Kas liek krieviem ticēt absolūti iracionālām un neloģiskām propagandas idejām?

CEPA

Lielākajai daļai pasaules Krievijas karaspēka pastrādātās zvērības Ukrainā izraisa šausmas, kamēr pašā Krievijā valda klusums un padevība. Neatkarīgie socioloģiskie centri joprojām nekonstatē nekādas izmaiņas krievu vairākuma atbalstā tā dēvētajai “īpašajai operācijai”.

Pat ņemot vērā, ka dati nevar būt pilnīgi ticami represīvos apstākļos, sociologi tāpat zīmē diezgan drūmu ainu, kurā lielākā daļa iedzīvotāju vismaz pasīvi iestājas par karu, analizē Eiropas Politikas analīzes centra (CEPA) analītiķe Ksenija Kirillova, kura fokusējas uz Krievijas sabiedrības, mentalitātes, propagandas un ārpolitikas pētniecību.

Turklāt šāda situācija saglabājas, neskatoties uz to, ka tā dēvētās “speciālās operācijas” mērķi iedzīvotājiem ir tikai miglaini saprotami un Krievija varas iestādes nonāk pretrunās, cenšoties skaidrot, ko īsti vēlas Ukrainā sasniegt. Piemēram, kamēr Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sacīja, ka Kremļa uzsāktā kara mērķis ir “izbeigt ASV dominēšanas kursu pasaulē”, tikmēr Krievijas diktators Vladimirs Putins atgriezās pie mantrām par “palīdzību Donbasa iedzīvotājiem”.

Lai saprastu, kas liek krieviem ticēt absolūti iracionālām un neloģiskām idejām, ir svarīgi atsaukt atmiņā izplatītākos psiholoģiskās aizsardzības mehānismus, pie kuriem Krievijas iedzīvotāji turas jau daudzus gadus.

Jau pirms sešiem gadiem K. Kirillova rakstīja, ka

krievu vairākuma galvenā reakcija uz jebkādu dzīves kvalitātes pasliktināšanos ir vēlme par katru cenu atgūt zaudētā komforta sajūtu, drošības sajūtu un stabilitāti. Pilnīgas bezspēcības un izredzes trūkuma stāvoklī šī vēlme kļūst par galveno psiholoģisko atbalstu, un tāpēc šīs pēc būtības iluzorās sajūtas zaudēšana cilvēkus biedē vairāk nekā jebkāds reāls zaudējums.

Galvenais normalitātes ilūzijas saglabāšanas līdzeklis ir konformisms, kas dažkārt var sasniegt bīstamu, pašnāvniecisku stadiju. Neatkarīgi finansētā “Levadas centra” direktors Ļevs Gudkovs jau pirms kara uzsvēra, ka “daudzi nevēlas pretoties varas iestādēm pat savā prātā. Šāds konformisms ir V. Putina režīma pamatā.”

Politologs Andrejs Koļesņikovs, runājot par sabiedrības attieksmi pret protestiem Alekseja Navaļnija aizstāvībai, pauda, ka konformisms kļūst arvien agresīvāks. Tā mērķis ir pēc iespējas ātrāk veidot populāru piekāpību, kad krievu cilvēki saskaras ar katru jaunu oficiālo darbību, kas apdraud viņu labklājību, un ir trīs veidi, kā to panākt.

Pirmkārt, jācenšas, ja iespējams, norobežoties no varas iestāžu mērķgrupām. Ikreiz, kad represijas ir vērstas pret noteiktām cilvēku kategorijām – vai tie būtu Jehovas liecinieki, vai Alekseja Navaļnija atbalstītāji, Krimas tatāri, kravas automašīnu vadītāji, vai pensionāri, – daudzi cenšas norobežoties.

Spilgts piemērs ir stāsts par Maskavas apvedceļa tā dēvēto hruščovlaika māju dzīvokļu iedzīvotāju piespiedu izlikšanu 2017. gadā. Kamēr daži Rietumu eksperti prognozēja gandrīz revolūciju tautas sašutuma dēļ, vairums krievu, kā jau gaidīts, deva priekšroku distancēties no upuriem.

Pieraduši pie tā, ka Krievijā jebkurā brīdī ar jebkuru var notikt jebkas, cilvēki ir iemācījušies priecāties par pašu faktu, ka šodien ar viņiem tā nenotika.

Otra metode, kad mēģinājums norobežoties cietis neveiksmi, ir censties pārliecināt sevi, ka patiesībā nekas nav mainījies, un jaunā situācija patiesībā ir diezgan panesama. Spilgts piemērs šādai realitātes noliegšanai bija kara uzliesmojums Ukrainā 2014. gadā. Daudzi krievi, pretēji acīmredzamiem faktiem, izmantoja propagandas tēzi, ka “krievi nepiedalās šajā karā”, neskatoties uz pierādījumiem, kas skaidri norādīja uz pretējo.

Visbeidzot, ja arī šī neizdodas, trešā metode ir mēģinājums pārliecināt sevi par vēl vairāku ierobežojumu, aizliegumu un zaudējumu pareizību un nepieciešamību, kas izriet no “nenotikušā” notikuma.

Šajā gadījumā

cilvēki cenšas sevi pārliecināt, ka vēl viens trieciens normālai dzīvei bija vajadzīgs, pareizs un veikts viņu pašu labā. Šīs domas vadīti, viņi cenšas rast jebkādu izskaidrojumu tam, kas notiek, nepievēršot uzmanību par to ticamību.

Diemžēl pēdējo astoņu gadu laikā Krievijas sabiedrībai ir bijusi iespēja vairākkārt noslīpēt iracionālā racionalizācijas mehānismu, sākot no “sankcionētu” produktu dedzināšanas, līdz pat karam.

Tā kā kara sekas skar visu Krievijas sabiedrību un pašu kara sākšanas faktu varas iestādes nenoliedz, lai gan to viltīgi dēvē par “militāru operāciju”, distancēšanās un pilnīgas noliegšanas stratēģija acīmredzot nedarbosies.

Rezultātā vienīgais veids, kā saglabāt ilūziju par normālu dzīvi, kļūst fanātiska ticība pieņemamam notiekošā izskaidrojumam.

Arī krievu sociologs Grigorijs Judins ir tādās pašās domās. Intervijā starptautiskajai raidorganizācijai “Voice of America” viņš norāda, ka “šodien Krievijā visi zina visu”, taču baidās sev to atzīt, jo nesaprot, kā ar to sadzīvot.

“Notiekošā agresīva noraidīšana ir tāda cilvēka reakcija, kurš patiešām visu saprot un cenšas kaut kā saglabāt savu trauslo iekšējo pasauli. Krievija ir ļoti atomizēta, depolitizēta valsts, kurā cilvēki vēlas dzīvot privātā pasaulē, cenšas norobežoties, lai tas viss viņus neskartu,” skaidro eksperts.

Tādējādi Krievijas propagandistiem nav sevi jānoslogo ar pārmērīgu satura loģiku – propagandas patērētāji jebkurā gadījumā ar prieku satver jebkuru iespēju noticēt tam, kam psiholoģiski ir ērti ticēt.

Šādas psiholoģiskas vajadzības ir raksturīgas absolūti visiem, ne tikai krieviem. Tiesa, Krievijā tās ir izteiktākas, un aizstāj daudzas iespējas, kā cilvēkiem reaģēt uz neparastiem apstākļiem. Protams, šādas sabiedrības prasības ir visnotaļ tīkamas Krievijas varai un atvieglo propagandistu darbu.

Tomēr arī valstij ir robežas – krievi var paciest oficiālo stāstījumu, bet arī viņiem ir savas sarkanās līnijas. Viena no tādām ir valsts neiejaukšanās iekšzemes jomā. Ierēdņi var darīt to, kas viņiem patīk, bet ar indivīdiem, kuri pārliecina sevi, ka “nekas nav mainījies”, “tas mani neskars” vai “tā vajadzēja”, bet ne ar visu sabiedrību vienlaikus.

Tas labi tika ilustrēts pandēmijas laikā, kad plaši izplatītā, naidīgā reakcija uz vakcinācijas politiku parādīja, ka krievi mēģinājumus regulēt dzīvību un, vēl jo vairāk, ķermeņa integritāti uztver kā tiešu agresiju.

Zīmīgi, ka pret vakcināciju iebilda cilvēki ar antirietumnieciskiem uzskatiem, kas izceļas ar labējo vai kreiso džingoismu un kurus gadiem ilgi “barojusi” oficiālā propaganda.

“Levadas centra” direktora vietnieks Deniss Volkovs atzīmēja, ka neuzticēšanās vakcīnām radusies neuzticības dēļ valstij kopumā.

Tāpat arī valsts mēģinājums paaugstināt pensionēšanās vecumu. Bija skaidrs, ka cenu par to maksās visi, padarot standarta distancēšanās un noliegšanas metodes neiespējamas.

Jāsecina – jo vairāk kara sekas skars parastos krievus, jo vairāk valsts iejauksies viņu ikdienā, jo vairāk parādīsies aiz kolektīvās konformistu maskas slēptā totāla neuzticība varai. Tas attiecināms arī uz sankcijām, kuras krievi vēl nav pilnībā izjutuši. Pat prokremliskie sociologi atzīst – “jo ilgāk turpināsies īpašā militārā operācija, jo vairāk uzmanības tiks novirzīts no militāriem rezultātiem uz sociāli ekonomisko situāciju”.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots