Miljonāra Ramoliņa ģimene turpina cīņu par savām „svētajām tiesībām” būvēties kāpās, bet atkal cieš sakāvi

Mežu nozares miljonāra Andra Ramoliņa (attēlā pa kreisi) ģimene dažādās instancēs turpina cīņu par savām „svētajām tiesībām” būvēties kāpu zonā, bet jau atkal cietusi sakāvi, – Pietiek publicējis Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīta Annas Ramoliņas sūdzība un atstāts spēkā Valsts meža dienesta lēmums, ar kuru iepriekš tika atcelts vietējā „motivētā” mežziņa lēmums miljonāru ģimenes zemesgabala sakarā.

Spriedums Latvijas tautas vārdā Rīgā 2022.gada 16.jūnijā

Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Margarita Osmane, tiesneši Māris Birzgalis un Anita Šteinberga

rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc Annas Ramoliņas pieteikuma par Valsts meža dienesta 2021.gada 25.janvāra lēmuma Nr.VMD1-10/90 atcelšanu, sakarā ar Annas Ramoliņas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2021.gada 4.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa

Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

2020.gada sākumā saskaņā ar dienesta 2020.gada 25.februārī izsniegto ciršanas apliecinājumu CA Nr.1280705 (turpmāk – ciršanas apliecinājums) nekustamajā īpašumā veikta koku ciršana sanitārajā cirtē. Pēc tam, pamatojoties uz situācijas elementu uzmērījumiem nekustamajā īpašumā, 2020.gada 27.februārī Valsts zemes dienesta uzturētajā Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā (turpmāk – NĪVKIS) veiktas izmaiņas zemes lietošanas veidos, kuru rezultātā būtiski samazināta meža zemes platība. Ievērojot, ka arī izcirtums ir vērtējams kā mežs, tam nevarēja mainīt zemes lietošanas veidu, pamatojoties tikai uz situācijas elementu uzmērījumiem īpašumā, un patvaļīgi izmainīt tajā meža kopējo platību bez atmežošanas.

Gadījumā, ja būvniecību reglamentējošie normatīvie akti pieļauj būvniecību meža zemē, tad sākotnēji ir veicama atmežošanas procedūra, kas paredz gan ikreizēja Ministru kabineta rīkojuma saņemšanu, gan atmežošanas kompensācijas samaksu valstij, gan būvatļaujas saņemšanu (kas šajā situācijā ir izdota). Tikai pēc visām minētajām darbībām un plānotās būvniecības īstenošanas būtu pamats izgatavot jaunu zemes robežplānu, kurā tiktu atspoguļotas faktiski veiktās izmaiņas zemes lietošanas veidos, un dienestam būtu pamats izslēgt no Meža valsts reģistra atmežoto meža platību. Būvgružu atrašanās mežā nevar būt pamats mainīt zemes lietošanas veidu, bet gan uzskatāma par meža piesārņojumu, kurš meža īpašniekam jālikvidē, kā arī jāatjauno meža zemsedze atbilstoši meža ekosistēmai.

2020.gada 19.maija lēmuma palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses, jo nekustamā īpašuma teritorija atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, kurā ir paredzēta stingrāka kārtība meža teritoriju atmežošanai. Tādējādi nav pieļaujama atmežošanas prasības apiešana, pielāgojot Meža valsts reģistra datus neatbilstošam zemes robežu plānam, neievērojot faktisko situāciju dabā un tiesisko kārtību šīs situācijas izmainīšanai. Adresāts vēl nav izmantojis savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir, proti, nekustamajā īpašumā nav notikušas nekādas izmaiņas saistībā ar plānoto būvniecību, kā rezultātā dabā esošais mežs jau būtu pārveidots citā zemes lietošanas veidā, kā arī no administratīvā akta spēkā stāšanās dienas vēl nav pagājis gads.

2020.gada 19.maija lēmumu, kas ir pieteicējai labvēlīgs administratīvais akts, var atcelt tikai gadījumā, ja vienlaikus ir konstatējams, ka tas ir prettiesisks un ka pieteicēja nav izmantojusi savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir vai tā palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses.

Pieteicējas ieskatā 2020.gada 19.maija lēmums ir pamatots un tiesisks, tādēļ nav pamata Administratīvā procesa likuma 86.panta piemērošanai. Arī gadījumā, ja konstatētu, ka 2020.gada 19.maija lēmums nav tiesisks, nepastāv Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 1. vai 3.punktā noteiktais pamats tā atcelšanai. 2020.gada 19.maija lēmums ir pamatots un tiesisks, un meža inventarizācijas datu aktualizācija ir notikusi saskaņā ar normatīvajiem tiesību aktiem.

Apgalvojums, ka ar 2020.gada 19.maija lēmumu Meža valsts reģistrā ir veikta situācijai neatbilstošas meža inventarizācijas datu reģistrēšana, ir nepamatots un nepatiess. Minētais lēmums ir konstatējošs administratīvais akts, kurš tiek pieņemts, pamatojoties uz meža inventarizācijas lietu, šā lēmuma pieņemšanā mežzinim nav rīcības brīvības, ko tas varētu būt kļūdaini izmantojis. Mežzinis lēmumā tikai konstatē to, kas jau pastāv pats par sevi un ir norādīts meža inventarizācijas datos.

Līdz ar to, lai atceltu 2020.gada 19.maija lēmumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 86.pantu, vispirms bija jāpamato un jāpierāda tas, ka šis konstatējošais administratīvais akts nav tiesisks – tas neatbilst faktiskajai situācijai vai ir pieņemts, pārkāpjot normatīvos tiesību aktus. Tomēr pārsūdzētajā lēmumā nav atrodams pamatojums tam, ka 2020.gada 19.maija lēmumā konstatētie faktiskie apstākļi neatbilstu dabā pastāvošajai situācijai. Vēl jo vairāk 2021.gada 17.februāra apsekošanas akts, kas ir veikts saskaņā ar Zemgales virsmežniecības rīkojumu Nr.8, apliecina to, ka ir veikta vizuāla nogabalu raksturojošo rādītāju pārbaude un konstatēts, ka tie atbilst 2020.gada meža inventarizācijas iesniegtajiem datiem. Turklāt 2021.gada 17.februāra apsekošanas aktā ir salīdzinātas 2018.gada un 2020.gada meža inventarizācijas un ir secināts, ka 2020.gada inventarizācijā no meža platības ir pamatoti izdalīta elektrolīnija, ko neuzskata par meža zemi, kā arī konstatēts, ka nekustamajā īpašumā atrodas dabiska brauktuve, kura nebija iekļauta 2018.gada meža inventarizācijas datos. Vienlaikus izdarīts secinājums, ka kopumā 2020.gada inventarizācija atbilst situācijai dabā ar piezīmēm.

Pārsūdzētā lēmuma rezultātā, ja tas paliek spēkā, var rasties nepieļaujama situācija, proti, ja Meža valsts reģistrā iekļautie dati par nekustamo īpašumu tiek atgriezti 2018.gada līmenī, NĪVKIS ir reģistrēti aktuālie 2020.gada dati. Līdz ar to Meža valsts reģistra dati ievērojami atšķirsies no NĪVKIS aktualizētajiem un reģistrētajiem datiem.

Atbildētāja pirms pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas nav lūgusi pieteicējai sniegt informāciju, vai pieteicēja jau ir uzsākusi izmantot tās tiesības, kas pieteicējai tika apstiprinātas ar 2020.gada 19.maija lēmuma pieņemšanu. Tādēļ apgalvojums, ka pieteicēja vēl nav izmantojusi ar lēmumu piešķirtās tiesības, ir izteikts bez nepieciešamo pierādījumu un informācijas iegūšanas.

Pārsūdzētajā lēmumā norādītais apgalvojums, ka 2020.gada 19.maija lēmuma atcelšana esot nepieciešama, jo tā palikšana spēkā skarot būtiskas sabiedrības intereses, ir juridiski kļūdains un vērtējams kritiski. Pirmkārt, būtiskas sabiedrības intereses var tikt skartas, ja 2020.gada 19.maija lēmums ir prettiesisks un iestāde ir kļūdījusies attiecīgā lēmuma pieņemšanā. Taču pierādījumi lietā apliecina to, ka lēmums ir bijis tiesisks un pamatots. Otrkārt, atbildētāja nav pamatojusi un pierādījusi, ka ir notikusi neatļauta atmežošana. Tieši pretēji – pierādījumi lietā apliecina, ka koku nociršana nekustamajā īpašumā ir notikusi saskaņā ar ciršanas apliecinājumu, kura tiesiskums nav apstrīdēts. Turklāt šie koki bija slimi un apdraudēja citus tuvumā esošos kokus, kā arī atradās ārpus nekustamā īpašuma meža platības, tādēļ to izciršana nevarēja ietekmēt Meža valsts reģistrā attēloto meža platību. Treškārt, nav pamatoti atzīt, ka ar „sveķu vēzi” slimu koku nociršana, lai pasargātu visus pārējos nekustamajā īpašumā esošos kokus no tālākas „sveķu vēža” izplatības, ko apstiprina gan ciršanas apliecinājums, gan atbildētājas sagatavotais apsekošanas akts, var tikt kvalificēta par darbību, kas ir pretēja sabiedrības interesēm.

Pārsūdzētajā lēmumā nepamatoti ietverta atsauce uz sanitāro cirti kā pamatojumu izmaiņu veikšanai nekustamā īpašuma zemes lietošanas veidos, būtiski samazinot meža zemes platību Valsts zemes dienesta uzturētajā NĪVKIS. Taču izmaiņas tika veiktas, pamatojoties uz 2020.gadā veikto meža inventarizāciju, kurā tika konstatētas un novērstas iepriekš 2018.gada meža inventarizācijā pieļautās kļūdas. Savukārt sanitārā cirte tika veikta, nocērtot atsevišķus (5) kokus, kas atradās ārpus 2018.gada meža inventarizācijas lietā norādītajām meža platībām nekustamajā īpašumā. Tādēļ koku ciršanu, kas veikta, pamatojoties uz izsniegto ciršanas apliecinājumu, nav pamata patvaļīgi pārkvalificēt par nesaskaņotu atmežošanu.

Meža platības samazinājums nekustamajā īpašumā tika konstatēts tāpēc, ka 2018.gada meža inventarizācijā nekustamajā īpašumā esošajā meža platībā kļūdaini tika ierēķināta elektrolīnija un tās aizsargjoslu platība, kā arī netika ņemts vērā, ka meža platībā atrodas dabiska brauktuve, kura nav iekļaujama meža platībā, bet gan meža platībai pieguļošajos nogabalos kā līnijas, norādot attiecīgā objekta platumu. Ar 2020.gadā veikto meža inventarizācijas lietu šīs nepilnības tika novērstas, un to rezultātā radās starpība meža zemes platībā 0,121 ha apmērā.

Nav pamatots dienesta pieņēmums, ka meža platības samazināšanās ir radusies pieteicējas neatļautas darbības rezultātā. Ar pierādījumiem lietā, ko ir sagatavojušas valsts amatpersonas un sertificēts meža inventarizācijas veicējs, ir pierādīts, ka Meža valsts reģistra datu aktualizācija ir veikta, novēršot 2018.gada meža inventarizācijā pieļautās nepilnības, nevis lai leģitimētu neatļautu atmežošanu, kā to nepamatoti un kļūdaini pieņem dienests.

Koki, kuri tika nocirsti sanitārās cirtes ietvaros saskaņā ar ciršanas apliecinājumu, atrodas ārpus 2018.gada un 2020.gada inventarizāciju lietās noteiktajām meža platībām. Šie koki atradās ārpus meža zemes vēsturiskās apbūves vietā, uz ko norāda 2020.gada 22.septembra Engures novada pašvaldības krasta kāpu aizsargjoslas apsekošanas akts un tam pievienotā Latvijas Valsts vēstures arhīva 2004.gada 16.septembra izziņa Nr.5-G-7598. Tādēļ šo koku nociršana, pamatojoties uz ciršanas apliecinājumu, pat teorētiski nav sasaistāma ar meža platības samazinājumu nekustamajā īpašumā, kas, kā uzsvērts iepriekš, radās, novēršot 2018.gada meža inventarizācijas lietā pieļautās nepilnības.

Pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nav izdarīti tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības (stabilitātes) un tiesiskās noteiktības apsvērumi. Dienests nav ievērojis arī subsidiaritātes principu, jo dienesta teritoriālo struktūrvienību amatpersonu pieņemtie lēmumi un izdotie rīkojumi ir apstrīdami attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītājam (virsmežzinim, direktoram), nevis dienesta ģenerāldirektorei. Tādējādi tieši attiecīgās teritoriālās struktūrvienības vadītājs uzrauga un kontrolē savu padoto amatpersonu pieņemto lēmumu un rīcības tiesiskumu, un tieši teritoriālās struktūrvienības vadītājs ir tas, kuram bija jāpieņem lēmums par teritoriālās struktūrvienības amatpersonas (mežziņa) lēmuma atcelšanu, ja vadītājs uzskatīja, ka ir tiesisks pamats šāda lēmuma pieņemšanai.

Konstatējošs administratīvais akts nepiešķir pieteicējai tiesības un neattaisno normatīvo tiesību aktu pārkāpumu, ja būtu pamats uzskatīt, ka tāds ir veikts. Tādēļ atbildētājas apsvērumiem par nepieciešamību atcelt 2020.gada 19.maija lēmumu, lai aizsargātu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslu, nav ne juridiska, ne faktiska pamata, kā arī saiknes ar 2020.gada 19.maija lēmuma atcelšanas nepieciešamību un sabiedrības interesēm tajā. Pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nav veikts samērīguma principa izvērtējums.

2021.gada 17.februāra apsekošanas akts lietā nav vērtējams kā pierādījums, jo tas ir vērsts uz prettiesiskas situācijas legalizēšanu un tā sastādīšana ir notikusi pretēji valsts pārvaldē pastāvošajam subordinācijas principam, neievērojot valsts pārvaldē noteikto hierarhiju.

Dabiska brauktuve nav izdalāma no meža platības, pārveidojot zemes robežplānā zemes lietošanas veidus un attiecīgo dabiskās brauktuves aizņemto zemi nepamatoti pārsaucot par zemi zem ceļiem, un secīgi 2020.gada meža inventarizācijā vairs neiekļaujot šo zemi inventarizētajā platībā. Ņemot vērā, ka 2018.gada meža inventarizācijā pēc būtības atbilstoši tiesiskajam regulējumam dabiska brauktuve bija iekļauta meža platībā, tad dabiskas brauktuves atspoguļošana kartogrāfiskajā materiālā ir vērtējama kā precizējums, kas nemaina situāciju pēc būtības (neietekmē meža platības lielumu) un nekādā veidā nav saistāms ar 2020.gada inventarizācijā veikto dabiskas brauktuves platības prettiesisko izslēgšanu no meža zemes.

Pretēji pieteicējas norādītajam, ka Meža valsts reģistra dati neatbildīs NĪVKIS 2020.gadā iekļautajiem datiem, norādāms, ka Ministru kabineta 2016.gada 21.jūnija noteikumu Nr.384 „Meža inventarizācijas un Meža valsts reģistra informācijas aprites noteikumi” (turpmāk – noteikumi Nr.384) 44.punktā ir noteikts tiesiskais mehānisms, kā novērst šīs nesakritības.

Pieņemot pārsūdzēto lēmumu, nav pārkāpts subsidiaritātes princips, jo dienesta ģenerāldirektore izmantoja Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta pirmajā daļā paredzētās pilnvaru pārņemšanas tiesības.

Savukārt pieteicēja uzskata, ka meža zemes platības samazinājums ir pamatots, jo ar 2020.gada inventarizāciju tika novērstas 2018.gada inventarizācijas pieļautās nepilnības, proti, tika konstatēta neatbilstība meža zemes platībās 0,121 ha (samazinājums zemju zem ceļiem dēļ 0,0617 ha, samazinājums pārējo zemju dēļ – 0,0593 ha, kopā 0,121 ha).

Kā izriet no nekustamā īpašuma meža inventarizācijas, nekustamā īpašuma platība ir 0,3417 ha. Savukārt, kā izriet no zemes lietošanas veidu eksplikācijas (sastādījis mērnieks J.Binders 2008.gada 12.martā), nekustamā īpašuma sastāvā ir meža zeme 0,3189 ha platībā. Arī no 2018.gada 17.novembrī veiktās meža inventarizācijas izriet, ka nekustamajā īpašumā atrodas mežs (meža zeme, valdošā suga – priede) 0,32 ha platībā. No lietas materiāliem neizriet, ka minētajos dokumentos esošā informācija, proti, meža zemes esība un platība 0,32 ha apmērā nekustamajā īpašumā, būtu apstrīdēta no īpašnieces D.Gavares puses.

Līdz ar to tiesai nebija pamata secināt, ka minētā informācija būtu neatbilstoša faktiskajai situācijai laikā, kad tika veikti zemes kadastrālās uzmērīšanas (Ministru kabineta 2011.gada 27.decembra noteikumi Nr.1019 „Zemes kadastrālās uzmērīšanas noteikumi”) un 2018.gada meža inventarizācijas darbi (pievienoti reģistrā 2018.gada 6.decembrī), kā arī sastādīti iepriekš minētie dokumenti.

Attiecīgi ar lietā esošajiem pierādījumiem apstiprinās, ka gan NĪVKIS, gan Meža valsts reģistrā nekustamā īpašuma sastāvā sākotnēji reģistrēta meža zeme 0,32 ha platībā.

Tiesa lietā nepiešķīra izšķirošu nozīmi dienesta viedoklim, ka Meža likuma 1.panta pirmās daļas 34.punktā ietvertā meža definīcija nosaka, ka mežs ir ekosistēma visās tās attīstības stadijās, tad arī izcirtums ir vērtējams kā mežs un tam nevarēja mainīt zemes lietošanas veidu, pamatojoties tikai uz situācijas elementu uzmērījumiem īpašumā, un patvaļīgi izmainīt tajā meža kopējo platību bez atmežošanas, jo izskatāmajā gadījumā tiesa nevērtēja Valsts zemes dienesta rīcības tiesiskumu, proti, 2020.gada 27.februārī NĪVKIS veiktās izmaiņas zemes lietošanas veidos. Izskatāmajā gadījumā tiesas vērtēšanā pēc būtības nodota arī dienesta amatpersonas rīcība, pievienojot Meža valsts reģistram 2020.gada inventarizāciju, kā rezultātā tika būtiski samazināta meža zemes platība nekustamajā īpašumā (apmēram 40 % apmērā).

Tiesa piekrita dienestam, ka, ja būvniecību reglamentējošie normatīvie akti pieļauj būvniecību meža zemē, tad saskaņā ar Meža likuma 41.panta pirmo daļu ir veicama atmežošanas procedūra, kas izskatāmajā gadījumā vērtējama kopsakarā gan ar Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā noteiktā nosacījuma par ikreizēja Ministru kabineta rīkojuma saņemšanu izpildi, gan atmežošanas kompensācijas samaksu valstij, gan būvatļaujas saņemšanu (kas izskatāmajā gadījumā ir izdota). Attiecīgi tikai pēc visām minētajām darbībām un plānotās būvniecības īstenošanas būtu tiesisks pamats izgatavot jaunu zemes robežplānu, kurā tiktu atspoguļotas faktiski veiktās izmaiņas zemes lietošanas veidos, un būtu pamats izslēgt no Meža valsts reģistra atmežoto mežu platību.

Kārtību, kādā tiek veikta meža inventarizācija un datu pievienošana Meža valsts reģistram, nosaka noteikumi Nr.384. Noteikumu Nr.384 29.punkts noteic, ka dienests izvērtē iesniegtos meža inventarizācijas datus un lemj par to reģistrēšanu Meža valsts reģistrā vai reģistrācijas atteikumu, ja iesniegtie meža inventarizācijas dati neatbilst minēto noteikumu prasībām.

Attiecīgi tiesa nepiekrita pieteicējas viedoklim, ka dienesta amatpersonas lēmums pievienot Meža valsts reģistrā jaunus meža inventarizācijas datus ir konstatējošs administratīvais akts, kurš tiek pieņemts, pamatojoties uz meža inventarizācijas lietu, un ka minētā lēmuma pieņemšanā mežzinim nav rīcības brīvības, proti, amatpersonas lēmumā tikai konstatē to, kas jau pastāv pats par sevi un ir norādīts meža inventarizācijas datos. Kā izriet no tiesību normas regulējuma, amatpersona var lemt arī par reģistrācijas atteikumu, attiecīgi amatpersonai pastāv rīcības brīvība, proti, kāda veida lēmumu pieņemt, izvērtējot viņa rīcībā esošo informāciju.

Savukārt noteikumu Nr.384 46.punktā izsmeļoši noteikta kārtība, kādā meža zemes platību no Meža valsts reģistra izslēdz, proti, Meža valsts reģistra arhīvā saglabājot vēsturisko informāciju par veikto darbību, ja platību atmežo, pamatojoties uz kompetentās institūcijas izdotu administratīvo aktu, kas zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam piešķir tiesības mežā veikt būvniecību (piemēram, izskatāmajā gadījumā tika izdota būvatļauja) vai iegūt derīgos izrakteņus, ierīkot lauksaimniecībā izmantojamo zemi vai atjaunot īpaši aizsargājamo biotopu vai īpaši aizsargājamās sugas dzīvotni, ja iesniegts šo noteikumu 53.punktā minētais pārskats par koku ciršanas pabeigšanu (ja koku ciršana bija nepieciešama) un atlīdzināta atmežošanas kompensācija atbilstoši normatīvajiem aktiem par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību. Tiesa papildus norādīja, ka izskatāmais gadījums jāvērtē kopsakarā ar jau iepriekš tiesas konstatētā nosacījuma izpildi, proti, Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā noteiktā nosacījuma par ikreizēja Ministru kabineta rīkojuma saņemšanu (lietā nav strīda, ka nekustamais īpašums atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes kāpu aizsargjoslā).

Tiesa konstatēja, ka no iepriekš minētā tiesiskā regulējuma izriet, ka meža zemes platību nav atļauts izslēgt no Meža valsts reģistra, tikai pārveidojot vai precizējot īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un izgatavojot jaunu meža inventarizāciju (2020.gada meža inventarizācija, kurā būtiski samazināta meža zemes platība (40 % apmērā)), tā pieteicējas ieskatā novēršot 2018.gada meža inventarizācijas nepilnības, jo ne Meža likums, ne noteikumi Nr.384 neparedz šādu meža zemes platības samazināšanas kārtību.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa uzskatīja, ka dienesta amatpersonai nepastāvēja tiesisks pamats pieņemt 2020.gada 19.maija lēmumu par 2020.gada inventarizācijas pievienošanu Meža valsts reģistrā.

Ņemot vērā, ka 2020.gada 19.maija lēmums bija labvēlīgs pieteicējai, tiesa secināja, ka dienesta amatpersona bija izdevusi pieteicējai labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu. Attiecīgi tiesa nepiekrita pieteicējai, ka sākotnēji tika izdots pieteicējai labvēlīgs tiesisks administratīvais akts.

Tiesa konstatēja, ka lietā nav strīda par to, ka dienests saņēma no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārsūtīto L.Lapsas 2020.gada 7.decembra iesniegumu, kas saistīts ar plānoto būvniecību nekustamajā īpašumā, kā arī konstatēja, ka Meža valsts reģistrā 2020.gada 19.maijā ir pievienota meža inventarizācija, kurā atspoguļota meža zemes kopējā platība 0,19 ha, kas dienesta ieskatā būtiski atšķiras no iepriekšējās 2018.gadā veiktās un Meža valsts reģistrā reģistrētās meža inventarizācijas datiem, kur meža zemes platība bija 0,32 ha.

Pamatojoties uz iepriekš minētajām tiesību normām kopsakarā ar norādītajiem apstākļiem, tiesa atzina, ka dienests pamatoti uzsāka administratīvo procesu no jauna un lēma par 2020.gada 19.maija lēmuma atcelšanu.

Tiesa piekrita dienesta viedoklim, ka 2020.gada 19.maija lēmums ir atceļams, jo tā palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses (Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punkts). Proti, nekustamais īpašums atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, kur tiesību normās ir paredzēta stingrāka kārtība meža teritoriju atmežošanai, tajā skaitā nosakot nepieciešamību Ministru kabinetam ikreiz lemt par atmežošanu šajās teritorijās. Tiesas ieskatā minētais apstāklis nepārprotami norādīja, ka likumdevējs, nosakot šādu tiesisko regulējumu, jau sākotnēji ir secinājis, ka atmežošana minētajās teritorijās skar būtiskas sabiedrības intereses. Līdz ar to tiesa papildus nevērtēja šī kritērija pamatotību.

Attiecīgi tiesa par nepieļaujamu atzina tiesību normās noteikto atmežošanas prasību apiešanu, pievienojot Meža valsts reģistrā meža inventarizācijas datus (2020.gada inventarizācija), kuros esošā informācija, kā uz to norāda kompetenta institūcija, neatbilst meža apsaimniekošanas un izmantošanas regulējošo normatīvo aktu prasībām, kā arī netiek ievērota tiesību normās noteiktā tiesiskā kārtība situācijas izmainīšanai.

Tiesai, iepazīstoties ar SIA „SILVASERT” atzinumu, neradās pamatotas šaubas par minētā atzinuma pamatotību, jo minētās sertificētās personas darbības uzraudzību veica SIA „SILVASERT”, kas ir sertificēšanas institūcija saskaņā ar Ministru kabineta 2016.gada 21.jūnija noteikumos Nr.392 „Meža inventarizācijas veicēju sertificēšana un sertificēto personu darbības uzraudzības kārtība” noteikto regulējumu.

Kā izriet no atzinuma, sertificēšanas institūcija SIA „SILVASERT” ir veikusi meža inventarizācijas veicēja Jāņa Neimaņa 2020.gada 17.aprīlī veiktās meža inventarizācijas nekustamajam īpašumam pārbaudi un 2021.gada 3.marta atzinumā Nr.AU/2021-1 „Par sertificētās personas uzraudzības kontroli” konstatējusi, ka minētā meža inventarizācija neatbilst meža apsaimniekošanu un izmantošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Papildus tiesa norādīja, ka arī pieteicēja nav iesniegusi tiesā pārbaudāmus pierādījumus, kas norādītu uz kompetentas institūcijas – SIA „SILVASERT” – atzinumā izteikto secinājumu nepamatotību, veicot uzraudzības pārbaudi par sertificēta mērnieka J.Neimaņa veikto un 2020.gada 17.aprīlī sastādīto meža inventarizāciju nekustamajā īpašumā.

Tāpat no lietas materiāliem neizriet, ka pieteicēja būtu izmantojusi tiesības, ko piešķīra labvēlīgais prettiesiskais administratīvais akts, proti, nekustamajā īpašumā nav notikušas nekādas izmaiņas saistībā ar plānoto būvniecību, kā rezultātā dabā esošais mežs jau būtu pārveidots citā zemes lietošanas veidā, kā arī no administratīvā akta spēkā stāšanās dienas vēl nav pagājis gads (Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 1.punkts).

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa secināja, ka lietā gūts apstiprinājums, ka izpildās Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 1. un 3.punktā noteiktie kritēriji. Līdz ar to dienests pamatoti izmantoja tiesības atcelt personai labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu.

Tiesa piekrita pieteicējai, ka dienesta apgalvojums, ka pieteicēja vēl nav izmantojusi ar 2020.gada 19.maija lēmumu piešķirtās tiesības, ir izteikts bez nepieciešamo pierādījumu un informācijas iegūšanas iestādē. Tomēr tiesa minētajam argumentam nepiešķīra būtisku nozīmi, jo, kā izriet no lietas materiāliem, pieteicēja, arī vēršoties tiesā, nav iesniegusi pārbaudāmus pierādījumus (sk. Meža likuma 41.panta nosacījumus), kas apstiprinātu, ka pieteicēja Meža likumā paredzētajā kārtībā kopsakarā ar noteikumu Nr.384 regulējumu būtu izmantojusi ar 2020.gada 19.maija lēmumu piešķirtās tiesības. Attiecīgi minētais apstāklis neietekmēja strīdus administratīvā akta saturu.

Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Meža likuma normām dienestam noteikts tiesiskais pienākums citstarp izvērtēt meža platību samazināšanas likumību, tajā skaitā konstatēt, vai tas noticis atmežošanas rezultātā vai prettiesiski.

Tiesa piekrita dienestam, ka prettiesiskas darbības var būt gan nelikumīga atmežošana, kad bez tiesiska pamata tiek izmainīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā, gan izmaiņu veikšana dokumentos un datubāzēs (robežplāns, meža inventarizācija), juridiski mežu pārveidojot citos lietošanas veidos, kas nav saistīta ar faktiskās situācijas izmaiņām, bet ir saistīta ar tiesību normās noteiktā atmežošanas procesa neievērošanu (apiešanu).

Ņemot vērā dienesta ģenerāldirektores norādi paskaidrojumā par nepieļaujamo Zemgales virsmežniecības amatpersonu rīcību, organizējot atkārtoti pārbaudi dabā 2021.gada 17.februārī, situācijā, kad par minēto gadījumu ir tikuši doti vairāki dienesta ģenerāldirektores norādījumi par šādas rīcības prettiesiskumu un labošanu, kā arī pret dienesta amatpersonām (mežzini un virsmežzini) ir tikušas ierosinātas disciplinārlietas 2021.gada janvārī, tiesa nevērtēja 2021.gada 17.februāra apsekošanas aktu kā pierādījumu, jo uzskatīja, ka minētais pierādījums ir nepieļaujams, jo tā sastādīšana ir notikusi pretēji valsts pārvaldē pastāvošajam subordinācijas principam, neievērojot valsts pārvaldē noteikto hierarhiju (proti, ignorējot dienesta ģenerāldirektores kā hierarhiski augstākas dienesta amatpersonas rīkojumu).

Kā izriet no noteikumu Nr.384 9.punkta, meža infrastruktūras objektus, kuriem pieder arī dabiska brauktuve, iekļauj šķērsojošā un piegulošā nogabala meža platībā. Attiecīgi tiesas ieskatā dabiska brauktuve izskatāmajā gadījumā nav izdalāma no meža zemes platības nekustamajā īpašumā.

Attiecīgi minētais kopsakarā ar apstākli, ka 2018.gada meža inventarizācijā atbilstoši tiesiskajam regulējumam dabiska brauktuve bija iekļauta meža zemes platībā, tad dabiskas brauktuves atspoguļošana kartogrāfiskajā materiālā ir vērtējama kā precizējums, kas nemaina situāciju pēc būtības (neietekmē meža zemes platības lielumu) un, kā pamatoti uzskata dienests, nekādā veidā nav sasaistāms ar 2020.gada inventarizācijā veikto dabiskas brauktuves platības prettiesisko izslēgšanu no meža zemes platībām.

Attiecīgi tiesa secināja, ka minētajam argumentam nav būtiskas nozīmes, vērtējot pārsūdzētā lēmuma pamatotību.

Administratīvā procesa likuma 62.panta pirmā daļa noteic, ka, lemjot par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs adresātam vai trešajai personai, iestāde noskaidro un izvērtē adresāta vai trešās personas viedokli un argumentus šajā lietā. Savukārt minētā panta trešā daļa paredz, ja administratīvais akts ir izdots rakstveidā un personas viedoklis un argumenti nav noskaidroti, administratīvā akta pamatojumā norāda iemeslu.

Lietā nav strīda, ka dienests nenoskaidroja pieteicējas viedokli izskatāmajā lietā, kā arī no pārsūdzētā lēmuma pamatojuma neizriet, ka minētais apstāklis būtu pamatots.

Attiecīgi tiesa secināja, ka dienests ir pieļāvis procesuālu pārkāpumu.

Kā norāda dienests, Administratīvā procesa likuma 62.panta otrā daļa nosaka tos gadījumus, kuros personas viedokļa un argumentu noskaidrošana nav nepieciešama, proti, ja no gadījuma būtības izriet, ka personas viedokļa noskaidrošana nav iespējama vai nav adekvāta, uzklausīšana nav nepieciešama.

Kā izriet no lietas materiāliem, pārsūdzētā lēmuma pamatā ir valsts informācijas sistēmās dienesta konstatētais fakts, ka nekustamajā īpašumā meža zemes platība 2018.gadā bija reģistrēta 0,32 ha, bet 2020.gadā tā ir samazinājusies un palikuši 0,19 ha. Dienests meža zemes platības samazinājumu atzinis par prettiesisku un devis tam tiesisko novērtējumu, pieņemot pārsūdzēto lēmumu, kurā pēc būtības atjaunota 2018.gada tiesiskā situācija.

Izvērtējot lietā iesniegtos pierādījumus un procesa dalībnieku sniegtos paskaidrojumus, tiesa piekrita dienestam, ka lietā nav tādu apstākļu, par kuriem būtu pamats uzklausīt pieteicēju un kas varētu ietekmēt administratīvo aktu pēc būtības. Proti, pieteicējas uzklausīšana nebūtu mainījusi pārsūdzētajā lēmumā ietverto secinājumu par meža zemes platības samazinājuma prettiesiskumu un attiecīgi rezolutīvo daļu, kas atjaunoja tiesisko situāciju, kāda bija pirms dienesta amatpersonas izdotā labvēlīgā prettiesiskā administratīvā akta. Tāpat tiesa secināja, ka administratīvajā lietā iestādē tika vērtēta tikai amatpersonas Meža valsts reģistrā veikto izmaiņu pamatotība un tiesiskums, kā arī izskatāmajā gadījumā vērtējams tas, ka pieteicēja nav norādījusi tos apstākļus, par kuriem tai būtu bijis nepieciešams sniegt paskaidrojumu un kas varētu mainīt pārsūdzēto lēmumu pēc būtības.

Līdz ar to tiesa dienesta pieļauto procesuālo pārkāpumu nevērtēja kā būtisku, proti, kā tādu, kas varēja ietekmēt administratīvo aktu pēc būtības.

Tiesa nepiekrita pieteicējas viedoklim, ka, neuzklausot pieteicēju, tika pārkāpts arī objektīvās izmeklēšanas princips.

Pieteicēja norāda, ka minētais princips paredz iestādes pienākumu ne tikai noskaidrot objektīvo patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību, bet arī nodrošināt vispusīgu savākto pierādījumu pārbaudi un novērtēšanu, argumentējot, kāpēc vienam pierādījumam dota priekšroka pār citu pierādījumu.

Tiesa konstatēja, ka ne pieteikumā, ne mutvārdu paskaidrojumos tiesas sēdē nav sniegtas detalizētas norādes, kādi tieši pierādījumi dienestam bija vēl papildus jāiegūst un jāvērtē administratīvajā procesā iestādē vai iesniedzami tiesā. Arī izskatot lietu pēc būtības, tiesa nekonstatēja, ka dienests balstījis pārsūdzēto lēmumu uz nepietiekamas pierādījumu bāzes.

Līdz ar to tiesa minēto argumentu atzina par nepamatotu un par tādu, kas neietekmē pārsūdzētā lēmuma pamatotības vērtējumu.

Tiesa norādīja, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37.panta pirmā daļa paredz, ka augstāka iestāde vai amatpersona var pārņemt pakļautībā esošas iestādes vai pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē. Attiecīgi ģenerāldirektore izskatāmajā gadījumā izmantoja pilnvaru pārņemšanas tiesības un izdeva pārsūdzēto lēmumu.

Līdz ar to tiesa nekonstatēja arī subsidiaritātes principa pārkāpumu pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas procesā.

Patvaļas aizlieguma princips pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu.

Tiesa, pārbaudot pārsūdzēto lēmumu kopsakarā ar lietā iesniegtajiem pierādījumiem, secināja, ka dienests ir vērtējis būtiskos strīdus jautājuma faktus un pārsūdzētā lēmuma pamatojumā norādītais ir balstīts uz konstatētajiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem. Līdz ar to tiesa nekonstatēja tiesiskuma un patvaļas aizlieguma principa pārkāpumu.

Saistībā ar pieteicējas viedokli par samērīguma principa neievērošanu tiesa norādīja, ka samērīguma princips ir viens no administratīvo tiesību pamatprincipiem, kura pamatjēga administratīvajā procesā ir formulēta Administratīvā procesa likuma 13.pantā, nosakot, ka labumam, ko valsts vai sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas tiek uzlikti administratīvā akta adresātam, ir jābūt lielākam par personas tiesību un interešu ierobežojumu. Būtiski personas tiesību ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu.

Tiesa konstatēja, ka pieteicēja pieteikumā vispārīgi norādījusi uz nepienācīgu samērīguma izvērtējumu no dienesta puses, nenorādot uz apstākļiem, kurus vērtējot dienests būtu varējis nonākt pie satura ziņā atšķirīga lēmuma pieņemšanas.

Savukārt, kā norāda dienests, samērīguma princips nevar tikt izmantots personas prettiesisku interešu samērīguma ar tiesiskām interesēm izvērtēšanai.

Kā izriet no lietas materiāliem, ar pārsūdzēto lēmumu pēc būtības ierobežotas pieteicējas tiesības veikt izmaiņas nekustamajā īpašumā esošajā meža zemes platībā, proti, neievērojot tiesību normās noteikto atmežošanas kārtību, ja plānota būvniecība, kā rezultātā tiek samazināta meža zemes platība no 0,32 ha uz 0,19 ha.

Līdz ar to tiesa uzskatīja, ka nav pieļaujama situācija, kad pieteicējas prettiesiskās intereses (atmežošanas procedūras neievērošana) tiek vērtēta augstāk par sabiedrības tiesiskajām interesēm, proti, iestādei nodrošinot, ka personai jāievēro tiesību normās noteiktā kārtība.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesa nekonstatēja samērīguma principa pārkāpumu.

Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicēja nav norādījusi, ka par minēto apstākli lietā pastāvētu strīds. Attiecīgi tiesa papildus nevērtēja pārsūdzētā lēmuma rezolutīvās daļas 2.punkta pamatotību.

Meža zemes platības samazinājums uz 0,19 ha nekustamajā īpašumā tika konstatēts daļēji tādēļ, ka 2018.gada inventarizācijā meža zemes platībā kļūdaini tika ierēķināta elektrolīnija un tās aizsargjoslu platība. Spriedumā nav sniegts skaidrojums par to, kāpēc šis elektrolīnijas pastāvēšanas fakts nav ņemts vērā.

Plānotajai būvniecībai atmežošanas procedūra nav nepieciešama, jo tā bija paredzēta ārpus meža. Tas ir īpaši norādīts 2020.gada nekustamā īpašuma situācijas plānā, kurš nav apstrīdēts vai atcelts kā spēkā neesošs.

Ne pārsūdzētajā lēmumā vai paskaidrojumos, ne tiesas spriedumā nav norādīti apstākļi, kas pamatotu un pierādītu, ka 2020.gada inventarizācijas datos ir atspoguļota nepatiesa vai kļūdaina informācija, kas attiecas uz reālām situācijas izmaiņām dabā nekustamajā īpašumā, un ka 2020.gada inventarizācijas dati neatspoguļotu faktisko situāciju un meža platību nekustamajā īpašumā. Piemēram, dienests nekustamajā īpašumā veica pārbaudi dabā, tikai lai noteiktu koku vecumu, bet nav citu mērījumu attiecībā uz meža platības mērījumiem.

Tiesa ir nepamatoti secinājusi, ka pieteicējas veiktās sanitārās cirtes faktam lietā nav nozīmes. No lietas materiāliem nepārprotami izriet, ka sanitārajai cirtei nav nekādas saistības ar meža zemes platības samazinājumu, tā joprojām ir reģistrēta kā meža zeme, un pieteicējas darbības veiktas tiesiski uz ciršanas apliecinājuma pamata.

Nav saprotams, kāpēc gan dienests, gan tiesa izvēlējās konstatēt, ka ceļš ir uzskatāms par dabisku brauktuvi noteikumu Nr.384 9.punkta izpratnē, jo īpaši tāpēc, ka dienests nav veicis ceļa uzmērīšanu dabā. Ņemot vērā ceļa platumu un faktisko izmantošanas veidu, tiesa nepareizi secinājusi, ka ceļa pastāvēšana nav saistāma ar 2020.gada inventarizācijā veikto zemes zem ceļiem izslēgšanu no meža zemes platības.

Tāpat nav pamatots tiesas apgalvojums, ka meža zemes platību no Meža valsts reģistra var izslēgt tikai ar atmežošanas procedūru noteikumu Nr.384 46.punktā paredzētajā kārtībā un Meža valsts reģistrā iekļautas neprecīzas informācijas koriģēšana nav pieļaujama ar meža inventarizāciju. Līdz ar to tiesas veiktā noteikumu Nr.384 46.punkta interpretācija nav pareiza. Šis punkts pretēji tiesas norādītajam izsmeļoši nenosaka, ka platību no Meža valsts reģistra nevar izslēgt ar citu tiesisko pamatojumu. Meža zemes platība var mainīties ne tikai cilvēka darbības rezultātā, bet, piemēram, dabas stihiju rezultātā, koku slimību gadījumos, cilvēku kļūdas uzmērīšanas procesā dēļ.

Pirmkārt, tiesa ir konstatējusi sabiedrības būtisku interešu aizsardzības nepieciešamību. Tomēr šāds secinājums izriet no tiesas pieņēmuma, ka pieteicēja ir veikusi atmežošanu, kas savukārt neatbilst faktiskajai situācijai.

Otrkārt, tiesa nav vērtējusi, ka, piemērojot Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu, atbildētājam bija ne tikai jākonstatē, ka, 2020.gada 19.maija lēmumam paliekot spēkā, ir liela varbūtība, ka iestātos sabiedrības interesēm vai atsevišķiem tās locekļiem būtiskas nelabvēlīgas sekas, bet šīs sekas bija jānorāda un jāsamēro ar pieteicējas tiesisko paļāvību.

Treškārt, pieteicēja, paļaujoties uz 2020.gada 19.maija lēmumu, jau bija izmantojusi uz tā pamata piešķirtās tiesības, slēdzot darījumus un saņemot būvatļauju būvniecības darbu veikšanai nekustamajā īpašumā. Tā kā tiesai būvatļaujas esības fakts bija zināms, tiesa nepamatoti secinājusi, ka pieteicēja nav iesniegusi nekādus pierādījumus savu tiesību izlietošanai.

Arī 2020.gada inventarizāciju veica persona ar atbilstošu sertifikāciju, līdz ar to nav pamata pieņēmumam, ka atzinums būtu ar augstāku spēku nekā veiktā inventarizācija. To apstiprina arī tas, ka pārsūdzētajā lēmumā nav apšaubīta 2020.gada inventarizācijas atbilstība normatīvo tiesību aktu prasībām vai tajā norādīto mērījumu patiesums vai neatbilstība situācijai dabā. Fakts, ka tiesai atzinums tika iesniegts tikai kopā ar dienesta paskaidrojumiem, norāda, ka pārsūdzētais lēmums pats par sevi nebija tiesiski un juridiski pamatots, un tiesai šis apstāklis bija jāņem vērā, arī vērtējot atzinumu.

Tiesa nav iedziļinājusies atzinuma saturā pēc būtības. Tas pretēji tiesas pieņēmumam nepierāda pieteicējas veiktu atmežošanas prasību apiešanas faktu. Atzinumā konstatētā 2020.gada inventarizācijas neatbilstība meža apsaimniekošanas un izmantošanas regulējošo normatīvo aktu prasībām ir balstīta tikai uz to, ka nepareizi noteikts koku vecums.

Apgalvojot, ka pārsūdzētā lēmuma izdošanā nebija būtiski noskaidrot pieteicējas viedokli un ļaut pieteicējai precizēt apstākļus, par kuriem pieņemts pārsūdzētais lēmums, tiesa ir pārkāpusi Administratīvā procesa likuma 14.1pantā atspoguļoto procesuālā taisnīguma principu. Tiesa sistemātiski neņēma vērā vai atzina par nebūtisku pieteicējas iesniegto informāciju par pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas procesa prettiesiskumu un uzsvēra, ka pieteicēja joprojām nav iesniegusi informāciju par atzinuma nepamatotību vai savu tiesību izlietošanas faktu, lai gan šādu pierādīšanas pienākumu normatīvie akti nemaz nenosaka.

Tiesas veiktā Administratīvā procesa likuma 62.panta otrās daļas 3.punkta interpretācija ir kļūdaina, prettiesiska un pretēja minētās tiesību normas mērķim. Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka izņēmums no uzklausīšanas pienākuma būtu izmantojams tikai pilnīgi skaidros gadījumos un kad ir zināms, ka procesa dalībnieks nekādus argumentus vai pierādījumus savā labā nevar iesniegt. No lietas materiāliem ir redzams, ka pieteicēja bija spējīga iesniegt vairākus pierādījumus, kas pamato 2020.gada 19.maija lēmuma pamatotību, kuru saturs spriedumā nav ņemts vērā. Tāpat pieteicēja varēja sniegt juridiski pamatotus argumentus un paskaidrojumus, kas pierāda, ka pārsūdzētais lēmums ir kļūdains, nepamatots un ar ievērojamiem trūkumiem faktisko apstākļu izvērtējumā.

Pieteicēja norāda, ka nekustamais īpašums ir vienīgais viņai piederošais nekustamais īpašums, kas deklarēts kā pieteicējas dzīvesvieta. Tādējādi iestādes iejaukšanās būvniecības procesā, 2020.gada 19.maija lēmuma atcelšana, pamatojoties uz trešo personu iesniegumiem, šobrīd faktiski aizskar pieteicējas tiesības uz īpašumu un mājokli. Nekustamajā īpašumā bija plānots būvēt dzīvojamo ēku ģimenes vajadzībām, kas šobrīd nav iespējams.

No noteikumu Nr.384 46.punkta izriet, ka meža platību no Meža valsts reģistra nevar izslēgt, veicot nepamatotas izmaiņas dokumentos un datubāzēs, konkrētajā gadījumā – pārveidojot vai precizējot īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un secīgi izgatavojot jaunu meža inventarizāciju, kurā mežs jau ir „pazudis”. Pamats lēmumam par 2020.gada meža inventarizācijas datu izslēgšanu no Valsts meža reģistra un 2018.gada meža inventarizācijas datu atjaunošanu ir tas, ka Meža valsts reģistrā tika iekļauta neprecīza informācija, nepamatoti samazinot meža zemes platību. Dienests uzskata, ka ar minētajām darbībām īpašniekam, iespējams, ir bijis mērķis izvairīties no tiesiskā pienākuma veikt atmežošanu, kas nepieciešama, lai veiktu būvniecību Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā esošā meža zemē.

37. punktu veic sertificēšanas institūcijas. Savukārt atbilstoši minēto noteikumu

38. punktam sertificēšanas institūcija, uzraugot sertificēto personu darbību, izvērtē sagatavoto meža inventarizācijas datu atbilstību meža apsaimniekošanu un izmantošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām un situācijai dabā.

Tādējādi normatīvajos aktos ir noteikts, ka sertificēšanas institūcija veic meža inventarizācijas veicēju uzraudzību un ir tiesīga izvērtēt veiktās meža

17

inventarizācijas atbilstību normatīvo aktu prasībām. No minētā izriet, ka atzinums ir vērtējams kā pierādījums tam, ka 2020.gada 17.aprīlī veiktā meža inventarizācija nekustamajam īpašumam neatbilst meža apsaimniekošanu un izmantošanu regulējošo normatīvo aktu prasībām.

Motīvu daļa

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā. Tiesa, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.

Tādējādi primāri likumdevējs ir noteicis lietas izskatīšanu apelācijas instancē rakstveida procesā. Tikai ņemot vērā īpašus apstākļus, uz ko tiesai var norādīt procesa dalībnieks savā motivētajā lūgumā, ir pieļaujama procesa veida maiņa. Arī tiesa var atzīt par lietderīgu lietas izskatīšanu mutvārdu procesā (sk. Senāta 2017.gada 23.janvāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-40/2017 (A420456712) 8.punktu).

Lūgums izskatīt lietu mutvārdu procesā nav motivēts.

Apgabaltiesa norāda, ka rakstveida procesā lietas dalībniekiem tiek nodrošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā, arī tiesības izteikt viedokli un norādīt savus pretargumentus, lai atspēkotu cita lietas dalībnieka argumentus, iesniegt papildu paskaidrojumus un pierādījumus. Proti, arī rakstveida procesā pieteicējai ir tiesības iesniegt pierādījumus un sniegt paskaidrojumus par lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, līdz ar to procesa veids nevar ietekmēt pieteicējas procesuālās tiesības sniegt paskaidrojumus un iesniegt pierādījumus. Lietas dalībniekiem, tostarp pieteicējai, šīs tiesības ir izskaidrotas ar apgabaltiesas 2022.gada 17.janvāra vēstuli, vienlaikus nosakot termiņu, kurā lietas dalībnieki var iesniegt papildu paskaidrojumus, cita rakstura iesniegumus vai lūgumus, kā arī pierādījumus.

Pirmās instances tiesā lieta tika izskatīta mutvārdu procesā, pieteicēja ar pārstāvja starpniecību ir piedalījusies tiesas sēdē, līdz ar to pieteicējai šīs lietas izskatīšanas gaitā tika nodrošināta pienācīga iespēja izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus arī tiesas sēdē.

Ievērojot minēto, apgabaltiesai nav pienākuma noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā, un tai ir jāvērtē, vai tiesas sēdes nozīmēšana konkrētajā gadījumā ir lietderīga. Ja procesa dalībnieku mutvārdu uzklausīšana nav nepieciešama, apgabaltiesa lietu var izskatīt rakstveida procesā neatkarīgi no procesa dalībnieku vēlmēm (sk. Senāta 2016.gada 13.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-989/2016 (A420537213) 6.punktu).

Kā atzīts judikatūrā, lietas izskatīšana tiesas sēdē ir lietderīga gadījumos, kuros no lietā esošajiem dokumentiem nevar gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Šādos apstākļos personu uzklausīšana tiesas sēdē var sekmēt pareizu izskatāmā jautājuma izlemšanu. Savukārt, ja lietas materiāli ir pietiekami izskatāmā jautājuma izlemšanai, tad mutvārdu process parasti nav lietderīgs (sk. Senāta 2014.gada 6.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-0034-14 (A420824810) 6.punktu).

Novērtējot lietas materiālus, apgabaltiesa nekonstatē nepieciešamību konkrēto lietu apelācijas instances tiesā izskatīt mutvārdu procesā, jo lietas materiāli sniedz pietiekamu priekšstatu par lietā risināmo jautājumu un ļauj pilnībā izvērtēt lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Pieteicēja pietiekami skaidri ir izklāstījusi savus argumentus gan par lietas faktiskajiem, gan tiesiskajiem apstākļiem, līdz ar to vēl vienu tieši mutvārdu paskaidrojumu sniegšana lietā nav nepieciešama un nav lietderīga.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas lūgums par lietas izskatīšanu mutvārdu procesā ir noraidāms.

Apgabaltiesa uzskata, ka nav nepieciešams izsaukt kā lieciniekus un nopratināt Zemgales virsmežniecības mežzini I.Ozoliņu un virsmežzini J.Gravu, jo, kā apgabaltiesa jau konstatēja, lietas pareizai izlemšanai pierādījumi lietā ir pietiekami. Turklāt lietā pārbaudāms, vai 2020.gada 19.maija lēmums par inventarizācijas datu pievienošanu Meža valsts reģistrā, ko pieņēmis I.Ozoliņš, atbilst normatīvo aktu, tostarp noteikumu Nr.384, prasībām. Šā jautājuma izvērtēšanai dienesta amatpersonu I.Ozoliņa un J.Gravas viedoklis apgabaltiesai nav saistošs un nav nepieciešams. Dienests savus argumentus un apvērumus par 2020.gada 19.maija lēmumu ir sniedzis pārsūdzētajā lēmumā, rakstveida paskaidrojumos par pieteikumu un apelācijas sūdzību, kā arī mutvārdos tiesas sēdē pirmās instances tiesā. Līdz ar to vēl arī dienesta amatpersonu I.Ozoliņa un

J. Gravas liecības lietas pareizai izskatīšanai nav vajadzīgas.

Ievērojot minēto, noraidāms ir arī pieteicējas lūgums par liecinieku nopratināšanu.

Pirmās instances tiesa, veicot pārsūdzētā lēmuma tiesiskuma kontroli, atzinusi to par tiesisku un pamatotu.

Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas spriedumā ietvertajai motivācijai (tās atreferējumu sk. šā sprieduma 4.punktā), atzīstot to par pareizu un pilnībā pietiekamu. Saskaņā ar minēto normu, ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 251.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Papildus par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāk minēto.

No lietas materiāliem, tostarp pieteicējas paskaidrojumiem, nepārprotami ir secināms, ka pieteicēja nekustamajā īpašumā, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, vēlas veikt dzīvojamās mājas būvniecību. Līdz ar to, vērtējot meža platību samazināšanās likumību, pirmās instances tiesa pamatoti ir ņēmusi vērā ne vien noteikumos Nr.384 paredzēto kārtību meža inventarizācijas veikšanai un datu reģistrēšanai Meža valsts reģistrā, bet ir vērtējusi to kopsakarā ar Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punkta nosacījuma izpildi (noteic, ka krasta kāpu aizsargjoslā aizliegts mežā veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu, kuras rezultātā platība tiek atmežota, un laucēs veikt būvniecību, parku, mežaparku un lauksaimniecībā izmantojamās zemes ierīkošanu bez Ministru kabineta ikreizēja rīkojuma).

Tiesa, interpretējot Meža likuma 41.panta pirmo daļu kopsakarā ar noteikumu Nr.384 46.punktu un Aizsargjoslu likuma 36.panta ceturtās daļas 2.punktā ietverto nosacījumu par ikreizēja Ministru kabineta rīkojuma saņemšanu, pamatoti atzinusi, ka meža zemes platību nav atļauts izslēgt no Meža valsts reģistra, tikai pārveidojot vai precizējot īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un izgatavojot jaunu meža inventarizāciju (2020.gada meža inventarizācija, kurā būtiski (aptuveni 40% apmērā) samazināta meža zemes platība), jo ne Meža likuma, ne noteikumu Nr.384 regulējums neparedz šādu meža zemes platības samazināšanas kārtību.

Ievērojot minēto, kā arī to, ka 2018.gada 6.decembrī Meža valsts reģistrā pievienotie meža inventarizācijas dati bija faktiskajai situācijai atbilstoši (tiesiski), pirmās instances tiesa pareizi atzinusi, ka dienesta amatpersonai nepastāvēja tiesisks pamats pieņemt 2020.gada 19.maija lēmumu par situācijai dabā neatbilstošu meža inventarizācijas datu reģistrēšanu Meža valsts reģistrā, kā rezultātā nepamatoti (bez atmežošanas) būtiski samazināta meža zemes platība nekustamajā īpašumā no 0,32 ha uz 0,19 ha.

Pieteicēja nepareizi izprot un lieto terminu „atmežošana”.

Meža likuma 1.panta pirmās daļas 3.punkts noteic, ka atmežošana ir personas darbības izraisīta meža pārveidošana citā zemes lietošanas veidā.

Ne pirmās instances tiesas spriedumā, ne pārsūdzētajā lēmumā nav norādīts, ka nekustamajā īpašumā būtu izmainīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā. Vērtējot situāciju un pārbaudot 2020.gada inventarizāciju, kurā ir atspoguļota meža zemes kopējā platība 0,19 ha, kas būtiski atšķiras no iepriekšējās 2018.gadā veiktās un Meža valsts reģistrā reģistrētās meža inventarizācijas datiem, dienests ir pārbaudījis, vai tas noticis tiesiskas atmežošanas procedūras rezultātā vai prettiesiski, reģistrējot Meža valsts reģistrā situācijai dabā neatbilstošas meža inventarizācijas datus. Arī pirmās instances tiesa spriedumā ir norādījusi, ka prettiesiskas darbības var būt gan nelikumīga atmežošana, kad bez tiesiska pamata tiek izmanīta situācija dabā, meža zemi pārveidojot citā lietošanas veidā, gan izmaiņu veikšana dokumentos un datu bāzēs (robežplāns, meža inventarizācija), juridiski mežu pārveidojot citos lietošanas veidos, kas nav saistīta ar faktiskās situācijas izmaiņām, bet ir saistīta ar tiesību normās noteiktā atmežošanas procesa neievērošanu (apiešanu).

Noteikumu Nr.384 46.punkts noteic, ka platību no Meža valsts reģistra izslēdz, Meža valsts reģistra arhīvā saglabājot vēsturisko informāciju par veikto darbību, ja platību atmežo, pamatojoties uz kompetentās institūcijas izdotu administratīvo aktu, kas zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam piešķir tiesības mežā veikt būvniecību vai iegūt derīgos izrakteņus, ierīkot lauksaimniecībā izmantojamo zemi vai atjaunot īpaši aizsargājamo biotopu vai īpaši aizsargājamās sugas dzīvotni, ja iesniegts šo noteikumu 53.punktā minētais pārskats par koku ciršanas pabeigšanu (ja koku ciršana bija nepieciešama) un atlīdzināta atmežošanas kompensācija atbilstoši normatīvajiem aktiem par atmežošanas kompensācijas noteikšanas kritērijiem, aprēķināšanas un atlīdzināšanas kārtību.

No minētās tiesību normas izriet, ka meža platību no Meža valsts reģistra nevar izslēgt, veicot nepamatotas izmaiņas dokumentos un datu bāzēs, izskatāmajā gadījumā – pārveidojot nekustamajam īpašumam zemes robežu plānu (situācijas plānu) NĪVKIS un secīgi izgatavojot jaunu meža inventarizāciju, kurā mežs jau ir „pazudis”. Tādējādi pamats pārsūdzētajā lēmumā 2020.gada meža inventarizācijas datu izslēgšanai no Meža valsts reģistra un 2018.gada inventarizācijas datu atjaunošanai ir nevis tas, ka veiktas prettiesiskas atmežošanas darbības, bet gan tas, ka Meža valsts reģistrā tika iekļauta situācijai dabā neatbilstoša informācija, nepamatoti samazinot meža zemes platības.

Tā kā 2020.gada 19.maija lēmums par meža inventarizācijas datu pievienošanu Meža valsts reģistrā neatbilst noteikumu Nr.384 prasībām, ar pārsūdzēto lēmumu minētais lēmums pamatoti atcelts, un Meža valsts reģistrā pamatoti atjaunoti 2018.gada inventarizācijas dati.

Dienests kā primāro 2020.gada 19.maija lēmuma atcelšanas pamatu ir piemērojis Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 3.punktu, kā arī atzinis, ka minētā lēmuma atcelšana ir pamatojama ar Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 1.punktu.

Pirmās instances tiesa ir vērtējusi pārsūdzētajā lēmumā ietverto pamatojumu (gan sabiedrības interešu būtiskumu, gan pieteicējas argumentus, ka ir uzsākta pieteicējai piešķirto tiesību izmantošana), atzīstot to par pareizu, jo izskatāmajā gadījumā izpildās Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 1. un 3.punktā noteiktie kritēriji.

Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka 2020.gada 19.maija lēmuma palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses, proti, nekustamais īpašums atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā, kur tiesību normās ir paredzēta stingrāka kārtība meža teritoriju atmežošanai, tostarp nosakot nepieciešamību Ministru kabinetam ikreiz lemt par atmežošanu šajās teritorijās. Minētais apstāklis nepārprotami norāda, ka likumdevējs, nosakot šādu tiesisko regulējumu, jau sākotnēji ir secinājis, ka atmežošana minētajās teritorijās skar būtiskas sabiedrības intereses. Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgi nav pieļaujama tiesību normās noteiktās atmežošanas prasības apiešana, pievienojot Meža valsts reģistrā meža apsaimniekošanas un izmantošanas regulējošo normatīvo aktu prasībām neatbilstošu meža inventarizāciju. Tāpat tiesa konstatējusi, ka nekustamajā īpašumā nav notikušas nekādas izmaiņas saistībā ar plānoto būvniecību, kā rezultātā dabā esošais mežs jau būtu pārveidots citā lietošanas veidā, kā arī no administratīvā akta spēkā stāšanās dienas vēl nav pagājis gads. Līdz ar to tiesa secinājusi, ka pieteicēja vēl nav izmantojusi tiesības, ko piešķīra labvēlīgais prettiesiskais administratīvais akts.

Tiesa ir izvērtējusi arī pieteicējas argumentus par uzklausīšanas pienākuma neizpildīšanu, atzīstot, ka dienesta pieļautais procesuālais pārkāpums nav vērtējams kā būtisks, proti, tāds, kas varēja ietekmēt administratīvo aktu pēc būtības. Tiesa ir izvērtējusi arī pieteicējas argumentus par objektīvās izmeklēšanas, tiesiskuma, patvaļas aizlieguma un samērīguma principu neievērošanu, nekonstatējot šo principu pārkāpumus.

Apgabaltiesa pirmās instances tiesas sniegto vērtējumu ir atzinusi par pareizu, līdz ar to pieteicējas argumentus, ka tiesa nepareizi novērtējusi sabiedrības interešu aizsardzības nepieciešamību, kā arī to, ka pieteicēja jau ir izmantojusi tai piešķirtās tiesības, noraida kā nepamatotus. Apgabaltiesa nekonstatē kļūdas pirmās instances tiesas veiktajā pierādījumu un lietas apstākļu novērtējumā, līdz ar to noraida kā nepamatotus pieteicējas argumentus par objektivitātes, objektīvās izmeklēšanas, taisnīguma, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumiem.

Jautājumā par sabiedrības tiesiskajām interesēm un labumu, ko izskatāmajā gadījumā iegūst sabiedrība, papildus pirmās instances apsvērumiem apgabaltiesa norāda, ka ir jāņem vērā arī Aizsargjoslu likuma 6.pantā noteiktais aizsargjoslu izveidošanas mērķis – piekrastes aizsargjosla izveidota, lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu -, un jūras piekrastes sabiedriski nozīmīgais statuss, kas nereti tiek raksturots kā nacionāla vērtība un nacionālā interešu telpa (sk. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam, pieejama: https://www.vestnesis.lv/ta/id/191187).

Ievērojot minēto, efektīvai Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzības nodrošināšanai visas sabiedrības interesēs ir nepieļaut situāciju, kad, pārkāpjot normatīvajos aktos noteikto kārtību teritorijā, kurai ir noteikta īpaša aizsardzība, tiek nepamatoti samazinātas meža zemes platības.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu, 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa

nosprieda

Noraidīt Annas Ramoliņas pieteikumu par Valsts meža dienesta 2021.gada 25.janvāra lēmuma Nr.VMD1-10/90 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek