Placebo, nocebo un Covid 19 jeb – kādēļ ar baidīšanas kampaņām tiek nodarīts vairāk slikta nekā laba

Pēteris Apinis, ārsts ^✸

Placebo kā neirobioloģiska transmiteru palielināta aktivitāte smadzeņu reģionos, kas uzlabo garastāvokli, emocionālās reakcijas un pašapziņu

Es ceru, ka mans lasītājs zina, kas ir placebo. Definīciju šim efektam ir daudz, bet īsumā – placebo efekts ir cilvēka garīgās vai fiziskās veselības uzlabošanās bez objektīva iemesla.

Šis efekts medicīnā ir zināms jau sen – ja pacients tic, ka ārsta zināšanas, ārstēšanas metodika, izrakstītie medikamenti un ieteiktais dzīvesveids veicina veselības uzlabošanos, pacientam novēro slimības simptomu mazināšanos. Tiek uzskatīts, ka placebo efekta darbības mehānisms balstās uz ticību un pašiedvesmu. Visbiežāk par placebo efektu mēs runājam zāļu efektivitātes pētījumos, tādā gadījumā placebo ir farmakoloģiski neiedarbīgas vielas sniegšana pacientam ārstniecības nolūkos.

Mans kolēģis Ārstu biedrības Ētikas komisijā Artis Žeigurs min piemēru: placebo kontrolēts pētījums liecina, ka venlafaksīna zāļu grupā pacientiem ar depresiju 64,2% lietotāju trauksme mazinās, bet placebo grupā trauksme mazinās 36,9% lietotāju. Kolēģis izdara secinājumu – venlafaksīns mazina trauksmi 64,2 – 36,9 = 27,3% zāļu lietotāju ar depresiju un trauksmi un pamatoti norāda, ka placebo var būt vēl efektīgāks par zālēm, ja vien ārstam ir gana daudz laika un ārsta – pacienta sadarbība ir veiksmīga.

Placebo ir kaut kas vairāk nekā tikai pozitīva domāšana. Smadzenes var pārliecināt ķermeni un likt tam pašārstēties. Placebo vislabāk strādā kombinācijā ar ārstēšanu, ja ārsts ir iejūtīgs un ja viņa runa saprotama, bet pacients – līdzestīgs. Vēl vairāk – placebo apstiprina seno atziņu „ārstē ārsts, nevis zāles”. Pat ārsta ticībai noteiktai metodei vai medikamentam ir ļoti būtiska nozīme, kas uzlabo ārstēšanas rezultātu.

Es to komentēšu tā – ar placebo nevar samazināt holesterīnu vai izārstēt vēzi. Tā vietā pozitīva domāšana ir efektīva palīdzība, samazinot vēža ārstēšanas blakusparādības, piemēram, samazinot sāpes, stresa bezmiegu, nogurumu un sliktu dūšu.

Kaut citējamas literatūras par placebo patofizioloģiju ir mērāma tonnās un terabaitos, šķiet, placebo efekts vēl nav īsti izprasts. Tas ietver sevī sarežģītu neirobioloģisku reakciju ar neirotransmiteru, piemēram, endorfīnu un dopamīna palielinātu aktivitāti noteiktos smadzeņu reģionos, kas saistīti ar garastāvokli, emocionālām reakcijām un pašapziņu. Un šī neirotransmiteru aktivitāte var sniegt ārstniecisku ieguvumu. 

Veselības uzlabošanas pašpalīdzības (pašārstēšanās, veselības veicināšanas) metodes var būt viens no veidiem, kas darbojas līdzīgi placebo. Veselīgas dzīves veida rituāls, kam mēs ticam, uzlabo veselību, piemēram, veselīgi ēšanas paradumi (manuprāt, veģetārismam un vegānismam piemīt placebo efekts), vingrošana, skriešana, peldēšana, joga, kvalitatīvi pavadīts sociālais laiks (mūzika, dejas), meditēšana, atsevišķi reliģijas rituāli, – visos šajos veselības vecināšanas paradumos, jādomā, tiek izmantoti placebo līdzīgi veselību veicinoši efekti.  

Nocebo efekts kā negatīva slimības perspektīva cilvēka iztēlē un līdz ar to arī ārstēšanas stratēģijā

Vai placebo ir tikai pozitīvs? Nebūt ne. Placebo ir ēnas puses, ko mēs saucam par nocebo. Vienkāršoti tas izskatās tā – ievadām pacientam glikozi, bet pacientam ir informācija, ka tās ir zāles ar briesmīgajām blakusparādībām, un liela daļa pacientu šīs negatīvās blakusparādības pamanīs. Nocebo efekts var rasties arī tad, ja ārsts paziņo, ka operācija vai manipulācija var radīt negatīvus rezultātus – tikai apzināšanās vien, ka riski var negatīvi ietekmēt atveseļošanos, var pacientam radīt problēmas ar atveseļošanos.

Zāļu pētījumos ar placebo pacientiem ne tikai novēro veselības stāvokļa uzlabošanos, bet arī tādas blakusparādības, kas vērojamas pētāmajam medikamentam. Kad mēs skatām randomizētus kontroles pētījumus, ir pārsteidzoši, cik līdzīgi blakusparādību profili placebo bieži atspoguļo aktīvo blakusparādību profilu. Tas ir iztēles spēks. 

Nocebo efekts ir sastopams pārsteidzoši bieži, un daudzi autori uzskata, ka negatīvā slimības perspektīva cilvēka iztēlē un līdz ar to arī ārstēšanas stratēģija vērojama biežāk nekā pozitīvā. Tas rada ārstam ētisku dilemmu: ja es gari un plaši informēšu pacientu par konkrētās ārstēšanas iespējamo risku un negatīvajām blakusparādībām (tas attiecas uz staru terapiju, ķīmijterapiju, operāciju, medikamentiem utt.), liela daļa pacientu būs pārliecināti, ka viņi piedzīvos šos kaitīgos rezultātus, un tas varētu būt pašapmierināšanās pareģojums. Bet ja viņi nestāsta pacientiem par risku, ārstus var iesūdzēt tiesā par sliktu praksi attiecībā uz informētās piekrišanas likuma pārkāpšanu. Tai pašā laikā ārsts pēc likuma nedrīkst pacientu atstāt bez informētās piekrišanas, pat ja baidās, ka visu baiso detaļu izklāsts pārliecinoši kavēs pacienta atveseļošanos.

Morāle attiecībā uz placebo un nocebo ir šāda – pacientam vajag pozitīvi domāt par zālēm un ārstēšanu (un nebaidīties no konkrētās slimības kā fatāla iznākuma), tad ieguvumi krietni atsvērs riskus. Ja pacients spēj to izdarīt, palielinās viņa izredzes uz labu iznākumu. 

Arī par nocebo pasaulē ir gana daudz pētījumu. 2010. gadā Austrālijā sākās publiska kampaņa pret vēja turbīnām. Kampaņas organizatori izplatīja ziņas par „vēja turbīnas sindromu”, ko it kā izraisa turbīnu radītā infraskaņa. Rezultātā ārsti tajos Austrālijas rajonos, kur bija izvērsta kampaņa pret vēja turbīnām, novēroja „vēja turbīnu sindromā” aprakstītos sindromus – sirdsklauves, galvassāpes, sliktu dūšu. Austrālieši nolēma šo simptomu papētīt vairāk un daļu no turbīnām izjauca, atstājot tikai karkasu. Tajos rajonos, kur iedzīvotāji par šo demontāžu nebija informēti, simptomi joprojām saglabājās, taču tur, kur iedzīvotāji uzzināja, ka turbīnas demontētas – simptomi izzuda. Pētnieki secināja, ka „vēja turbīnas sindromu” izraisa aplama informācija, nevis vēja turbīnas.      

Pasaulē ir pētījumi, kas liecina, ka cilvēki, kas tic astroloģijai, biežāk mirst tajos kalendārajos gados, kas viņiem „zvaigznēs noteikti”, nekā tie cilvēki, kas par astroloģiju neinteresējas. Šobrīd pasaules nocebo pētnieki sastapušies ar fenomenu, ka valstīs, kurās ir plašāka antistatīnu un antivakcīnu propaganda sociālajos tīklos, ievērojami vairāk tiek reģistrētas blaknes. 

Par tipiskākajiem nocebo tiek uzskatīti tie nāves gadījumi, kas saistīti ar voodoo lellēm.  

Nocebo un Covid–19 – negatīvas informācijas plūsma atstāj lielāku negatīvu ietekmi uz saslimstību un mirstību kā pats koronovīruss SARS-CoV-2

Informāciju par Covid–19 var uzlūkot kā nocebo klasiskā izpratnē. Visa globālā prese, televīzija, radio, sociālie mediji informāciju par Covid–19 sniedz ļoti vienpusēji, pastiprināti vēršot uzmanību šausmām, sliktai prognozei, smagiem slimības gadījumiem un atsevišķu pacientu nāvei.

Informācija ir grūti pārbaudāma, jo statistika dažādās valstīs veidota ar atšķirīgu metodiku, turklāt pagaidām tās statistiskā jauda vēl tikai krājas – retrospekcija būs iespējama vien pēc kāda laika.

Covid–19 nāves gadījumiem nereti pieskaita visus pacientus, kam pirms nāves bijušas elpceļu iekaisuma pazīmes, bet daudzās valstīs – visus mirušos pacientus ar multimorbiditāti (daudzām slimībām), kā arī tos pacientus, kas miruši no vēža, sirds koronārās slimības vai citas kaites, bet kam atrasti SARS-CoV-2 vīrusa fragmenti mutes vai deguna dobumā.

Atcerēsimies, ka pirmā Igaunijā „ar Covid–19 mirusī” paciente bija pēc smaga, ar dzīvību nesavienojama insulta, bet Latvijā – paciente 98 gadu vecumā. Vienkāršoti: pie Covid–19 pieskaita gan tos, kas miruši no Covid–19, ar Covid–19 kā veicinošu faktoru, gan arī tos, kam Covid–19 bijis gan, taču ar pacienta nāvi tam nav nekāda sakara, piemēram, pacients, kam diagnosticēts Covid–19, gājis bojā negadījumā.

Plašu pētījumu par Covid–19 globālo nocebo efektu vēl nav, bet nocebo ietekme uz veselību ir dominējoša. Interesanti, ka Covid–19 nocebo efektā kombinējas pārspīlēti šausmu stāsti par saslimušajiem un mirušajiem ar mitoloģizētiem stāstiem par „ķīniešu vīrusu laboratoriju”, vīrusa tiešu saistību ar G5, vīrusu no meteorīta un citas dezinformācijas. 

Pozitīvs tests uz Covid–19 apvienojumā ar dažiem sākotnējiem simptomiem un satraucošām masu mediju veselības ziņām var saasināt klepu, drudzi, sāpes un elpas trūkumu. Negatīvās informācijas radītais šoks var pat izraisīt smagi slimu pacientu nāvi, pasliktinot sirdsdarbību, radot ritma traucējumus vai ietekmējot elpošanas sistēmu, kurai vīruss jau ir uzbrucis.  

Pat tiem, kam nav Covid–19 slimības, bailes no vieglas elpceļu slimības (iespējams, no parastas saaukstēšanās) var saasināt hroniskās slimības simptomus un mudināt viņus apmeklēt slimnīcu, kur viņi var itin viegli noķert kādu citu vīrusu vai hospitālo infekciju.

Uzspiestai sociālai izolācijai ir labi zināma saistība gan ar psihisku, gan tīri fizisku saslimstību, un tā noteikti palielina nocebo efekta risku. Emocionāli uzlādēta negatīva informācija no autoritatīviem avotiem var likt no darba un ikdienas atrautam, izolētam vai karantinētam cilvēkam meklēt un sagaidīt kādu negatīvu simptomu, piemēram, sāpes krūtīs vai elpas trūkumu. Gluži kā pašpiepildīšanās pareģojums, arī pati gaidīšana var izraisīt simptomus. 

Kā jau rakstīju sākumā, ne placebo, ne nocebo efekts vēl nav īsti izprasts. Taču slimības gaidas, ko uzspiež mums oficiālie mediji un sociālie tīkli, ar lielāko varbūtību liek veidoties neirotransmiteriem, kas izraisa paaugstinātu jutību pret sāpēm un daudzus citus simptomus. Bailes un bažas vēl vairāk saasina šo procesu.   

Negatīva informācija neapzināti izraisa stresa reakciju, taču tā paaugstina mūsu modrību un īslaicīgi aktivizē mūsu imunoloģiskās reakcijas. 

Bailes, neziņa kopā ar jebkādiem, pat nenozīmīgiem slimības simptomiem, paātrina sirdsdarbību un paaugstina asinsspiedienu simpātiskās nervu sistēmas ietekmē. Atsevišķos gadījumos tas var izraisīt aritmiju un pat holesterīna pangas sabrukumu koronārajos asinsvados. 

Nocebo iedarbība ir izteiktāka cilvēkiem ar labi definētu slimību, piemēram, bronhiālo astmu, kur esošie simptomi un riska apziņa izraisa simptomu pastiprināšanos.  

Negatīvā Covid–19 informācija par saslimstību un mirstību kopā ar izolāciju un karantīnu negatīvi ietekmē pacientu imunoloģiskās spējas  

Smagu saslimstību un pat mirstību, jādomā, lielā mērā ietekmēja iedzīvotāju kultūrvides atšķirības. Piemēram, jau sākotnējos pētījumos par Covid–19 un tā uztveri tika secināts, ka vācieši ievērojami mazāk baidās no Covid–19 nekā spāņi un itālieši, tādēļ nesteidz ar elpceļu katara simptomiem veikt analīzes vai vēl trakāk – noteikti ārstēties slimnīcā.

Pētījumi Apvienotajā karalistē liecina, ka ļoti atšķīrās atsevišķu etnisko grupu attieksme pret slimību un vīrusu vienā valstī. Tieši nocebo ietekmes kultūrspecifika varētu daļēji izskaidrot pārsteidzošās atšķirības mirstības rādītājos, kas reģistrēti starp valstīm un etniskajām grupām. Turpmākie pētījumi, kas apvienos epidemioloģiskos un socioloģiskos datus dažādās valstīs, spēs izpētīt, cik daudzveidīga un klīniski nozīmīga ir nocebo iedarbība pandēmijas laikā. 

Šķiet, ka visvairāk nocebo efekts nostrādāja Ziemeļitālijā martā, kad tas radīja paniku, drūzmu slimnīcās, psihosomatisku elpas trūkumu, kas tika novērts kā elpošanas distress. 

Mēs ikdienā saskaramies ar ziņām par Covid–19 un tā sekām. Mēs lasām satraucošus virsrakstus, piemēram, “zviedri kļūst arvien bažīgāki par Corona vīrusu” vai “vakar Igaunijā vēl viens pacients nomiris ar Covid–19”. Arī informācija par situāciju Latvijā ir nocebo raisoša – portāli, avīzes, radio, televīzija informē, ka „vakar ar Covid–19 saslima 32 cilvēki”, nevis „vakar vīruss tika atrasts 32 cilvēkiem, pie kam visiem nebija slimības simptomu”. 

Diemžēl medijiem „slikta ziņa ir laba ziņa”, nav retums tādi maldinoši virsraksti, kas vispār nesaskan ar rakstu. Tajā pašā laikā šie virsraksti ir daļa no globālās ziņas par SARS–CoV-2 vīrusu, kuras mērķis, jādomā, ir informēt pilsoņus par Covid–19 reālajām briesmām un to preventīvo pasākumu nozīmi, kas pašlaik ierobežo mūsu brīvību. 

Daļēji šīs informācijas radītās bailes kalpo lietderīgam mērķim. Ja bailes no vīrusa var palīdzēt cilvēkiem distancēties 2 metrus vienam no otra, tad tas ir labs rezultāts ne tikai indivīdam, bet arī sabiedrībai. Bet šīm bailēm ir arī negatīvā puse – tās saasina visu veidu fiziskās un psiholoģiskās sūdzības, negatīvi ietekmē cilvēku uzvedību un apspiež imūnsistēmu. 

Nocebo lielā mērā ir rezultāts negatīvajām cerībām par infekcijas iegūšanu, trauksmei par iespējamo risku un blakusefektiem. Šī reakcija patiesībā var pastiprināt cilvēku baiļu simptomus. Tā darbojas, pamatojoties uz principu “tu saņem to, ko tu gaidi”, un kļūst par sava veida pašpiepildošu pareģojumu.

Īsumā – cilvēkam, kas gaida SARS-CoV-2, ir lielāka iespēja saslimt vai vismaz inficēties ar koronavīrusu nekā tam, kas par šo problēmu nesatraucas. 

Pats svarīgākais faktors, kas slēpjas aiz nocebo efekta, ir nepārtraukta negatīvās informācijas plūsma, kurai mēs ikviens esam pakļauti katrā savas dzīves dienā un stundā.

Covid–19 pandēmijas laikā mūs katru dienu bombardē ar ziņām par neatliekamās palīdzības mašīnu rindām pie slimnīcu uzņemšanas nodaļām, nāves gadījumu skaitu, nespēju sanaglot zārkus, projektiem Ņujorkā veidot jaunus masu kapus. Cilvēkam ir grūti diferencēt, cik šajā šausmu informācijā patiesības, cik pārspīlējumu un melu. Minēšu piemēru – gan Latvijas, gan Eiropas presē un ziņu portālos martā griezās ziņas, ka Ziemeļitālijā zārkus ved prom militārās mašīnas (netieši norādot uz šādu informācijas interpretāciju – līķu tik daudz, ka tos nav kur likt). Izrādījās, ka sastrēgumu radīja vietējie apbedīšanas kantori, kas par darbu Covid–19 apstākļos pieprasīja 4 reizes lielāku samaksu.

Cik tas arī nebūtu paradoksāli, nocebo efekta palielināšanai nepārtraukti tiek izplatīta arī informācija par ekonomikas katastrofas scenārijiem, kuri kopā ar šausmu stāstiem par slimību un mirstību aizjūras valstīs piesaista lielāku uzmanību nekā pozitīvākas ziņas un jaunumi sabiedrībā. 

Ja spriedzes izraisīti notikumi pieaug ilgākā laika posmā, kā tas notiek pašreizējās Covid–19 krīzes laikā jau pusgada garumā, liela nozīme ir katra cilvēka iepriekšējai pieredzei. Cilvēks, kam bērnībā bijusi traumatiska pieredze slimnīcā vai kas visu mūžu baidījies no baktērijām un vīrusiem, acīmredzami ir uzņēmīgāks pret bailēm no tā, ka varētu pats saslimt ar Covid–19. 

Šiem pārdzīvojumiem nav jābūt personiskiem. Mēs mācāmies arī no apkārtējās vides – redzot, ka citiem cilvēkiem slimības pieredze, var rasties tādi paši efekti. 

Šķiet, ka cilvēka evolūcija kopumā ļauj izvēlēties negatīvo informāciju prioritāri, turklāt vēsturiskā griezumā atcerēties negatīvo daudz labāk nekā pozitīvo. Latvietis labāk atceras kara gadus un izsūtīšanas nekā „bagātos Ulmaņa gadus”. Vēsturiski stāsti par mēri Vidzemē un spāņu gripu saglabājušies labāk nekā stāsti par tautas dziedniecības metodēm.

Nocebo cieši un tieši korelē ar stresu. No stresa pētījumiem mēs zinām, ka skolēni ir daudz uzņēmīgāki pret vīrusiem eksāmenu laikā, turklāt jebkuru savainojumu un nobrāzumu ārstēšanai stresa laikā nepieciešams ilgāks laiks nekā brīvdienu laikā.  

No epidemioloģiskajiem pētījumiem mēs zinām, ka sociālā izolācija ir milzīgs stresa faktors šādā veidā – arī riska faktors lielākai saslimstībai un mirstībai. Pašreizējie karantīnas vai pašizolācijas pasākumi likuši daļai iedzīvotāju būt sociāli izolētiem, taču bez sociālā atbalsta liela daļa cilvēku ir uzņēmīgāki pret trauksmi un depresiju. 

Negatīvas informācijas pārmērīgai uzņemšanai pandēmiju laikā ir ļoti negatīva ietekme, jo tā saasina vecus vai izraisa jaunus psihiskus traucējumus. Psihisku traucējumu pieaugumu var novērot šobrīd arī Latvijā. Viens no Amerikas Psihiatru asociācijas ieteikumiem ir katram cilvēkam būtiski ierobežot informācijas uzņemšanu par konkrēto Covid–19 pandēmiju un tās sekām.

Covid–19 krīzes lielāka problēma ir ilgums un neskaidrība. Šo maratona slodzi grūti izturēt, tādēļ parādās nihilisms vai arī brīnumlīdzekļu meklēšana. Visos grūtos laikos – gan karos, gan epidēmijās, gan ekonomiskās krīzēs – strauji pieaug ticība māņiem, veiksmei, zīlniekiem, astrologiem utt. Globāli šobrīd plaukst un zeļ loterijas, azartspēles, zīlnieki un pareģi nesūdzas par darba trūkumu un neprasa „dīkstāves pabalstus”.

Vai mēs varam saglabāt satraukuma funkcionālos aspektus (distancēties, mazgāt rokas, izvairīties no nevajadzīgiem riskiem kā „tusiņi iekštelpās”) un vienlaikus izvairīties no Covid–19 ietekmes nocebo negatīvajām sekām? 

Desmitiem pētījumu liecina, ka negatīvas blakusparādības ir mazākas, ja pacientiem netiek stāstīts par blakusparādībām. Es nerosinu apslēpt biedējošās lietas par Covid–19, bet drīzāk mazināt baiso ziņu izraisītos pārsteidzošos efektus. Politikas līmenī tas varētu izpausties kā valdības retorikas maiņa un emocionāla atbalsta meklējumi struktūras, kuru mērķis ir pārveidot pacientu riska uztveri. Individuālā līmenī, ierobežojot negatīvo mediju patēriņu, iespējams, samazinās nocebo efekts.

Labākā iespēja būtu visām iesaistītajām pusēm (valdībai, ārstiem, plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrībai) vienoties par pasākumiem, ko mēs varam veikt, lai ierobežotu nocebo efekta negatīvos aspektus.    

Mums vajag informēt cilvēkus par nocebo efektu un palīdzēt viņiem saprast, ka

pārmērīgas bažas par vīrusu var būt arī mūsu ļaunākais ienaidnieks.

Starptautiskie pētījumi ir parādījuši, ka, izskaidrojot nocebo efekta fenomenu, var samazināt simptomus cilvēkiem, kuri cieš no neizskaidrotiem traucējumiem. Nocebo efekta izskaidrošana var būt ļoti efektīva – tā palīdz cilvēkam saprast, ka viņam nav jāinterpretē katrs signāls no sava ķermeņa kā brīdinājuma zīme vai Covid–19 trauksmes sirēna.    

Negatīvos ziņojumus un saziņas plūsmu vajadzētu pārvērst neitrālā vai pozitīvā informācijā. Nocebo efektu bieži vien izraisa negatīvi faktori vidē, bet visvairāk ikdienas plašsaziņas līdzekļu noklausīšanās ar pārāk negatīvajām ziņām. Nav grūti negatīvu informāciju transformēt vismaz neitrālā, ja ne pozitīvā informācijā. Varētu stāstīt, ka veselības aprūpes darbinieki vienmēr dara visu iespējamo, lai nodrošinātu cilvēku veselību, vai uzsvērt – cik cilvēku ir izārstēti.    

Būtu labi izveidot pozitīvu pieredzi un sniegt pārliecību, ka citu cilvēku pieredze ir pozitīva. Tas īpaši svarīgi laikā, kad ap mums saplūst negatīva pieredze un cilvēkiem nākas pierast pie jaunas, ierobežotākas realitātes. Būtiski ir ar pozitīvu informāciju cīnīties pret šo negatīvo pieredzi, mainot informācijas būtību.

Apgalvojums, ka 95% cilvēku pārcieš Covid–19 asimptomātiski vai ar ļoti nelieliem simptomiem (iesnām, klepu, subfebrilu temperatūru), ir daudz veselīgāks nekā ziņa, ka desmitā daļa no tiem 5%, kam ir simptomi, saslimst smagi. 

Pozitīvs pamudinājums veselīgam dzīvesveidam būtu tas, ko šobrīd Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu saklausīt no valdības, ārstiem, medijiem. Vesels gars un skaidrs saprāts nozīmē veselību. Cilvēkiem varbūt tikusi pazemināta imunitāte Covid–19 stresa dēļ, tādēļ vēl lielāka nozīme ir veselīgam dzīvesveidam. Vajag izmantot pozitīvās ziņas, lai mudinātu cilvēkus dzīvot veselīgi. 

Mani padomi katram Latvijas pacientam, kā izvairīties no Covid–19 vai arī pārslimot to viegli vai pat asimptomātiski

•  Nevienam nav smagi jāslimo ar Covid–19. No vīrusa var itin viegli izvairīties, bet var arī vīrusa infekciju pārslimot viegli vai asimptomātiski – rūpējoties par sevi, ārstējot savas hroniskās slimības, stiprinot savu imunitāti;

• Pasaules Veselības organizācija atgādina, ka inficēšanās ir iespējama 15 minūtēs, atrodoties 1 metra attālumā seju pret seju (mana piebilde – iekštelpās). Saīsiniet savu saskarsmi ar citiem cilvēkiem uz laiku, kas īsāks par šīm 15 minūtēm; 

• Nekas labāks par distancēšanos 2 metru attālumā nav izdomāts. Šādā attālumā, ja tas ir ārpus telpām, nevar vīrusu nodot citam. Jūsu pienākums ir apmeklēt savus tuviniekus un draugus sociālās palīdzības namos un pansionātos, bet distancēties 2 metru attālumā, vislabāk tikties pagalmā;

• Nekad ne uz vienas bumbas, tīkla vai hokeja ripas, nevienā atklātas peldvietas vai peldbaseina ūdenī nav atrasts vīruss pietiekamā daudzumā, lai inficētu – sportistu lielākās iespējas nodot vīrusu ir ģērbtuvēs, dušās vai aukstumvannās.

Atcerieties – nav nevienas metodes, kas vairāk stiprina imunitāti kā sports un fiziskās aktivitātes!

Lūdzu, brauciet ar velosipēdu, skrieniet, nūjojiet, vingrojiet, peldiet, airējiet! Ja jūs tiešām vēlaties ar vīrusu neinficēties, fiziski kustieties katru dienu;

• Jūras krastā ar augstu gaisa jonizāciju pārnest vīrusu ir neiespējami. Tas, kurš šogad deva rīkojumu iztrenkāt cilvēkus, kas atpūtās jūras krastā, pelnījis nosaukumu „Latvijas gada muļķis”;

• Skola nav tikai matemātikas formulu un svešvalodas vārdiņu apguves vieta. Bērni ar Covid–19 neslimo vai slimo ļoti vieglā formā. Pārmērīgi drošības pasākumi skolā ir tikai un vienīgi politiķu un ierēdņu sliktas izglītības sekas;

• Ja nu jūs ļoti vēlaties kaut ko lietot imunitātes celšanai, izvēlieties D vitamīnu, cinku, ehināciju, betulīnu, bet vislabāk tieši to, ko jums ieteiks jūsu personīgais ģimenes ārsts;

• Ja jūs vēl neesat atmetis smēķēšanu, dariet to! Vīruss tiešām ir bīstams smēķētājiem;

• Šī nav pēdējā vīrusu pandēmija, ar ko jūs sastapsieties savas dzīves laikā. Uzskatiet relatīvi nekaitīgo SARS-CoV-2 par labu treniņpartneri nākamajai pandēmijai. 

^✸ Autors pateicas profesoriem Angelikai Krūmiņai, Mārim Taubem un Dzintaram Mozgim par atsaucību, padomiem,  komentāriem un labojumiem.

Kā jau būsit ievērojuši, portālā Puaro.lv ir sadaļa “WHO IS WHO”, kur esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!