuši: zemas kvalitātes rezervistu mobilizāciju un kodoldraudus.
Mums vajadzētu uztvert Putina kodoldraudus nopietni. Putins varētu izmantot kodolieročus, lai mainītu cīņas gaitu. Ja viņam draud reāla, nenovēršama iespēja zaudēt karu, viņš, visticamāk, vispirms izmantos kodolieročus, pirms tiks sakauts.
Vašingtonas un Kijivas mērķis ir uzvarēt karā, nevis par katru cenu izvairīties no kodoltrieciena. ASV prezidents Džo Baidens un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nedrīkst atkāpties, lai izvairītos no kodoluzbrukuma. Viņiem vajadzētu dubultot pūles, lai uzvarētu karā, vienlaikus atturot no kodolieroču izmantošanas. Kāpēc Putins vēl nav izmantojis kodolieročus? Viņu ir atturējušas bailes no ASV un NATO atbildes reakcijas. ASV un NATO būtu jāizmanto šīs bailes un jāpastiprina savi atturēšanas draudi. Baltā nama paziņojums, ka Krievijas kodolieroču izmantošana radītu “smagas sekas”, bija precīzs.
Ja atturēšana neizdosies, Vašingtonai būtu jāīsteno atturēšanas atbildes reakcija, tostarp veicot ierobežotu konvencionālu militāru triecienu Krievijas spēkiem, kas uzsāka kodoltriecienu. Vissvarīgākais ir tas, ka Kijivai un tās sabiedrotajiem būtu jāturpina cīnīties pret Krievijas kodoluzbrukumu un jācīnās par uzvaru karā.
Metjū Kronigs,Padomes Stratēģijas un drošības centra “Scowcroft Center for Strategy and Security” direktora pienākumu izpildītājs un bijušā ASV Aizsardzības ministrijas un izlūkdienestu amatpersona, kura nodarbojas ar kodoldraudu politiku.
Mobilizācija nenovērsīs Krievijas neveiksmes kaujas laukā
Daļēja rezervistu mobilizācija liecina par to, ka Krievijai nav izdevies sasniegt savus operatīvos mērķus Ukrainā, izmantojot gan regulāros spēkus, gan iesaucot brīvprātīgos. Tas ir svarīgs rādītājs, ka Krievijas armija ir izsmelta un ir atzinusi savu nespēju sakaut Ukrainu. Es neuzskatu, ka šī situācija būtiski mainīsies līdz ar mobilizāciju.
Pirmkārt, mobilizētajiem karavīriem būs nepieciešama būtiska apmācība, pat ja viņi iepriekš ir dienējuši Krievijas armijā. Lielākā daļa rezervistu ir bijušie iesauktie, kas iepriekš dienējuši bruņotajos spēkos. Lielākajai daļai obligātais dienests armijā bija biedējoša un lielā mērā neproduktīva pieredze, tāpēc viņu apmācības kvalitāte bija zema. Rezultātā viņi nebija gatavi reālam karam, jo īpaši ne tik intensīvam kā mūsdienās.
Otrkārt, personāls ir tikai daļa no spēju struktūras, un Krievijai ir problēmas ar visu – doktrīnu, organizāciju, vadību un ieročiem. Krievijai ļoti trūkst pieredzējušu kaujas virsnieku. Krievijai ir grūtības arī ar jaunu ieroču atjaunošanu un piegādi.
Visbeidzot, mobilizācija Krievijā būs ļoti nepopulāra. Valdība plāno ar savu propagandu virzīt “aizsardzības kara” naratīvu. Tā reklamēs ideju par Krievijas aizsardzību no NATO. Problēma ir tā, ka krievi neuztver nesen okupētos Ukrainas reģionus kā Krieviju, un motivācija mirt par nesen anektētajiem reģioniem būs ļoti zema. Ja Krievija anektēs jaunus reģionus, tas neatturēs Ukrainu tos atņemt atpakaļ. Nav skaidrs, kā Putins izskaidros šo teritoriju zaudēšanu saviem pilsoņiem tūlīt pēc to aneksijas, bet tas noteikti nevairos viņa popularitāti.
Es uzskatu, ka Putinam šis būs vēl viens neveiksmīgs eskalācijas mēģinājums. Ukraina turpinās savu cīņu neatkarīgi no tā, kas notiks.
Protams, vairāk cilvēku nosūtīšana nozīmē iespējamu kara saasināšanos. Mēs mudinām mūsu sabiedrotos turpināt piegādāt Ukrainai ieročus un munīciju. Mēs uzvarēsim kopā.
Andrijs Zagorodņuks, Atlantijas padomes Eirāzijas centra (Atlantic Council’s Eurasia Center) augsta ranga pētnieks un no 2019. līdz 2020. gadam bija Ukrainas aizsardzības ministrs.
Putins nupat paplašināja Krievijas kodolieroču doktrīnu. ASV un to sabiedrotajiem nevajadzētu pakļauties spiedienam
Vladimira Putina 21. septembra runa bija izmisīgs mēģinājums novērst sakāvi savā neveiksmīgajā karā pret Ukrainu un izmantot kodolieroču draudus, lai atturētu ASV un NATO no turpmākas atbalsta Ukrainai.
Pēc Ukrainas uzvarām Ukrainas ziemeļaustrumos un nepārtrauktas virzības uz dienvidiem Putins saprata, ka ar miera laika armiju viņš nevar sasniegt savus kara mērķus. Tas bija neizbēgami pēc viņa sākotnējās kļūdas kara sākumā – proti, nepietiekami novērtējot ukraiņu spēju un politisko gribu cīnīties. Augstas mobilitātes artilērijas raķešu sistēmu (HIMARS) un citu modernu Rietumu bruņojumu izmantošana Ukrainas spēkos skaidri parādīja, ka Ukraina var uzvarēt karā.
Putina runa daļēji ir atbilde uz pieaugošo spiedienu no stingrās līnijas piekritējiem un militārajiem blogeriem, kuri drudžaini mudināja nopietnāk izturēties pret Krievijas “īpašo militāro operāciju” Ukrainā. Taču runa apliecina, ka Putins joprojām pretojas pilnīgas mobilizācijas uzsākšanai, jo baidās, ka tas varētu izraisīt pretkara opozīciju, ja jauniešiem pilsētās draudētu obligāts iesaukums. (Līdz šim Putins ir saglabājis stabilu atbalstu, neļaujot speciālajai militārajai operācijai nopietni ietekmēt iedzīvotājus kopumā).
Putina izsludinātā daļējā mobilizācija neradīs trīs simtus tūkstošus papildu karavīru vienas nakts laikā. Karavīru rekrutēšana un apmācība prasīs sešus mēnešus vai ilgāk. Pat tad papildu spēku kvalitāte ir apšaubāma, ņemot vērā līdzšinējo Krievijas bruņoto spēku slikto sniegumu un nedisciplinētību. Ukraiņi tuvākajā laikā var gūt papildu panākumus, vēl vairāk saasinot Putina politiskās problēmas.
Putins cer izkļūt no savas politiskās grūtās situācijas, izmantojot citus divus galvenos punktus savā runā: atbalstu fiktīviem referendumiem par Krievijas okupēto Ukrainas teritoriju aneksiju tuvākajās dienās un draudus aizstāvēt šīs teritorijas ar kodolieročiem.
Pēc referendumu (neizbēgami pozitīvo) rezultātu paziņošanas Maskava apgalvos, ka šīs teritorijas tagad ir Krievijas Federācijas neatņemama sastāvdaļa – pat ja Krievija tās pilnībā nekontrolē uz vietas. Putins faktiski brīdina Ukrainu un Rietumus, ka tie riskē ar kodolatriebību, ja centīsies atgūt kontroli pār teritoriju, ko Maskava tagad uzskata par Krievijas teritoriju. Šajā sakarā Putins paplašināja Krievijas kodolieroču doktrīnu par kodolieroču izmantošanu, reaģējot uz konvencionālu uzbrukumu, pārejot no “ja ir apdraudēta valsts pastāvēšana” uz “ja ir apdraudēta Krievijas teritoriālā integritāte”. Putins cer, ka tas pārliecinās ASV un to sabiedrotos pārskatīt savu militāro atbalstu Ukrainai, lai izvairītos no Trešā pasaules kara.
Atbildot uz šo runu, ASV un to sabiedrotajiem vajadzētu atteikties padoties kodolšantāžai. Viltus referendumi nemainīs faktu, ka visas okupētās teritorijas, tostarp Krima, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām paliek Ukrainas teritorija un ka Ukrainai ir tiesības atgūt visu savu suverēno teritoriju. Jebkurš kompromiss, kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā uzsvēra ASV prezidents Džo Baidens, nozīmētu robežu maiņas ratificēšanu ar spēku, radot bīstamu precedentu citām revizionistiskām lielvarām.
Lai stiprinātu ASV un NATO atturēšanas pasākumus pret Krievijas kodolieroču izmantošanu, Vašingtonai ir skaidri jāpasaka Krievijai, ka ASV turpinās atbalstīt Ukrainas centienus atgūt visas tās nelikumīgi okupētās teritorijas neatkarīgi no jebkāda fiktīva referenduma rezultātiem. Jebkāda kodolieroču izmantošana okupēto teritoriju aizsardzībai mainītu kara raksturu, uz ko ASV un sabiedrotie atbildētu.
Aleksandrs Veršbovs, Skovkrofta Stratēģijas un drošības centra un Eirāzijas centra pētnieks. Bijis NATO ģenerālsekretāra vietnieks un ASV vēstnieks Krievijā.
Austrumukrainas aneksija ir solis uz kodolšantāžu
Putina lēmums daļēji mobilizēt spēkus ir pakļaušanās viņa iekšējiem labējiem kritiķiem, kas viņu ir mudinājuši būt agresīvākam Ukrainā. Tas arī uzsver, cik izmisis un vājš ir Putins.
Putina lēmums mobilizēt spēkus var būt nepopulārs. Taču līdz šim viņš to ir veidojis tā, lai izvairītos no Pēterburgas un Maskavas elites jaunatnes iesaukšanas, un, iespējams, viņam tas izdosies.
Lai gan virsrakstos tiks atspoguļota mobilizācija, uzmanību pievērsiet Putina solījumam anektēt Ukrainas austrumu daļas. Lēmums par aneksiju var būt ģeopolitiski svarīgāks nekā lēmums par mobilizāciju. Ar aneksiju Putins, visticamāk, paplašina Krievijas kodoldrošības lietussargu virs četriem Ukrainas apgabaliem. Kas notiks, kad Kijiva mēģinās atgūt Maskavas nelikumīgi anektētās teritorijas Ukrainas austrumos? Tas varētu būt pirmais solis ceļā uz potenciālu kodolšantāžu par teritoriju, ko Maskava uzskata par savu teritoriju. Kodolšantāža rada sarežģītus lēmumus Rietumu līderiem.
Melinda Haringa, Eirāzijas centra direktora vietniece
Tā ir eskalācija, kas radusies izmisuma dēļ
Pēc sakāvēm kaujas laukā, nelielas Ķīnas palīdzības un Indijas un Turcijas spiediena izbeigt karu pret Ukrainu Putins, šķiet, paļaujas uz to, ka Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis salūzīs viņa iebiedēšanas un politiskās gribas demonstrēšanas priekšā. Uzrunā, kas tika neveikli atlikta no pagājušā vakara, Putins eskalēja karu, veicot daļēju mobilizāciju (līdz pat trīssimt tūkstošiem karavīru), sperot soli uz Ukrainas teritorijas aneksiju un brīdinot Rietumus, ka Krievija izmantos “visus mūsu rīcībā esošos līdzekļus, lai aizsargātu Krieviju”. Pēdējais minētais liek domāt, ka Putins draud aizsargāt no Ukrainas atņemtās zemes ar kodolieročiem.
Iespējams, Putins ir aprēķinājis, ka viņa draudi un enerģētikas krīze var likt ASV un Eiropai izdarīt spiedienu uz Ukrainu, lai tā “miera” vārdā atdotu teritoriju. Putinam ir pamats šādai pārliecībai: jau no kara sākuma daži Rietumos uzsvēra, ka sarunas būtu jārisina saskaņā ar Putina nosacījumiem.
Tomēr ir daudz ticamāk, ka Putins ir eskalējis sarunas drīzāk izmisuma, nevis pārliecības dēļ. Ukrainas militārā pretestība ir izrādījusies efektīvāka, nekā viņš vai gandrīz jebkurš cits paredzēja. Krievijas armijas darbība ir bijusi nepietiekami efektīva, un nav skaidrs, vai rezervistu pievienošana to mainīs, vismaz ne tuvākajā laikā. Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis ir izrādījušas lielāku apņēmību, nekā Putins (un daudzi Rietumos) gaidīja. Vācija, lai gan nevienmērīgi, ir atbalstījusi Ukrainu un, šķiet, nesamierinās ar enerģētisko spriedzi.
Francijas prezidents Emanuels Makrons pēc neviennozīmīgiem signāliem teica stingru runu Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālajā asamblejā, paužot atbalstu Ukrainai. ASV valdība, šķiet, ir apņēmības pilna atbalstīt Ukrainu un ir pārliecināta, ka tās politika dod rezultātus. Putina paziņojums, kas pastiprinājās tieši laikā, kad pasaules līderi tiekas ANO, šķiet, ir nepareizi izvēlēts, lai izraisītu vēl lielāku pretestību viņa karam.
Putinam ir jācīnās arī ar, šķiet, pieaugošo iekšzemes opozīciju pret viņa karu. Viņa eskalācija var daļēji nomierināt nacionālistu opozīciju. Taču Krievijas pretkara opozīcija, lai gan to ir grūti novērtēt, ņemot vērā, ka tās locekļiem draud ieslodzījums, ja viņi par to runās, šķiet, pieaug, un pēdējās dienās to pastiprināja Krievijas popzvaigzne Alla Pugačova, kura sociālajā tīklā “Instagram” pauda savu nostāju pret karu.
Daudz kas ir atkarīgs no kaujas lauka. Jaunie Krievijas spēki vēl kādu laiku nebūs gatavi, un Ukraina var turpināt atgūt teritorijas. Ja tā notiks, Putina runa var šķist tukša blefošana, līdzīgi kā citi viņa iedomīgie paziņojumi.
Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas valstīm ir jāturpina ieroču plūsma Ukrainai. Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropai jāturpina ekonomiskais spiediens uz Krieviju, vēršoties pret centieniem apiet tehnoloģiju sankcijas un gatavojoties piemērot gaidāmo Krievijas naftas cenu ierobežojumu. Kad Putins anektēs vēl vairāk Ukrainas teritorijas, ASV būtu jāreaģē, un viens no veidiem, kā to darīt, varētu būt sadarbība ar septiņu valstu grupas (G7) sabiedrotajiem, lai vairāk nekā trīssimt miljardus dolāru iesaldētos Krievijas ārvalstu valūtas aktīvus izmantotu Ukrainas atveseļošanās atbalstam.
Putins ir sācis karu Ukrainā bez jebkāda iemesla, un šķiet, ka nespēj tajā uzvarēt. Viņš turpina eskalēt karu, iespējams, bez spēka, kas atbilstu viņa lielībām. Tagad ASV uzdevums ir parādīt spēku, saliedēt sabiedrotos un citas valstis, kas, iespējams, šaubās par Putina lēmumu, un palīdzēt Ukrainai sakaut agresoru.
Daniels Frīds, Veisera ģimenes (Weiser Family) stipendiāts Atlantijas padomē un bijušais ASV vēstnieks Polijā
Mobilizācija varētu dot Putinam ieganstu taktiskai atkāpšanai Ukrainas dienvidos
Krievijas lēmums ieviest daļēju militāro mobilizāciju ir skaidrs rādītājs tam, ka tā šajā konfliktā plāno iesaistīties ilgāku laiku. Tā ir pirmā Krievijas mobilizācija kopš Otrā pasaules kara, tomēr tas nenozīmē, ka pēkšņi būs pieejami trīs simti tūkstoši labi apmācītu karavīru, jo neapšaubāmi būs ievērojams laiks mācībām. Tas, kā Krievija tiks galā ar prasībām mobilizēt, apmācīt, aprīkot un galu galā izvietot šos jaunos karavīrus, var ietekmēt arī pašreizējo situāciju kaujas laukā.
Krievija pēdējās nedēļās ir cietusi nepatīkamus zaudējumus, jo Ukraina veica pretuzbrukumus gan Hersonas, gan Harkivas apgabalā. Iespējams, ka Hersonas apgabalā taktiski labākais solis Krievijai būtu atkāpties uz dienvidiem no upes un censties nostiprināties pozīcijās, kur tiem ir lielākas izredzes sekmīgi aizsargāties, lai gan šāds solis ir politiski nepieņemams. Tomēr nepieciešamība apmācīt un apgādāt ar ekipējumu lielu daudzumu jaunu karavīru sakarā ar mobilizāciju var sniegt Putinam nepieciešamo aizsegu, lai īstenotu atkāpšanos un konsolidāciju dienvidos, mobilizāciju izmantojot kā attaisnojumu, nevis taktiskās cīņas realitāti.
Džastins Konelli, ASV Gaisa spēku vecākais speciālists Skovkrofta centrā
Vairāk slikti apmācītu, bailīgu rezervistu kaujas laukā varētu nozīmēt vairāk Krievijas zvērību
Putina jaunākais paziņojums ir tukšs mēģinājums nomierināt stingrās līnijas piekritējus Krievijā, īstermiņā faktiski neradot būtisku ietekmi kaujas laukā.
Krievijas rezerves var izskatīties iespaidīgas uz papīra, taču patiesībā tikai neliela daļa no tām ir “gatavas rezerves”. Krievijai trūkst finansiālo, administratīvo un apmācības spēju, lai uzturētu savas rezerves – šie karavīri būs slikti apmācīti, slikti organizēti, slikti ekipēti un slikti apgādāti.
Visvairāk karā cietušo ir nabadzīgajos Krievijas reģionos, bet pilsētnieki Maskavā un Sanktpēterburgā ir cietuši mazāk. Spēja pasargāt tautas masas no kara realitātes līdz šim ir bijusi galvenais Putina iekšzemes atbalsta faktors. Taču ar šo daļējo mobilizāciju šī stratēģija sāk sabrukt. Tā, visticamāk, turpinās saasināt reģionālo un etnisko spriedzi Krievijā, jo nabadzīgākie reģioni atkal tiks aicināti dot lielāku ieguldījumu, Putinam cenšoties pēc iespējas ilgāk nomierināt turīgos pilsētniekus.
Putina solis un nesen pieņemtie Domes likumi arī mazina karavīru tiesības, nosakot bargākus sodus tiem, kas atsakās pildīt pavēles Ukrainā. Tas vēl vairāk iedragās armijas zemo morāli – problēmu, ar kuru Krievija ir cīnījusies visa konflikta laikā. Diemžēl bailīgo un slikti apmācīto karavīru kombinācija nozīmē, ka mēs, visticamāk, pieredzēsim vēl vairāk zvērību pret ukraiņiem, jo karavīri sapratīs, ka viņiem ir jāuzvar ar jebkādiem līdzekļiem – vai nu viņi cietīs sekas.
Irina Plaksa, Skovkrofta centra nerezidējošā stipendiāte
Avots: Sargs.lv/Atlantic Council
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Pūķins izkritīs pa logu vai iedzers tēju ar novičoku.
Nav šaubu, atomieroči tiks likti lietā!
Krievijas tv šovos pensionētie ģenerāļi saka, ka ar trim jaunajām raķetēm pietiktu lai iestātos miers: Viena uz Britāniju un salas nav, divas uz ASV un starp Meksiku un Kanādu jūras šaurums.
Kautkā taču pūstošai Krievu impērijai ir sevi jāuzjautrina.
Visi šajā infotelpā raksta ka Krievijas neveiksmes kaujas laukā. Man apskatoties dažādus avotus un saliekot kopā dažādos laikos ziņoto, rodas jautājums, vai tā tiešām ir? Vai gadījumā nav otrādāk? Krievi 7 mēnešus ir karojuši mazākumā ~170k karavīru pret ukraiņu ~600k (var apskatīties oficiālos avotus), pusgada laikā iekarojuši lielas teritorijas austrumos un dienvidos, pret skaitliski lielāku pretinieku. Ukrainā mobilizācija sākās ar kara pirmo dienu, ja nekļūdos jau aprīlī bija jau 4. lielais mobilizācijas vilnis. Kur visi tie karavīri palikuši? Visu vasaru Ukrainā notika mobilizācija, Zelenskis ziņoja kā samobilizēs miljonu, mobilizētos apmāca daudzās Eiropas valstīs. Visu vasaras otro pusi te visi runāja,… lasīt vēl »
Nav šaubu, ka arī ukraiņu armija ir tālu no ideāla, ļoti tālu, taču tai ir viena priekšrocība – pienākums un degsme aizstāvēt dzimteni. Un tās kritušie ir atdevuši dzīvību par savu zemi , tautu un bērniem. Ne jau viņi sāka šo karu. Piekrītu, ka ziņām vajadzētu būt objektīvākām, mazāk propagandēt, taču galvenais, neaizmirsti, ir tas, ka tieši Krievija izlēma sākt pilna mēroga karu pret savu kaimiņvalsti, un tāpēc vien Krieviju nevajadzētu saudzēt – arī informatīvi. Manis pēc, tā puse, kurai uzbrūk, var aizstāvēties kā vien māk. Es nevaru viņiem neko pārmest.
To ka vajag 3x vai 4x vairāk karavīru uzbrukumam tā ir pat ne militārā doktrīna, bet lauku pamatapmācības kursā iegūstamas zināšanas. Tā kā savus dīvāna eksperta spriedelējumus liec malā. Neviens neiestāstīs ka uzbrukums iet labi, ja tiek vervēti zeki un sūtīti karošanai uz citu valsti.