Miljonāra Ramoliņa ģimene dara visu iespējamo, lai tomēr tiktu pie iespējas būvēties kāpās

Mežu nozares miljonāra Andra Ramoliņa (attēlā pa kreisi) ģimene dara visu iespējamo, lai tomēr tiktu pie kārotās iespējas būvēties kāpu zonā, – turpinot publikāciju sēriju, vietnē Pietiek publicēts Annas Ramoliņas apjomīgais pieteikums administratīvajai rajona tiesai, cenšoties atspēkot viņai nelabvēlīgo lēmumu un tomēr tikt pie apbūves iespējas.

PIETEIKUMS par 2021. gada 29. oktobra lēmuma Nr. 10-04/65 atcelšanu

2021. gada 22. martā Anna Ramoliņa (turpmāk – Pieteicēja) iesniedza Valsts vides dienesta Kurzemes reģionālajā vides pārvaldē (turpmāk – VVD) iesniegumu par ietekmes sākotnēja izvērtējuma veikšanu divu stāvu vienģimenes dzīvojamās mājas ar apbūves laukumu 155 m², žoga, ūdens spices un bioloģisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībai Pieteicējai piederošā nekustamā īpašuma “Teikas” zemes vienībās ar kadastra apzīmējumiem Nr. 9050 008 0102 un Nr. 9050 008 0103, Apšuciemā, Engures pagastā, Engures novadā (turpmāk – Nekustamais īpašums) (sk. Pielikumu Nr.1).

2021. gada 21. jūlijā VVD izdeva lēmumu Nr. KU21VL0087 par atteikumu veikt ietekmes sākotnējo izvērtējumu (turpmāk – Sākotnējais lēmums) (sk. Pielikumu Nr. 2). Ar Sākotnējo lēmumu Nekustamais īpašums kvalificēts kā neapbūvēts Aizsargjoslu likuma 1. panta 17. punkta izpratnē un noteikts, ka būvniecība, pamatojoties uz Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktu, tajā nav pieļaujama.[1]

Pieteicēja ar 2021. gada 13. augusta iesniegumu (turpmāk – Apstrīdēšanas iesniegums) (sk. Pielikumu Nr.3) apstrīdēja Sākotnējo lēmumu Vides pārraudzības valsts birojā (turpmāk – Birojs vai Atbildētājs) ar kuru lūdza atcelt Sākotnējo lēmumu. 2021. gada 29. oktobrī Birojs pieņēma lēmumu Nr. 10-04/65 “par Valsts vides dienesta Kurzemes reģionālās vides pārvaldes 2021. gada 21. jūlija lēmuma Nr. KU21VL0087 apstrīdēšanu” (turpmāk – Lēmums) (sk. Pielikumu Nr. 4), ar kuru noraidīts Pieteicējas iesniegtais Apstrīdēšanas iesniegums un Sākotnējais lēmums atstāts negrozīts.

LIETAS PIEKRITĪBA UN PĀRSŪDZĪBAS TERMIŅŠ

Lēmumā ir norādīts, ka Biroja lēmumu var pārsūdzēt viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas.

Lēmums ir pieņemts 20121. gada 29. oktobrī, un Birojs to Pieteicējai ir paziņojis pa elektronisko pastu. Saskaņā ar Paziņošanas likuma 9. panta otro daļu, lēmums uzskatāms par paziņotu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas, t.i., 2021. gada 2. novembrī, kas saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70. panta pirmo daļu ir arī Lēmuma spēkā stāšanās datums.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 42. panta pirmo daļu un 43. panta pirmo daļu, Lēmums ir pārsūdzams līdz 2021. gada 2. decembrim.

Tāpat Lēmumā ir norādīts, ka to var pārsūdzēt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 189. panta pirmo daļu, iesniedzot sūdzību Administratīvās rajona tiesas atbilstīgajā tiesu namā pēc Pieteicējas deklarētās adreses (Ziedoņa iela 11, Tukums, LV-3101) vai Nekustamā īpašuma atrašanās vietas (“Teikas”, Apšuciems, Engures pagasts, Engures novads).

Ņemot vērā, ka abas šīs adreses atrodas vienas un tās pašas administratīvās rajona tiesas darbības teritorijā, Lēmums pārsūdzams Administratīvajā rajona tiesā Jelgavas tiesu namā.

PIETEICĒJAS ATTIEKSME PRET APSTRĪDĒTO LĒMUMU

Pieteicēja uzskata, ka Birojs nav ņēmis vērā Apstrīdēšanas iesniegumā norādītos apsvērumus, kā arī pārkāpis vairākus tiesību principus lēmuma pieņemšanas gaitā, kā rezultātā pieņēmis kļūdainu un prettiesisku Lēmumu. Tādēļ Pieteicēja, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 184. un 186-189. pantu, kā arī turpmāk norādītajiem apsvērumiem, ir spiesta vērsties tiesā, lūdzot tiesu atcelt Lēmumu.

PROCESUĀLO TIESĪBU NORMU PĀRKĀPUMI LĒMUMA PIEŅEMŠANAS GAITĀ

Biroja kļūdas un pretrunas faktisko apstākļu konstatācijā

Birojs Lēmumā regulāri nonāk pretrunās, kas liecina, ka Lēmuma pieņemšanas pamatā nav pietiekama izpratne par Pieteicējas faktiskajiem apstākļiem un Nekustamā īpašuma vēsturisko situāciju. Piemēram, Birojs Lēmumā norādījis, ka:

“[..] nav iespējams secināt tieši, kurā no jaunveidojamiem zemes gabaliem būtu saglabājusies ēka no vēsturiskā īpašuma “Kuģenieki”, izņemot to, ka no Apstrīdēšanas iesniegumam pievienotajiem “Teikas”, “Barkāni” un “Aļģes” zemes robežu plāniem (plāni sastādīti pēc 1996., 2002. gada robežu uzmērīšanas materiāliem) ir secināms, ka ēka zemes robežu plānos ir fiksēta tikai īpašumā “Teikas”.”[2]

Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka Birojs Pieteicējai nesaprotamu iemeslu dēļ turpina paust šaubas par Nekustamā īpašuma izveidošanās vēsturi, lai gan tā ar lietā iesniegtajiem dokumentiem ir izsmeļoši pamatota, kas attiecīgi noved pie pretrunām Lēmuma pamatojošajā daļā. Tas atspoguļojas, piemēram, Lēmuma tekstā:

“Birojs var piekrist, ka, savietojot kadastrālās uzmērīšanas karti 1934.-1936. gads ar kadastra karti, var ar pietiekošu ticamību pieņemt, ka pirmais zemes gabals ar vēsturisko apzīmējumu Nr. 51- 0,683 ha varētu būt arī Īpašuma veidošanas pamatā pilnībā vai daļēji, kā to norāda Dome Vēstulē 161.”[3]

Taču gan Pieteicēja, gan Engures novada dome procesa gaitā ir sniegušas izsmeļošu informāciju par Nekustamā īpašuma vēsturisko veidošanos, un šī informācija bija pieejama arī Birojam. Proti, balsoties uz 2004. gada 16. septembra Latvijas Valsts vēstures arhīva izziņu Nr. 5-G-7598 (turpmāk – Arhīva izziņa) (sk. Pielikumu Nr.5), vēsturiskā nekustamā īpašuma “Kuģinieki” (turpmāk – “Kuģinieki”) kopplatība bija 4,15 ha. Kadastrālās uzmērīšanas karte (1934.-1936. gads) un uzmērījuma žurnāls uzskatāmi parāda, ka viss īpašums “Kuģinieki” sastāvēja no trijiem zemes gabaliem: Nr. 51 (kadastra numurs no vēsturiskās kartes) (0,683 ha); Nr. 51a (2,402 ha); un Nr. 51b (1,066 ha) (sk. Pielikumu Nr.6).

Tieši zemes gabals ar vēsturisko apzīmējumu Nr. 51 (0,683 ha) ir sadalīts īpašumos “Teikas”, kadastra Nr. 9050 008 0102 –0,2417 ha, kadastra Nr. 9050 008 0103 – 0,0138 ha (t.i. Nekustamais īpašums), “Barkāni”, kadastra Nr. 9050 008 0121 – 0,1442 ha (turpmāk – “Barkāni”), un “Aļģes”, kadastra Nr. 9050 008 0120 – 0,1200 ha (turpmāk – “Aļģes”).

Pieteicēja procesa gaitā jau ir norādījusi, ka, atbilstoši Arhīva izziņai, apbūve konstatēta tikai vēsturiskajā zemesgabalā Nr. 51, bet uz vēsturiskajiem zemes gabaliem Nr. 51a un Nr. 51b ēkas nav atradušās. 2021. gada 21. maija vēstulei VVD Pieteicēja klāt bija pievienojusi Engures novada domes 2021. gada 25. marta vēstules Nr. 3-12/161 pielikumā pievienoto dokumentāciju – 1997. gada 15. janvāra Īpašuma zemes robežu plānu (sk. Pielikumu Nr.7), 1934.-1936. gada uzmērījuma žurnāla informāciju, 2002. gada 13. decembra nekustamo īpašumu “Aļģes” un “Barkāni” zemes robežu plānus (skat. Pielikumus Nr.8 un Nr.9).

Lēmumā nav sniegts racionāls pamatojums, kāpēc nedz Pieteicējas, nedz Engures novada domes iesniegtā dokumentācija, kas sniegta jau VVD, nebūtu uzskatāma par Biroju apmierinošu, loģisku un skaidri neļautu secināt iepriekšējās apbūves vēsturisku atrašanos tieši Nekustamā īpašuma teritorijā.

Šo argumentu neatspēko arī Biroja norādītais, ka:

“[..] Dome norāda, ka no vēsturiskā nekustamā īpašuma “Kuģinieki” tika izveidoti trīs zemes gabali no vēsturiskā zemes gabala Nr. 51 – “Teikas”, “Barkāni”, “Aļģes”, taču, salīdzinot šo trīs zemes gabalu ārējo kontūru (sistēmā kadastrs.lv, aplūkota 13.09.2021.) ar vēsturisko zemes gabala Nr. 51 ārējo kontūru, secināms, ka tās ir atšķirīgas.”[4]

Birojs atsaucas uz sistēmu kadastrs.lv, taču aplūkojot faktisko situāciju tajā redzams, ka Biroja uzsvērtā atšķirība kontūrās ir konstatējama saistībā ar “Barkāni” teritoriju (skat. Pielikumu Nr. 10), un atšķirība redzama pretējā pusē vēsturiskā zemes gabala Nr. 51 daļai (tagadējam Nekustamajam īpašumam), par kuras iepriekšējo apbūvi radies šis strīds.

Proti, arī 2002. gada 13. decembra nekustamā īpašuma “Barkāni” zemes robežu plānā konkrētā īpašuma kontūra atšķiras no tās, kas vērojama sistēmā kadastrs.lv uz Lēmuma pieņemšanas brīdi, kas tikai nozīmē, ka gadu gaitā, visticamāk, īpašums “Barkāni” ir paplašinājis/mainījis savu teritoriju. Taču tas nekādā veidā nav attiecināms uz Nekustamā īpašuma vēsturisko veidošanos un iepriekšējās apbūves atrašanās vietas noteikšanu.

Nesamērīga pierādīšanas nasta privātpersonai

Attiecībā uz Nekustamo īpašumu ir attiecināms Aizsargjoslu likuma36.panta otrās daļas 4. punkts kas nosaka, ka:

“[k]rasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē papildus šā panta pirmajā daļā minētajiem aprobežojumiem aizliegts celt jaunas ēkas un būves un paplašināt esošās, izņemot gadījumus, kad ēku un būvju celtniecība vai paplašināšana notiek šā likuma 67.pantā noteiktajā kārtībā apstiprinātajās un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajās ciema robežās vietās, kur bijusi iepriekšējā apbūve, minētās darbības ir paredzētas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un saskaņotas ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi.”

Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 1. panta 17. punktā sniegto legāldefinīciju “iepriekšējā apbūve” ir likumīgi uzbūvētas būves vai ēkas (vai to pamati), kuras konstatējamas dabā. Sākotnējā lēmumā tiek norādīts, ka Nekustamais īpašums atzīstams par neapbūvētu, jo VVD no iesniegtajiem materiāliem nav viennozīmīgi varējis secināt būves ar kadastra apzīmējumu Nr. 9050 008 0102 001 (turpmāk – Būve), kas ir ierakstīta zemesgrāmatā un atrodas Nekustamajā īpašumā, pēctecību, un Birojs ar Lēmumu šo pieņēmumu ir apstiprinājis.

Lēmumā Birojs norāda uz šaubām par Būves pēctecību, attiecīgi apšaubot tās likumību. Tomēr, vērtējot Būves likumību, nav taisnīgi līdzsvarotas Pieteicējas īpašuma tiesības un sabiedrības intereses konkrētās teritorijas aizsardzībā kontekstā ar Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punkta mērķi. Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktā minētā kritērija, ka jauna apbūve pieļaujama tikai tad, ja iepriekšējā apbūve ir likumīga, jēga ir paredzēt, ka tiesības īstenot jaunu būvniecību ir atzīstamas tikai tad, ja būvniecība, kuras dēļ konkrētā teritorija jau ir ietekmēta, ir bijusi tiesiska, nevis patvaļīga. Tādējādi vispārīgi pamatoti norādīts, ka tiesības atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktam īstenot jaunu būvniecību ir atzīstamas tikai tad, ja ir gūstama pārliecība par iepriekšējas apbūves likumību (skat. arī Pieteikuma 4.1. apakšnodaļu).

Birojs savā Lēmumā nekavējas atsaukties uz Senāta spriedumu lietā Nr. SKA-331/2020,[5] norādot, ka:

“Dienests ir pamatoti ar piesardzību raudzījis uz Īpašumā esošo apbūvi, neskatoties uz to, ka īpašuma tiesības ir reģistrētas arī zemesgrāmatā.”[6]

Šī “piesardzīgā rīcība” uzliek Pieteicējai praktiski visu iepriekšējās apbūves likumības pierādīšanas nastu un ir pamatota tikai ar iespējamas patvaļīgas būvniecības nepieļaujamību krasta kāpu aizsargjoslas zonā. Taču Birojs ir selektīvi izvelējies Lēmumā atreferēt minētā sprieduma tēzes, kas ir par labu negatīva lēmuma pieņemšanai, palaižot garām attiecīgās Senāta judikatūras patieso būtību.

Proti, konkrētajā gadījumā, tāpat kā Senāta spriedumā lietā Nr. SKA-331/2020, jāņem vērā, ka būvniecība, par kuras likumību šajā lietā ir strīds, ir notikusi pirms aptuveni 100 gadiem. Pieteicēja ir iesniegusi VVD virkni pierādījumu (piemēram, Valsts zemes dienestā pieejamās zemesgabala topogrāfiskās kartes, Latvijas Nacionālā arhīva izziņu, kā arī citus vēsturiskos materiālus, kas sniedz ieskatu par konkrētā zemesgabala apbūvi), no kuriem kopumā ir konstatējams, ka konkrētā apbūve ir pastāvējusi pēdējos 100 gadus un par šo apbūvi dažādos periodos bija informēta arī valsts.

Šajā ziņā Senāts atzina, ka:

“Senāts, raugoties uz konkrētās apbūves seno vēsturi, nesaskata, ka liegums pieteicējam īstenot iecerēto būvniecību konkrētajā gadījumā kalpotu Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkta mērķim, proti, mērķim atturēt personas no patvaļīgas būvniecības piekrastes teritorijā un tādējādi nodrošināt, ka tiesības izņēmuma kārtā īstenot jaunu būvniecību neapdraud konkrētās teritorijas īpašo aizsardzības režīmu.”[7]

No iesniegtajiem materiāliem nav konstatējami apstākļi, kas šajā gadījumā radītu objektīvas šaubas par to, ka konkrētā būvniecība ir prettiesiskas rīcības rezultāts; tas secināts arī laika gaitā. Vienlaikus VVD un Birojs, atzīstot, ka nav iespējams izdarīt nepārprotamus secinājumus par konkrētās apbūves likumību,[8] nav identificējuši, kādus papildu pierādījumus Pieteicēja varētu iegūt, lai gūtu vēl konkrētāku priekšstatu par Pieteicējas zemesgabala apbūves rašanos, taču tik un tā abas iestādes ir pieņēmušas negatīvus lēmumus, kas nopietni skar Pieteicējas tiesiskās intereses.

Vissvarīgāk ir uzsvērt, ka Senāts spriedumā lietā Nr. SKA-331/2020 atzina Biroja uzlikto pierādīšanas nastu privātpersonai par netaisnīgu, norādot, ka:

“Pēc savas būtības pieteicēja zemesgabalā konstatējamā situācija atbilst tai, kurā likumdevējs, izdarot samērīguma apsvērumus un līdzsvarojot pretstatītās intereses, Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā ir izšķīries par to, ka nekustamā īpašuma īpašniekam ir atļaujams veikt jaunu būvniecību. Tāpēc konkrētajos apstākļos liegt pieteicējam iespēju īstenot iecerēto būvniecību tikai tāpēc, ka nav iespējams gūt tiešus pierādījumus par iepriekšējās apbūves – būvniecības, kas īstenota pirms 100 gadiem – likumību, nebūtu taisnīgi.”[9]

Turklāt, lietā Nr. SKA-331/2020 iepriekšējā apbūve pat nebija konstatējama un reģistrēta zemesgrāmatā.[10] Pieteicējas gadījumā apbūve ir fiksēta un reģistrēta zemesgrāmatā, ar 2007. gada 1. novembra Engures pagasta padomes izziņu Nr. 3-14.1/1382 “Par ēku un būvju piederību” (turpmāk – Izziņa Nr. 1382) de facto atzīstot, ka apbūve ir likumīga. Lēmumā pieņemot, ka Izziņā Nr. 1382 nav vērtēta Būves likumība (lai gan Izziņa Nr. 1382 ir balstīta uz likumā noteiktu prezumpciju, kas ir absolūti pietiekams pamatojums tās izdošanai), Birojs rīkojas nepieņemami, jo pēc būtības atņem Pieteicējas tiesības uz īpašumu, jo Pieteicēja neesot iesniegusi kādus nedefinēta satura dokumentus, kas vēl vairāk “tieši” pierādītu Izziņas Nr. 1382 tiesisko pamatojumu un iepriekšējās apbūves likumību.

Šāda Biroja rīcība, atstājot spēkā Sākotnējo lēmumu, pārkāpj objektīvās izmeklēšanas principu, kas nostiprināts Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturtajā daļā, jo konkrētajā lietā Pieteicējai ir uzlikts normatīvajos aktos neparedzēts pienākums pierādīt iepriekšējās apbūves likumību, lai gan administratīvajā procesā pierādījumus iestādei ir pienākums iegūt pēc savas iniciatīvas, lai noskaidrotu visu objektīvo patiesību.

Tiesiskās paļāvības principa pārkāpums

Birojs ar Lēmuma pieņemšanu ir pārkāpis arī tiesiskās paļāvības principu. Ne tikai ar Lēmumu tiek radītas negatīvas sekas Pieteicējai, bet vēl jo vairāk – tās radītas, Birojam nepamatoti un prettiesiski prasot Pieteicējai pierādīt valsts institūciju aktu tiesiskumu.

Tiesiskās paļāvības princips izriet ne tikai no Satversmes 1. panta,[11] bet ir nostiprināts arī Administratīvā procesa likuma 10. pantā. Tajā noteikts, ka:

“Privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas.”

Tiesiskās paļāvības princips ietver arī to, ka privātpersonai nav pienākuma vērtēt valsts iestāžu izdoto aktu likumību, ja vien akts nav acīmredzami prettiesisks.[12] Tiesiskā paļāvība ir konstatējama, (1) ja personai ir bijis uz ko paļauties, proti, iestādes skaidrs un beznosacījuma apsolījums, (2) ja privātpersona uz šo apsolījumu ir paļāvusies un (3) ja privātpersonas paļāvība ir aizsardzības vērta.[13]

Pirmkārt, Pieteicējai bija ievērojams apjoms informācijas no valsts izdotiem aktiem un publiskiem reģistriem, kas radīja pamatotu un likumīgu paļāvību par iepriekšējās apbūves likumību Nekustamajā īpašumā.

Hronoloģiskā secībā zemāk norādīta dokumentācija, kas kalpo par pamatu Pieteicējas tiesiskajai paļāvībai:

Kadastrālā uzmērīšanas karte (1934.-1936. gads) un uzmērījuma žurnāls, kas satur informāciju par Zemes gabalu ar vēsturisko apzīmējumu Nr. 51, kurš sadalīts īpašumos “Teikas”, “Barkāni” un “Aļģes”, ietver informāciju, ka uz Zemes gabala ar vēsturisko apzīmējumu Nr. 51 ir konstatējama zemes platība “zeme zem ēkām un pagalmiem”;

1997. gada 15. janvāra Nekustamā īpašuma zemes robežu plānā ir konstatēta zemes platība “zeme zem ēkām un pagalmiem”, t.i. – iepriekšēja apbūve;

Arhīva izziņā konstatēts, ka īpašumā “Kuģinieki” ir tikušas uzceltas divas ēkas (1920. – 1934. gadā uzcelts 1 koka zvejas lietu šķūnis, bet 1934. gadā un vēlāk uzcelta kūpinātava) – t.i. konstatēta iepriekšēja apbūve;

Izziņa Nr. 1382, ar kuru kā saimniecības ēkas (t.i. Būves) pievienošanas Nekustamajam īpašumam pamats ir norādīta likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14. panta ceturtā daļa un Civillikuma 968. pants. Proti, ar šo izziņu pašvaldība tiesiski pēc likumā paredzētās kārtības prezumēja un noteica Nekustamā īpašuma iepriekšējās apbūves faktu;

2007. gada 30. novembra Būves kadastrālās uzmērīšanas lietā (turpmāk – Būves kadastrālās uzmērīšanas lieta) (sk. Pielikumu Nr.11) norādīts, ka nav konstatējamas patvaļīgas būvniecības pazīmes. Tātad, de facto tiek atzīts, ka Nekustamajā īpašumā konstatētā apbūve ir tiesiska un likumīga;

Zemgales rajona tiesas Engures pagasta zemesgrāmatas nodalījums Nr. 428 (turpmāk – Zemesgrāmata) kā publisks reģistrs norāda, ka Nekustamais īpašums sastāv no diviem zemes gabaliem, kuru kopējā platība 0,356 ha – zemes gabala ar kadastra Nr. 9050 0080 102, 0,342 ha (3416 m2) platībā un zemes gabala ar kadastra Nr. 9050 0080 103, 0,014 ha (136 m2) platībā. Atbilstoši Zemesgrāmatai, zeme reģistrēta 1997. gada 15. janvārī un Nekustamajam īpašumam pievienota Būve ar 2008. gada 8. janvāra lēmumu. Līdz ar to konstatējams, ka reģistrā publisku ticamību vairāk nekā 10 gadus pirms tam, kad Pieteicēja īpašumā ieguva Nekustamo īpašumu, uz tā atradās ar tiesību aktiem atzīta apbūve.

Secināms, ka Pieteicēja ir sagādājusi, un Birojam pašam bija pieejama virkne pierādījumu, no kuriem kopumā ir konstatējams, ka apbūve Nekustamajā īpašumā ir pastāvējusi vismaz no 1920.-1934. gada un par šo apbūvi dažādos periodos bija informēta arī valsts. Vēl jo vairāk, apbūve ir atzīta gan zemes robežu plānos no 1996. gada, gan tā ir reģistrēta kadastra sistēmā un Zemesgrāmatā. Līdz ar to Pieteicējai ir bijis pamatots iemesls paļauties uz iepriekšējās apbūves likumību.

Otrkārt, Pieteicēja uz šo apbūves likumību paļāvās. Viens no aspektiem, ko noteic tiesiskās paļāvības princips ir tas, ka persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas.[14]

Pieteicēja savā īpašumā 2019. gadā ieguva Nekustamo īpašumu, uz kura arī zemesgrāmatā bija konstatēta un reģistrēta apbūve. Šī informācija , īpaši svarīgi uzsvērt, bija un ir pieejama publiskas ticamības reģistrā (Zemesgrāmatā) un Pieteicējai nebija nedz pamata nedz pienākuma apšaubīt iepriekšējās apbūves likumību. Iepriekšējā apbūve saskaņā ar Būves kadastrālās uzmērīšanas lietu ir ekspluatēta kopš 1934. gada. Šīs ziņas ir pamatotas arī ar Izziņu Nr. 1382 un Arhīva izziņu.

Tāpat Pieteicējas gadījumā tika atzīts, ka Pieteicējas iecerētās būvniecības īstenošana neradītu kādu jaunu nelabvēlīgu ietekmi konkrētajai teritorijai vai tās dabas vērtību aizsardzībai. Līdz ar to Pieteicēja paļāvās, ka saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un normām tās plānotā būvniecība Nekustamajā īpašumā ir pieļaujama un tiesiska.

Treškārt, Pieteicējas paļāvība bija aizsardzības vērta. Izvērtējot, vai paļāvība ir aizsardzības vērta, tiek vērtēta paļāvības leģitimitāte, kā arī tiek izdarīti samērīguma (lietderības) apsvērumi. Paļāvība ir tiesiska (leģitīma) un var tikt aizsargāta tikai tad, ja adresātam, ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, nebija jāapzinās tam sniegtā apsolījuma prettiesiskais raksturs un tad, ja adresāts attiecīgā apsolījuma izdošanu nav panācis ar kādu prettiesisku vai vismaz negodprātīgu rīcību no savas puses.[15]

Pārbaudot, vai tiesiskā paļāvība ir aizsargājama, pēc analoģijas būtu pārbaudāmi kritēriji, kas piemērojami attiecībā uz adresātam labvēlīga, prettiesiska administratīvā akta atcelšanu.[16] Viens no minētajiem kritērijiem norāda uz nepieciešamību salīdzināt privātpersonai radīto paļāvību ar sabiedrības interesēm un atkāpties no privātpersonai radītās paļāvības aizsardzības, ja ar šo paļāvību radītās tiesības skar būtiskas sabiedrības intereses.[17]

Ierobežojumi būvniecības īstenošanai Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā būtiski ietekmē Pieteicējas īpašuma tiesību īstenošanu, kurai pieder Nekustamais īpašums šajā teritorijā. Lai gan šī aprobežojuma mērķis Pieteicējai ir labi saprotams, tomēr jāņem vērā, ka faktiskie apstākļi šajā lietā norāda uz to, ka Pieteicēja savas tiesības īstenot būvniecību tai piederošajā teritorijā izmanto likumā paredzētajā ietvarā.

Proti, ņemot vēra visus tos tiesību aktus, kas norāda uz pastāvīgas iepriekšējās apbūves atrašanos Nekustamajā īpašumā jau kopš 20. gadsimta 30. gadiem, nav pamatotas šaubas, ka Būve īpašumā ir radusies tikai tādēļ, lai Pieteicēja šobrīd pretendētu uz izņēmuma tiesībām attiecībā uz apbūvi kāpu aizsargjoslā. Tāpat jāņem vērā, ka Pieteicēja īpašuma tiesības ieguvusi vien 2019. gadā, turklāt pamatojoties uz pieejamo dokumentāciju, ka Nekustamajā īpašumā pretlikumīgas un patvaļīgas būvniecības pazīmes nav konstatētas.

Secināms, ka Birojs ar Lēmuma pieņemšanu ir pieļāvis tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

Pārkāpts objektīvās izmeklēšanas princips

Birojs, pieņemot Lēmumu, ir īstenojis subjektīvu (t.i., atrautu no objektīvās realitātes), vienpusēju un nepamatotu pierādījumu atlasi, lielāku nozīmi piešķirot atsevišķiem pierādījumiem, nekādā mērā nepamatojot šādu pierādījumu novērtējumu. Birojs lietā esošos pierādījumus ir vērtējis selektīvi un tendenciozi.

Visa administratīvā procesa laikā, kā arī atsaucoties uz VVD un Biroja informācijas pieprasījumiem, Pieteicēja ir iesniegusi iestādēm visus sev pieejamos dokumentus. Pieteicēja visa procesa laikā ir aktīvi sadarbojusies ar iestādēm, tomēr sniegtās informācijas selektīvā un vienpusējā vērtēšana vai nevērtēšana vispār rada pamatotas aizdomas par procesuālā taisnīguma principa, kas paredzēts Administratīvā procesa likuma 14.¹ pantā, pārkāpumiem.

Piemēram, Biroja rīcībā ir nodota vispusīga informācija, ka Nekustamajā īpašumā apbūve eksistē jau no 20. gs. vidus – to apliecina gan Arhīva izziņa, gan Kadastrālā uzmērīšanas karte (1934.-1936. gads) un uzmērījuma žurnāls. Tāpat iepriekšēja apbūve (formulēta arī kā “zeme zem ēkām uz un pagalmiem”) Nekustamajā īpašumā ir fiksēta arī ar 1996. gada 9. decembra kadastra reģistra uzziņu par Nekustamo īpašumu, 1997. gada 15. janvāra Nekustamā īpašuma zemes robežu plānu, Izziņu Nr. 1382 un Būves kadastrālās uzmērīšanas lietu.

Taču Birojs, atsevišķi nepamatojot savu rīcību, priekšroku ir devis pierādījumiem, kas selektīvi sniedz iespēju apšaubīt iepriekšējās apbūves pastāvēšanu un likumību, piemēram, ar 1991. gada 28. augusta izziņu Nr. k-250 un 1996. gada 12. novembra Engures pagasta zemes komisijas sēdes protokola izraksts Nr. 38 “Par zemes īpašumtiesību atjaunošanu”. Tāpat iestādes sistemātiski neņēma vērā Pieteicējas iesniegto dokumentāciju un negatīvais Lēmums lielākoties pamatots ar to, ka Pieteicēja joprojām nav iesniegusi “neapgāžamu” informāciju par iepriekšējās apbūves likumību, lai gan VVD pat nedeva norādes, kāda papildus informācija būtu jāsniedz Pieteicējai, lai pierādītu Būves likumību. Vēl jo vairāk, šādu pierādīšanas pienākumu normatīvie akti privātpersonai nenosaka.

Administratīvā procesa likuma 149.pants noteic, ka pierādījumi administratīvajā lietā ir ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti administratīvā procesa dalībnieku prasījumi un iebildumi, kā arī ziņas par citiem faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

Administratīvā procesa likuma 154.panta otrā daļa noteic:

“Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu”.

Administratīvā procesa viens no pamatprincipiem ir objektīvās izmeklēšanas un objektīvās patiesības noskaidrošana. Administratīvā procesa 14.¹ pants paredz, ka:

“Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā.”

Konkrētajā gadījumā secināms, ka Birojs nav pieņēmis skaidru un pareizu Lēmumu, kas balstīts uz visu faktu un dokumentācijas kopumu (kartogrāfijas materiāliem, izziņām no arhīviem, eksperta atzinumiem, Pieteicējas paskaidrojumiem, publiskas ticamības reģistros pieejamo informāciju, utt.), bet vērtējis vispārināti, turklāt neiedziļinoties Pieteicējas faktiskajā situācijā, kas pēc būtības ir aptuveni 100 gadus senas apbūves pastāvēšanas un likumības pierādīšana. Proti, pašam Birojam nav pilnīgas skaidrības par vēsturiskās dokumentācijas precizitāti, kā tas norādīts arī Lēmumā,[18] tāpēc Birojs tendenciozi un nepamatoti izvelējies vērtēt iesniegtos pierādījumus par sliktu Pieteicējai.

Šāda Biroja rīcība ir kļūdaina, neatbilst piemērojamajām tiesību normām un nav taisnīga. Taisnīguma princips ir fundamentāls vispārējais tiesību princips. Atbilstoši objektīvai izpratnei par taisnīgumu ikviens saņem to, kas viņam pienākas. Tādējādi situācijā, kad secināms, ka valsts rīcība attiecībā pret privātpersonu bijusi netaisnīga, atzīstams, ka ir pārkāpts taisnīguma princips.[19]

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Latvijas Republikas Satversmes 1. panta un 89. panta, kurā noteikts, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet labas pārvaldības princips.[20] Labas pārvaldības princips ir ietverts arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta piektajā daļā. Tajā norādīts, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. Iestādes kļūdas privātpersonai adresēta lēmuma pieņemšanā cita starpā vērtējamas kā labas pārvaldības principa pārkāpums.[21]

Ņemot vērā minēto, Birojs, pieņemot Lēmumu, ir pārkāpis objektivitātes, objektīvās izmeklēšanas, taisnīguma, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības principus.

MATERIĀLO TIESĪBU NORMU PĀRKĀPUMI

Nav pareizi piemērots Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punkts

Likumdevēja mērķis, nosakot ierobežojumus būvniecībai krasta kāpu aizsargjoslā, nav vērsts uz pilnīgu tiesību veikt būvniecību ierobežošanu. No Pieteicējas iesniegtajiem pierādījumiem – kartogrāfijas materiāliem, izziņām no arhīviem, eksperta atzinumiem – izriet, ka Pieteicējas nekustamā īpašuma iepriekšējā apbūve ir ne tikai konstatējama šobrīd, bet tā ir pastāvējusi jau ilgākā laika periodā.

Vērtējot apstrīdētā Lēmuma tiesiskumu, ir jāvērtē, vai ir saprātīgi un samērīgi konkrētajos apstākļos sagaidīt no Pieteicējas, ka apbūves likumības pierādīšanai Pieteicēja varētu iegūt vēl kādus juridiski precīzākus un pilnīgākus dokumentus nekā tos, kurus Pieteicēja jau ir iesniegusi VVD un Birojam. Ievērojot konkrētās situācijas apstākļus (proti, to, ka Pieteicējas īpašumā konstatējamā iepriekšējā apbūve ir sena), Pieteicējai tika uzlikta nesamērīgi liela pierādīšanas nasta, neskatoties uz to, ka Būve ir reģistrēta gan kadastra sistēmā, gan zemesgrāmatā (skat. Pieteikuma 4.2. apakšnodaļu).

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzības mērķis ir visplašākajā nozīmē aizsargāt un saglabāt attiecīgajā teritorijā esošās dabas un ar to saistītās vērtības un vienlaikus nodrošināt, ka visa sabiedrība tās ilgtermiņā var baudīt.[22] Lai nodrošinātu efektīvu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzību, likumdevējs Aizsargjoslu likuma 36.pantā ir noteicis vairākus būtiskus aprobežojumus Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Vienlaikus saistībā ar minēto paturams prātā, ka ierobežojums īstenot būvniecību Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā būtiski ietekmē tās personas īpašuma tiesību īstenošanu, kurai pieder nekustamais īpašums šajā teritorijā.

Tādējādi Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas normās paredzētie izņēmuma gadījumi, kuros būvniecība šajā teritorijā ir pieļaujama, atspoguļo likumdevēja izdarītus samērīguma apsvērumus un centienus rast pēc iespējas taisnīgāku līdzsvaru starp atsevišķu personu tiesībām rīkoties ar tām piederošo īpašumu un sabiedrības interesi šīs teritorijas aizsardzībā un saglabāšanā.[23]

Viens no izņēmumiem, kad krasta kāpu aizsargjoslā tomēr ir pieļaujams būvēt jaunas ēkas un paplašināt esošās, noteikts Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktā. Atbilstoši šai normai jauna būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā ir pieļaujama gadījumā, kad ēku un būvju celtniecība vai paplašināšana notiek Aizsargjoslu likuma 67. pantā noteiktajā kārtībā apstiprinātajās un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktajās ciema robežās vietās, kur bijusi iepriekšējā apbūve, minētās darbības ir paredzētas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un saskaņotas ar attiecīgo Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi.

Ņemot vērā, ka Pieteicēja, ir sniegusi pilnīgi visu sev pieejamo informāciju un pierādījusi Būves likumību, ciktāl tas objektīvi iespējams (sk. Pieteikuma 4.1. apakšnodaļu), Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punkta mērķim, proti, mērķim atturēt personas no patvaļīgas būvniecības piekrastes teritorijā un tādējādi nodrošināt, ka tiesības izņēmuma kārtā īstenot jaunu būvniecību neapdraud konkrētās teritorijas īpašo aizsardzības režīmu, neatbilst liegums īstenot būvniecības ieceri.

Ievērojot, ka tiesību normu piemērošanas mērķis ir taisnīga rezultāta sasniegšana, Birojam ir jārespektē arī Pieteicējas tiesības izmantot Nekustamo īpašumu un Pieteicējas interesi īstenot iecerēto būvniecību. Pēc savas būtības Nekustamajā īpašumā konstatējamā situācija atbilst tai, kurā likumdevējs, izdarot samērīguma apsvērumus un līdzsvarojot pretstatītās intereses, Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktā ir izšķīries par to, ka nekustamā īpašuma īpašniekam ir atļaujams veikt jaunu būvniecību. Tāpēc konkrētajos apstākļos aizliegums īstenot iecerēto būvniecību tikai tāpēc, ka nav iespējams gūt tiešus pierādījumus par iepriekšējās apbūves – būvniecības, kas īstenota pirms 100 gadiem – likumību, nav taisnīgi.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 13. pantu labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumu, kas uzlikts adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumiem. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.

Tiesību doktrīnā ir skaidrots, ka Administratīvā procesa tiesību mērķis ir panākt, lai lēmumu pieņemšanas procesā notiktu gatavojamā lēmuma samērošana ar cilvēktiesībām un lēmuma pieņemšanas procesa galarezultāts – attiecīgais lēmums materiālo administratīvo tiesību jomā – atbilstu cilvēktiesībām.[24] Turklāt no Augstākās tiesas judikatūrā atzītā izriet, ka Latvijas valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp indivīda tiesībām un sabiedrības interesēm. Šādu līdzsvaru ne vienmēr spēj panākt likumdevējs, pieņemot tiesību normas, tāpēc pienākums ievērot līdzsvaru gulstas arī uz tiesību piemērotāju, kas izvērtē katru gadījumu individuāli. Līdz ar to iestādei, izdodot jebkura veida administratīvo aktu ir jāvērtē, vai tas nesamērīgi neierobežo personas pamattiesības.[25]

Tādēļ ir jāsecina, ka Birojs pirms pieņemšanas gaitā nav pareizi pārinterpretējis VVD sniegto samērīguma izvērtējumu atbilstoši Aizsargjoslu likuma 36. panta otrās daļas 4. punktam un nav pienācīgi pamatojis savu Lēmumu atstāt spēkā Pieteicējai nelabvēlīgu administratīvu aktu. Pienācīga samērīguma izvērtējuma rezultātā Birojs būtu varējis nonākt pie satura ziņā atšķirīga lēmuma pieņemšanas. Tādēļ šāda kļūda ir atzīstama par būtisku un var būt par pamatu Lēmuma atcelšanai.

Vēršu uzmanību, ka šis ir Nekustamais īpašums, kurā esmu deklarējusi savu dzīvesvietu, kurā plānoju veikt būvniecību, lai arī pastāvīgi uzturētos. Šobrīd pieņemtais lēmums traucē man normatīvajos aktos noteikto tiesību uz mājokli īstenošanu, jo faktiski neļauj man izmantot Nekustamo īpašumu atbilstoši pastāvošās, vēsturiskās apbūves teritorijai.

Administratīvā procesa likuma 124. panta pirmā daļa noteic, ka par pieteikumu par lietas ierosināšanu tiesā maksā valsts nodevu 30 euro apmērā. Līdz ar to Pieteicējai par pieteikumu par Lēmuma atcelšanu ir jāmaksā valsts nodeva 30 euro apmērā (sk. Pielikumu Nr. 12).

LŪGUMI

Ņemot vērā visu iepriekš minēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 184. un 186-189. pantu,

lūdzu tiesu:

pieņemt izskatīšanai pārsūdzības pieteikumu par Vides pārraudzības valsts biroja 2021. gada 29. oktobra lēmuma Nr. 10-04/65 atcelšanu;

atcelt Vides pārraudzības valsts biroja 2021. gada 29. oktobra lēmumu Nr. 10-04/65;

noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā (ieskaitot attālinātas izskatīšanas risinājumus).

Pielikumā:

Zemesgrāmatas informācija par nekustamo īpašumu “Teikas” – 2 lapas;

2021. gada 21. jūlija Valsts vides dienesta lēmums Nr. KU21VL0087;

Annas Ramoliņas 2021. gada 13. augusta apstrīdēšanas iesniegums – 8 lapas;

2021. gada 29. oktobra Valsts vides pārraudzības biroja lēmums Nr. 10-04/65 – 16 lapas;

2004. gada 16. septembra Latvijas Valsts vēstures arhīva izziņa Nr. 5-G-7598 – 1 lapa;

Kadastrālās uzmērīšanas karte (1934.-1936. gads) un uzmērījuma žurnāls – 4 lapas;

1997. gada 15. janvāra nekustamā īpašuma “Teikas” zemes robežu plāns – 2 lapas;

2002. gada 13. decembra nekustamā īpašuma “Aļģes” zemes robežu plāns – 2 lapas;

2002. gada 13. decembra nekustamā īpašuma “Barkāni” zemes robežu plāns – 2 lapas;

Izdruka no mājaslapas kadastrs.lv;

2007. gada 30. novembra būves kadastrālās uzmērīšanas lieta – 6 lapas;

Kvīts par valsts nodevas samaksu kopija – 1 lapa.

Ar cieņu,

Anna Ramoliņa

Skat. 2021. gada 29. oktobra Valsts vides pārraudzības biroja lēmumu Nr. 10-04/65, 14.lpp., 8. punkts

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek